6 bērnu māmiņa Aurēlija Anužīte: "Man ir ļoti svētīga dzīve"

Ar Aurēliju Anužīti speciāli žurnālam OK! sarunājas Vecāku organizācijas Mammamuntetiem.lv vadītāja Inga Akmentiņa - Smildziņa. 
 

Kā allaž sulīgi rūsganiem matiem, tērpusies baltā un mīļu dzirkstelīti acīs, aktrise un sešu bērnu mamma Aurēlija Anužīte-Lauciņa sagaida mani Mežaparkā pie savas priežu un saules ieskautās ģimenes mājas. Aurēlija izrāda pagalmu: tajā ir bērnudārza cienīgs, skaists rotaļlaukums, neliela siltumnīca, kurā gozējas spīdīgi tomāti un sulīgi gurķi, vistu sēta. “Mums katru dienu ir trīs svaigas olas,” Aurēlija līksmi saka un pastāsta, ka viena no vistām izperējusi arī cālēnus. Kamēr Aurēlija vāra piparmētru tēju un servē melleņu pīrāgu, bērni (vecākajam 23 gadi, jaunākajiem tūdaļ būs divi gadi) man parāda ezīti, kurš nu kļuvis par viņu mājdzīvnieku.

Un tad saruna var sākties.

Aizrunājamies uz stundām trim. Sarunas laikā bieži skan sievišķīgi smiekli un tikpat sievišķīgi “ārprāts!” izsaucieni. Par laimi, kādu spēj sniegt tikai bērni; par “stīvām kājām”, ko arī spēj “sniegt” tikai bērni. Par to, kas būtu jāmaina valstī pastāvošajā kārtībā, lai ģimenes ar bērniem justos gaidītākas un vairāk novērtētas. Aizrunājamies pat līdz tam, kādā kapu kalniņā katra gribētu gulēt, kad pienāks laiks.

Kāda ir tava ikdiena?
Man vienmēr uzdod šo jautājumu. Piedod, es no sirds negribu uz to atbildēt, manuprāt, ir bezjēdzīgi stāstīt rutīnu. Es droši vien negribu sabiedrībai to stāstīt, jo rīti un vakari ir vissarežģītākie.
 

Kad visi jānodod dārziņā, skolā, viss jāpagūst; katrs ir personība, katram ir savas pretenzijas, īpašības. Tev jāsadalās uz viņiem visiem, neaizmirstot sevi – paņemt telefonu utt. Pa ceļam parasti kaut kas atgadās – kādam pilnas autiņbiksītes, izlīst krūzīte vai vēl kaut kas. Vīrs darbu kavēt nedrīkst, bērni skolu arī ne, un mazajiem to vēl nevar paskaidrot. Trakais rīts. Un pasakainas desmit minūtes manam mieram: divas maizītes ar desu un sieru, plus kafija.
 

Rīts, kas, kā reizēm liekas, ka nekad nebeigsies...
Jā! Ilguma ziņā šis rīts var nebūt stundām garš, bet notikumu ziņā ir tik piesātināts un katru reizi citādāks... Viens nevilks to kleitu, otrs šo, kāds jau ir asarās, un vēl cits grib konču.

Tā kā mini bērnudārzā, bet mēs esam tikai divas – es un auklīte Katrīna. Atšķirība ir tāda – lai vai cik tev ir bērnu, bet, ja nav bijuši dvīņi, piedevām tik aktīvi kā mums, tad… Piemēram, pie jūras mēs divatā ar auklīti nedrīkstam braukt. Vienu reizi pamēģinājām, ar to pietika.

Ūdens, viļņi, mums katrai rokās pa bēbītim, un jāspēj novaktēt tos, kuriem ir tikko četri, pieci, seši gadi, bet viņi grib skriet tur, kur atrodas divpadsmitgadnieks... Tāda ir tā ikdiena. Reizēm citiem šķiet – bet tev taču ir auklīte! Jā, ir. Un kurš ēst taisīs? Tāpat arī – ja atgadās kāds negadījums, kurš paliks ar bērniem?
 

