Tas ir process, tas nav slēdzis! Kad un kā attīstās mātes un tēva instinkts?

Mūsdienās top aizvien vairāk un dziļāki pētijumi par vecāka un maza bērna mijiedarbību un to ietekmi uz  mazuļa attīstību.

Pēdējo 15 gadu laikā ar attēlveidošanas metodēm ir pētīti smadzeņu tīkli, kas regulē vecāku reakciju uz zīdaiņu signāliem. Sarežģītā domu un uzvedības mijiedarbība, kas nepieciešama jutīgai pēcnācēju audzināšanai, ļauj veidot katra mazā cilvēciņa pirmās sociālās saites un kritiski veidot viņa uzvedību.

Cik ātri pēc bērna piedzimšanas atraisās mātes instinkts?

Mērija Ensvorta pirmā definēja mātes jutīgumu kā mātes spēju apmeklēt savu bērnu un reaģēt uz viņu tā, lai tas atbilstu zīdaiņa vajadzībām (1). Mātes jutīgums atspoguļo uzvedības modeli, kas nodrošina zīdainim primāro sociālo pieredzi. 

Jo jutīgāki esam, jo bērns saņem viņam piemērotāku aprūpi. Šī procesa laikā notiek mijiedarbība, kad mamma aizvien vairāk sāk atpazīt bērna raidītos signālus un, iespējams, attīstās instinkts.

Pēc bērna piedzimšanas māmiņām palīdz mazuļa norādes/signāli, lai viņas spētu saprast mazuļa vajadzības, nevis vienkārša paļaušanās uz iedzimtu bērna vajadzību izjūtu. Tāpēc jaunajām māmiņām visas atbildes nav uzreiz. Sarašana un bērna raisīto signālu atpazīšana notiek pakāpeniski. 

Ne velti pirmos 3 pēcdzemdību mēnešus sauc arī par 4.trimestri, kad fokuss ir vērsts uz iepazīšanos – mazulim ar mammu un mammai ar mazuli, daudz kopā būšanas un aprašanas ar jauno dzīvo kopā jau lielākā sastāvā.

Trīs līdz četrus mēnešus pēc dzemdībām zīdaiņi ir sociāli interaktīvāki, un vecāki arvien vairāk iesaistās savstarpējā pozitīvā mijiedarbībā. Šīs pozitīvās mijiedarbības vēl vairāk palīdz mātēm stiprināt pieķeršanos un pastiprina pozitīvas jūtas pret saviem zīdaiņiem (2). 

“Tas ir process. Tas nav slēdzis - es nedomāju, ka zinātne atbalsta mātes instinkta esamību,”

saka antropoloģe Sāra Blafera Hrdija (Sarah Blaffer Hrdy), grāmatu autore t.sk. “Mothers and Others” Tādēļ grūti ir novilkt līniju, kur esam jutīgi un atsaucīgi un kur jau sākas mūsu instinkts.

Vai tētiem ir tēta instinkts?

Cilvēki ir vieni no retajiem starp zīdītāju sugām, kur tēvi būtiski iesaistās bērnu aprūpē un palīdz ar atbalstu mātēm. Tikai 5% no zīdītāju tēviņiem iesaistās tieši vai netieši pēcnācēju aprūpē (3). 

Tēva iesaistei mazuļa aprūpē var būt bijusi būtiska loma pēcnācēju izdzīvošanā un labsajūtā. Vēsturiski tas ir nodrošinājis, ka vienlaicīgi iespējams aprūpēt divus mazuļus dažāda vecuma – unikāla cilvēka adaptācija (4).

Smadzeņu attēlveidošanas pētījumi par tēva smadzenēm pēdējos gados ir devuši funkcionālus un strukturālus rezultātus, kas atbilst priekšstatam par tēva smadzeņu uzvedības pielāgojumiem, kas saskaņoti ar attiecīgajiem hormoniem pēc bērna piedzimšanas, lai atbalstītu adaptīvo audzināšanu.

Vairāki pētījumi pierāda, ka tēviem krītas testosterona līmenis līdz ar attiecību izveidošanos ar partneri. Tas būtu skaidrojams, ka līdz ar testosterona līmeņa krišanos pieaug vīrieša jutīgums un spēja atbildēt bērna vajadzībām. Tas arī palielina tēvu iesaisti bērna aprūpē gan dienas, gan nakts laikā (5). 
 

Dati par uzvedību ar tēviem ir parādījuši būtiskas atšķirības tipiskā tēva, mātes un bērna mijiedarbībā, sākot no zīdaiņa vecuma (6).

