Tētis Artis Gulbis: „Tēviem disciplīnu mājās panākt ir vieglāk”

          Vizītkarte:

• Dzimis 1972. gada 12. novembrī.
• Mugurkaula ķirurgs jeb vertebrologs klīnikā „Orto”.
• LU Medicīnas fakultātes pasniedzējs un „AO Spine” Šveices skolas pasniedzējs.
• No 1996. līdz 2003. gadam bija mugurkaula ķirurgs Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā. 
• „Synthes” Dienvidaustrumeiropas mugurkaula ķirurgu valdes loceklis.
• Precējies. Sieva – Jolanta Gulbe, ģimenes ārste. Abi ir vecāki četriem dēliem: Evertam (20), Martam (17), Oskaram (13) un Vestardam (3,5).

Kad veidojāt ģimeni, kādi bija jūsu priekšstati par to, kādai tai jābūt un kā jāaudzina bērni?
Attiecības ģimenē un ar bērniem esmu modelējis tā, lai būtu pilnīgi pretēji tam, kā bija manu vecāku ģimenē. Kad man bija septiņi gadi, tēvs aizgāja no ģimenes. Šad un tad viņš mūs apciemoja, taču bija pietiekami ilgi periodi, kad viņš par mums ar brāli nelikās ne zinis. 
Kad tēvs aizgāja, man šķita, ka mana dzīve ir sabrukusi. Mani absolūti nekas vairs neinteresēja: ne tas, kas notika skolā, ne spēles ar citiem bērniem pagalmā. Tāpēc, veidojot ģimeni, man bija svarīgi, lai maniem bērniem nebūtu jāpiedzīvo tās sāpes, kuras piedzīvoju es.
Kas attiecas uz bērnu audzināšanu, esmu pieturējies pie principa, ka puišiem jāizaug neatkarīgiem, par sevi pārliecinātiem, viņiem pašiem jāspēj pieņemt arī grūtus lēmumus. Šā iemesla dēļ reizēs, kad dēli ir uzskatījuši, ka skolā kāds viņiem dara pāri, un ir vēlējušies, lai es eju skaidroties, esmu pastāvējis uz to, ka šie jautājumi jāatrisina viņiem pašiem. 

Kad tēvs aizgāja, man šķita, ka mana dzīve ir sabrukusi. Mani absolūti nekas vairs neinteresēja: ne tas, kas notika skolā, ne spēles ar citiem bērniem pagalmā. Tāpēc, veidojot ģimeni, man bija svarīgi, lai maniem bērniem nebūtu šīs sāpes jāpiedzīvo.

Dēliem ir jāaug patstāvīgiem, bet to var panākt vienīgi ar disciplīnu. Disciplīnā ir milzīgs spēks. Maza atkāpe. Mani ļoti interesē Latvijas vēsture, un agrāk es nekādi nevarēju saprast, kā tas iespējams, ka, sākot no 18. gadsimta, Krievija mērķtiecīgi mēģināja Latviju pārkrievot, bet viņiem tas neizdevās. Vēl vairāk – latvieši nonāca līdz savas valsts dibināšanai. Ar laiku sapratu, ka atbilde slēpās tiem laikiem raksturīgajā disciplīnā. Latvieši pārsvarā ir dzīvojuši viensētās. Kad tēvi devās uz lauku vai mežā, dēliem, kas palika mājās, bija jāspēj izlemt svarīgus jautājumus, tieši disciplīna darīja viņus patstāvīgus. Bez disciplīnas dzīvē neko nevar panākt, bez tās cilvēkam nav mugurkaula. Savs mugurkauls ir svarīgs jebkurā dzīves jomā. Padomju laiku lielākā nelaime bija disciplīnas trūkums. Un otrs – šajā laikā daudzi dēli auga bez tēviem. Ja bērnam nav tēva, viņš aug tāds – nekāds.