Līdzi domāju – kādi tad ir mūsu rīti? Man ir uz pusi mazāk bērnu un neviena dvīņa. Reizēm arī man šķiet, ka trakais rīts nekad nebeigsies, taču vienlaikus tajā visā ir kaut kas ļoti skaists.
Vai ne? Nav nekā skaistāka un siltāka, kā brīvdienās no rīta visus samīļot, un tad gribas, lai rīts nekad nebeigtos. Tikko bijām Austrijā, līdzi bija divas auklītes. Bija paredzēts, ka uz piecām dienām brauksim atpūsties divatā ar vīru; pēdējo reizi laikam tā bijām izbraukuši pirms desmit gadiem.

Staigājām pa kalniem vienu dienu, otru un izlēmām, ka brauksim mājās, jo te nav ko darīt. Nezinu – tas ir slikti vai labi? Vai es vairs nemāku atpūsties? Domāju, ka māku. Man nav interesanti, es šādai atpūtai neredzu jēgu. Esmu nonākusi līdz tam, ka atpūtas dienu skaits neko nenozīmē. No desmit minūšu vai stundu ilgas atpūtas gūstu tādu baudu, kādu cits varbūt gūst, atpūšoties visu vasaru.

Tāpat kā padomju laikā dabūt banānu – es tev dzimšanas dienā atnesu puszaļu banānu un Donalda košļeni, un ir laime pilnīga! Zini, neder vārds pozitīva, pacilājoša, laimīga. Man ir ļoti svētīga dzīve. Ar šādu bērnu skaitu iet ciemos mēs nevaram, taču pie mums vienmēr kāds atnāk. Un mums ir pilna māja cilvēku! Vakar kaimiņš atnāca ciemos ar rozēm, aizvakar cits kaimiņš. Nekas nav mainījies! Biju ievērojusi, ka mājās nekad nebeidzas ziedi. Kad vieni sāka vīst, atkal bija kāda izrāde, un saņēmu jaunus. Es visu laiku dzīvoju ziedos – arī tagad!

Es saprotu, par ko tu runā. Publiskajā telpā nemitīgi tiek runāts par to, cik ļoti vajag reizi nedēļā kaut kur iziet ar vīru ārpus mājas. Un arī man ir bijusi sajūta, ka mēs ar vīru neesam normāli, jo negribas tagad tā speciāli kaut kur skriet, gribas palikt ar bērniem. Izejam tad, kad gribas, nevis “jo tā vajag”. Mums ir labi un laimīgi ar savējiem, un jaunākais bērns tomēr vēl ir tik mazs.
Jā, esot kopā ar bērniem, mēs ar vīru kopības sajūtu nezaudējam. Vienu dienu braucām pie draugiem uz Tūju – divatā ar vīru. Es jau beigās saku – nu, paņemam līdzi vismaz vidējos. Tomēr nepaņēmām. Ne jau tāpēc, ka negribējām, bet tāpēc, ka ir spiediens – nē, mums jābūt divatā. Protams, palaikam vajag dažas stundas prom. Un tad bērni skrien pretī: mammu, kā es noilgojos, kur tu tik ilgi biji?

Un tomēr – tev bija tik ierasts spēlēt izrādes, filmēties seriālos, filmās. Taču tagad bērnu ir vairāk nekā laika sev. Tās ir radikālas pārmaiņas.
Vienīgās pārmaiņas, ko izjūtu, ir: cēla mērķa dēļ cilvēks var daudz vairāk izdarīt un izturēt. Neesmu kārtīgi izgulējusies jau daudzus gadus, jo visus bērnus baroju arī naktīs. Taču tā jūtas arī cilvēki, kas pašaizliedzīgi strādā, stundas neskaitot. Strādā ar sirdi, daloties ar saviem talantiem, kalpojot sabiedrībai. Turklāt pārmērīga atpūta degradē. Sliņķu kļūst arvien vairāk!
 

