"Mums ir 10 bērni. Un to nenožēlojam" Intervija ar daudzbērnu ģimenes mammu Baibu un tēti Māri

Sarunāt interviju ar Baibas Ozolas ģimeni ir tāpat, kā vienoties par tikšanās laiku ar kāda liela uzņēmuma vadītāju. Ir pieejami trīs laiki, viens no tiem iekrīt brīvdienā. Tad klāt varēs būt arī tētis Māris.

Ir saprotams, ka desmit bērnu ģimenes vadīšana prasa nopietnu laika plānošanu. Beidzot vienojamies tikties kādā saulainā svētdienas pēcpusdienā kafejnīcā. Tā kā saruna varētu ieilgt, līdzi ir paņemta arī pati jaunākā ģimenes atvase – sešus mēnešus vecā Grieta, kas vēl tiek barota ar krūti. Grieta papildus ēd arī piena maisījumu no pudelītes, un Baiba atzīst, ka šis ir vienīgais no visiem bērniem, kuru ir bijusi nepieciešamība barot arī ar mātes piena aizstājēju, lai mazais pietiekami pieņemtos svarā. Lēmums neesot bijis viegls. Baiba ņēmusi vērā šo ārsta ieteikumu un secinājusi, ka ir lietas, kuras nespēj ietekmēt, lai arī kā gribētos rīkoties citādi.
Katrs bērns ir citāds. Tieši tāpat kā pārējās deviņas ģimenes atvases: Jēkabs, Matīss, Marta, Kārlis, Anna Marija, Ernests, Gustavs, Austra un Rūta, kuriem ikvienam ir savs talants, spējas un mērķi.

Vizītkarte

• Tētis Māris (42) nodarbojas ar jumtu materiāla ražošanas un piegādes jautājumiem kādā lielā Latvijā strādājošā būvmateriālu uzņēmumā.
• Mamma Baiba (40) audzina 10 bērnus.
• Bērni: Jēkabs (20), Matīss (18), Marta (15), Kārlis (13), Anna Marija (11), Ernests (9), Gustavs (6), Austra (4), Rūta (2), Grieta (drīz būs 7 mēneši).

Tiek apgalvots, ka, gribam to vai ne, lielā mērā kopējam savu vecāku ģimeni. Vai jūs abi ar vīru arī nākat no kuplām un stiprām dzimtām?
Baiba: Es nāku no ģimenes, kurā bija vecvecāki un es ar brāli. Mūs izaudzināja audžuomīte. Mana bērnība nebija viegla. Grūtākais bija man kā bērnam mēģināt saprast, kāpēc vecāki nedzīvo kopā ar mums un kāpēc mēs nevienam neesam vajadzīgi. Laikam ejot, iemācījos no savas pieredzes paņemt līdzi tikai pašu labāko. Iemācījos nevienu netiesāt un nesmieties par citiem, jo Dievs ir vienīgais tiesnesis. Mana bērnība nebija rožaina, jo jūtami iztrūka vienas paaudzes. Bet, ja nebūtu manu vecāku, nebūtu manis. Un, ja nebūtu manis, nebūtu manas kuplās ģimenes, tāpēc es par visu esmu pateicīga. Par skarbajiem dzīves apstākļiem, kuri mani nesalauza, bet padarīja tikai stiprāku.

Māris: Mamma mani audzināja viena. Tēvu es uzmeklēju, kad pats to vēlējos. Alimentus no viņa piedzina caur tiesu. Vēl nesen atradu vecos papīros, ka tēvs mani neatzīst par savu dēlu. Kāpēc vīrietis tā rīkojās? Ir, protams, tāds iekšējs rūgtums, ka tēva nav bijis. Toties bija vectēvs un vecāmāte, ar kuriem kopā pavadīju visas vasaras. Bija arī mammas brālis. Tiesa, man vienmēr gribējās brālīti vai māsiņu. Toreiz ar bērna acīm es nesapratu, ka mamma jau nekādi to brālīti man nevarēja pagādāt.
 

Vai jūsu bērni arī prasa vēl kādu brālīti vai māsiņu?
Baiba: Jā, Austra reiz izteicās, ka gribētu gan vēl vienu brāli.
 

Kā par jauna bērna ienākšanu ģimenē jūs paziņojat pārējiem?
Baiba: Bez īpašām ceremonijām. Kādā jaukā dienā parādām ultrasonogrāfijas bildi. Un tad nu viņi mēģina pētīt vai aprēķināt, kas būs – brālis vai māsa. Vecākajiem pat bija izstrādāta „5 bērnu teorēma”, kas nav uzskatāma par pierādītu, jo dzīvē nepastiprinājās. Aprēķinos izskaitļotā puikas vietā piedzima meitene.  
 