Jūs arī augāt bez tēva, tomēr atradāt savu vietu dzīvē – kļuvāt par atzītu ķirurgu. Uz jums nevarētu attiecināt vārdus – cilvēks bez mugurkaula.
Man paveicās, ka man apkārt bija vēl citi vīrieši – mammas māsas vīrs, arī vecmāmiņas vīrs. Tie bija cilvēki, kas uzņēmās mana tēva lomu. 
Man bija arī patēvs, bet šajās attiecībās neklājās viegli – dzirksteles gāja pa gaisu! Pašlaik, kad ar brāli sen jau esam pieauguši cilvēki, esam pateicīgi arī patēvam, tomēr jāatzīst, ka visvairāk mani nostādīja uz kājām mammas māsa ar vīru un vecmāmiņa ar vīru.  
Skolā biju ļoti paviršs pret mācībām. Citi puikas plēsa no dienasgrāmatām laukā lapas, ja tur bija ierakstīti slikti vērtējumi. Man neviens neko nepārbaudīja, tāpēc šķita – lai jau raksta piezīmes un sliktos vērtējumus. 
Taču mani no pirmās klases katru vasaru veda uz laukiem, kur diendienā bija jāstrādā: es ravēju bietes, no lauka lasīju akmeņus, vācu sienu, faktiski darīju visus lauku darbus. Tas bija ļoti labi, jo šādā veidā ieguvu izpratni, ka dzīvē neko nevar izveidot, ja gulšņā līdz pusdienlaikam un neko nedara. Disciplīna nostrādāja, un sapratne par to, ka ir jāmācās, radās pamatskolas beigās. Tad sāku apzināties: ja nemācīšos, vidusskolā neiestāšos, tāpēc saņēmos. Šajā laikā man tēvs vairs nebija tik ļoti vajadzīgs. Biju jau izaudzis par buciņu, kurš pats organizē dzīvi. Taču savu bērnības pieredzi transformēju uz saviem bērniem – ikdienā jābūt disciplīnai, bet vienlaikus mēs daudz laika pavadām kopā. Mani dēli ir ļoti motivēti. 

Artis un viņa četri dēli.

Kā disciplīna izpaužas ikdienas dzīvē?
Katram ir savi pienākumi. Ja bērnam ir vairāk tiesību nekā pienākumu, vēlākos gados viņš neko daudz nespēj izdarīt. Mūsdienās cilvēki ir izlaidušies. Un tas sākas jau bērnudārza vecumā, kad bērns netiek radināts pie noteiktas sistēmas. Ir pietiekami daudz vecāku, kas atļauj bērnam dažas dienas neiet uz dārziņu, bet palikt mājās. Jo viņš tā grib. Tā mēs bērnu pieradinām – var būt tā, bet var būt arī citādi. Vēlāk skolas gados bērns pietēlo, ka ir slims, un neaiziet uz skolu. Mani puikas arī teikuši – tu taču esi dakteris, uzraksti man slimības lapu. Bet, vecīt, tu esi vesels! Prom uz skolu! Jo, ja es iedošu tev atlaidi, tu būsi zaudētājs. 

Ja bērnam ir vairāk tiesību nekā pienākumu, vēlākos gados viņš neko daudz nespēj izdarīt. Mūsdienās cilvēki ir izlaidušies. Un tas sākas jau bērnudārza vecumā, kad bērns netiek radināts pie noteiktas sistēmas.

Disciplīna – tas izklausās vienmuļi, bet tikai tā var kaut ko sasniegt. Tikai lēns un pacietīgs darbs palīdz nonākt pie lieliem rezultātiem. 
Arī brīvlaikos puikām ir izdarāmie darbi. Mēs abi ar sievu esam ārsti, kad atbraucam mājās, traukiem jābūt nomazgātiem, istabām uzkoptām, suņiem jābūt pabarotiem, atkritumu kastei iznestai, dārzam, ja jaunākie izgājuši ārā dauzīties, pēc sevis jābūt sakoptam, kādam no vecākajiem ir jāpalīdz jaunākajam brālim. Taču arī jaunākajam ir savi pienākumi. Viņam divreiz nebūs jāsaka, ka trauki jānoliek vietā, jo dēls redz, ka visi tā dara. 