Latviešu tautasdziesmās to sauc par darba tikumu, acīmredzot tagad tā pietrūkst. Bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs, kolosāls speciālists, saka, ka cilvēks savā būtībā ir slinks. Es, tu – visi ir slinki. Taču cilvēkam ir jāstrādā, jātrenē sevi.
Pilnīgi piekrītu, tā teica arī mans vectēvs. Cilvēkā notiek cīņa ar slinkumu. Rudenī gribu iet šūšanas kursos, man būs vēl viena profesija. Jo būt par mājsaimnieci, it īpaši mūsu laikos, ir bīstami – tu nevari izkāpt no krokšiem un būt sabiedrības dāma.

Tu atradinies no “sabiedrības teātra”, tāpēc jātrenējas, iekāpjot augstpapēžu kurpēs un turot taisnu muguru, uzvelkot kleitu un žigli sevi sakopjot. Mans rekords ir 10–15 minūtes! Tikai tas nelīdz ķermeņa valodai.

Nesen ciemos pie draugiem pārsmējos un sarku. Visi sēž, es, ejot garām, katram noglāstu galvu. Viens satrūkās, tad attapos – ārprāts, ko es daru! Man tā ir tāda dabiska, mātišķa kustība. Tāpat kā ķermenis, jātrenē arī psihe, atmiņa. Reizēm domāju – man taču ir brīvs laiks, kāpēc man ir slinkums iemācīties, piemēram, Bībeles pantu no galvas? Kur ir tas slinkuma pamats, kas liek teikt, ka nav laika?
 

Kad meklējām laiku šai sarunai, jūs bijāt Austrijā. Iznāk, ka jums ir divas mājas, divas saimniecības. Tas taču ikdienu padara vēl sarežģītāku!
Vēl ir arī trešā māja – Smiltenē. Lielajiem bērniem tur ļoti patīk. Reti gan iznāk, bet Andris (Aurēlijas vīrs Andris Lauciņš – Red.) ar lielajiem bērniem kādreiz aizbrauc. Patlaban biežāk nevaram, jo tur ir lieli dīķi, un tas pārvērstos vienā vienīgā stresā. Māja, protams, jāuztur, bet to vairāk dara Andris.

Austrijas māja ir iekārtota tā, lai bērniem būtu droša. Tur mums brauc arī ciemiņi – šovasar vienu brīdi kopā bijām pat 13 cilvēku. Tad sapratu, kas ir mana atpūta! Nomainīt bildi, gūt pozitīvus iespaidus, palīdzēt citiem. Atrasties vietā, kas tevi iedvesmo.

Fiziski nav viegli krāmēt čemodānus un kārtot divas mājas, bet katru reizi tas ir tā vērts. Bērniem rodas citas intereses. Kalni, vīnogu lauki, nepārtraukti notiek koncerti, izstādes, pasākumi – sasmeļamies kultūru, kas tur attīstījusies no paaudzes paaudzē.

Žēl, ka mums šie okupācijas gadi ir attīstījuši “štampu” pierē – cīnīties par sviestu, desu, “asorti končām” un iespēju brīvi iet uz baznīcu, nēsāt tautas tērpu, brīvi smaidīt. Tomēr pateicība par to, ka neesam patērētāji, bet devēji! Austrijā mēs sasmeļamies mīlestību. Tik patīkami, ka man pasmaida, palaiž, palīdz.

Pārbraukuši mājās, gribējām papusdienot, un lielajā Lido man no rokām izkrita un saplīsa šķīvītis. Tā apkārtējo reakcija... Pie blakus galdiņa sēdošā sieviete saviem bērniem skaļi, lai es dzirdētu, saka: “Un te ir arī majonēze!” Jā, piedod, arī man visas kājas ar majonēzi, ne jau speciāli metu. Man gribējās viņai notīrīt kājas, bet vai viņa atļautu?

Kad stāvam rindā veikalā Austrijā, mums parasti ir pilni iepirkumu rati, un mēs palaižam vienu tanti, otru onkuli, kādu jaunieti – jo viņiem tikai viens pirkums. Tajā sabiedrībā ir pieņemts: ja esi ar lieliem, pilniem ratiem, jāpalaiž tie, kam tikai pāris preču. Nav vajadzīga atsevišķa kase ar lielu uzrakstu – līdz pieciem produktiem! Ir vajadzīgs nerakstītais likums: būt laipniem vienam pret otru.

