Ungārijas profesors Lāslo Marki: „Bērnu audzināšana ir nopietns darbs. Daudzās valstīs to nenovērtē.”
Viņš – ungārs Lāslo Marki – ir četru bērnu tēvs, vectētiņš četrpadsmit mazbērniem un Eiropas Daudzbērnu ģimeņu konfederācijas prezidents. Jau gadiem ilgi viņš vērš Eiropas politiķu uzmanību uz to, kā un kāpēc viņu lēmumi ietekmē daudzu eiropiešu ģimeņu izvēli par labu tikai vienam vai diviem bērniem. Saruna par to, cik nopietns un valstiski vērtīgs darbs ir bērnu audzināšana.
Gandrīz visām Eiropas valstīm, to skaitā Latvijai, ir iemesls
satraukties – bērnu skaits ģimenēs sarūk un demogrāfiskie rādītāji
jau gadiem ir ar mīnusa zīmi. Ungārijas Zinātnes akadēmijas
pētniecības emeritētais profesors, Goda prezidents Eiropas
Daudzbērnu ģimeņu konfederācijā Lāslo Marki ir cilvēks, kurš
Eiropas politiķiem skaidro, kā viņu lēmumi var ietekmēt eiropiešu
ģimeņu lēmumus par labu vēl kādam mazulim vai tomēr ne. Ar Marki
tiekamies Rīgā, valsts iniciatīvas „Latvijas Goda ģimenes gads”
ietvaros organizētajā forumā „Laiks bērniem! Ceļā uz ģimenei
draudzīgāko sabiedrību”, kura mērķis bija apkopot rekomendācijas
ģimenei draudzīgākas sabiedrības un politikas veidošanai un kurā
Lāslo uzstājās ar savu lasījumu.
Vecāku organizācija „Mammamuntetiem.lv” izmantoja iespēju šo
iedvesmojošo un sirsnīgo profesoru satikt klātienē.
Vizītkarte
- Lāslo Marki ir matemātiķis, Alfrēda Rēņi Matemātikas institūta, Ungārijas Zinātnes akadēmijas pētniecības emeritētais profesors.
- No 1992. līdz 2000. gadam bijis Eiropas Matemātikas kopienas viceprezidents.
- No 2000. līdz 2004. gadam bijis Nacionālās daudzbērnu ģimeņu asociācijas prezidents, no 2004. līdz 2014. gadam – viceprezidents, no 2014. līdz 2018. gadam – prezidents.
- Šobrīd Goda prezidents Eiropas Daudzbērnu ģimeņu konfederācijā.
- Marki ar sievu ir 4 bērni un 14 mazbērni.
- Kopš 1989. gada ir aktīvs dalībnieks Nacionālajā daudzbērnu ģimeņu asociācijā. Kopš 1994. gada pārstāvējis asociāciju dažādās starptautiskās organizācijās. Eiropas Daudzbērnu ģimeņu konfederācijā 2007. gadā organizēja kopēju aktivitāti kopā ar 12 Eiropas līmeņa federācijām saistībā ar ģimenēm, lai piesaistītu Eiropas Komisijas un Eiropas Parlamenta uzmanību tam, lai bērnu audzināšanai nepieciešamajām precēm pieļautu zemāku PVN likmi.
Forumā „Laiks bērniem! Ceļā uz ģimenei draudzīgāko
sabiedrību”, kas noritēja šā gada augustā Latvijā, vairāku Eiropas
valstu speciālisti norādīja, ka teju ikvienai Eiropas valstij ir
iemesls satraukties par demogrāfiskajiem rādītājiem. Kāds ir jūsu
skaidrojums tam, kāpēc Eiropā bērnu skaits sarūk?
Vispirms es vēlētos pieminēt kādu pētījumu, kas gluži neatbild uz
šo jautājumu, bet parāda demogrāfiskās tendences. Vācijā tika
veikts pētījums, kas atklāja – strauji sarūk tieši lielo ģimeņu
skaits. Savukārt ģimeņu daudzums, kurās aug viens vai divi bērni,
ir tikpat liels, cik to bija pirms 20 vai 30 gadiem.
