Populārais ārsts Pēteris Kļava: Sievietes, jūs neprotat lietot vīrieti!

Tēva dienu Latvijā svin septembra otrajā svētdienā, tāpēc šajā mēnesī aktualizējam jautājumus par un ap tēva lomu. Šogad jo īpaši skaram tēmu par atbildību un to, kāpēc tēti uzņemas vai neuzņemas atbildību par saviem bērniem. Piemēram, dati liecina, ka aptuveni 38 000 bērnu Latvijā tēvi nemaksā alimentus. Kādu iemeslu dēļ rodas šāda situācija, ka tēvi negādā par saviem bērniem, kāpēc tik liela daļa tēvu atkāpjas no savām atvasēm?
Tas ir grūts jautājums. 

Vīrieša stabilitāti raksturo viņa pašapzināšanās. Vīrietis var būt nabadzīgs, bet, ja viņš ir augsti intelektuāls (šeit nav runa par izglītības grādu), viņš, visticamāk, ir atbildīgs. Viens no iemesliem, kāpēc ģimene šķiras, ir konflikts. Situāciju, kad konfliktu pāris nespēj atrisināt, veido neizglītotība un ambiciozitāte. Cilvēks var nez kādu amatu ieņemt, bet tas uzreiz nenozīmē, ka viņš ir emocionāli izglītots, ka viņš saprot, kā notiek lietas. Ja cilvēki aizvainotībā šķiras, gribas tā kā atriebt – mokies pats! Kad tāds psihodramatisks, nabadzīgs un nelaimīgs vīrietis sāk komunicēt ar tikpat psihodramatisku, nelaimīgu, ar visu neapmierinātu un pēc Holivudas alkstošu sievieti, tas parasti slikti beidzas. Piemēram, kāds sāk izlikties, ka nekādu attiecību un bērnu nav bijis.

Es domāju, ka alimenti ir izmisīga, aizvainota vīrieša un nelaimīgas sievietes konflikta praktisks risinājums. Kad cilvēki satiekas, viņi jau nedomā šķirties. Aprobežotība un ambīcijas ir par iemeslu atriebībai. Var nedot tūkstošus, bet dot vismaz kaut ko.

Sievietes par vīriešiem ir attīstītākas, agresīvākas, enerģiskākas, psiholoģiski advancētākas, un viņas tos nabaga vīriešus – atvaino, ka es tā saku, – bieži vien “nomočī”. Vīrietis sievietes priekšā vienmēr jūtas vājāks. Tā ir. Un viņas to izmanto. 

Es negribu vainot ne sievietes, ne vīriešus – mēs visi esam nedaudz klibi un šķībi, mums ir jāattīstās. Taču mēs visu nedrīkstam norakstīt uz ekonomiku un nabadzību. Vīrietis, kurš nemaksā naudu sievietei, – tas būtu disertācijas vērts pētījums, kāpēc tā notiek. 

Nemaksāšana var kalpot kā veids, lai atriebtos sievietei. Arī par to, ka viņai ir cits. Mūsu vīriešiem arhetipiski zemapziņā ir ielikts – mums drīkst būt vairākas sievietes, bet sievietei drīkst būt tikai viens vīrietis. Un tam ir jābūt man. Ja tas tā nav, tad ej un mokies, audzini savu bērnu, jo gan jau tev būs cits, kurš uzturēs. Es domāju, ka tā ir klasika.
Gribu mazliet aizstāvēt vīriešus – arī pats esmu vīrieša ķermenī. Sievietes par vīriešiem ir attīstītākas, agresīvākas, enerģiskākas, psiholoģiski advancētākas, un viņas tos nabaga vīriešus – atvaino, ka es tā saku, – bieži vien “nomočī”. Vīrietis sievietes priekšā vienmēr jūtas vājāks. Tā ir. Un viņas to izmanto. 

Ja šķiršanās ir bijusi civilizēta un saglabājas augsti inteliģentas attiecības, šī problēma nepastāv. Bet pārsvarā bērni piedzimst nejauši. Nejauši piedzima, nejauši nemaksāju. Bet jāsāk ar likumdošanu – sieviete ir jāaizsargā, bet viņa nedrīkst to izmantot.

Ar bērnu ārstu Pēteri Kļavu sarunājas vecāku organizācijas Mammamuntetiem.lv vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa. 

Bet sievietes mēdz izmantot.
Jā. Ja sieviete ir stāvoklī un viņai ir bērns, viņa ir dieviete, un vīrs paliek otrā plānā – bērns ir dievs, es esmu tā dieviete, bet tu kalps. Šis modelis ir ļoti patoloģisks Latvijā, un lai cienījamās, mīļās sievietes neapvainojas. Protams, tas neattiecas uz visām, tomēr tā ir dominējoši. Tāpēc esam tur, kur esam. 

