Kā jaunajiem vecākiem patiešām par sevi parūpēties

Kāpēc ir tik grūti emocionāli parūpēties par sevi tad, kad piedzimst bērns? Ir grūti, jo tas, ko vajag vecākam, kad pasaulē nāk bērns, ir:

1.  ļoti plaša spektra atbalsts, 
2. daudz jaunu zināšanu 
3. specifiskas prasmes, kas palīdz tikt galā ar bērna aprūpi un augsta stresa situācijās, jo bērnkopības slodze ir patiešām liela un patērē daudz resursu. 

Būtībā pieauguši cilvēki, kuri līdz šim ir varējuši par sevi parūpēties, tikt galā ar dzīves uzdevumiem, piepildīt savas emocionālās vajadzības, nu ir vētrā, no kuras bez citu atbalsta izkļūt ir gandrīz neiespējami. Tiesa, kaut kā jau “izairēt” pašu spēkiem var, taču bieži vien šī “airēšana” notiek tādā kā “izdzīvošanas režīmā”, nevis jūtoties emocionāli labi.

Jauno vecāku VAJADZĪBAS

• Zināšanas

Jaunajiem vecākiem nepieciešama uzticama informācija no zinošiem speciālistiem un avotiem par zīdīšanu, bērna attīstību, bērna gulēšanu, hendlingu, informācija par gatavošanos dzemdībām un pēcdzemdību periodam. Lai gan Ministru kabineta noteikumi “Dzemdību palīdzības nodrošināšanas kārtība” [1] paredz, ka topošajiem vecākiem šāda informācija pienākas no sava ārstējošā ginekologa vai ģimenes ārsta, taču dati liecina [2], ka šādā veidā informāciju vecāki nesaņem tādā apmērā, kā būtu nepieciešams.

Ja topošie vecāki nesaņem pietiekamas zināšanas no aprūpējošiem speciālistiem, viņiem rodas pārliecība, ka pašiem ir jābūt proaktīviem pētniekiem – jāizpēta, kas vecākiem būtu jāzina, jāizvērtē, kur vērsties pēc konkrētām zināšanām, un jākļūst zinošiem.

• Prasmes

Ir zināms, ka grūtniecība un bērna piedzimšana ir viens no visvairāk stresu raisošajiem notikumiem pieaugušo dzīvē [3], un, lai tiktu galā ar šo jauno dzīves stāvokli, palīdz, ja jaunajiem vecākiem ir tādas prasmes kā spēja risināt dažādas problēmsituācijas, elastīgi pielāgoties pārmaiņām, spēja novilkt robežas, risināt konfliktus un sadalīt pienākumus, laba sevis un savu resursu apzināšanās, spēja paprasīt palīdzību, kad tā ir nepieciešama, laba stresa vadība. 

Visas šīs prasmes būs nepieciešamas, kad bērns piedzims. Ja jaunais vecāks konstatē, ka šādas prasmes nav labi attīstītas, tad būtībā tās nākas attīstīt vienlaikus ar bērna piedzimšanu un specifiskajām bērna aprūpes prasmēm, piemēram, autiņbiksīšu maiņu, hendlingu, zīdīšanu.

• Finansiāls atbalsts

Lai vecāki varētu justies labi šajā jaunajā dzīves procesā, nepieciešams finansiāls atbalsts, par ko lielā mērā Latvijā rūpējas valsts. Ja vecāki līdz bērna piedzimšanai ir strādājuši algotu darbu, tad līdz bērna pusotram gadam vecāks tiek finansiāli atbalstīts. Par to varam būt pateicīgi, jo ir valstis, kurās šādas atbalsta sistēmas nav. Ja valsts nepalīdz jaunajai ģimenei, tad no pētījumiem zināms, ka vecākiem ir daudz augstāks stresa līmenis un arī daudz zemāka apmierinātība ar dzīvi [3].

