Sabiedrībā valdošās pārliecības par to, kā pareizi vecākot

Esošais konteksts: jaunajam vecākam pēc iespējas vairāk pašam jāuzzina par grūtniecību, dzemdību procesu, pēcdzemdību periodu, jo ginekologs, iespējams, neizstāstīs pietiekami. Ja ir nepieciešama palīdzība, pašam jāsaprot, kāda palīdzība vajadzīga, un tā ir aktīvi jāmeklē. Ja arī palūdz palīdzību, var nākties saskarties ar neizpratni un negatīvu attieksmi. Par vecākošanas grūtībām tiek runāts par maz.
 

No esošā konteksta izrietošās pārliecības:

1. vecākam pašam ir jāsaprot, ko nezina, un nezināšana ir paša vaina;
2. vecākam labāk neprasīt palīdzību, jo apkārtējie būs neapmierināti, nepalīdzēs, jo nebūs īstais brīdis palīdzības sniegšanai;
3. jātiek galā pašiem – “nav jau tur nekā grūta” (to arī oficiāli sauc par bērnu kopšanas “atvaļinājumu”).

Esošais konteksts veido “perfektās mātes (vecāku) mītu”

Cits veids, kā saprast, kādas pārliecības par vecākošanu valda mūsu sabiedrībā, būtu iedomāties situāciju, kur uz zemes nolaižas citplanētieši un prasa: “Kas jūsu sabiedrībā jādara, lai teiktu, ka esat kā vecāki labi tikuši galā?” Kādas atbildes nāk jūsu prātā? 
Ir veikti arī pētījumi, lai noskaidrotu, kādas vadlīnijas/pārliecības/mīti valda Rietumu sabiedrībā, un tās ir, piemēram, šādas:

1. grūtniecība, dzemdības, zīdīšana un bērnu aprūpe kopumā notiek dabiski. Ja nenotiek, tad jau kā vecāks esi izgāzies;
2. perfekti vecāki pilnībā ziedojas bērnam (pašiem vecākiem pēkšņi nav bioloģisku vajadzību). Ziedojoties vecāki pierāda savu mīlestību;
3. perfekti vecāki ir daļa no ekonomiskās sabiedrības daļas (strādā pilna laika algotu darbu paralēli tam, ka ir bērni).

Šo kontekstu ir labi zināt un ņemt vērā. Mēs visi (vecmāmiņas, profesori, ārsti, draugi) dzīvojam ar domu, ka ir normāli, ja jaunie vecāki paši tiek galā. Šis jaunais “normāli” ir izveidojies tāpēc, ka mēs dzīvojam katrs savā mājā, tālu cits no cita, un mūsu komūna ir atrodama WhatsApp čatā, kā arī – jo katram no mūsu komūnas ir liela darba slodze un vienlaikus vairāki uzdevumi, kuri jāveic. Būtībā laika izjūta ir palikusi ļoti steidzīga, nav laika apstāties, tāpēc ka paralēli notiek vairākas lietas gan digitālajā, gan fiziskajā vidē [1].
 

Turklāt šo jauno kontekstu, kur primāri vecāki ir tie, kas tiek galā un aprūpē bērnu līdz trīs gadu vecumam, daļēji ir ietekmējis arī piesaistes teorijas pamatlicējs Džons Boulbijs, kas savu teoriju par mātes un bērna piesaisti balstījis uz atsevišķiem primātiem, kuri patiešām 100 % vieni paši aprūpē savu mazuli, piemēram, orangutānu mammas.

Taču, ņemot vērā bioloģiju (mazāka daļa primātu sugu aprūpē mazuļus vieni), cilvēku vēsturi un antropoloģijas pētījumus, ir skaidrs, ka cilvēku mammas savus mazuļus dod aprūpēt arī citiem saimes locekļiem, jo apzinās, ka bioloģiskās izmaksas, aprūpējot mazuli vienatnē, ir pārāk lielas. Jāatceras, lai gan, protams, ir iespējams aprūpēt mazuli vienatnē, taču cilvēku mammas nekad neizvēlas šo kā labāko opciju un tā ir galēja “nav atbalsta, bet ir jāizdzīvo” situācija [2].
 

Svarīgi saprast! 

Tieši sabiedrības konteksta dēļ jaunajiem vecākiem ir grūti prasīt palīdzību.
Ņemot vērā šo kontekstu, ir mazliet vieglāk pieņemt, ka noteikti būs jāsaskaras ar pretestību, kad jaunais vecāks prasīs palīdzību (jo mūsdienu sabiedrībā jaunā normālība ir “paši tiek galā”), taču vienlaikus ir būtiski ņemt vērā, ka tas, kas šobrīd (pēdējos aptuveni 70 gadus) ir jaunais “normāli”, bioloģiski nav normāli.

Jauno vecāku vajadzība pēc laika sev (savu vajadzību apmierināšanai) NEKUR NEPAZŪD, kad piedzimst bērns. Jaunie vecāki ir bioloģiskas būtnes, kuras nevar atlikt nepieciešamību pēc miega, atpūtas, iespējas atslēgties no domām par darāmajiem darbiem (mental load), pēc tualetes apmeklējuma, pēc ārsta vai fizioterapeita konsultācijas. Vecāki ir bioloģiskas būtnes, nevis roboti, un nav bioloģiski iespējams lejuplādēt visu vikipēdiju par bērnkopību sevī, īstenojot to bez apstājas.
 

Ja mums rūp sabiedrības veselība, mentālā labklājība, dzīvotspēja un izaugsme, tad veidam, kā mēs funkcionējam sabiedrībā, kā institūcijas funkcionē, ir jāmainās. [3] Visai sabiedrībai būtu jāsaprot: ja vēlamies emocionālu labklājību, tad nav citu variantu, kā vien palīdzēt cits citam. 

Manā psiholoģes darbā tas izskatās tā: ja pie manis uz konsultāciju vēlas tikt jaunā māmiņa ar emocionālām grūtībām, tad es atvēlu garāku pieraksta laiku. Tāpat politiskā līmenī būtu jārunā par to, ka jaunajiem vecākiem ir jāpiedāvā krietni vairāk palīdzības, kā tas ir šobrīd, jo ir zināms, ka pašlaik dzemdību laika aprūpei speciālistiem nepietiek laika. 

Vēl joprojām 17 % sieviešu cieš no vardarbības (fiziskas, verbālas) dzemdību laikā, 35 % jauno vecāku atzīst, ka vajadzēja lielāku speciālistu atbalstu dzemdību procesā, 30 % norāda, ka trūkst emocionāla atbalsta [4].

Atsauces: 

1. Rubene, Z. Digitālā bērnība. Rīga: Zvaigzne ABC, 2022.

2. Hrdy, S. B. (2005) Evolutionary Context of Human Development: The Cooperative Breeding Model. Pieejams: https://psycnet.apa.org/record/2006-07731-002

3. Socioloģe dr. Sofija Broka. Pieejams: https://drsophiebrock.com/

4. Raidījums “Ģimenes studija”, Latvijas Radio 1. Pieejams: https://replay.lsm.lv/lv/ieraksts/lr/189693/atbalsts-un-aprupe-jaunajam-mammam-pecdzemdibu-perioda-kur-versties-pec-palidzibas