Es klausos un nespēju saprast, kā tādu disciplīnu iespējams panākt.
Ļoti daudz kas ir bērniem jāskaidro. Es puikām stāstu, ka neskaitāmas reizes no rītiem man nav gribējies ne agri celties, ne operēt komplicētus pacientus, bet es katru dienu ceļos, eju un daru. 
Protams, arī pārāk liela disciplīna neattaisnojas: bērni vēlāk var kļūt vardarbīgi, bet es dēlus nesitu un fiziski neiespaidoju, mums ir tikai noteikumi, kas jāievēro. 
Tēviem netveramā veidā ir vieglāk panākt disciplīnu nekā mammām. Viens ir tas, ka puikam tēvs ir paraugs, bet otrs – puikas vīrieti tīri enerģētiski uztver citādi nekā sievieti. Mammas teikto dēls neuztver kā likumu, tāpēc sākas nevajadzīgas diskusijas un konflikti, kas rada nevēlamu gaisotni mājās. Tieši tāpēc esmu pret vecāku šķiršanos: ja sieviete paliek viena ar bērniem, viņai grūti mājās iedibināt kārtību un noteiktu sistēmu. Taču tā ir svarīga, jo ar laiku bērni to pārņem, arī aizejot savā dzīvē. Vecākajiem dēliem es vairs nevaru izsekot līdzi. Viens mācās Kembridžā MPW vidusskolā, lai iestātos kādā no spēcīgām Lielbritānijas universitātēm juristos. Otrs jau studē finanses un grāmatvedību „Bath University” Lielbritānijā. Bet es zinu, ka viņos ir ielikti labi pamati.

Sacījāt, ka jums ir bijušas situācijas, kad dēli ir gribējuši, lai jūs ejat uz skolu skaidroties, tomēr jūs esat palicis pie sava: dēliem pašiem jāatrisina dažādi jautājumi. Kāpēc nepalīdzēt bērniem?
Uzskatu, ka tā ir milzīga vecāku kļūda: tiklīdz kaut kas notiek, tā skrien uz skolu kaut ko risināt. Mani puikas gājuši 49. vidusskolā, 1. ģimnāzijā, 2. ģimnāzijā, arī Rīgas Starptautiskajā skolā. Nekad neesmu domājis, ka man būtu jātic bērna teiktajam, ka skolotājs uz viņu ir uzēdies vai nepietiekami novērtējis. Es parasti saku: pats vainīgs, tātad neesi darījis tā, kā vajadzīgs, tu neesi sapratis, ko no tevis prasa. Nekādas žēlošanās par skolotājiem nebūs. Bērnudārzā – audzinātāja, skolā – skolotāji un augstskolā – pasniedzēji ir tavi šā brīža karaļi. Vēlāk dzīvē tu jau varēsi meklēt citas autoritātes. 
Skola ir sabiedrības spogulis, kur sastopas daudzi raksturi, visplašākais emociju spektrs. Tieši tāda vēlāk būs dzīve. Ja skolā nemācēsi dažādas situācijas risināt, tad to nespēsi arī dzīvē. Ne velti ir daudz pieaugušu cilvēku, kas iet žēloties te vienam, te otram, bet paši problēmas atrisināt nespēj. 

Latvijā nerimst diskusijas par izglītības sistēmu. Jūsu vecākie dēli arī mācās ārzemēs, ne vairs Latvijā. 
Ne jau skolotājos vai pasniedzējos ir problēma, bet gan pašā izglītības sistēmā. Cilvēks nevar septiņus, astoņus vai divpadsmit priekšmetus mācīties augstākajā līmenī. Jaunietim ir jāpalīdz saprast, kas viņam padodas vislabāk un ko viņš īsti grib darīt, un tad jārada iespēja viņam padziļināti mācīties četrus, piecus mācību priekšmetus. 

Mēs redzam, ka ir daudz skolēnu, tostarp ar labām sekmēm, kurus es sauktu par apjukušiem un pazudušiem, jo viņi nezina, ko grib.