• Praktisks atbalsts

Kļūstot par jaunajiem vecākiem, nepieciešams arī praktisks atbalsts. Piemēram, kāds cilvēks, kurš palīdz sagatavot pusdienas, vai kāds, kurš paņem bērnu, kamēr vecāks paēd, ieiet dušā, iziet pastaigā, lai izvēdinātu galvu. 

Var jau šķist, ka šis viss ir ekstra un bez tā var iztikt, taču pētījumi rāda, ka pat tīri bioloģiski dienas laikā māte zīdīšanai iztērē ap 500 kilokaloriju, bērna nēsāšanai – vairāk nekā 500 kilokaloriju. 

Lai mātes ķermenis varētu uzturēt pats savas bioloģiskās funkcijas, nepieciešams ap 2000 kilokaloriju. Tas parāda, ka bērna piedzimšana ir enerģiju ļoti tērējošs process. Vienlaikus līdz ar mazuļa nākšanu pasaulē miega kvalitāte un miega ilgums būtiski krītas, kas savukārt apgrūtina vecāka bioloģisko un emocionālo resursu atjaunošanu. [4]
 

Vācēju un mednieku laikos šo bioloģiski tik ļoti prasīgo bērnkopības laiku jaunie vecāki kompensēja, iesaistot citus cilvēkus. Pēc būtības tieši tāpēc, ka cilvēks pirms desmitiem tūkstošu gadu spēja izvērtēt ieguvumus, audzinot bērnu kopā ar citiem, pretstatā zaudējumiem, audzinot vienam, tas ir novedis pie cilvēku sugas izdzīvošanas. 

Un mūsu smadzenes ir pierādījums tam, ka bērnkopība tūkstošiem gadu ir notikusi kopā. 

Cilvēku smadzenes ir attīstījušās un pielāgojušās tā, ka, ieraugot zīdaini, gandrīz katrs no mums var izjust vēlmi tuvoties, paņemt rokās, būt emocionāli pieejams, smaidošs un lēns, aprunāties ar bērniņu, vēlmi nenodarīt pāri un parūpēties. 

Antropoloģijas pētījumos, kuros pēta vācēju un mednieku ciltis mūsdienās, novērots, ka kopš pirmajām mazuļa dzīves dienām aptuveni 30 % no dienas laika par bērnu rūpējās citi cilvēki, nevis māte. [4]  Iedomājieties mūsdienu situāciju – ja bērna aprūpes diena ir aptuveni 14 stundu gara (pieņemsim, ka bērns dodas gulēt uz nakti pulksten 20.00 un ceļas 6.00), tad sanāktu, ka aptuveni četras stundas katru dienu mazulis būtu citu cilvēku apgādībā.
 

Mūsdienās gan tipiski pārsvarā dominē nukleārā ģimene (vecāki un bērni) un šāda atbalsta forma, kur citi cilvēki praktiski palīdz jaunajiem vecākiem, ir visai ierobežota. Varbūt kādam ir pieejams kāds radinieks, kurš būtu gatavs pieslēgties praktiski, kad vecākiem to vajag, vai varbūt vecākiem ir papildu līdzekļi algot praktisko atbalstu – aukli, mājkalpotāju –, taču parasti šis pieejamais atbalsts ir krietni mazāks, nekā reāli vajadzētu, lai vecāki emocionāli labi justos. 

Jauno vecāku reālā situācija ir tāda, ka primāri jāpievēršas bērnam un, ja kaut ko vajag sev (kaut vai aiziet uz labierīcībām, paēst, pie ārsta), visbiežāk ir jāsagaida vai nu, kad bērns gulēs, vai otrs vecāks būs mājās pēc darba.

Šie pieminētie apstākļi liek noprast, ka patiesībā vecākiem patiešām vajag daudz praktiska atbalsta, lai varētu parūpēties paši par savām neatliekamām vajadzībām, taču kāpēc mūsu pašu domās pieņemami šķiet, ka jaunajiem vecākiem, it īpaši mammām, varētu pietikt ar 15 minūtēm sev un vairāk prasīt būtu par daudz? 

