Ģimene, kuru bērniņš iedvesmo dzīvot aktīvāk! Intervija un FOTO

Visu pasaku pamatā esot patiesi notikumi ar īstiem cilvēkiem, un šī ģimene ir mūsdienu pasaka īpaši krāsainā versijā. Dace, Armands un viņu meitiņa Sibilla ir staigājošs, lidojošs un visādi citādi iedvesmojošs piemērs tam, ka bērna ienākšana dzīvē nebūt neliek piebremzēt aktīvu dzīvesveidu. Viņi pierāda gluži pretējo - bauda aktīvo atpūtu visi kopā, gūstot vēl lielāku piepildījumu un gandarījumu. Un viņi, būdami strādājoši vecāki tāpat kā lielākā daļa, tomēr aicina atrast laiku, lai vasaru pavadītu ārā un izdzīvotu tās sniegtās iespējas. 

Jūsu Sibillas gaidīšanas procesā izveidotais video nu jau ir kļuvis par interneta sensāciju. Vai Sibilla bija plānots bērniņš?

Dace: Jā!

Armands: Bija pat tā, ka man iepriekšējā darbā kāda kliente, dāvinot savu preču paraugus, iedeva ovolācijas kalendāru. Un noteica, ka prātīgi cilvēki plānojot savu dzīvi. Tā nu mēs pēc diviem gadiem sākām plānot bērniņu un likām to lietā. Apsēdāmies un domājām – jūlijā dzimst visforšākie bērni, uzskrullējām kalendāru, un tā norādītajā oktobrī ķērāmies klāt.

Dace: Atceros, ka es vēl prasīju Armandam, kad viņš grib - jūlija sākumā vai beigās? Uz ko viņš atbildēja, ka mēģinām uz sākumu, ja nesanāks, tad būs uz beigām. Un sanāca sākumā!

Sibillas gaidīšanas video ir noskatījušies vairāk kā 2 miljoni cilvēku!

Armands: Tūlīt jau būs trīs!

Dace: Nopietni? Es atceros, ka vēl nesen bija miljons. Tas gan bija pāris dienas pēc video ielikšanas.

Armands: Paldies Dacei par to. Dace ļoti vēlējās video, kurā būtu bildes no pirmajām gaidīšanas dienām līdz pēdējai. Un tas video ir viņas nopelns. Es biju tikai izpildītājs, kurš dažreiz bija jādzen bildēt. Es gribēju nošmaukties un nobildēt divas bildes nākamajā dienā... Bet nē! Un viņai jau patiesībā bija visgrūtāk. Kas ta man, es tik bildēju! 

Skaties Sibillas gaidīšanas video!

Jūs esat dzīvs piemērs tam, ka bērns neattur no aktīva dzīvesveida!

Dace: Tieši otrādi, tas padara to visu vēl daudz, daudz krāsaināku! Gribās viņai visu parādīt, ne tikai mājas un dārziņu!

Armands: Mēs vēlamies, lai viņa visu iepazīst, lai pati redz pasauli, kāda tā ir. Mēs ņemam viņu visur līdzi, lai viņa būtu sabiedriska un aktīva. Bērns nav enkurs, kas no kaut kā attur vai bremzē. Protams, ir jāpadomā un jāpaplāno mazliet uz priekšu, taču tas viss ir izdarāms. Tas ir mīts, ka gadu pēc bērniņa piedzimšanas ir jānolien bunkurā.

Cik Sibilla bija veca, dodoties pirmajā piedzīvojumā?

Dace: Viņai bija divas nedēļas, kad mēs kopā apmeklējām Piena festivālu. Iesēju viņu slingā un tā arī visu festivālu nostaigāju.

Armands: Bērniem jau patīk gulēt trokšņainā vidē! Uzlikām viņai skaņu izolējošās austiņas un baudījām pasākumu kopā ar visiem. Protams, arī nelēkājām pie skatuves pirmajā rindā!

Dace: Tāds pirmais trīs dienu festivāls viņai bija Playground festivāls pagājušo vasar! Nosvinējām viņas dzimšanas dienu ar ģimeni un aizbraucām vakarā uz festivālu.

Armands: Bija smieklīgi, jo atstājām viņu guļot mašīnā ar ieslēgtu bērnu rāciju, un paši kopā ar draugiem braucām pa trasi ar milzīgu riteni, kuru visi min uz priekšu, sēžot ap lielu galdu. Viņa pēkšņi sakustējās un ieraudājās, un es kā Forests Gamps skrēju pāri visai festivāla teritorijai uz auto. Un Dace man pakaļ!

Dace: Un nekas traks nenotika!

Dace, kā Tev bija ar bērna zīdīšanu publiskā vietā?