Mēs redzam, ka ir daudz skolēnu, tostarp ar labām sekmēm, kurus es sauktu par apjukušiem un pazudušiem, jo viņi nezina, ko grib. Viņiem iemācīta ir tikai disciplīna, kas paredz noteiktus sasniegumus mācībās, taču pamatskolā ļoti svarīgi ir izvēlēties jomu, uz kuru turpmāk koncentrēties. Saviem vecākajiem dēliem sacīju: jēga studēt labās augstskolās ārzemēs ir tikai tad, ja jūs paši saprotat, ko dzīvē gribat darīt. Ja to neesat sapratuši, nav jēgas kaut kur doties. Tas ir padomju mantojums – augstāko izglītību ieguvuši daudzi, bet, ko ar to īsti darīt, nezina. Ja izglītības sistēma tiktu mainīta, ja vidusskolā katrs varētu izvēlēties četrus piecus priekšmetus, kurus studēt padziļināti, arī mūsu skolēni varētu veiksmīgi konkurēt, stājoties pasaules labākajās augstskolās. 
Tomēr vienlaikus ļoti svarīgi man šķiet palīdzēt bērniem saprast, ka laime nav meklējama svešumā. Mācies, attīsti savas prasmes un zināšanas, bet atgriezies Latvijā. Pretējā gadījumā mēs savu valstu neizmainīsim. 

Artis ar sievu Jolantu.

Jūs esat teicis, ka mūsu sabiedrības problēma ir nevis homoseksuāļi un bēgļi, bet gan lielais šķirto ģimeņu skaits. Taču, ja raugāmies reāli, nav daudz ģimeņu, kas savu reizi nepiedzīvo krīzes un nenonāk līdz jautājumam – palikt vai nepalikt kopā. Jums šī situācija ir pazīstama?
Jā, arī mums ar sievu bijuši dažādi periodi. Jau salīdzinoši sen, bet bija laiks, kad arī es biju bedrē. 

Jums tolaik aktuāls bija jautājums šķirties vai nešķirties?
Jā. Pašlaik, vadoties pēc savas pieredzes, citiem varu ieteikt: šādos brīžos labi ir palikt vienatnē, noslēgties. Es pāris mēnešu dzīvoju sava tēva dzīvoklī.

Ko jūs tajā laikā pārdomājāt?
Tobrīd dzīvokli remontēja viens celtnieks, un, kad atbraucu mājās no darba, mēs daudz runājām. Viņš bija vienreiz, tad otrreiz šķīries. Es klausījos viņa stāstu un domāju, vai arī mani tas gaida nākotnē. Padomāju arī par to, kādu ceļu mans tēvs gājis – viņš aizgāja no manas mammas un apprecējās otrreiz, tad izšķīrās un apprecējās trešo reizi, tad atkal izšķīrās un apprecējās ceturto reizi. 
Es ļoti pārdzīvoju, kad viņš no ģimenes aizgāja. Kad izaugu liels, manī ieslēdzās pretēja reakcija: ļoti nopietnus padomus viņš man vairs nevarēja iedot, es viņu vairs neuztvēru kā autoritāti. Domāju, ka daudzi šķirto vecāku bērni to izjūt šādi: tas, kurš aiziet no ģimenes un pazūd uz īsāku vai ilgāku laiku, viņus ir pievīlis. Es kā tēvs negribēju neko tamlīdzīgu piedzīvot.
Atceros, ka pārdomu periodā braucu uz veco dzīvokli satikt bērnus un ļoti skaidri izjutu, ka gribu būt atpakaļ ģimenē, ka darīšu visu, lai tas notiktu. Kopš tā brīža domas par šķiršanos man galvā nav nākušas. Arī pēc krīzēm var pienākt diena, kad saproti, ka nav labākas sievietes par tavu sievu.