Pirms trim gadiem es satiku bīskapu, kurš sacīja: topošo bīskapu
skaits samazinās tieši tikpat strauji kā lielo ģimeņu skaits.
Iespējams, ka šim nav savstarpējas saistības, tomēr šie ir divi
interesanti fakti.
Kāpēc šodien vairums ģimeņu audzina vienu vai divus bērnus? Šim
jautājumam ir gara vēsture. Pirmkārt, agrāk vecāki uz bērniem lika
lielas cerības: viņi būs tie, kas parūpēsies par vecākiem
vecumdienās. Pieaugot labklājības līmenim, tika radīta pensiju
sistēma, attiecīgi arī tie, kam bērnu nebija, par savu nākotni
varēja justies droši: valsts par viņiem parūpēsies. Turklāt cilvēki
labi apzinās, ka bērni no vecākiem prasīs daudz laika, pūļu un
naudas. Kāpēc gan neizvēlēties dzīvi pavadīt krietni
laiskāk?
Daudzi ir dzirdējuši apgalvojumu: ja tev būs daudz bērnu, tu būsi nabags. Taču bērni rada ne tikai grūtības, viņi ģimenē ienes arī daudz prieka.
Otrkārt, cilvēkiem ir bail. Daudzi ir dzirdējuši apgalvojumu: ja
tev būs daudz bērnu, tu būsi nabags. Taču bērni rada ne tikai
grūtības, viņi ģimenē ienes arī daudz prieka. Tomēr, ja cilvēkiem
nav bijusi iespēja pazīt daudzbērnu ģimenes, viņi nevar iedomāties,
ka dzīve ģimenē ar daudz bērniem var būt laimīga. Tas ir arī mūsu,
daudzbērnu ģimeņu, pienākums – parādīt citiem, ka, pateicoties
daudziem bērniem, mūsu dzīve ir ārkārtīgi vērtīga un tāda tā ir arī
mūsu atvasēm.
Es pats visu mūžu esmu uzturējies starp lielām ģimenēm. Mani
pamatskolas draugi nāca no četru un piecu bērnu ģimenēm. Kad
strādāju Ungārijas Zinātnes akadēmijas Matemātikas pētniecības
institūtā, vismaz trešdaļai kolēģu bija trīs un vairāk bērnu. Tas
bija pašsaprotami. Un arī šiem bērniem vēlāk licies pašsaprotami
veidot lielas ģimenes. Manu bērnu klasesbiedri, kuriem nav bijuši
brāļi un māsas, bieži teikuši, cik forši būt pie mums, jo šeit
vienmēr ir bijis kāds, ar ko kopā spēlēties.
Lāszlo Marki, uzstājoties forumā „Laiks bērniem! Ceļā uz ģimenei draudzīgāko sabiedrību”.
Kas ir tie valstiskie instrumenti, kas, likti lietā, varētu
rosināt cilvēkus laist pasaulē vairāk bērnu? Kāpēc tomēr bērnu
skaits ģimenē sarūk?
Man atkal ir jāatgriežas pagātnē. Praktiski katrā Eiropas valstī
valdība pret daudzbērnu ģimenēm ir rīkojusies nepiedodami. Tiek
aizmirsts, ka šodienas bērni būs tie, kas nākotnē nodrošinās vecus
cilvēkus. Tātad tos, kam pašiem bērnu nebūs bijis, uzturēs citu
cilvēku izaudzinātie bērni. Šī ir ļoti negodīga
situācija.