Kā jūs abi iepazināties?
Baiba: Tas bija pirms 21 gada. Pirmā satikšanās notika studentu ballē, kur Māris bija atnācis līdzi savam draugam. Es biju aizgājusi līdzi draudzenei, kura mani tovakar burtiski tur aizvilka ar lielu pierunāšanu. Atceros, ka viņa tik noteica, ka man ir jāvelk sarkanā kleita un jāiet ar viņu uz balli nosvinēt kaut kādu viņai nozīmīgu notikumu. Tur arī pirmo reizi ieraudzīju Māri. Tas bija grūts laiks manā dzīvē, likās, ka man nu galīgi neveicas. Prātā bija uzpeldējis man ļoti svarīgs jautājums – kāpēc vecāki vai vecvecāki mani nebija nokristījuši? Jo bērnībā līdz desmit gadu vecumam vectēvs mani ik svētdienu veda uz luterāņu baznīcas svētdienas skolu.

Martā mēs ar Māri iepazināmies, kopā izgājām ticības mācības kursu, Lieldienās man bija kristības, un septembra vidū mēs salaulājāmies.

Tāpēc biju nolēmusi atkal atrast taciņu uz dievnamu un aiziet uz Sv. Annas luterāņu baznīcu, lai noskaidrotu, kādas ir iespējas tikt nokristītai. Taisījos to darīt tuvākajā svētdienā. Trešdienā mēs iepazināmies ar Māri, un piektdien man zvanīja telefons. Zvanītājs bija Māris, jautāja, ko es domāju darīt svētdien. Teicu, ka man tā jau ir aizņemta. Klausulē izdzirdēju: „Žēl, gribēju tevi uzaicināt uz Annas baznīcu.” Acumirkli biju bez valodas. Biju tik pārsteigta par tādu piedāvājumu! Tā nu varam teikt, ka mūsu pirmais randiņš bija baznīcā. Un kopš tā laika turpinām tradīciju katru svētdienu doties uz baznīcu, tikai tagad jau kopā ar bērniem. Martā mēs ar Māri iepazināmies, kopā izgājām ticības mācības kursu, Lieldienās man bija kristības, un septembra vidū mēs salaulājāmies.

10 FOTO

Kuplā Ozolu ģimene

+ 6

Skatīt visus

Mūsu organizācija „Mammamuntetiem.lv” īpaši cenšas akcentēt, cik svarīgs ir tētis bērna ikdienā, tāpēc, Māri, gribēju jautāt, kā jūs redzat tēva lomu? Kas ir svarīgākais, ko varat iedot bērniem?
Māris: Materiāli nodrošināt ģimeni ir būtiski. Pēc savas pieredzes varu teikt, ka ir svarīgi pavadīt laiku kopā ar bērniem. Jebkurā gadījumā vairāk, nekā kāds ar mani ir pavadījis. Daudz jau nevajag, svarīgi ir tikai tajā brīdī, kad bērnam tevi visvairāk vajag sajust sev līdzās, būt pieejamam. Dabūjis sev uzmanību, emocionālo piepildījumu, viņš atkal aiziet savās darīšanās. Turklāt nevar nodalīt, lai ar katru bērnu būtu tieši ieteiktās 15 minūtes nedalīta laika dienā.
Vienreiz mašīnā braucām kaut kur kopā, un Matīss saka: „Vai tu ievēroji, ka mēs šeit šodien esam tikai džeki?” Arī tādām puišu dienām ir jābūt.
Mēs varam uzspēlēt futbolu kopā, bet dažreiz pat nav jāspēlē kopā. Pietiek, ka esi tur klāt un skaties. Protams, ir reizes, kad pēc darba esi noguris un nemaz negribas iet ārā. Bet ir jāsaņemas un jāiet. Aizej, pasēdi parkā, kamēr viņi dauzās, un tas arī ir brīdis, kad esi kopā. Pat nevajag tik daudz rotaļāties, cik sajust, ka šobrīd esi viņiem pieejams.
Kādreiz vakaros prasa, lai paguļu blakus un palasu pasaciņu, pakasu muguriņu. Piespiežu sevi aiziet līdz viņu gultai, un tad jau vairs pat nevajag pasaciņu, bet pietiek ar trim četrām minūtēm, pasēžu un parunājos. Un tad eju pie nākamā bērna.
 

Vīra loma? Kā atrodad laiku viens otram kā pāris?
Māris: Mēs cenšamies vismaz reizi mēnesī kaut kur aiziet divatā. Agrāk to darījām mūsu kāzu dienas datumā, tagad datums nav tik svarīgs, ejam, kā sanāk. Aizejam uz divatā kafejnīcu, kino vai vienkārši pastaigā. Pasapņot, pastrīdēties. Martā mēs divatā (pareizāk jau būtu teikt, trijatā ar piecus mēnešus veco meitu) bijām aizbraukuši uz piecām dienām uz Polijas kalniem, par ko jau vairākus gadus Baiba sapņoja. Citādi jau ikdienā ir tā: no rīta augšā, vakarā – gulēt.