Ja patoloģija turpinās vairākās paaudzēs, tā jau kļūst par valstī nemaināmu dominanti. Tāpēc es vienmēr tik daudz runāju par sabiedrības izglītošanas nepieciešamību. Vajadzīgs atvērts dialogs, lai vīrietis attīstās. Vajadzētu būt tā, ka nevis sieviete uzrīda bērnu tēvam par to, ka viņš nemaksā alimentus, bet sieviete un vīrietis savas problēmas iet risināt pie speciālista. Mums jābūt “netvorkam”, nevis es un tu.

Kā neizaudzināt bezatbildīgu vīrieti?
Tas ir daudzu paaudžu process, taču es domāju, ka nevienam vīrietim nepatīk, ka viņam bāž degunā viņa grēkus, viņa nepilnības un viņu audzina. 
Mums ir pieņemts, ka vienmēr pie visa vainīgs ir vīrietis. Un sievietes ir svētās dievmātes. Latvijā ir daudzi tūkstoši fantastisku, mīlošu tēvu un vīru, nu vienkārši fantastiski veči mums ir Latvijā! Viņiem vajadzētu taisīt palīdzības grupas citiem večiem. Kad satiekas vecis ar veci, tā ir milzīga palīdzība. Vīrietis vīrietim ir kā brālis. Vajadzīgs kāds, kurš nenorāda uz taviem traipiem, bet risina situācijas. Jāmācās atzīt otra sāpes, nevis vīrieti un sievieti dēmonizēt.

Piemēram, Amerikā ir ļoti daudz pašu vecāku veidotu institūciju, kur cilvēki palīdz cilvēkiem. Cilvēkiem vajadzētu būt sirdī vēlmei palīdzēt sev tuvākajam, un šādā veidā – valstij.

Man ir sajūta, ka kopš Tēva diena Latvijā ir oficiāli svētki un notiek tai veltīti pasākumi, sabiedrības doma par tēva nozīmi mainās.
Jā, ir ļoti svarīgi, ka kaut kur ir sievietes, kuras vīrieti saprot. Tas, ko cienījamām Latvijas sievietēm vēlos pateikt, – jūs nemākat vīriešus lietot! Vīrietis ir fantastiska būtne, un arī jūs esat fantastiskas, bet jūs nemākat vīriešus lietot. Vīrietis jebkurā vecumā ir mīļš, labestīgs un draudzīgs bērns, bet jūs gribat, lai viņš ir vīrietis. 

Vīrietis ir bērns nevis tādā izpratnē kā maza, patoloģiska, neattīstīta būtne, bet garīgo īpašību ziņā – viņš ir naivāks, primitīvāks un tīrāks nekā sieviete. Viņam nav tādas viltīgas, advancētas domāšanas, kāda ir jums. Un jums tas nepatīk. Vai jūs gribētu tādu viltīgu vīrieti sev blakus? Arī negribētu. Ko nozīmē mācēt lietot vīrieti? Ļoti vienkārši – 12 reizes dienā iedodiet viņam buču, noglāstiet, uzslavējiet viņu! Tas ir ģeniāli vienkārši, ko es saku, pārāk vienkārši, lai tam noticētu. Bet tā tas ir. 

Tas palīdzēs vairāk nekā gudras, psiholoģiskas sarunas. To, kas šādā brīdī notiek, nespēj paveikt neviens psihologs. Lietas notiek vienkāršāk. 
Izstāstīšu arhetipisku anekdoti par vīrieša un sievietes attiecībām un to, ka mazās meitenes attīstās ļoti agri, jau piecos gados liek aubē visiem puikām. Mazs puisītis, četri gadi, mazajās, tuklajās rociņās tur konfekti, cieši pie krūtīm piespiedis. Mazā meitene rauj konfekti ārā un saka: “Atdod! Tā ir mana konfekte, tavējo es jau apēdu!” Puika negrib tos alimentus atdot. Jo tu jau man asinis izlaidi. Tu jau mani “nopiļīji”. Es gribu, lai manu teikto saprot abas puses, es neaizstāvu nevienu, abi labi. 