Ir vēl viena negodīga situācija: ja tu aizved bērnu uz bērnudārzu,
tad pieskatītāja, kas, piemēram, rūpējas par pieciem svešiem
bērniem, saņem algu. Viņa tiek uzskatīta par nozīmīgu sabiedrības
locekli, kas dara vērtīgu darbu. Tajā pašā laikā, ja kāda sieviete
mājās rūpējas par saviem pieciem bērniem, viņa lielākoties saņem
noniecinošu sabiedrības attieksmi, jo viņa taču nestrādājot. Par
savu bērnu audzināšanu sievietes algu nesaņem. Tāpēc rodas
jautājums: kāpēc valstij šķiet izdevīgāk, ja bērnus ikdienā
pieskata sveši cilvēki, nevis paši vecāki? Tas ir
netaisni.
Bērnudārza audzinātāja tiek uzskatīta par nozīmīgu sabiedrības locekli, kas dara vērtīgu darbu. Tajā pašā laikā, ja kāda sieviete mājās rūpējas par saviem pieciem bērniem, viņa lielākoties saņem noniecinošu sabiedrības attieksmi, jo viņa taču nestrādājot.
Ja māte vairākus gadus mājās rūpējas par bērniem, bet, viņiem
paaugoties, vēlas atgriezties darbā, sieviete piedzīvo nākamās
grūtības. Nereti viņai ir sarežģīti atrast darbu, bet, ja tas
izdodas, visbiežāk jārēķinās ar mazu algu. Turklāt periodā, kad
sieviete audzināja savus bērnus un nesaņēma algu, par viņu netika
maksātas arī sociālās nodevas valstī, tātad līdzekļi viņas pensijai
šajā periodā neuzkrājās. Tā ir ļoti liela netaisnība. Tas, ko
Eiropas valstīm vajadzētu darīt, – likvidēt šo netaisnību.
Cilvēkiem vajadzētu ieraudzīt, ka bērnu audzināšana ir nopietns un
valstiski vērtīgs darbs. Diemžēl vairums cilvēku tā neuzskata, esmu
saticis arī māmiņas, kuras saka: es jau nestrādāju, esmu mājās ar
bērniem. Bet, ja tu auklē mazus bērnus, tu strādā vismaz 18 stundas
dienā. Tas ir vairāk, nekā strādāt divas slodzes darbu.
Ir vēl divi svarīgi punkti, kas būtu jāņem vērā, ja vēlamies
veicināt to, lai cilvēki radītu lielākas ģimenes. Pirmais ir
nodokļu sistēma. Katrā Eiropas valstī vecākiem gan jāmaksā nodokļi,
kas aiziet sabiedrības labumam, gan jārūpējas par saviem bērniem.
Būtu tikai loģiski, ja daudzbērnu ģimeņu vecākiem daļa algas
netiktu aplikta ar nodokļiem, taču reti kur tas tā
notiek.
Jo vairāk bērnu, jo ģimenei lielāki tēriņi. Piemēram, Spānijā
ūdenim ir trīs cenas. Ja patēriņš ir mazs, tu par kubikmetru maksā
nedaudz, bet – jo patēriņš lielāks, jo aug arī cena par katru
nākamo kubikmetru. Ja ģimenē ir astoņi cilvēki, skaidrs, ka viņi
patērēs daudz vairāk ūdens nekā ģimene, kurā ir tikai četri
cilvēki. Ir negodīgi, ja identiska cena par ūdeni jāmaksā lielai
ģimenei, kurai ūdens nepieciešams, lai visi ikdienā varētu
nomazgāties, un tikpat cilvēkam, kurš vienkārši vēlas ar ūdeni
piepildīt savu baseinu. Protams, katra privātā kompānija par
pakalpojumu var noteikt savu cenu, tomēr arī valstij ir jāseko
līdzi notiekošajam, lai tiktu ievērots godīguma princips pret
daudzbērnu ģimenēm. Piemēram, konkrētā situācija Spānijā tika
mainīta: daudzbērnu ģimeņu asociācija iesniedza sūdzību valdībai,
un valdība lēma, ka spēkā esošā norma ir pret Spānijas
Konstitūciju, kas nosaka visiem bērniem vienādas
tiesības.