Kā nonācāt līdz Austrijai?
Tas ir tik jauks stāsts! Mēs trīs gadus meklējām māju Austrijā, gribējām Celamzē, jo sapratām, ka vajag vienu lokācijas vietu, jo ar bērniem katru reizi būt jaunā vietā ir sarežģīti.

Kādā ceļojuma reizē Austrijā skatos – Booking.com man pienākusi ziņa: Aurēlija, jums ir slepenais piedāvājums. Tas bija piedāvājums uz Termām, Bādenē. Šo vietu biju ievērojusi, kad braukāju uz Vīni, lai tiktos ar savu Lietuvas draudzeni diplomāti, un meklēju kādu mīlīgu nakšņošanas vietu ar baseinu.

Saku Andrim – paliekam, cena ir izdevīga. Bādene ir ļoti skaista vieta. Kā mini Vīne! Teicu, ka rudens brīvdienās vajadzētu šurp atbraukt ar bērniem. Atbraucām. Toreiz viņi, kā šādās reizēs mēdz notikt, viens pēc otra saslima, 39 grādu temperatūra, jau jāskrien uz lidostu, vienam jādod nurofēns, otrs jau puslīdz vesels, un vīrs atrod bukletu, kur rakstīts, ka pārdod māju.

Sākām braukt, bet skatos – vīrs nebrauc uz lidostu. Jāsatiekot mākleris, viņš jau sazvanījies. Ieraudzījām to māju un... pēc divām nedēļām nopirkām. Reizēm vajag ļauties, nevis pieķerties iedomām, kā mums bija ar Celamzē. Lidojums no Latvijas līdz Bādenei ilgst aptuveni divas stundas, līdz Smiltenei ar auto arī ir divas stundas.

Vai starp divām mājām dzīvojat jau vairākus gadus?
Divus. Kad gaidīju dvīņus, iekārtoju māju – pasūtīju mēbeles Lietuvas fabrikā, jo Austrijā angliski faktiski nerunā, labi, ka Andris runā vāciski. Māja ir jūgendstila, bija jārestaurē. Tas nebija tik vienkārši!

Man bija noteikts stingrs gultas režīms, visi saka: atpūties! Kā?! Man jāizvēlas flīzes, santehnika, visa sadzīve! Esmu iemācījusies netaisīt drāmu no sīkumiem, nesaspringt. Tā var gan visu izdarīt ātrāk, gan izbaudīt notiekošo. Paldies manam vīram, ka viņš saka: sieviete bez celulīta un vēdera ir kā taurenis bez spārniem!

 

Vārdos izklausās viegli, taču jānoiet zināms ceļš, lai ieviestu šādu pieeju dzīvē.
Domāju, tas tiešām iespējams tikai ar mīlestību. Piemēram, gaidot tevi, iekārtoju mums vietu sarunai – atstiepu mēbeles no dārza, uzklāju paklāju, uzklāju galdautu, uzliku uz galda rozes. Man tas prasīja piecas minūtes fiziskas darbības. Prāts rēķināja, vai pagūšu, teicu sev – stop! Kas man svarīgāk? Sakārtota virtuve vai tava labsajūta? Domāju – ko tu atnākot ieraudzīsi? Mīlestību, neko vairāk.
 

Vairākkārt sarunas laikā piemini bērnu drošību mājās – prieks to dzirdēt, jo Latvija un Lietuva pēc bērnu traumu skaita jau gadiem ir pirmajās vietās Eiropā, vecāki par to rūpējas pārāk maz.
Es atkal domāju, vai neeju galējībās, radot siltumnīcas efektu. Visu šo māju esam iekārtojuši ar Made in Latvia, mēbeles pasūtīju ar noapaļotiem stūriem, jo par galvas traumām bail domāt. Bet vai tas ir labi? Nezinu.
 