Kā to ieraudzīt brīdī, kad sakrājies daudz negāciju?
Otram var pieiet kritiski un var arī pozitīvi. Es mēģināju uz visu skatīties pozitīvi. Mana sieva ļoti daudz sporto, sevi ļoti kopj, bet ne pārspīlēti. Es sāku viņu slavēt, un, ja tas notiek bieži, ar laiku tas kļūst par paradumu. 
Bet mēs par jebkuru cilvēku varam veidot arī pretēju viedokli. Jo jebkurš var kaitināt. Ģimenē no šādas platformas attiecības nevajag veidot. Pašlaik man nekas speciāli sievā vairs nav jāmeklē – es zinu, ka esmu izvilcis superīgu lozi. Un esmu laimīgs, ka savulaik nepieļāvu lielu kļūdu. 
Nedomāju, ka tie vīrieši, kas iet prom no ģimenes, to dara tāpēc, ka viņiem uzreiz ir cita otra pusīte un viss ir lieliski. Nē, krīzēs vīrietis ir apjucis. Bet tas gan tiesa: vīrieši nereti vēlas parādīt savu vīrišķīgo pusi, to, ka viņš var ātri pieņemt lēmumu – izšķirties un aiziet, visu atstājot. Manā gadījumā pietika ar diviem mēnešiem, lai saprastu, ka jāmeklē atpakaļceļš. 
Cik esmu runājis ar vīriešiem, kuriem ir šķirtas ģimenes, vēl pēc daudziem gadiem vairums uzskata, ka šķiršanās bija liela kļūda. Pirmā ģimene – tā ir kā kopīga cietā diska rakstīšana, tur viss ir pa īstam, daudz kas kopīgs dzīvē notiek pirmoreiz. Ar katru nākamo ģimeni tev sava matrica jāpārraksta. 

Tie vīrieši, kas aiziet no ģimenēm, aiz sevis atstāj asaras un pārdzīvojumus. Tomēr katram ir jādomā ne tikai par sevi un šodienu, bet arī par nākamo paaudzi un nākotni

Saviem dēliem esmu teicis, ka var mācīties tikai no savām kļūdām, taču var paskatīties arī apkārt un būt gudrākiem. Tie vīrieši, kas aiziet no ģimenēm, aiz sevis atstāj asaras un pārdzīvojumus. Tomēr katram ir jādomā ne tikai par sevi un šodienu, bet arī par nākamo paaudzi un nākotni. Nesapratīšu, ja mani dēli izlems šķirties. Šādi es pat tikšu sagrauts, jo tas nozīmēs, ka es neko viņiem nebūšu iemācījis. Tad kāda jēga būs bijusi manam piemēram, ja dēli neko nebūs sapratuši? 

Jūs dēliem uzliekat milzīgu atbildību.
Viņi var draudzēties ar meitenēm, bet, ja izdomās precēties un radīt bērnus, tad ir jādzīvo kopā, un viss. Tāpēc partnere ir ļoti rūpīgi jāizvēlas.

Vai jums ir arī kāds ieteikums sievietēm? Arī mēs taču šūpojam ģimenes laivu.
Ieteikums ir vienkāršs: savu reizi piekāpties, arī, ja redzi, ka otram nav taisnība. Nevajag par katru cenu pastāvēt uz savu. Necensties dominēt, jo ģimenē vajadzētu dominēt vīrietim. Bet tas nenozīmē, ka sievietei jābūt vājai.
Šajā sakarā man ir interesants novērojums: intelektu bērni vairāk pārmanto no mātes, ne tēva. Ja paskatāmies vēsturē – vienalga, vai runa par Anglijas vai Hābsburgu dinastiju, vai Krieviju, ar spēcīgu karali nepietika, arī sievietei bija jābūt gudrai un stiprai. Ja tā nebija, nākamās paaudzes vīrieši bija ļoti vājas personības. Nevar karalis apprecēt skaistuli bez smadzenēm, tad no bērniem nekas sevišķs nesanāks. Starp citu, es to redzu arī attiecībā uz saviem bērniem. Mana sieva pabeidza 1. ģimnāziju, viņa ir ļoti gudra matemātikā. Man arī veicās matemātikā, bet tik viegli kalkulācijas kā viņa es neveicu. Dēli ir pārmantojuši savas mātes spējas. 