Baiba: Bērni gan jautā, kur mēs tā tikai divatā dodamies. Viņiem jau allaž liekas, ka vecākiem vienmēr ir jābūt mājās un viņi nav aizstājami. Bet, ja mums ir nepieciešamība pēc laika tikai sev divatā, tad ir jāiet. Došanās prom no mājām, atstājot bērnus mājās vai uzticot viņus citiem, iemāca nekontrolēt atvases un atpūsties. Turklāt tas ir vērtīgi arī bērniem – iemācīties darīt lietas patstāvīgi. Tas liek viņiem iemācīties izdzīvot ar naudu, kas ir atstāta, un saimniekot pašiem. Kad mēs neesam klāt, bērni ir ļoti patstāvīgi. Prot gan uzvārīt kartupeļus, gan mazās māsas pieskatīt. Tiklīdz mēs ar tēti mājās, tā neko paši vairs nevar. Vismaz ar savu rīcību dažreiz tā liek manīt. Vecākiem reizēm ir jāaizbrauc prom, jo tā mēs iemācāmies atlaist bērnus un atdalīt savu dzīvi no viņu dzīves.

Lasi arī:
Aurēlija Anužīte: sabiedrība vēl nav gatava daudzbērnu ģimenēm
Septiņu bērnu mamma: “Pēc ceturtā bērna atveras otrā elpa”
Daudzbērnu ģimene: Piemaksas pie pabalstiem būtiski papildinās mājsaimniecības maciņu
 

Bērni tad novērtē, cik labi, ka ir vecāki, kas ir mājās. Tagad, kad braucām prom uz vairākām dienām, Anna teica, ka pirmajās trīs dienās nemaz vecākus tā negribējās un nevajadzēja, bet piektajā dienā jau ļoti gribējies, lai mēs ātrāk atgrieztos mājās. Svarīgi ļaut sailgoties citam pēc cita: bērniem pēc vecākiem un otrādi. Bērni vecāku prombūtnes laikā novērtē to, ko ikdienā dara vecāki, jo tā, kā to dara viņi, nevar izdarīt neviens cits. Bērni gūst jaunu skatījumu uz lietām, saprot, ka vecāki ir neaizstājami.

Tāpat ir svarīgi ļaut sev atpūsties, nevis darboties, līdz esi pilnīgi izdedzis. Tādos brīžos kāpju uz velosipēda vai velku skriešanas kurpes un izbraucu vai izskrienu uz stundiņu, divām „izvēdināt galvu”. Būšana aktīvā kustībā izlādē stresu un sakrājušos enerģiju, nomierina. Esot fiziski tālāk prom no mājām, jau jūti, ka sāc vēlēties doties atpakaļ, jau sailgojies pēc savējiem un mājām.
Māris: Citādi ir tā: atnāk tētis mājās un tikai to vien dzird, ka bērni taisās braukt tur un tur, vajag tik un tik eiro. „Bet jums mani pašu arī kādā brīdī vajag vai vajag tikai manu naudu?” Vecāki ir kaut kas vairāk nekā tikai nauda, jo, kad sailgojas pēc tēta, ir pilnīgi citi jautājumi. Ne tikai par naudu.
 

Jūs esat gan vīrs, gan tēvs, bet vai pietiek laika individuāli tikai sev?
Nekad neesmu par to domājis. Dažreiz braucu darba komandējumos ar kolēģiem un sadarbības partneriem uz piecām līdz sešām dienām. Ar to pietiek, lai atpūstos. Pirmajā brīdī šķiet, ka nu ir forši, tagad tik atpūtīšos. Bet drīz vien jau jūtu – kaut kā tomēr pietrūkst. Cik tad var ar tiem „džekiem tusēties”? Gribas atpakaļ.
 

Kā jūs redzat Latvijas vīriešus kā tēvus?
Māris: Ir dzirdēts, ka sieviete jau neļauj tam tēvam ar bērniem tikties. Un vīrieši tad arī iespītējas: „Ak, tad vēl naudu grib no manis! Nemaksāšu, labāk pats visu bērnam nopirkšu.” Paziņu lokā gan nav tādu sliktu piemēru.

Baiba: Mūsu paaudze ir padomju laika produkti, kurus mātes baroja tikai līdz trim četriem mēnešiem, un tad bērnus atdeva auklēt citiem vai ielika „silītēs” bērnudārzos. Nebija jau, kas to ģimenes pavardu uztur. Sievietēm bija jābūt rūpnīcās, jāsaražo noteikti daudzumi kaut kā, kas patiesībā bija tik nebūtiski. Tika upurēta ģimene, bērni, vīrs. Vīrieši bērnu audzināšanā daudz nepiedalījās. Iespējams, arī tāpēc ģimenes izjuka un tēvi aizgāja, jo mājās bija visu varošā padomju varas sieviete – varone, kurai viss bija jāvar. Stiprās sievietes, kas visu var, un vīrieši, kas vienkārši pagāja malā, jo viņi netika pie teikšanas un darīšanas.

Mēs esam ļoti ievainoti no tiem laikiem. Stipro sieviešu gēns kā slimība velkas līdzi, kā mūsdienu problēma. Sievietes neļauj vīriešiem darīt. Ja arī viņi ko izdara, viņas dara to vēlreiz. Stiprai sievietei līdzās nav vietas stipram vīrietim.

Tad jūs neesat stipra sieviete?
Baiba: Grūti pateikt. Cenšos tāda nebūt.
 