Vieglāk ir bīstamās lietas novākt nekā nepārtraukti uz bērniem kliegt.
Domāju, ka tāpat salīdzinoši daudz kliedzu (smejas). Reizēm tas ir neizbēgami tikai tāpēc, ka, ja tev ir trīs mazi bērni, bīstamas situācijas, kuras jāaptur, arī rodas trīs reizes biežāk. Es mazliet esmu pastudējusi Montesori metodi, arī bērni gāja Montesori dārziņā.

Man patīk šī pieeja – viss ir dabisks. Piemēram, rotaļu laukumā ir sabērti akmentiņi – ja nokritīsi, sāpēs, un bērns izdarīs secinājumus. Tāpat mums neļāva bērniem uz bērnudārzu nest plastmasas krūzītes, nesām tādas, kas plīst.

Taču ar dvīņu parādīšanos viss Montesori ātri beidzās (smejas). Iepriekš mācīju auklīti – nekliedzam, mājās runājam klusiņām, mierīgi. Jo, kad iziesim sabiedrībā, mums jārunā klusiņām, mēs nedrīkstam nevienu ar sevi traucēt. Bet, kad tu redzi, ka viens šūpojas un otrs tūlīt dabūs pa aci, tad visa mana klusā runāšana beidzas, es kliedzu, jo nevaru būt vienlaikus trīs vietās, un balss palīdz. Es paceļu balsi, lai pasargātu no traumām, nevis tādēļ, lai izgāztu negācijas.

Vairākas reizes pieminēji Lietuvu. Cik jums bieži iznāk turp aizbraukt?
Līdz Biržiem aizbraucam diezgan bieži. Vienkārši pusdienās, apskatīt pili, ezeru, skatu torni, aizejam sestdienās uz tirgu – it kā nekas īpašs, taču vairāk pietuvināts dabai un laukiem. Birži ir stundas attālumā no Rīgas, ceļš lielisks. Kad tur aizbraucu, nopērku sieru, piemēram, saldie biezpiena sieriņi tur ir citādāki. Man vajag to bērnības garšu.

Vai tavi bērni prot lietuviešu valodu?
Mikus (vecākais dēls – Red.) runā ļoti labi, divas klases viņš mācījās Viļņā. Agate arī runā, pārējie ne. Ļoti žēl. Mums, visiem pieaugušajiem, jārunā vienā valodā, lai bērnu pieskatīšanā mēs būtu komanda. Tāpēc ikdienā auklītes klātbūtnē runāju latviešu valodā. Tagad ciemos no Itālijas atlidos mana māsa ar pieciem bērniem – arī viņai ir dvīņi, meitenītes. Būs interesanti – kā bērni sarunāsies? Māsas bērni runā itāļu un angļu valodā. Katru gadu mēģinām satikties, kaut kā viņi kopīgu valodu atrod, taču galveno vārdu zina visi – salčuks!

Visticamāk, viņi sarunāsies angliski, man tas šķiet skumji. Gaidām, kad bērni vēl mazliet paaugsies, mēs labprāt viņus kopā palaistu kādā labā nometnē Lietuvā. Gribas, lai viņi valodu iemācās arī tādēļ, lai varētu sarunāties ar vecmmamu un vectēvu. Mana otra māsa savukārt atgriezās no Austrālijas – ar trim bērniem.

Jums, visām trim māsām, ir daudz bērnu!
Iedomājies, cik mūsu ir daudz, kad satiekamies? Mēs esam varena komanda. Mēs ar bērniem tieši vakar pārrunājām – ka esam stipra komanda, un, lai arī kas notiktu, būsim kopā un iestāsimies cits par citu. Esmu nereāli laimīga! Tā ir tāda dāvana!

Tu esi no tām aktrisēm, kuras nemaz tik bieži intervijām nepiekrīt un mēdz uzsvērt: lai sniegtu interviju, jābūt iemeslam. Šķiet, šobrīd ir pat vairāki iemesli – tu esi filmējusies jaunajā simtgades filmā Homo Novus, esi kļuvusi par valsts iniciatīvas Latvijas Goda ģimenes gads vēstnesi...
Dievs man devis tādu dzīvi, tik daudz bērnu un iespēju tik daudz izdarīt, ka nedrīkstu to paglabāt, man ir jādod tālāk, lai vairotu mīlestību. Ja es to paturēšu tikai sev, nekad nebūšu laimīga.