Piemēram, tēvi mēdz izrādīt pastiprinātu fizisku mijiedarbību ar saviem mazajiem bērniem, ko bieži raksturo kā "skarbu un enerģisku" rotaļu.

Turklāt tēva un bērna attiecībās tieši vecāka un bērna rotaļu mijiedarbības kvalitāte, nevis jūtīgums pati par sevi, ir saistīta ar pozitīviem sociāliem emocionāliem rezultātiem bērniem, piemēram, starppersonu uzticību un pozitīvu vienaudžu attiecību attīstību (7). Šie dati liecina, ka starp mātēm un tēviem var būt daži kopīgi smadzeņu mehānismi un dažas atšķirības.

Dzimuma atšķirības starp mātēm un tēviem var būt saistītas ar īpašu vecāku un zīdaiņu attiecību aspektu izveidošanu un uzturēšanu, un tam ir nepieciešama turpmāka izpēte. 

Teorētisku pamatojumu dzimumu atšķirībām var atrast atšķirīgās māšu un tēvu lomās zīdaiņa un maza bērna izpētes sistēmu attīstībā saskaņā ar aktivizācijas attiecību teoriju (8).

Šī teorija ietver divas tēva dimensijas, kas ir tēva un bērna attiecību pamatā: 

1. stimulēšana, kur tēvi veicina bērna mijiedarbību ar ārpasauli; 
2. disciplīna, kas paredzēta, lai nodrošinātu bērniem ierobežojumus, kas saglabās viņu drošību (8).

Šāda tēva un zīdaiņa mijiedarbības specializācija atbilst spēļu pētījumiem, kas parāda vairāk uz objektu orientētu vai fizisku spēli, kas saistīta ar smaidiem, salīdzinot ar mātes un zīdaiņa mijiedarbību (9).

Tādējādi unikāls tēva un bērna mijiedarbības ieguldījums (10) evolucionāli labvēlīgās jaunattīstības bērna dzimumam specifiskās emocionālās izpausmēs var būtiski veidot mehānismu, ar kura palīdzību dzimumu atšķirības emociju izpausmē pāri paaudzēm.

Tēvs vairāk rūpējas par drošību, mamma – par mazuli

Lai gan vērojamas atškirības mātes un tēva smadzeņu darbībā un rekciijā, tomēr šķiet, varam secināt, ka katram no vecākiem ir dots savs uzdevums, lai mazulis augtu veselīgs un attīstītu tik nepieciesamās prasmes. 
 

Tēva spējai un motivācijai efektīvi novērtēt ārējos kontekstuālos faktorus, lai noteiktu, vai situācijas ir pietiekami drošas, lai veicinātu bērna iesaistīšanos un mijiedarbību ar plašāku sociālo vidi. Turpretim hormonālās izmaiņas, kas atbilst perinatālajam periodam, var izraisīt spēcīgāku refleksīvu aprūpes reakciju mātēm.

Iespējams, tādēļ mums, mammām, nereti  rotaļāšanās nepadodas tik viegli kā tētiem. Savukārt tētiem bērna signālu lasīšana var sākumā radīt lielāku izaicinājumu.

Zinātne vēl nav devusi atbildi, kas tas instinkts īsti ir. Tomēr tas, ka jauno vecāku smadzenes burtiski mainās, lai pielāgotos tikko dzimušā bērniņa aprūpei, jau ir pamatots. Un šī pielāgošanās mammām un tētiem notiek atškirīgi.

Tāpat kādam tas var padoties ātrāk un škietami vieglāk, un kādam prasīt vairāk laika. Nozīme ir gan pašu pieredzei, kad bija vēl pavisam mazi bērniņi, gan apkārtējai videi un atbalstam.

Tādēl, ja esi iestrēdzis un jūti, ka būtu nepieciesams atbalsts sava mazuļa labākā izprašanā, droši uzrunā pēcdzemdību aprūpes specālistus, piemēram dūlas vai PEP mammas.

Avoti:

1 Ainsworth et al., 1978

2 Mercer, 1985

3 Moller, A.P., 2013, Cambridge Univerity Press

4 Gettler, L.T., et al., 2011, Amarican Anthropologist

5 Gettler, L.T., 2012, Amarican Anthropologist; Gettler, L.T., 2014, Evolutionary Anthropology

6 Crawley and Sherrod, 1984; Feldman, 2003

7 MacDonald , 1987

8 Paquette, 2004

9 Dickson et al., 1997; Feldman, 2003; Lamb, 1977; Yogman, 1981 

10 Boyce et al., 2006; Grossmann et al., 2002