Parunāsim par ģimenes vērtībām.  Kādas tās ir jūsu ģimenē un kā redzat šīs vērtības citās Latvijas ģimenē.
Māris: Mūsdienās sabiedriskā doma tiek veidota liberāla – var mainīt sievietes, braukt ceļojumos, dzīve ir viens liels „tusiņš”. Neviens nerunā par atbildību.
Baiba: Kopš sevi atceros, mani vienmēr ir saistījušas ģimenes vērtības. Skolas laikā pētīju, kā bērnu mācīšanās procesu ietekmē vecāku šķiršanās, kādi ir iemesli, kāpēc pāri vēlas šķirt laulību. Kopš sevi atceros, vienmēr domāju, kā stiprināt ģimenes. Tāpēc ikreiz, kad dodos svētceļojumā, īpaši lūdzos par tām ģimenēm, kuras ir uz šķiršanās sliekšņa, – lai tiek rasts ceļš uz saprašanos un piedošanu. Lai netiek sāpināti arvien jauni un jauni cilvēki. Laulība patiesībā ir smags darbs ar sevi un nemitīga kompromisu meklēšana.

Medijos vairāk būtu jāparāda pozitīvi ģimenes piemēri, nevis jāraksta par to, kuram no trešās sievas bērns piedzimis vai kurš jau piekto reizi ir apprecējies. Jo kāds joprojām ir sabiedrības viedoklis par daudzbērnu ģimenēm? Diezgan bēdīgs. Bērni droši vien ir no dažādiem tēviem, viņi tiek laisti pasaulē tikai pabalstu dēļ. Vai arī – vecāki noteikti dzer. Un no kurienes tādi vēji pūš? No sensācijām, kuras mēs izveidojam no kādas pa ausu galam dzirdētas situācijas vai viena ne tik laba piemēra. Mēs it kā apzināti meklējam kādas melnās avis, ko nomelnot, lai pēc tam spriestu tāpat par pārējiem.

Vēl mani tracina raidījumi, kuri grauj ģimenes vērtību, mēs klaji nododam savu ģimeni naudas dēļ. Padomājam, kam esam sevi pārdevuši? Naudas dēļ esam gatavi pārkāpt laulību, un to mums pasniedz kā spēli vai normu. Kur mēs dodamies? Kur vēl tālāk mēs aiziesim? Kāpēc mēs neko nedarām, lai aizsargātu ģimenes? Ģimenes jau tā knapi turas, bet mēs tās visos veidos graujam. Morāli un arī ar likumdošanu mēs tās neaizstāvam. Kāpēc mums pašiem ģimene nav vērtīga un svēta, ja esam gatavi iesaistīties šādos pasākumos? Patiesībā arī skolās mums vairs nemāca, ka ir jāciena pieauguši cilvēki. Reizēm vecāki un skolotāji vairs nav autoritātes. Vai ģimene un cilvēks mums tad vairs nav vērtība, ja paši tā rīkojamies un savus bērnus tā audzinām?

Vēl dzirdu, bērni šad tad stāsta, ka skolā runā, ka daudzbērnu ģimenēs nevar būt talantīgi bērni. Viņi saka to, ko dzird no vecākiem vai lasa medijos. Tad saku, lai ataicina tādus ciemos pie mums, lai saprastu, ka tā nav patiesība.

Māris: No bērniem nav jāgaida pateicība. Ja es audzināšu bērnus ar domu, ka viņi vecumdienās būs man pateicīgi, tas neder. Ja viņi mani necienīs, es būšu viņus ne tā audzinājis. Ja dēls man nepiezvanīs vai meita neatcerēsies, tās būs manas rīcības sekas un mana atbildība.

Tu nedrīksti būt paviršs nevienās attiecībās – ne pret sievu, ne mammu, ne bērnu, ne draudzeni. Bet, ja nevari tāds būt un attiecības vēlies tikai ķeksīša dēļ, tad labāk nedibini tās. Visam pamatā ir spēja uzņemties atbildību, jo citādi mēs varam sāpināt cilvēkus un atstāt citos paliekošas pēdas.
 

Kā tik kupla ģimene pārvietojas, ja ir jāapmeklē kāds pasākums?
Baiba: Kad mums piedzima devītais bērns, tikai tad varējām nopirkt automašīnu. Mums ir deviņvietīgs busiņš, visi jau mēs tur neietilpstam, tomēr kaut kur varam aizbraukt. Atceros, bija ļoti auksts 2009. gada decembris, mūs ielūdza braukt pie prezidenta uz svētku egles iedegšanu, Ernests tad vēl bija mazs, solīja lielu salu, egle būs ārā… Kā mēs aizbrauksim? Gribējās priecāties un raudāt vienlaikus. Nevienu neinteresēja, vai mums ir, ar ko aizbraukt. Tad vēl nebija nekādu atlaižu vilciena un autobusa biļetēm lielām ģimenēm, bērnu biļešu arī nebija. Un joprojām nav bērnu biļešu kā mūsu bērnībā, kad bērni no 7 līdz 12 gadiem varēja braukt par puscenu. Mums ar sešiem bērniem bija jābrauc par pilnu maksu. Tas bija dārgs pārsteigums, parēķinot kopējos ceļa izdevumus. To dienu atceros, ļoti gribējās raudāt. Nomierinājos. Un sāku izskatīt draugu sarakstu, kam varētu lūgt aizdot auto. Lūdzām, lai draugi aizdod mums busiņu, jo baidījāmies, ka mazākie bērni var pārsalt, mīnus 20 grādos ejot uz vilcienu, lai aizbrauktu uz Rīgu, un pēc svinīgā pasākuma ārā neatsiluši atkal ejot uz vilcienu.