12 FOTO

Artis Gulbis un viņa ģimene

+ 8

Skatīt visus

Vecāki jau iepriekš pietiekami neizmodelē situācijas, kurās bērns varētu gūt traumas. Ja mājās ir pavisam mazi bērni, nevajag iegādāties suni vai kaķi, ja tiek pirkts mājoklis, nevajadzētu izvēlēties dzīvokli devītajā stāvā. Katrs vecāks var palūkoties internetā un palasīt, kādas traumas bērni gūst visvairāk, un tad attiecīgi novērst riska faktorus. 
Ļoti svarīgs ir arī piemērs, ko vecāki rāda. Piemēram, mans trīsgadīgais dēls zina: kamēr visi nebūs piesprādzējušies, auto netiks iedarbināts. Savukārt vecākajiem dēliem esmu teicis: jums nebūs nekādu motorolleru un motociklu, jo ar tiem gūtās traumas ir nenormālas. Puikām ir mazs kvadracikls, ar kuru var pabraukt tikai pa trasi. 
Nevienā ūdenstilpnē es nevienam neļauju lēkt ne uz kājām, ne galvas, tikai iebrist. Ir bijušas situācijas, kad pie ūdeņiem esam atpūtušies lielākā kompānijā un pieauguši vīrieši ir vēlējušies ūdenī lēkt uz galvas. Mana nostāja tādās situācijās ir skaidra – ja kāds lēks, es braucu prom, jo es šajā procesā nepiedalos. Runa gan ir tikai par pieaugušajiem, jo bērni, tostarp sveši, mani klausa un nelec. 

Nevienā ūdenstilpnē es nevienam neļauju lēkt ne uz kājām, ne galvas, tikai iebrist. Ir bijušas situācijas, kad pieauguši vīrieši ir vēlējušies ūdenī lēkt uz galvas. Mana nostāja ir skaidra – ja kāds lēks, es braucu prom, jo es šajā procesā nepiedalos.

Ir vēl viena lieta. Puikām es ļauju ballēties, bet tikai pie mums mājās. Nekādu naksnīgu pastaigu pa pilsētu, nekādas ciemošanās pie draugiem vai draudzenēm. Tas ir normāli, ka bērniem gribas svinēt un satikties ar draugiem, bet lai brauc pie mums! Svarīgi ir ieaudzināt to, ka nav jābaidās no ģimenes, nav jāizdara slepenie gājieni. Ir vecāki, kas pat ļoti mazu bērnu ballītei labāk noīrē telpas viesu namos vai kur citur, bet man tas nešķiet pareizi – labāk bērnu jau no mazotnes pieradināt pie tā, ka viņš visu var darīt mājās, ka viņam nekas nav jāslēpj.  
Es pats nesmēķēju un nelietoju stipro alkoholu, arī saviem dēliem saku – izsvītrojiet tos! Ja ir pārāk liels stress, meklējiet citu veidu, kā no tā atbrīvoties. Ej sportot, lasi, klausies mūziku, dari jebko, kas palīdz, bet nesmēķē un nelieto stipro alkoholu! 

Kā jūs pats atlaižat grožus, lai atbrīvotos no stresa?
Ārpus darba es neesmu līdzsvarots un nosvērts. Kad skatos pasaules čempionātus futbolā, bļauju, jūtot līdzi savām mīļākajām komandām. Ļauju vaļu emocijām. Ārpus darba esmu pilnīgs pretstats – ļoti emocionāls. 
Divas stundas nedēļā cenšos intensīvi sportot. Skriešana un braukšana ar velosipēdu man nedod tādu gandarījumu kā teniss vai basketbols, jo tieši sacensība man sniedz emocionālu gandarījumu.  
Daudzu cilvēku nelaime ir tā, ka alkohols kaut nelielās devās, bet tiek lietots regulāri. Es pilnībā nepiekrītu apgalvojumam, ka dienā var izdzert 100 gramu vīna. Diemžēl tā ir degradācija. Alkohols kairina tos pašus receptorus, ko nomierinošie līdzekļi. Piemēram, ja antidepresanti regulāri tiek lietoti kopā ar alkoholu, strauji pieaug pašnāvību risks. Mans ieteikums ir meklēt alternatīvu kā alkoholam, tā nomierinošajiem līdzekļiem un miega zālēm. Jo, raugoties ilgtermiņā, tie kaitē. Tā ir tikai ilūzija, ka mēs kaut ko iegūstam. Patiesībā smadzeņu receptori tiek nonivelēti, cilvēks ar laiku jūtas vēl vairāk izsmelts. 