Daudzās valstīs jāņem vērā šāds aspekts: ja daudzbērnu ģimene dzīvo
ārpus lielajām pilsētām, kur starppilsētu transporti parasti nav
labi organizēti, ir virkne vietu, kur grūti vai vispār neiespējami
nokļūt. Tas ģimenes spiež iegādāties auto. Arī šajā jautājumā
parādās nevienlīdzība. Ja tev ir liela ģimene, tu esi spiests
iegādāties arī lielu mašīnu, bet visbiežāk par to ir jāmaksā arī
papildu nodokļi.
Ļoti daudz kas ir atkarīgs no katras konkrētās valsts, bet daudzu
Eiropas valstu gadījumā dažādas daudzbērnu ģimeņu vajadzības netiek
ņemtas vērā.
Ļoti daudz kas ir atkarīgs no katras konkrētās valsts, bet daudzu Eiropas valstu gadījumā dažādas daudzbērnu ģimeņu vajadzības netiek ņemtas vērā.
Vai jums ir kāds skaidrojums šai situācijai – daudzbērnu
ģimeņu vajadzības ir apzinātas, tomēr tās tiek
ignorētas?
Es teiktu, ka tas ir politiķu aklums. 2004. gadā apmeklēju
konferenci Berlīnē, kurā politiķi pirmoreiz koncentrējās tieši uz
demogrāfijas problēmām. No katras Eiropas Savienības valsts tika
gaidīts ministrs, kā arī ielūgumos tika minēts, ka katras valsts
delegācijā jābūt vienam cilvēkam, kas pārstāv kādu sociālu
organizāciju. Mani uz konferenci uzaicināja, jo tolaik biju
Ungārijas daudzbērnu ģimeņu asociācijas prezidents. Konferencē
politiķi koncentrējās uz divām problēmām. Pirmā: vairumā valstu
bija nepietiekams darbaspēks, tāpēc politiķi diskutēja par veidiem,
kā panākt, lai mazu bērnu mātes būtu spiestas ātrāk atgriezties
algotā darbā.
Otrs jautājums bija par šādu problēmu: daudzas valstis vairs
nespēja pienācīgi parūpēties par veciem cilvēkiem, tāpēc politiķi
uzskatīja, ka šis jautājums būtu jāatstāj viņu ģimeņu ziņā.
Konferencē šie bija vienīgie jautājumi, par kuriem tika diskutēts.
Vienā brīdī es cēlos kājās un teicu: ja mums ir demogrāfiskas
problēmas, tas liecina par to, ka mūsu valstīs nedzimst pietiekami
daudz bērnu. Mums vajadzētu diskutēt par to, ko darīt, lai cilvēki
būtu ieinteresēti veidot lielas ģimenes. Man atbildēja, ka šī ir
margināla problēma, kurai konferences ietvaros nevajadzētu tērēt
laiku.
Pirms pieciem gadiem Lielbritānijā un Nīderlandē bija divas vadošas
partijas, kuras savās programmās bija minējušas, ka valsts atbalsts
ģimenēm būtu jāsniedz tikai par pirmo un otro bērnu, par trešo un
ceturto tas nebūtu jāsaņem. Tāpēc varu sacīt, ka politiķi ir
pilnīgi akli un nesaprot, ka Eiropa sabruks, ja šajā reģionā
nedzims pietiekami daudz bērnu. Ir politiķi, kuri apzinās reālo
situāciju, bet vairums no viņiem neuzdrošinās runāt – viņi ir
mazākumā, viņi tiek terorizēti no citu politiķu un arī mediju
puses.
Jūs pieminējāt politiķu aklumu. Vai par šo aklumu
neliecina arī daudzās Eiropas valstīs esošā norma, ka jaunajām
māmiņām bērna kopšanas atvaļinājums paredzēts tikai pāris mēnešu
pēc dzemdībām?