Es domāju, ka sievietes sapratīs. Taču ir ļoti grūti to “piļīšanu” no sevis izskaust, ja esi to dzirdējis, šo attiecību modeli uzsūcis, jau kopš nonāci mātes miesās. 
Ja cilvēks skaļi, kaut divu trīs cilvēku vidū izstāsta, fiksē un uztic savas psihiskās nepilnības, tas jau ir solis uz priekšu. Piemēram, ka saprot, atzīst un domā, kā risināt vēlmi citus “piļīt”. Un tie, kas uzklausa, to nedrīkst pēc tam izmantot, sakot – redz, kāds viņš! Ja ar tādām sāpēm, ciešanām un psihodrāmām cilvēks ir sabiedrībā, valsts kopumā nevar būt normāla, tā vienmēr būs kropla kaut kādā mērā. Kā šīs problēmas valstiski risināt? “Jāšpiko” no citām šajā jomā attīstītākām valstīm.

Idejiski viss sākas ar uzslavu. Ja cilvēks dzīvo izmisis, tas jebkuru sievieti pārvērš vecā un neglītā tantē; šis izmisums, mīlestības un seksa trūkums uztur to ļaunuma uguni zemapziņā. Ja cilvēks – vīrietis un sieviete – instalē sevī zināšanas, tas viņa toksisko prātu maina. Viņš atslābst. 

Idejiski viss sākas ar uzslavu. Ja cilvēks dzīvo izmisis, tas jebkuru sievieti pārvērš vecā un neglītā tantē; šis izmisums, mīlestības un seksa trūkums uztur to ļaunuma uguni zemapziņā. 

Vai varat nosaukt kļūdas, ko sievietes pieļauj, audzinot dēlus? Nav būtiski, vai tās ir vai nav vientuļās mātes. 
Kad bija raidījums “Šeit un tagad”, es draudzīgi sievietēm pārmetu, ka viņas jaucas savu dēlu dzīvē, lai tas dēls viņām vienmēr būtu pieskatīts, mīļš un pie rokas. Lai dēla sieva apmierinātu vīramātes vēlmes, lai viss būtu tā, kā māte grib. Zinu desmitiem tādu zēnu, nu jau attīstītu vīriešu, un domāju, ka dumjas tās sievietes, kas šādus večus ir pametušas! 

Bet šķiršanās pamatā ir bijusi dēla māte. Viņa ir bijusi trešā noteicošā persona. Dēls ir inteliģents, labi audzināts, ciena māti un nevar viņai parādīt durvis. Bet pieņem lēmumu! Vai nu tu dzīvo ar māti, vai ar sievu. Tas ir ļoti izplatīts un patoloģisks modelis. 
Kāpēc tas tā veidojas? Doma tāda – savā ziņā vīrietim ir izdevīgi, ka māte viņa vietā visu izdara. Jo viņa dēlu ļoti, ļoti mīl. Dēls caur māti izaug, bet tad viņam ir jāaiziet pie sievas, nabassaite ir jāpārcērt. Tā netiek pārcirsta tāpēc, ka dēlam liekas – neviens viņu tā nemīl, kā mīl māte. 

Zināmā mērā tas tā ir. Un māte šo savu svēto dieva dēlu nemaz negrib atdot kādai citai. Ko darīt? Šis līmenis ir sarežģīts. Cik ģimeņu tā nav izšķirtas! Desmitiem tādu ģimeņu esmu redzējis. Pēc šī televīzijas raidījuma ar mani sazinājās kāda sieviete un atzina – es savam dēlam to esmu nodarījusi divas reizes. Un raud. Palīdziet man! Pati pārdzīvo un lūdz palīdzību. Es teicu – mācīsimies. Attīstīsimies. Šī sieviete, kas jauca dēla ģimeni, šādi rīkojās tāpēc, ka viņas vīrs ir bijis neinteresants, garlaicīgs koka klucis Konstantīns, kurš nav mācējis ar savu sievieti apieties. 

Laimīgai sievietei nav laika saviem pieaugušajiem bērniem! Viņai ir interesanti attīstīties kopā ar savu vīru. Bet tie vīri bieži vien ir īsti kluči, un mātes tad ķer rokās savus dēlus. Es saprotu šo sievieti. Tiem nabaga cilvēkiem – mātei un tēvam – nav, par ko runāt. Viņiem nav attīstības vielas – zināšanu. Par lietu dabu, par jēgu. Tā kā prātam nav, ko ēst, tad ēd viens otru. Galvā ir tikai melnā prāta pika, ko gribas iemest otram.
Izeja ir – izglītība. Jūs visi esat baigi foršie cilvēki, bet vēlreiz saku – ir jāmācās! Atkārtošu, ka es nerunāju par profesiju, es runāju par sevis izglītošanu. 

Šī sieviete, kas jauca dēla ģimeni, šādi rīkojās tāpēc, ka viņas vīrs ir bijis neinteresants, garlaicīgs koka klucis Konstantīns, kurš nav mācējis ar savu sievieti apieties. Laimīgai sievietei nav laika saviem pieaugušajiem bērniem! 