Stipro sieviešu gēns kā slimība velkas līdzi, kā mūsdienu problēma. Sievietes neļauj vīriešiem darīt. Ja arī viņi ko izdara, viņas dara to vēlreiz.

Pirms tam praktiski nekur nevarējām aizbraukt, jo vilcienā braukt tādai ģimenei kā mūsējā bija nereāls sapnis un milzīgs projekts. Nemaz nerunājot par pārvietošanos ar sabiedrisko transportu Rīgā vai kādām teātra vai koncerta biļetēm vairākiem cilvēkiem. Izklaide Rīgā mūsu ģimenei izmaksāja pāri par 100 eiro. Nemaz nerunājot par iespēju pusdienot ārpus mājām. Reiz pēc ģimenes piedalīšanās radio spēlē mums uzdāvināja ielūgumus uz Rīgas Zooloģisko dārzu. Ar rūgtumu man ir jāatzīst, ka ielūgumi tā arī palika neizmantoti, jo mums vienkārši nebija iespējas turp aizbraukt ar sabiedrisko transportu. Tagad, kad ir atlaides ar „Goda ģimenes karti”, mazliet varam uzelpot, tas tik ļoti neiztukšo budžetu. Un, ja ir savs auto, redzam, ka pasaule ir kaut kas vairāk par darbu, skolu, pulciņu un mājām.

Bet dzīves apstākļi iemāca izdomāt citus risinājumus. Mēs iespēju robežās visur braucām ar velosipēdiem. Mācījām arī bērniem nokļūt uz pulciņiem ar riteni. Mainīties ar velosipēdiem, lai visi tiek, kur ir jātiek.

Jūs esat tāda sociāli aktīva ģimene. Visur piedalāties, bērni arī aktīvi un talantīgi.
Baiba: Ar tik maziem un aktīviem bērniem kā mūsējie nemaz nav iespējams būt neaktīviem. Par garlaicību nevaram sūdzēties. Mums jātiek viņiem līdzi. Apstāties nevar. Bērni mūs daudzkārt arī pamudina doties uz kādu pasākumu, sakot: „Ejam!”, „Piedalāmies!”, „ Mums to noteikti vajadzētu pamēģināt!”, „Mēs vēl nekad visa ģimene kopā neesam skrējuši. Pamēģinām!”, „Mēs taču katru gadu piedalāmies velobraucienos, arī šogad ir jābrauc, tā taču jau ir kā ģimenes tradīcija. Noteikti braucam!” Un tad saprotu, ka līdzīgi, kā reiz es aicināju trīs vecākos bērnus, tā tagad viņi to ir pārņēmuši kā dzīvesveidu – vienmēr būt kustībā un attīstīties, pamēģināt jaunas un pozitīvas pieredzes, jaunas emocijas un iespaidus. Pamēģināt visu, kas varētu stiprināt gan pašu, gan visu ģimeni kopumā.

Tas ir līdzīgi kā vilciena vagoni – tevi iekustina, un tu pavelcies līdzi pozitīvās lietās. Vai arī – ja nav noskaņojuma un tu padod savu piktumu tālāk otram, tas var uzkurbulēt arī pārējos pamatīgam strīdam. Ģimene ir kā kuģis, kam jāvirzās noteiktā virzienā, uz visām pusēm skriet nevar, vienmēr ir jāizvēlas prioritātes, lai ir drošs virziens uz priekšu. Un tas ir jānosaka vecākiem. Ja vecāki kļūst slinki un neko vairs negrib, tad drīz arī bērni neko vairs negrib.
 

Visās intervijās, kurās ir saruna ar kuplu ģimeņu vecākiem, lasītāji gaida, ka tiks atklāta brīnumrecepte, kā tās tiek galā finansiāli. Vai daudzbērnu ģimenēm pašvaldība sniedz kādu īpašu atbalstu? Vai valsts atbalsts ir jūtams?
Baiba: Diezgan grūts jautājums, nezinu, vai izdosies sagaidīt kādu brīnumrecepti. Mūsu ģimenē vienīgais pelnītājs ir tētis. Pati algotu darbu esmu strādājusi pavisam nedaudz pirms kāzām. Kad sāka dzimt bērni, vecuma starpība starp viņiem bija tika neliela, ka sapratu – pa vidu strādāt nav iespējams. Un es gribēju redzēt, kā izaug mani bērni, neatdodot tos cik ātri vien iespējams bērnudārzā. Tāpēc varu teikt, ka bērnu audzināšana ir mans 24/7 darbs bez brīvdienām un atmaksātiem atvaļinājumiem.   
 