To, cik ilgi māte var palikt mājās ar jaundzimušo, nosaka katra
valsts. Ja valsts sievietei nodrošina iespēju mājās ar bērnu būt
gadu un saņemt finansiālu atbalstu līdzšinējās algas apmērā,
vairums mammu nejūt nekādu vēlmi darbā atgriezties agrāk, atstājot
savu bērnu pieskatīšanā citiem cilvēkiem.
Viena no manām māsām dzīvo Briselē. Tur bērna kopšanas atvaļinājums
ilgst trīs mēnešus. Ja sievietei ir kādas komplikācijas un pirms
bērna dzimšanas viņai mājās jāpaliek, piemēram, divas nedēļas
agrāk, šo laiku atrēķina no bērna kopšanas atvaļinājuma. Attiecīgi
sievietei darbā jāatgriežas, kad bērnam paliek divi ar pusi
mēneši.
Briselē īrēt vai pirkt dzīvokli ir ļoti dārgi, jauni cilvēki to
parasti nevar atļauties, ja dzīvo no vienas algas. Tāpēc vairumā
gadījumu strādā abi vecāki, un viņi pat neapsver iespēju, ka varētu
palikt mājās ar bērnu. Tā ir sistēma, ko arī apkārtējie cilvēki
neapšauba.
Viens no maniem māsas dēliem arī dzīvo Briselē, viņš un viņa sieva
strādāja labi apmaksātos darbos garas darba stundas. Kad viņu
ģimenē piedzima otrs bērns un sieviete pateica, ka aiziet no darba,
jo vēlas vairāk laika pavadīt ar bērniem, ne tikai priekšnieki, arī
tuvākie kolēģi viņas rīcību nesaprata.
Kā jums šķiet, kā ir labāk bērnam?
Esmu pārliecināts, ka bērnam ir labāk, ja māte pēc viņa
piedzimšanas nesteidzas ātri atgriezties darbā.
Es pats biju vecākais bērns ģimenē. Piedzimu divus gadus pēc kara.
Mans tēvs bija skolotājs, kurš nesaņēma lielu algu. Mana māte bija
sekretāre mašīnrakstītāja rūpnīcā. Divas nedēļas pirms manas
dzimšanas mana māte savam priekšniekam pateica, ka darbā vairs
neatgriezīsies. Visi viņas kolēģi uzskatīja, ka tas ir absurds, un
mēģināja viņu pārliecināt lēmumu mainīt. Jo kā gan viņi spēs
izdzīvot no vienas nelielas skolotāja algas?! Mana māte atbildēja,
ka viņi atradīs veidu, kā izdzīvot. Nākamajā dienā māte saņēma
uzaicinājumu ierasties pie rūpnīcas īpašnieka. Arī viņš jautāja,
vai tā ir taisnība, ka viņa nevēlēsies atgriezties darbā pēc bērna
piedzimšanas. Saņemot apstiprinošu atbildi, priekšnieks uzdeva
nākamo jautājumu: kāpēc viņa pieņem šādu lēmumu? Māte atbildēja, ka
viņa visvairāk ir nepieciešama savam bērnam un arī viņa pati vēlas
būt kopā ar savu bērnu. Citiem par lielu pārsteigumu rūpnīcas
īpašnieks noteica: jūs esat izvēlējusies pareizo dzīves
ceļu.