Jūs savā darbā strādājat ar pieaugušiem cilvēkiem, kas guvuši smagas traumas. Vai viņos pašos, viņu stāstos ir kaut kas vienojošs? 
Ja nerunājam par antisociālām būtnēm, pārējiem, kas guvuši smagas traumas un nonākuši manā redzeslokā, bijusi raksturīga visvarenības izjūta. Acīmredzot augstākiem spēkiem tas nav bijis pieņemams. 
Man spilgti atmiņā palicis viens gadījums no laika, kad vēl strādāju Traumatoloģijas un ortopēdijas institūtā: jauna sieviete kļuva paralizēta pēc motocikla avārijas. Viņa stāstīja, ka savu bērnu regulāri atstāja vecvecākiem, bet ar vīru tikmēr ļoti bieži ballējās. Viņai bija bērns, bet viņa dzīvoja bezrūpīgu, kaut kādā mērā izvirtušu dzīvi. Tā visvarenības izjūta parādās arī tādējādi, ka šķiet – dzīves baudīšanai nav robežu. Un tad nāk traģēdija, kas garīgi cilvēkiem liek nonākt nākamajā pakāpē.  
Un lāsts, ko viņi piedzīvo... Parasti saka: lai iepazītu draugu, ar viņu jāaizbrauc ceļojumā uz nomaļu vietu un jāpiedzīvo grūtības. Tie, kas paliek uz gultas, savus draugus iepazīst momentā. Lielākoties viņi paliek vieni, visi viņus pamet. Šie stāsti manī ļoti dziļi palikuši. 
Medicīna mūsdienās var izdarīt ļoti daudz, bet diemžēl ir gana daudz situāciju, kurās ārsti ir bezspēcīgi. 

Tātad bērniem svarīgi mācīt arī pazemību.
Viennozīmīgi. Un to, ka veselība ir viena no lielākajām vērtībām, ar kuru nedrīkst spēlēties. Ir ārkārtīgi daudz jautājumu, kurus medicīna, tostarp pasaules bagātākajās valstīs, nevar atrisināt. Ja bērns lauž locītavas, tās deformējas, attiecīgi locītavu spraugas samazinās – tas nozīmē, ka bērns jutīs stipras sāpes visu atlikušo mūžu. Ja lūzumu dēļ cieš muguras smadzenes, tā ir katastrofa: dzīve apstāsies ne tikai cietušajam, bet arī viņa tuviniekiem. Bez paralīzes šiem cilvēkiem raksturīgi ilgstoši slimot arī ar neizskaidrojamām infekcijām – klepu, izsitumiem. Tas tikai apliecina, cik maz mēs vēl zinām par cilvēka ķermeni. 
Jā, esam attīstījušies atbilstoši savam laikam, arī Latvijā, mediķi mums ir ļoti labi, bet cerēt, ka mūsdienu medicīna var visu salabot, ir ļoti naivi. Es šodien operēju muguras smadzenes, kas iepriekš bija operētas citā klīnikā. Esmu pacientu informējis – esmu izdarījis tehnisko pusi, bet brīnums nenotiks. Mums katram ļoti jāsargā gan sava, gan bērnu veselība.

Foto: Otto Strazds



 

Latvijas vecāku organizācija Mammamuntetiem.lv izdevusi jaunu izglītojošu žurnālu "Mammām un Tētiem. Bērnudārznieks". Tā mērķis uzlabot vecāku zināšanas par bērna vecumposma īpatnībām no 1,5 līdz 6 gadu vecumam, bērnu audzināšanu un disciplinēšanu bez vardarbīgām metodēm un emocionālo audzināšanu, bērnam piemērotu uzturu un sporta aktivitātēm, kā arī veicināt bērnu traumu samazināšanos, kā arī sniegt izglītojošu, uz pētījumiem bāzētu informāciju par priekšnosacījumiem bērna veselīgai emocionālajai audzināšanai, viņa vajadzībām, kā arī aktuālajiem jautājumiem veselības veicināšanā.