Pašvaldības atbalsts ir vienam bērnam brīvpusdienas bērnudārzā un pārējiem – bezmaksas ēdināšana skolā un iespēja strādāt vasarā 10 vai 14 dienas, par ko saņem samaksu. Vēl ļoti labi sadzīvi atvieglo šad tad izmantotie pieci apmaksātie braucieni ar autobusu uz un no skolas vai pulciņu nodarbībām, samazinātais nekustamā īpašuma nodoklis un samazināta maksa par mūzikas skolu, kā arī bezmaksas dalība sporta skolā vieglatlētikā un airēšanā.

Tagad, kad vecākais dēls ir pašnodarbināts un kad ir auguši pabalsti un klāt nākusi daudzbērnu ģimenei paredzētā piemaksa, mēs vairs nevaram klasificēties kā maznodrošināta ģimene un saņemt citus atbalsta pasākumus (zobārsta pakalpojumi, skolas lietu nodrošinājums, bezmaksas ārsta vizītes). Bet es pati jūtos lepna un atvieglota, ka varu teikt – paši, izvērtējot, kur tiek tērēti līdzekļi, kaut kā tiekam galā. Bērni pērn augustā teica, ka nepirksim jaunas skolas lietas, lietosim tās, kas ir saglabājušās no iepriekšējiem gadiem.

Mūsdienās būt daudzbērnu ģimenei ir diezgan ekstrēmi. Nekad nezini, cik bieži un cik lieli radīsies neparedzētie izdevumi. Nekad nevari zināt, kad saslims bērni vai kad saplīsīs auto. Kad saplīsīs futbola apavi un kad būs jādodas uz futbola turnīru, un cik tas maksās.

Daudzbērnu ģimenei ir iespēja iemācīties izpildīt neiespējamo misiju. Izdzīvot ar to, kas ir pie rokas, un mācīties dzīvot vēl taupīgāk. Meklēt iespējas, kur nopelnīt vai kur vēl varētu ietaupīt. Katru dienu ir jāizvērtē prioritātes, ko pirkt un ko var atlikt uz vēlāku laiku. Ir mēģināts krāt, un, kad rodas neparedzēti izdevumi, iekrājumi palīdz sagaidīt algas dienu ar priecīgākām domām. Finanses neļauj snaust, visu laiku ir, par ko domāt.

Savu kabatas naudu bērni iespēju robežās pelna paši. Cik nu mūsu valsts likumdošana to atļauj, jo viņi jau daudzkārt būtu gatavi strādāt kādus nelielus darbiņus, bet likums aizliedz nodarbināt noteiktu vecumu nesasniegušus bērnus. Viņi strādāja par ieejas biļešu kontrolieriem Ledus un Smilšu skulptūru festivālos, futbola spēlēs – par vietu ierādītājiem. Jēkabs vadīja arī teātra pulciņu Elejā un ir strādājis par rūķi Ziemassvētku pasākumos. Daudzbērnu ģimeņu bērniem pašvaldība no 13 gadiem ļauj strādāt arī pašvaldības iestādēs vasarā. To bērni arī labprāt izmanto.

Pagājušajā gadā mēs mežā visi kopā lasījām mellenes un mēģinājām tās pārdot saviem draugiem un paziņām, kuri labprāt no bērniem arī ogas nopirka. Tā katrs sakrāja sev savu kabatas naudu vasaras atpūtas braucienam un jauna apģērba iegādei. Anna par „melleņu naudu” apģērba sevi no galvas līdz kājām. Man bija iekšējs gandarījums, ka esmu iemācījusi ar darbu, pacietību un mērķtiecību nopelnīt kabatas naudu saviem sapņiem. Bērni šo naudu arī iztērēja tā, kā katrs pats to vēlējās.
 

Kāds ir valsts atbalsts?
Baiba: Priecājos, ka valsts beidzot ir pamanījusi tādu iedzīvotāju kategoriju kā daudzbērnu ģimene un aizdomājusies par to. Tagad ir piemaksa par bērniem. Varētu teikt, ka sajūtu to kā mazu žestu, valsts tādējādi mūs kā daudzbērnu ģimeni kaut nedaudz novērtē. Nu nav jau liela tā piemaksa, ja sadala to uz mūsu lielo pulciņu. Bet tas ir kaut kas vairāk nekā nekas.
Sāpīgākais jautājums ir, domājot, cik liela būs mana pensija. Jo nav īsti bijusi iespēja doties strādāt, esmu nepārtraukti vai nu gaidījusi, vai barojusi bērnus un rūpējusies par viņu audzināšanu. Man tas liekas ļoti nesaprotams jautājums – kas notiek ar mammām? Kurā brīdī lai es eju strādāt, ja man visu laiku ir mazi bērni? Jo es gribu redzēt, kā izaug mani bērni, nevis radu viņus statistikai un pēc iespējas ātrāk aizstumju uz dārziņu.
 