Emocionālais atbalsts

Jaunajiem vecākiem pilnīgi noteikti ir nepieciešams emocionālais atbalsts gan no profesionāļiem, gan ģimenes. Atbalsts ir vajadzīgs bērna gaidībās, dzemdībās un arī pēcdzemdību periodā. Jau grūtniecības laikā mammai var būt (perinatālā) depresija. 

Iespējams, topošajai mammai jau pirms bērna ieņemšanas ir bijušas depresijas pazīmes vai varbūt bijuši kādi veselībai kaitīgi veidi, kā viņa tikusi galā ar stresu, piemēram, tabakas vai alkohola lietošana, kuru sieviete pārtrauc mazuļa gaidībās, bet spējas citādā veidā regulēt stresu nav. 

Tāpat gatavošanās dzemdībām ir arī emocionāla gatavošanās, ka, iespējams, nesanāks viss dabiski un skaisti. 

Pēcdzemdību periodā pirmo dienu un divu nedēļu laikā jaunajām mammām ar lielu varbūtību būs pēcdzemdību skumjas. Tādas rodas ap 80 % jaunajām mammām. Ja šīs skumjas nepāriet un turpinās ilgāk par divām nedēļām, var domāt jau par pēcdzemdību depresiju, ar kuru sirgst septītā daļa jeb 15 % mammu.

Emocionālas grūtības, tostarp depresija, var piemeklēt arī jauno tēti. Tāpat pēc bērna piedzimšanas var būt trauksmes traucējumi, retos gadījumos arī psihoze. Jāatceras, ka gandrīz katrai jaunajai mammai ienāk prātā arī domas, kuras ir biedējošas, piemēram, ka bērns pārstās elpot vai ka mamma viņu nometīs zemē.

Šīs domas rada bailes nodarīt bērnam pāri, un tās nav bīstamas un nekādā veidā neliecina, ka vecāks vēlas mazulim kaitēt. Tās liecina tieši par pretējo – ka vecāks vēlas, lai bērns ir drošībā (ieteikums attiecīgi ir šīm domām nepiešķirt lielu nozīmi, zināt, ka tās ir normālas, jo vecākiem rūp savs mazulis). 

Ja dzemdības ir bijušas stresa pilnas, bez emocionāla atbalsta, vardarbīgas, tad ir liela iespēja, ka būs emocionālas grūtības un ir nepieciešams specifisks atbalsts. 

Jāteic, ka bērna piedzimšana, it īpaši pirmā bērna nākšana pasaulē, jaunos vecākus ieliek riska grupā, ko piemeklē dažādas emocionālās grūtības. Vienlaikus gandrīz visa palīdzība jaunajiem vecākiem ir jāmeklē pašiem, piemēram, pašiem jāsaprot, ka saistībā ar dzemdību procesu, grūtniecību var palīdzēt dūlas, pēcdzemdību periodā palīgos var būt PEP mammas, psihologi, psihiatri, psihoterapeiti, ģimenes ārsti. Būtībā vecākiem pašiem jāzina, ko viņi nezina, un pašiem jānodrošina sev atbalsta meklēšana un tā saņemšana. 
 

Turklāt, jau aktīvi prasot palīdzību, var nākties saskarties ar neatsaucību, piemēram, dzemdību laikā vecmāte neļauj mainīt dzemdību pozu, jo viņai nebūs ērti. Šāda pieredze man ir bijusi abās savās dzemdībās, un savās otrajās dzemdībās būtībā aktīvi gatavojos tam, lai starp kontrakcijām vēl vecmātei izskaidrotu, kāpēc man neder tā dzemdību poza, kura viņai ir visērtākā. 