Jā, intervijas man rada ļoti lielu stresu, sāku uztraukties jau nedēļu pirms tam. Pēc tam uztraukšos vēl vairāk – domās pārcilāšu jautājumus un gribēšu labāk formulēt atbildes. Man gribas iemācīties formulēt patiesību, laipnību, taisnību – vispārējo, ne manu.

Nesaku, ka esmu ideāla, esmu normāla, nogurusi māmiņa, kurai brīžiem priekšplānā izpeld emocijas un trūkst savaldības, lai būtu ērta citiem. Neesmu izņēmums, bet... Daru visu, lai pati sev nemelotu, lai kļūtu laipnāka, lai būtu kādam noderīga. Jāizdara kādi labi darbi, lai tiktu tur, debesīs. Nu kā man citādi tos zelta vārtus atvērs? (Smejas.) Svarīgi, lai ticībai sekotu svētīgi darbi, tad tā ir dzīva. Un jādzīvo tā, lai arī citi gribētu dzīvot skaisti. Soli pa solītim, un tad jau kopā būs noskriets maratons.

Ja valstī runā par demogrāfisko situāciju, par to, cik labi, ja ir lielas ģimenes, tad, lūdzu, mainiet sistēmu! Piemēram, neveidojiet veikalos pie kases saldumu plauktus bērnu acu augstumā! Es ar vairākiem bērniem pat nevaru ieiet nopirkt pārtiku – eja šaura, bērni tik grābj, un viņi tur nav vainojami. Visi saldumu iepakojumi sauc: nāc pie manis!

Nesen piedzīvojām gadījumu lidostā, par ko noteikti gribu runāt – lai lidojumi tiktu loģiski sakārtoti arī daudzbērnu ģimenēm. Jāsaka, ka piedzīvoju pazemojumu. Atpakaļceļā no Austrijas pat atteicos lidot, braucām ar auto.

Mēdz teikt: neviens tevi nepazemos, ja tu pats sevi nepazemo. Tomēr to var izdarīt, arī man negribot. Vīrs tajā reizē uz Austriju devās ar mašīnu, mēs ar auklīti un mazajiem bērniem – ar lidmašīnu.

Nomainīja reisus, pasažieriem bija jāsaiet šaurā gaitenī. Mums līdzi bija piecgadīgā Marija, dvīņi ratiņos, vairākus kilogramus smaga soma ar dvīņiem nepieciešamajām lietām un vēl čemodāns. Visiem pa šaurām kāpnēm bija jākāpj trīs stāvus zemāk. “Jūs jokojat?” es prasīju. Es nevaru! No uzkārtās somas pēc šā gājiena man pāri kaklam bija zilums. Parēķinām, cik kilogramu mums nācās nest!

Zini, ko man lidostā atbildēja? Jums būs jātiek galā! Skaidroju, ka māmiņa ar daudziem maziem bērniem ir tas pats, kas cilvēks ratiņkrēslā, jo mazos dvīņus nevar palaist pa trepēm, ir jābūt kādam liftam! Saprotu, ka šāda situācija var rasties, taču atvainojieties, palīdziet! Paldies tiem pasažieriem, kuri mums palīdzēja, un mēs tikām līdz savām sēdvietām. Par to ir jārunā! Bet – varbūt ir utopiski domāt, ka tāpēc kaut kas mainīsies.

Esmu pārliecināta – ja runāsim, tad mainīsies, citādi jau organizācijai Mammamuntetiem.lv nebūtu jēgas.
Latvijā trūkst praktisku lietu sakārtošanas. Piemēram, lai bērns tiktu skolā, augstāka prioritāte ir deklarētajai dzīvesvietai, nevis brāļu un māsu principam. Zināms, ka daudzi formāli maina pieraksta adresi tikai tādēļ, lai bērns tiktu konkrētā skolā! Man iznāk katru bērnu vest uz citu skolu, un, ja ir vairāki bērni, tas nav viegli.