Mani izbrīna – brīdī, kad sieviete izspēlē savas intrigas, daudzi vīrieši pamet savu bērnu, padodas un necīnās par viņu?
Es domāju, ka vīrietim to darīt ir sāpīgi. Pirms nāves cilvēks kā bruņurupucis ieraujas sevī, domā tikai par sevi, nocērt pat saites, kas ir dārgas. Mēs esam dārgi paši sev visvairāk. Es šajā sarunā vīriešiem un sievietēm it kā “uzbraucu”, bet tajā pašā laikā saprotu un attaisnoju. No augstākā skatoties – neviens jau nav vainīgs, ka tā ir. Tas ir grūti. 
Piemēram, vīrietis zemapziņā identificē, ka māte ir kopā ar bērnu, un māte bērnu vienmēr inficēs pret tēvu. Vīrietim vieglāk no tā ir atteikties. Cienījamās sievietes, es jūs atkal vainoju un attaisnoju – jūs abi esat pagales, abi esat koka kluči Konstantīti, abos ir labais un sliktais. 

Alimenti ir maza muca, kurā var ieskatīties. Tas ir tikai viens no momentiem, ko analizēt. Jebkurā gadījumā vajadzētu vairāk strādāt preventīvi, nevis cīnīties ar sekām.

Tēva dienas gājiens un festivāls, un visas aktivitātes par un ap Tēva dienu – tā ir prevencija. 
Jā, tas ir domāts no paaudzes paaudzē, šī sēkla, kas ir jūsu, “Mammamuntetiem.lv”, dārziņā, ļoti strauji dīgst. Šajos svētkos tiek definēta nevis problēma, bet realitātes izteiksmes formula, kā jānotiek lietām. Jo vairāk mēs definējam, kā lietām jānotiek, jo vairāk tās kļūst par sabiedrības jēgu. Šīs vērtības, kas sen bija nācijā iestatītas, ir degradējušās un jārada no jauna. Arī Tēva diena jāsargā, lai tā netiek degradēta. 

Pasaulē nevajag alfa tēviņus, bet mīlošus, atbildīgus un gudrus vīriešus. Tādu vīriešu Latvijā ir ļoti daudz, un Tēva dienā to definējam. Atbildīgs vīrietis – tai jābūt normai.
Šī vīriešiem veltītā diena - Tēva diena - ir kanons tiem fantastiskajiem Latvijas vīriešiem – viņu atbalstam, savai pašapzināšanai. Īsti vīrieši ir ļoti pieticīgi un kautrīgi, tā ir viņu vīrišķība – šī atturība. Viņiem vajag palīdzēt apzināties, ka viņi nav vieni, bet ir daudzi, ka viņi valstī rada milzīgu enerģētisku intelektuālo lauku. Tas ir svarīgs precedents mūsu valsts attīstībā. 

Es gribētu, lai šādi fantastiski vīri, ko zinu, ko redzu darbā, nepazūd dzīves jezgā. Šādas tikšanās, kāda ir Tēva diena, ir ļoti svarīgas. Tas ir šis pozitīvais precedents, kas strukturizē prāta evolūciju. Tas palīdz vīrietim noņemt viņa mazā puikas kompleksus, mazināt viņa intraversiju, vēlmi aiziet stūrītī un klusu ciest.

No bērnu skatupunkta – cik ir svarīga tēva iesaiste? Varbūt varat dalīties savā pieredzē par tēva un bērna attiecībām?
Mans pirmais tēvs bija zinātnieks, kurš pameta savu ķermeni, kad man bija četri gadi; mani uzaudzināja audžutēvs. Es domāju, ka, iespējams, viņš bija labākais audžutēvs pasaulē. Viņa metode bija miers. Ārkārtīgi patiesa sirds, neiedomājams atbildīgums un strādīgums un vienlīdzīga uztvere pret mani. Šī viņa milzīgā stabilitāte, nesatricināmība pret pasauli – cilvēks bijis Sibīrijā, daudzus gadus šahtā racis ogles un tikpat labi pēc tam strādāja par pasniedzēju skolā. Tēvs ir tas fundaments, kas ir godprātība, attieksme, darba tikums, godīgums un morāle. To skolās nemāca. Neverbālais kontakts starp tēvu un bērnu.

Mana galējā pateicība manam audžutēvam ir par pienākuma apziņu. Attieksmi pret procesiem. Es nesaku, ka esmu perfekts un pilnīgs – esmu vecs un pārguris –, bet sirdī vienmēr zinu, kā būtu labāk. Ja tēvs, vectēvs un dēls sirdī zina, kā ir labāk, tad tas nav maz.