Kā jūs izvērtējat, kurš bērns dosies uz sporta nometni, bet kuram tiks jauns telefons vai skolas soma?
Baiba: Mūsu ģimenē ir noteikums, ka bērns telefonu saņem tikai pēc 6. klases pabeigšanas, jo līdz tam visu sarunājam mājās aci pret aci – cikos beigsies stundas, kur kuram būs jādodas. Es negribu bērnus skolā kontrolēt un uzskatu, ka telefons stundās tikai traucē mācīties. Mazi bērni vispār nesaprot, kādam mērķim tas radīts. Lēmumu, kādu telefons pirkt, izvērtē tētis. Ja kādam vajag sazvanīties, mājās mums ir visiem pieejams „podziņtelefons”.

Viesi noslēgumā jautāja, cik tad bērnu šajā ģimenē varētu gaidīt. Viņš smejoties teica: „Nu, kādus desmit, lai cilvēki domā, ka mēs tādi traki esam.”

Marta gribēja sev modernāku telefonu – „iPhone”. Viņa pati atrada sev iespēju pastrādāt un tādējādi sakrāja naudu tālruņa iegādei. Tad izdomāja, ka ar draudzeni brauks uz Vāciju pie draudzenes krusttēva muzicēt. Aizņēmās naudu, nopirka turp un atpakaļ ceļa biļetes un aizbrauca, krusttēvs palīdzēja sagatavoties koncertam, noorganizēja klausītājus, meitenes spēlēja kokli un dziedāja, un nopelnīja naudu parāda atdošanai un sīkiem tēriņiem. Bet mērķtiecīgi savu sapni īstenoja – Jaungadu sagaidīja Vācijā.

Protams, mēs paši labprāt katrā nedēļas nogalē aizbrauktu kaut kur ar ģimeni, bet mums visu laiku jāizvērtē konkrētā brīža prioritātes – pirkt jaunus futbola „bučus” dēlam, kas viņam ir ļoti vajadzīgi treniņiem, vai nosegt futbola turnīra dalības maksu, palaist klases noslēguma ekskursijās piecus bērnus vai salabot kādam zobus. Visu laiku ir jāizvērtē prioritātes.

Skolas somas jaunas nepērkam ilgi – ja vecā vēl labi kalpo, tad tās mūžs šeit ir ilgs. Traki bija, kad negaidīti saplīsa veļas mašīna un sapratām, ka neatmaksājas to remontēt. Veļu mazgāt vajag katru dienu, citreiz pat trīs reizes dienā, bet nopirkt jaunu veļas mašīnu nozīmē aizmirst par pārējām iecerētajām lietām, kuras jau gaida savu kārtu vajadzību sarakstā.

Mani bērni trenējas labā futbola akadēmijā, kuru diemžēl ne valsts, ne pašvaldība neatbalsta finansiāli, tāpēc dalības maksa ir paliela. Tomēr esmu ļoti pateicīga kluba vadībai par pretimnākšanu – ja klubā trenējas vairāki futbolisti no vienas ģimenes, tad par nodarbībām ir jāmaksā mazāk. Reiz ieminējos kluba treneriem, ka tas gan būtu jauki, ja reiz pienāktu diena, kad futbols kļūtu pieejams pilnīgi visiem bērniem. Tad daudzi bērni neklīstu pa ielām, bet nāktu uz futbola akadēmiju sportot.

Minējāt, ka jūtat sabiedrības negatīvo attieksmi pret daudzbērnu ģimenēm. Varat minēt kādus piemērus vai situācijas?
Baiba: Sabiedrība nav vēl pieradusi pie lielām ģimenēm. Tā nepievērš uzmanību, ja pa ielu iet ģimene ar vienu diviem bērniem, bet, ja uz ielas vai veikalā parādās kāds ar pieciem sešiem, tad gan sāk jau aizdomīgi skatīties, apsargs sāk sekot kā lielām slavenībām. Nesaprotu, ko tie cilvēki domā? Reiz mums jautāja: „Dzirdēju, ka jums valsts uzdāvināja busiņu. Vai valsts jums neiedeva arī dzīvokli vai māju?” Es apstulbu – no kurienes cilvēkiem tādas domas? Kurš mūsu laikos kaut ko dāvina? Atbildēju: „Ko jūs?! Visu mēs esam sagādājuši paši. Nav vairs tie laiki, kad ģimenēm daudz ko piešķīra.” Daudz muļķību klīst apkārt, bet es jau tajā vairs neklausos. Mani nekas vairs nepārsteidz. Laikam ir uzaudzēta bieza āda, ka to vairs nepārdzīvoju.

Kāpēc mums ir tieši desmit bērni? Tāpēc, ka Dievam ir laba humora izjūta. Kāzās vīrs pajokoja. Viesi noslēgumā jautāja, cik tad bērnu šajā ģimenē varētu gaidīt. Viņš smejoties teica: „Nu, kādus desmit, lai cilvēki domā, ka mēs tādi traki esam.” Es uz viņu paskatījos ar neizpratnes pilnu skatienu un sapratu, ka nu jau vairs nav izvēles, esam jau salaulāti. Tā nu jāsaka, ka pateiktais ir īstenojies. Un neko nenožēlojam.
 