Vēl viens stāsts no manas ģimenes. Mans jaunākais dēls ieguva
doktora grādu Šveicē, un viņu uz darba interviju aicināja viena
respektabla kompānija. Intervija ritēja kā pa sviestu, līdz vienā
brīdī dēlam tika uzdots jautājums: kādi ir viņa privātās dzīves
plāni? Dēls tobrīd jau bija precējies un atbildēja, ka tuvākā
nākotnē ar sievu plāno radīt bērnu un tas noteikti nebūs viņu
vienīgais pēcnācējs. Viņš pateica arī to, ka nevēlas darbā strādāt
virsstundas, jo būs nepieciešams savai sievai un bērniem. Dēls
tobrīd domāja, ka ar to darba intervija būs beigusies un viņam nav
cerību iegūt vietu, uz kuru pretendēja. Liels bija viņa
pārsteigums, kad personāla vadītāja atbildēja: tas izklausās ļoti
labi, jo, ja vīrietis jūtas atbildīgs par savu ģimeni, viņš tāds
būs arī savā darbā. Mans dēls šo darbu ieguva. Tomēr jāatzīst, ka
lielos uzņēmumos cilvēcīga attieksme pret ģimenēm nav plaši
izplatīta, jo īpaši Ungārijā un arī citās bijušās PSRS valstīs.
Lielas kompānijas biznesa vidē ir agresīvas un grib piespiest
cilvēkus strādāt vairāk.
Bet atbildot uz jautājumu. Pirms trim gadiem Zviedrijā notika
ģimenes tēmām veltīta konference. Viens no galvenajiem runātājiem
bija kāds Kanādas vadošais psihologs, kas specializējās tieši uz
bērna attīstības psiholoģiju. Viņš toreiz stāstīja, ka bērnam līdz
trīs gadu vecumam ir ārkārtīgi svarīgi, lai ikdienā blakus būtu
pieaugušais, kas ir viņa uzticamības persona, ar kuru veidot ļoti
ciešas attiecības. Māte ir vispiemērotākā izvēle, jo viņai ar bērnu
ļoti cieša saikne veidojas jau grūtniecības laikā.
Galvenais iemesls, kāpēc neiesaka bērnus sūtīt uz bērnudārzu jau no
gada vecuma, ir fakts, ka bērns šādā vidē ir spiests uzturēties
kopā ar daudziem svešiem cilvēkiem. Tas ir pilnīgi nepareizi, jo
bērnudārzā bērnam ir jāspēj pastāvēt par sevi un konkurēt ar
citiem. Gada vecumā bērns tam psiholoģiski vēl nav gatavs. Ja
bērnam ir jādara kas tāds, kam viņš vēl nav gatavs, tas apstādina
viņa psiholoģisko attīstību. Pirmos trīs dzīves gadus bērnam ir
jājūtas droši, un vislabāk šo drošību spēj radīt tuvs pieaugušais,
kas ikdienā ir blakus.
Ja bērnam ir jādara kas tāds, kam viņš vēl nav gatavs, tas apstādina viņa psiholoģisko attīstību. Pirmos trīs dzīves gadus bērnam ir jājūtas droši, un vislabāk šo drošību spēj radīt tuvs pieaugušais, kas ikdienā ir blakus.
Starp citu, šajā pašā konferencē tika prezentēts vēl kāds
interesants pētījums. Viena no zviedru runātājām ar datiem
pierādīja, ka visbiežāk slimības lapas izmanto bērnudārza
darbinieki. Tas vien liecina, ka bērnudārzos nav iespējams bez
pārtraukuma nodrošināt vienu cilvēku, kas bērniem kļūtu par
uzticamības personu.
Mani paša bērni sāka iet bērnudārzā, kad viņiem palika trīs gadi.
Jo mana sieva uzskatīja, ka tā ir pareizi, un dzīvoja ar bērniem
mājās. Es ar viņu par to nestrīdējos, taču īpaši priecīgs par
sievas izvēli nebiju. Pēc kanādiešu psihologa runas es piegāju pie
viņa un teicu: ja es to būtu zinājis agrāk, es būtu rīkojies citādi
– savu sievu vairāk būtu atbalstījis. Uz ko kanādietis atbildēja:
ja viņš pats to būtu zinājis pirms četrdesmit gadiem, arī viņš
daudzos jautājumos būtu rīkojies citādi.
Šodien liela daļa psihologu atzīst, ka bērnam dzīves pirmos gadus
nepieciešams būt kopā ar māti. Nākamā persona, kas var aizstāt
māti, ir tēvs.