Dace: Man vispār nebija problēmu! Es visu laiku Sibi nēsāju iesietu slingā, un kad viņa sāka prasīt ēst, mēs abas ietināmies slingā un es viņu pabaroju. Vecrīgā, kafejnīcā Piens, kur tik nav barots!

Kādos piedzīvojumos Sibilla ir piedalījusie šo divu gadu laikā?

Armands: Pirmais ceļojums, kurā viņa devās, patiesībā bija, pateicoties tieši viņai. Par gaidīšanas video, ko izvietojām Youtube.com, mēs negaidīti saņēmām arī kaut kādu naudiņu un aizbraucām uz Itālijas Alpiem snovot. Alpu ģimene Alpos!

Dacei: Viņai tad bija deviņi mēneši.

Armands: Ņēmām meitu arī līdzi uz kalnu, kur varēja uzbraukt ar vagoniņu. Atstājām guļot ratos un tad braukājām uz maiņām – viens, tad otrs, vai arī atstājām pie draugiem. Tur gan mums bija arī draugi bez bērniem, kuri nezināja, ko darīt. Bija situācija, kad mēs aizbraucām beidzot divatā pabraukāties, un viņa tieši pamodās un mūsu draugi stāvēja ar izmisuma pilnām sejām kalna galā.

Dace: Un tik tikko mēs atgriezāmies no Turcijas, kur bijām veikot. Un šo gada ceļojumu vispār nevar salīdzināt ar pagājušo gadu. Bija tik neticami daudz vieglāk! Viņai vars nevajadzēja mūsu uzmanību. Palaid un viņa pati iet un darbojas, tik jāuzmana no ūdens.

Vai Sibilla pati jau nav mēģinājusi iekāpt veikborda zābakos?

Armands: Es klusībā ceru, ka mēs šovasar atradīsim kādu veidu, kā ļaut viņai pamēģināt. Jo no ūdens Sibillai vispār nav bail, viņa pati prasās. Arī ledainā ūdenī. Vēl šajās brīvdienās braucām ar ūdensmoci, protams, trijatā, un meitai nenormāli patika. Spiedza no sajūsmas un trīcošām lūpām prasīja vēl!

Dace: Vēl!

Redzēju skaistu bildi, kur Sibilla guļ uz sedziņas Amatas krastā, kamēr tētis sērfo. Droši vien arī būšana pie dabas norūda un palīdz neslimot tik daudz?

Dace: Viņa vispār - tfu, tfu, tfu -, neslimo!

Armands: Mēs arī esam izvēlējušies homeopātijas ceļu un iztiekam bez zālēm! Un redzam, ka ir labi rezultāti.

Tad jūs neesat no tiem, kas mazgā rokas bērnam ik pēc 5 minūtēm?

Dace: Noteikti nē. Pagājušajā gadā veikparkā mazā ēda smiltis un mēs ar Armandu atcerējāmies, ka mēs taču visi tā esam uzauguši.

Armands: Izvēlamies veselīgu, bioloģiski audzētu pārtiku, bet pa reizei ļaujam viņai uzēst arī kādu neveselīgāku mēslu, lai viņas organisms zina, kas tas ir un iemācās tikt galā arī ar E vielām. Un pagaidām viss ir labi, nav nekādu alerģiju. Varbūt pirmajā reizē no zemenēm uzmetās pumpas, bet otrajā jau bija labi. 

Dace: Ķermenis izcīnījās!

Armands: Bet droši vien vislielākais solis, ko izdarījām, un par ko citi bija šokā, bija Sibillas ielikšana bērnu dārzā viena gada vecumā. Dace saņēma ļoti labu darba piedāvājumu... Un, manuprāt, tā jau nav arī nekāda medus maize sēdēt caurām dienām ar bērnu mājās. Viņš ir jāizklaidē, ar viņu ir jāņemas. Man jau viegli, es pēc darba pārnāku mājās un veltu savu uzmanību. Bet būt visas 24 stundas diennaktī blakus galīgi nav viegli un veselīgi - ne mātei, ne bērnam. Un tā mēs nolēmām Sibi vest uz privāto bērnudārzu. Un tas viņai noteikti nāca par labu. Viņa ķluva daudz komunikablāka un ieguva draugus – savus vienaudžus.

Dace: Protams, tas bija traks lēmums. Bet viņa ļoti progresēja. Rāpojošu aizvedām uz dārziņu, un jau trešajā dienā meita sāka staigāt! Taču cenšamies viņu neatstāt uz visu dienu - cenšos vest maksimāli vēlu un maksimāli agri savākt. Tomēr ar to pietiek, lai iegūtu laiku arī sev.

Armands: Jo kā gan tu vari mīlēt citus, ja nepietiek laika pašam pabūt ar sevi?

Jūs esat Sibillai lielisks piemērs!

