"Bērns var gaidīt, ka viņu atkal pametīs" – Miksons par uzticēšanos audžuģimenēs

Ārsts-psihoterapeits Artūrs Miksons organizācijas “Debesmanna” seminārā skaidro, ka bērna emocionālā veselība sāk veidoties ne tikai pēc piedzimšanas, bet arī daudz agrāk – pat pirms bērns ir ieņemts. Viņš uzsver, ka vecāku attieksme, vēlmes un idejas par bērnu var ietekmēt bērna nākotnes attīstību jau no paša sākuma. Kā Miksons minēja: „Vecākiem ir jābūt apzinātiem par bērna pagātni, jo īpaši, ja bērns nācis no nelabvēlīgas ģimenes vai ir piedzīvojis traumu. 

Saprotot bērna pagātni, vecāki var sniegt atbalstu un palīdzēt viņam pielāgoties jaunajiem apstākļiem.” Viņš norāda, ka bērna attīstība sākas ne tikai ar viņa piedzimšanu, bet arī ar vecāku attiecībām un psiholoģisko sagatavotību pirms bērna piedzimšanas.

Īpaši svarīgi ir ņemt vērā bērnu pieredzi, kas saistīta ar zaudējumiem, piemēram, izņemšanu no bioloģiskās ģimenes vai bērnu nama. Miksons uzskata, ka šiem bērniem ir jādod laiks, lai izietu cauri sērošanas fāzei. Viņš atgādina: „Tiem, kas piedzīvojuši zaudējumu, ir svarīgi iziet cauri sērošanas fāzei. Bērns ir jāatbalsta ne tikai materiāli, bet arī emocionāli, lai viņš justos droši un saprastu, ka viņa jūtas tiek cienītas.” Miksons piebilst, ka šāds emocionāls atbalsts ir īpaši svarīgs, lai bērns varētu integrēties jaunajā ģimenē un pielāgoties dzīvei bez pagātnes smagumiem, kas viņu nomoka.

Kā Miksons norādīja, tas, cik veiksmīgi bērns pielāgosies jaunajiem apstākļiem, būs atkarīgs no ģimenes spējas sniegt emocionālu atbalstu un sapratni. Viņš uzsver, ka bērniem, kuri piedzīvojuši grūtības un traumas, bieži ir nepieciešams daudz ilgāks laiks, lai justos droši un pieņemti. „Vecākiem ir jābūt ļoti pacietīgiem un saprotošiem, jo bērna pielāgošanās procesā var būt gan kāpumi, gan kritumi,” viņš skaidro. Tāpat Miksons norāda, ka bērna emocionālais atbalsts ir nepieciešams ne tikai bērnu namā vai audžuģimenē, bet arī skolā, kur bērni bieži sastopas ar lieliem izaicinājumiem, cenšoties iekļauties kolektīvā. Viņš norāda, ka bieži bērni, kuri ir pieredzējuši smagus pārdzīvojumus, piedzīvo „neiederēšanās sajūtu”, kas var veicināt viņu vēlmi meklēt pieņemšanu un tuvināšanos bērniem ar līdzīgu pieredzi.

Kad bērns sāk jautāt par savu pagātni un adopcijas jautājumiem, Miksons uzsver, ka vecākiem jābūt gataviem atbildēt uz šiem jautājumiem, ja viņi vēlas palīdzēt bērnam saprast un pieņemt savu identitāti. „Ja bērns sāk jautāt, vecākiem jābūt atklātiem un gataviem atbildēt uz viņa jautājumiem, lai viņš nejūtas apmulsis vai mānīts. Ir svarīgi būt mierīgiem un atbildīgiem, jo bērns jūt, ja kaut kas nav kārtībā,” viņš saka. Miksons uzskata, ka atklātība un savlaicīga komunikācija par bērna pagātni ir svarīga, lai novērstu nevajadzīgu trauksmi un neskaidrības.

Miksons arī uzsver, ka vecākiem un audžuģimenēm ir jāatceras, ka bērnam būs nepieciešams laiks, lai pielāgotos jaunajiem apstākļiem un pārvarētu pagātnes smagumus. „Audžuģimenēm jābūt ļoti pacietīgām un jāapzinās, ka bērnam būs nepieciešams laiks, lai pielāgotos jaunajiem apstākļiem. Ja vecāki ieguldīs laiku un pacietību, viņiem būs iespēja palīdzēt bērnam attīstīties par emocionāli stabilu un veselīgu personību,” viņš piebilst, norādot, ka, neskatoties uz grūtībām, audžuvecāki var būt galvenie cilvēki bērna dzīvē, kas sniedz emocionālu atbalstu un palīdz viņam atgūt uzticību cilvēkiem un pasaulei.