Ko jums iemāca bērni?
Baiba: Ar katru bērnu samazinās mūsu egoisms. Ir mazāk brīva laika, bet tu izdari daudz vairāk, jo koncentrējies uz būtisko, atmetot to, kas šobrīd nav svarīgs. Iemācos organizēt un sadalīt darbus, lai īsā laikā varam paveikt tikpat daudz, cik ilgi darītu viena pati.
 

Šī ir intervija jauno vecāku žurnālam, tāpēc nedaudz gribētos dzirdēt jūsu pieredzi par dzemdībām. Vai tētis dzemdībās piedalās?
Baiba: Tētis ir piedalījies pirmajās dzemdībās, kuras notika Kuldīgā.
Uz katrām dzemdībām eju kā pirmo reizi, jo nekad nezinu, kā būs šoreiz. Katrs bērns nāk citādi, un mēs neko daudz šajā procesā nevaram ietekmēt, tikai ļauties un ieklausīties savā ķermenī, kurš zina vislabāk. Ārstā var un vajag ieklausīties, bet ārsts nezina, kā tu jūties un kā tev ir ērtāk.

Uz katrām dzemdībām eju kā pirmo reizi, jo nekad nezinu, kā būs šoreiz. Katrs bērns nāk citādi, un mēs neko daudz šajā procesā nevaram ietekmēt, tikai ļauties un ieklausīties savā ķermenī, kurš zina vislabāk.

Visā troksnī mums apkārt mēs vairs nedzirdam sevi, bet dzemdībās tas ir svarīgi – ieklausīties sevī. Esmu dzirdējusi – ja sievietei atļautu aiziet alā, viņa pati ar visu lieliski tiktu galā.
Ja ir iekšēja sajūta, ka gribētos būt par daudzbērnu mammu, tad tam vajag ļauties notikt, jo pretējā gadījumā nekad neuzzināsi, cik laimīga varēji būt, ja būtu gājusi šo ceļu.

Kā jūs atjaunojaties, ja visu laiku ir grūtniecības un dzemdības?
Baiba: Es sportoju, skrienu, daudz staigāju, dienā cenšos noiet ne mazāk kā piecus līdz septiņus kilometrus, bieži braucu ar velosipēdu, patīk būt svaigā gaisā. Velosipēds vispār ir ļoti labas zāles pret stresu un nogurumu.
 

Ko darīsiet, kad bērni izaugs?
Baiba: Kad bērni izaugs, es noteikti gribētu uzrakstīt grāmatu. Gribētos daudz ceļot. Laiku pa laikam kaut kur arī tagad aizceļoju, jo bez tā nevaru. Tas man ir kā gaiss. „Kā garaiņi, kas veicina vārīšanos.” Un iespēju robežās velku līdzi visus pārējos. Ceļošana ir manas „rutīnas aizdzinējs”.  Man jau kopš skolas laikiem ir paticis ceļot. Kad mācījos vidusskolā un dzīvoju ar vecvecākiem, mācību gada noslēgumā tiku pāris nedēļu ilgā ekskursijā uz Skandināviju. Vectēvs teica: „Brauc, jo pasaule ir jāredz!” Pārdevām govi, un varēju aizbraukt. Tā es „saslimu” ar ceļošanu, īpaši ar kāpšanu kalnos.

Visvairāk man patīk pats ceļojuma plānošanas process, tad es domās izstaigāju vietu, kurp iecerēts doties. Un, kad aizbraucu, man ir sajūta, ka esmu tur jau kādreiz bijusi.
Vēl es gribētu pabeigt foto kursus un izveidot savu fotogrāfiju izstādi. Un, ja veselība atļaus, vēlētos noskriet 10 km vai 21 km maratonu vai piedalīties riteņbraukšanas sacensībās kādā kalnainā apvidū.

Noteikti gribētu, lai mēs ar ģimeni bieži satiktos, būtu spēļu vakari kā agrāk, kino vakari vai neaizmirstami futbola spēļu mači, un nostalģiski raudzīšos ģimenes fotogrāfijās.

Latvijas simtgades gads ir izsludināts par Goda ģimenes gadu, un Ozolu ģimene ir vieni no šā īpašā gada vēstnešiem. Gada moto: „Laiks bērniem! Latvija ceļā uz ģimenei draudzīgāko sabiedrību”. Latvijas Goda ģimenes gadā ir plānoti daudzveidīgi pasākumi, lai pateiktu paldies un godinātu ģimenes, kurās jau aug bērni, kā arī ir iecerētas aktivitātes, kas veicinātu sabiedrības izpratni par nepieciešamību kļūt par ģimenei ar bērniem draudzīgāku sabiedrību.

Fonds “Mammām un Tētiem” sācis izdot žurnālu topošajiem un jaunajiem vecākiem ar mērķi sniegt izglītojošu, uz pētījumiem bāzētu informāciju par priekšnosacījumiem veselīgai grūtniecībai, par dzemdību norisi, pāra attiecību stiprināšanu laikā, kad ģimenē ienācis bērniņš, un drošu, pareizu jaundzimušā aprūpi.
Žurnāls bez maksas pieejams ārstu praksēs un dzemdniecības iestādēs.

Lejupielādēt žurnālu PDF formātā

Atvērt lasīšanai online