Esot jau dzemdību namā, var nākties saskarties, ka netiek sniegts tāds atbalsts, kāds neizbēgami būs nepieciešams, piemēram, zīdīšanas prasmes.

Var jautāt, lai zīdīšanas konsultants atnāk un palīdz, taču nav garantēts, ka pēc palīdzības prasīšanas tā tiks sniegta. Jaunajai mammai, nonākot mājās ar mazo un saskaroties ar migrēnu un lielu trauksmi brīvdienās, var nākties piedzīvot, ka ir jāgaida pirmdiena, lai saņemtu palīdzību, vai, ģimenes ārstam stāstot par to, ka ir liela trauksme, var gadīties sastapties ar mediķa neizpratni, neticību un noraidījumu “kas tās tādas – panikas lēkmes?” [5], kā arī – ka pie psihologa, psihoterapeita jāgaida rindā mēnešiem utt.  

Ko var darīt jaunie vecāki?

1. Jaunie vecāki (un sabiedrība kopumā) var izvēlēties nepiekrist šādām vadlīnijām, “kur vecāki tiek galā paši” un kuras būtībā nemaz nesaskan ar cilvēka bioloģiju!
2. Var veidot savu komūnu ar cilvēkiem, kuri ir gatavi saprast, ka vecākiem ir nepieciešama palīdzība un tas ir normāli. Ja vecvecāki apgalvo, ka viņu uzdevums nav palīdzēt ar mazbērniem, tad ņemiet vērā kontekstu. Visticamāk, vecvecāks ir aizņemts, visticamāk, domā, ka ar bērnu aprūpi pašiem vecākiem ir iespējams tikt galā. Varbūt vecvecāks neapzinās, ka šī ir, iespējams, vienīgā reize viņa pieaugušās atvases mūžā, kad viņam patiešām nepieciešama palīdzība, jo jaunais vecāks ir nonācis ļoti no citiem pieaugušajiem atkarīgā stāvoklī un patiešām netiek galā ar slodzi. To ir vērts atgādināt vecvecākiem.
3. Lai emocionāli labi justos, regulāri uzskaitīt, vai mūsu pašu vajadzības ir ņemtas vērā REGULĀRI. Piemēram, dažreiz pieaugušajiem aizmirstas, ka ir nepieciešama spēle un atpūta REGULĀRI. Maza lieta sev katru dienu, piemēram, katru dienu padejot pie vienas sev mīļas dziesmas ir labāk nekā gaidīt koncertu pēc gada. 
4. Sadalīt ar otru vecāku, kurš kuros brīžos ir “galvenais aprūpētājs”, nevis kurš pieskata bērnu.
5. Regulāri ieplānot laiku, lai padomātu, kas šobrīd notiek ar mani un kāda veida palīdzību man šobrīd vajag.

Atsauces:
1. Ministru kabineta noteikumi Nr. 611 “Dzemdību palīdzības nodrošināšanas kārtība”. Likumi.lv. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/140695-dzemdibu-palidzibas-nodrosinasanas-kartiba
2. Aptauja par faktiski saņemto informatīvo atblstu. Fonds “Mammamammai”. 10.03.2024. Pieejams: https://mammamammai.eu/sākumlapa/f/aptauja-par-faktiski-saņemto-informatīvo-atbalstu
3. Liberska, H., Deja, M. (2021) Satisfaction with Life, Emotions, and Identity Processes in Polish First-Time Mothers and Fathers and Their Child’s Age. Pieejams: https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC7832340/)
4. Hrdy, S. B. (2005) Evolutionary Context of Human Development: The Cooperative Breeding Model. Pieejams: https://psycnet.apa.org/record/2006-07731-002
5. Raidījums “Ģimenes studija”, Latvijas Radio 1. Pieejams: https://replay.lsm.lv/lv/ieraksts/lr/189693/atbalsts-un-aprupe-jaunajam-mammam-pecdzemdibu-perioda-kur-versties-pec-palidzibas