Kā jūs ar sievu nonācāt līdz tam, ka vēlaties daudzbērnu
ģimeni? Jums ir četri bērni.
Mums ar sievu nekad nav bijušas diskusijas par to, cik bērnu mums
būs. Mums bija skaidrs, ka mums būs pāris bērnu, un tad jau dzīve
rādīs! Kad manam jaunākajam dēlam bija četri gadi, viņš sāka runāt
par to, ka pienācis laiks mums uzdāvināt vēl kādu māsiņu vai
brālīti. Mana sieva jutās nogurusi un nevēlējās radīt vēl vienu
bērnu. Es gan biju dēla pusē, bet nevēlējos iebilst sievai, tāpēc
mūsu ģimenē ir četri bērni.
Pirms divdesmit gadiem mūsu ģimenē bija situācija, kad vajadzēja
izlemt: paturēt dzīvokli, kurā biju uzaudzis, vai ne. Mans tēvs
bija miris, tajā bija apmetusies mana māte ar māsu. Toreiz
aktualizējās jautājums, vai dzīvokli pārdot vai to vajadzētu atstāt
kādai no bērnu ģimenēm? Mēs, savelkot galus, dzīvokli paturējām. Jo
vecākie bērni jau bija precējušies, trešais grasījās veidot ģimeni.
Atceros, ka toreiz bērniem jautāju: kādi ir viņu plāni attiecībā uz
saviem bērniem? Un visi man atbildēja, ka noteikti vēlas trīs,
četrus bērnus un tad jau redzēs, kā būs tālāk. Varu jums tagad
sacīt, ka šī bija viena no laimīgākajām dienām manā dzīvē. Tā
parādīja, ka mana audzināšana ir bijusi pareiza, ja reiz viņi savas
ģimenes vēlējās veidot tādā pašā garā. Katram no maniem bērniem ir
trīs vai četri bērni. Tas parāda, ka ir ļoti svarīgi, kādā vidē
bērns uzaug. Ne vienmēr, bet daudzos gadījumos tie, kas nāk no
daudzbērnu ģimenēm, arī paši vēlas radīt vairākus bērnus.
Mums ar sievu nekad nav bijušas diskusijas par to, cik bērnu mums būs. Mums bija skaidrs, ka mums būs pāris bērnu, un tad jau dzīve rādīs!
Kā jums šķiet, kas ir tas, ko iegūst bērni, uzaugot
daudzbērnu ģimenēs?
Viņi iemācās būt atbildīgi cits par citu, iemācās sadzīvot ar
citiem, rēķināties arī ar citu cilvēku vēlmēm. Viņi iemācās
dalīties priekos un bēdās. Daudzbērnu ģimeņu bērni nejūtas
vientuļi, jo viņiem apkārt vienmēr ir vesela kopiena. Manuprāt, šī
pieredze bērniem palīdz kļūt par vērtīgiem sabiedrības
locekļiem.
Mēs ar ģimeni pusotru gadu pavadījām Vācijā, bērni apmeklēja
vietējo vācu skolu. Kad plānojām atgriezties dzimtenē, bērnu
klasesbiedri bija šokā: kas notiks ar mums, kas tagad mums
organizēs dažādus pasākumus? Mani bērni par to brīnījās, jo nav
taču vajadzīga nekāda lielā organizēšana, lai aizietu uz baseinu
vai izbrauktu ar riteņiem. Mani bērni kopš agras bērnības bija
pieraduši organizēt savu brīvo laiku, ko pavadīt kopā ar citiem,
kamēr bērni, kuriem nebija brāļu vai māsu, gaidīja, ka to izdarīs
kāds cits. Tas, ko bērni iemācās daudzbērnu ģimenēs bez speciālas
mācīšanās, ir ļoti daudz!
Foto: Artūrs Ķipsts un publicitātes.