Prieks par dēla panākumiem paliek uz visu mūžu

Divkārtējā Olimpiskā čempiona BMX tēvs Guntars Štrombergs kā šodien atceras gan dēla pirmos braucienus trasē, gan emocijām piesātinātos triumfa mirkļus. Lai arī Māris jau no mazotnes bijis uzņēmīgs un neatlaidīgs, viņš daudzās intervijās uzsvēris, ka bez ģimenes atbalsta sasniegt sporta virsotnes un tajās noturēties gadiem ilgi būtu bijis ļoti grūti.

Kā Māris nonāca tolaik pavisam jaunajā un neparastajā sporta veidā BMX?
Māra sporta gaitas sākās 1993.gadā, sešu gadu vecumā. Tobrīd viena BMX paaudze Latvijā jau bija izaugusi un ar šo riteņbraukšanas sporta veidu bija aizrāvies mūsu ģimenes draugu Vanagu dēls. Lai gan paši neesam bijuši profesionāli sportisti, mums vienmēr paticis sports. Tā kā Māri jau no mazotnes aizrāva braukšana ar divriteni, nolēmām aizsūtīt viņu izmēģināt spēkus BMX. Pirmajos treniņos lija asaras un viņam bija bailes doties trasē, taču ar laiku puika pierada, un, kad iemācījās lēkāt pa “pumpām”, tā lieta aizgāja. 

Kā ģimene tika galā ar treniņu un sacensību grafiku?
Tā kā dzīvojam Valmierā un trase ir salīdzinoši netālu, ar izvadāšanu grūtību nebija. Tādēļ bērna treniņu un sacensību dzīves nodrošināšanā nenācās iesaistīt citus radus. Vēlāk, pusaudža gados, uzraudzīšanu uzņēmās vecākie komandas biedri un varējām palaist viņu uz sacensībām vienu.

Vai kādreiz nācās Māri arī paskubināt?
Ļoti daudz atkarīgs no tā, vai bērnam patīk izvēlētais sporta veids. Mārim patika. Ja vēl pirmo pusgadu atgādinājām viņam, ka jābrauc uz treniņu, tad pēc tam jau viņš pats meklēja mani un prasīja, lai aizvedu.
Pēc tādas īstas piespiešanas nekad nav bijusi vajadzība, jo Māris ir neatlaidīgs. Tiesa, pa vidu bija pusaudžiem raksturīgais atslābums, un 12 gadu vecumā Māris attālinājās no BMX. Aptuveni pusgadu trenējās basketbolā, taču pēc tam atgriezās riteņbraukšanā. BMX ir individuāls sporta veids un tas bija viņa sirdij tuvāks. 

Izklausās, ka viņš jau tad zināja, ko vēlas.
Nevar noliegt, ka viņš vienmēr bijis mērķtiecīgs. Protams, bērnībā darīja arī palaidnības, raustīja māsas aiz bizēm, bet īpašas galvassāpes vecākiem nav sagādājis. Šīs rakstura īpašības atspoguļojas arī viņa rezultātos. 

Vai bijāt aktīvi Māra atbalstītāji sacensībās jau kopš pirmsākumiem?
Protams, pēc iespējas centāmies būt klāt sacīkstēs un uzmundrināt Māri. Domāju, ka ģimenes, tuvinieku atbalstam ir liela nozīme, jo īpaši pirmajos sportošanas gados. Bērnam ir svarīgi sajust, ka viņam vienmēr būs uz ko paļauties. 
Vēl joprojām, neatkarīgi no tā, vai esmu bijis klāt sacensībās, vai ne, pēc sacīkstēm vienmēr pārrunājam braucienus. Nekad neesmu viņu kritizējis par sliktu rezultātu vai pārlieku slavējis par labu. Mēs vienkārši izrunājam, kā sacīkstēs veicies. Padomus viņam dod treneri, jo, ja es varu runāt par lēcieniem metros, tad viņi visu rēķina centimetros. Tas ir daudz augstāks, profesionālāks līmenis, kurā es nejaucos. Tagad gan Māris ir tik pieredzējis, ka pats var mācīt citus, kā jābrauc trasē.
Mārim patīk BMX, viņš tajā dzīvo, tādēļ mēs, ģimene, viņu vienmēr atbalstīsim.

Kad sapratāt, ka dēls varētu kļūt par pasaules klases sportistu?
Lai arī pirmie lielie panākumi nāca ļoti drīz – pēc trīs gadu treniņiem Māris kļuva par pasaules čempionu deviņgadīgo zēnu grupā – tomēr tālejošu plānu attiecībā uz viņa sporta karjeru mums nebija. Tie radās vien tad, kad BMX tika iekļauts vasaras Olimpisko spēļu programmā. Tad arī pats Māris sācis mērķtiecīgi gatavoties Pekinas spēlēm. 

Kā profesionāla sportista karjera ietekmē attiecības ģimenē, vai sanāk laiks kopīgām tradīcijām? 
Ilgstošā atrašanās ārzemēs nekādā veidā nav kaitējusi ģimenes attiecībām. Māris jau ir izaudzis, viņam ir sava dzīve. Taču bieži sazināmies, apsveicam viens otru dažādos svētkos. Šajā ziņā labs palīgs ir modernās tehnoloģijas, kas ļauj ne vien vienam otru dzirdēt, bet arī redzēt. Ziemā BMX ir klusais posms, tādēļ šajā gadalaikā Māris vairāk laika pavada Latvijā. Līdz ar to Ziemassvētki mums kļuvuši par svētkiem, kuros pēc iespējas cenšamies sanākti visi kopā ģimenes mājā Valmierā. Kad Māris ir Latvijā, viņš arī regulāri brauc ciemos pie vecvecākiem. 

Kādas sajūtas pārņēma, redzot savu bērnu uz Olimpisko spēļu goda pjedestāla augstākā pakāpiena?
Sacensību laikā man kā skatītājam vienmēr ir pamatīgs stress. Bet pēc uzvaras Olimpiskajās spēlēs bija milzīgs prieks un gandarījums, ko nevar aprakstīt vārdos. Tas paliks atmiņā uz visu mūžu. Šīs sajūtas nevar aizmirst.

Ja arī mazbērni vēlēsies kļūt par sportistiem, vai atbalstīsiet un palīdzēsiet iet pa šo pašu grūto ceļu?
Protams, sports ir grūts un bīstams. Ir smagi skatīties, kā bērns krīt un gūst savainojumus, taču sportistu vecākiem ir jāiet tam cauri. Tas ir sports. Mazbērnus speciāli nemudināšu izmēģināt laimi sportā, taču, ja viņi paši to izvēlēsies, atbalstīšu un, ja vajadzēs, vadāšu uz treniņiem un sacensībām.