Armands: Mēs cenšamies viņai rādīt piemēru ar to, ko mēs darām, kur ejam un kā pavadām laiku. Tāpat radām priekšstatu, kā vienam pret otru vajadzētu izturēties. Es rādu piemēru ar savu uzvedību pret Daci un Dace - pret mani. Piemēram, sākumā, kad es nācu mājās no darba, viņa vienmēr skrēja man pretī samīļot. Tad vienā brīdī viņa pārstāja un Dace rādīja piemēru, ka tomēr jāskrien sabučot. Un tad Sibis arī skrien mīļot.

Dace: Armand, reku Sibilla Tev uzsmērēja maizīti!

Armands: Vai, paldies, Sibi! Bet jā, mums jau katram ir sava mēraukla, pēc kā viņš mēra, kas ir pareizi vai nepareizi.

Kādus piedzīvojumu jūs plānojat šovasar?

Armands: Noteikti brauksim kaut kur palikt ar teltīm. Gribas meitai parādīt, ka cilvēki guļ arī mežā vai pļavā. Un lai sadraudzējas ar odiem! Tas varētu būt interesanti.

Dace: Noteikti viņa gulēs vēl labāk nekā mājās.

Armands: Saelposies svaigu gaisu un varbūt nogulēs līdz kādiem 12:00 pa dienu! 

Dace: Un tad plānojas tas veikbords...

Armands: Man ir plāns iet tā pakāpeniski klāt šai nodarbei. Sākumā jādabū veste, kas viņai perfekti der, tad uz vēdera jāpieradina pa ūdeni. Jāpaskatās, vai viņai patīk, un tad varbūt jāizgatavo pašai savs dēlis. Jo tik mazu dēļu jau nav! Plānojam arī “Playground” festivālā Sibillai ļaut iepazīt ko jaunu. Ar longbordu jau viņa ir mēģinājusi braukt, tagad jāmeklē kas cits. Festivālā solās būt tik daudz dažādu sporta veidu, ko pamēģināt, ka jāskatās, kas viņai pašai piesaistīs uzmanību. Tā lai pašai arī patīk!

Kādus padomus pēc savas pieredzes varat ieteikt tiem, kas plāno apmeklēt festivālu ar mazo pirmo reizi?

Dace: Nepieciešamas daudz un dažādas drēbes. Noteikti jāparūpējas par ēdienu, jo ne vienmēr uz vietas ir tas, ko bērnam vajag. Bet pats galvenais ir pozitīva attieksme un labs garastāvoklis. Ja bērns redz, ka tev ir labi un tu smaidi, tad arī viņš jūtas labi. Bērns taču ir spogulis mums!

Armands: Šogad festivālā solās būt daudz vairāk īpaši bērniem paredzētu atrakciju un darbnīcu. Kas nozīmē, ka mums atliks vairāk laika pabūt divatā. Un, lai arī festivāls ir tikai 20 km no Rīgas, mēģināsim palikt pa nakti. Tā atkal būs jauna pieredze!

Puikas parasti sūta futbolā un meitenes tautiskajās dejās. Kā būs ar Sibillu?

Dace: Viņa jau tagad iet tautiskajās dejās, lai gan dziedāšana viņai patīk labāk. Kā mēs varam šobrīd fonā dzirdēt! 

Armands: Un varbūt tev šķiet, ka ne īpaši labi skan... Man arī tā likās, aizejot uz bērnudārza koncertiņu, kur bija kā bija ar tiem dziedātājiem. Bet visu taču var iemācīties, ja patīk! Galvenais, lai ir vēlme.

Sibilla fonā dzied par trusi...

Armands: Es domāju, ka jāļauj viņai pamēģināt pamata lietas. Nu kā man bija bērnībā, kad izmēģināju lietas, kas, mammasprāt, īstam džentlmenim būtu jāmāk. Jāt ar zirgu, spēlēt kādu instrumentu un ko tik vēl ne... Pamata lietas būtu jauki piedāvāt arī Sibillai. Lai gan mēs esam nolēmuši viņu uzmanīgi vērot un atbalstīt tajās lietās, ko pašai patīk darīt.

Klausoties jūsos, man rodas vēl viens jautājums – kad jūs plānojat vēl kādu bērniņu?

Dace: Mēs plānojam, plānojam...

Armands: Khe, khe, khem! Protams, ka mēs plānojam, jo kur viens, tur vajag vēl vienu... Bet vai mums būs vairāk par diviem, to es nezinu. Man gribas ieguldīt sevi savos bērnos, lai izaug forši cilvēki. Jo nav jau māksla uztaisīt to bērnu, māksla ir uzaudzināt. Un otrais bērniņš arī netiks tik viegli ar mums cauri. Viņam tāpat kā Sibillai būs jāpiedzīvo ar mums daudz ko kopā! 

Autore: Līva Oliņa, speciāli Mammamuntetiem.lv

Foto no personīgā arhīva