Man ir aizdomas, ka cilvēki, kas par to lemj, pat negrib iedziļināties, jo tad nāksies kaut ko darīt, mainīt ierasto.
Varbūt esmu naiva – nu un?! Bet man no sirds šķiet, ka mana valsts sākas ar mani. Varbūt vajag tādu dienu, kurā aicinām katru izdarīt kaut vienu mazu labu darbu.

Ja es sastrēgumstundā palaidīšu pa priekšu piecas mašīnas, tad mēs kļūsim laipnāki. Ja kaimiņos ir nogurusi māmiņa, paņemšu uz kādu brīdi viņas bērnus, uzcepsim kopā kūku.
Šobrīd pastāv tikai es, pārējo nav. Piemēram, Bādenē automašīnām ir aizlieguma zīme signalizēt. Šeit kaimiņos kāds atbrauc un – pīp-pīp! – esmu klāt! Pārējie cilvēki neeksistē, ir grūti aizdomāties, ka citus tas varētu traucēt, piemēram, manus ratiņos aizmigušos dvīņus. Tāda kultūra.

Šķiet, ka daži baidās no labām pārmaiņām, uzskatot – ej pie savas mājas un dari savus labos darbus, nebāzies man virsū! Ir grūti un neērti to ķēdīti kustināt.

Tomēr kustināt vajag. Esmu runājusi ar mazumtirgotājiem par saldumu neizvietošanu pie kasēm bērnu acu augstumā. Es ticu, ka, saldumus saliekot augstākos plauktos, veikali ilgtermiņā saņems vairāk, jo iegūs lielāku ģimeņu lojalitāti, bet ģimenes ir stabils un vērtīgs klients. Tikai mānīgi šķiet, ka būs zaudējumi.
Pilnīgi piekrītu! Vienu gadu, radinot bērnus strādāt un pašiem nopelnīt, Jāņos pinām vainagus. Kopā lasījām jāņuzāles, ozolzarus un tad pie veikala tirgojām. Tāpat izgudrojām Līgo ugunskura pušķi – pie kartona šķīvja ar karsto līmi salīmējām čiekurus, aptinām ar papardēm, iekšā sadūrām sērkociņus un kamīna degļus. Ar šādu skaistu pušķi Jāņu ugunskuru ir vieglāk aizdedzināt. Sākumā mums ierādīja vietu pie veikala zālītē...

Mānīgi šķita, ka tur neveiksies tik labi, kā iekštelpās. Taču gāja lieliski! Kad sāka līt, tikām zem jumta pie galvenās ieejas, kur liela cilvēku plūsma. Taču tur neko nevarējām pārdot!

Tāpat veikali nedrīkstētu strādāt svētdienās. Kāpēc Austrijā cilvēki ir smaidīgāki? Arī tāpēc, ka lielveikalos sestdienās ir īsāks darba laiks, bet svētdienās tie ir slēgti, un cilvēki ir spiesti izdomāt alternatīvus laika pavadīšanas veidus. Svētdiena kļūst ģimeniska, tajā nav vietas šopingam. Attiecīgi ir labāk attīstījusies atpūtas industrija. Ja man šajā valstī būs, kur kopā ar bērniem atpūsties, es šeit arī palikšu.
 

Tu esi simtgades filmā. Kā juties, atgriežoties kino?
Tā nebija kā atgriešanās, salīdzinoši nesen filmējos seriālā Māja pie ezera. Anna Viduleja (filmas Homo Novus režisore – Red.) ir kaut kas ģeniāls, turklāt šajā filmā būs tādi kostīmi! No komandas pat nevaru izdalīt kādu atsevišķi – tā bija lieliska, bija liels gods un prieks piedalīties.

Filmēšanās man ir atpūta. Kino nav hobijs, tas nav darbs, tas ir – wow! Atbraucu pēc filmēšanas, sēžu mašīnā un domāju – pasēdēšu vēl piecas minūtes. Tas ir tā mīļi domāts, jo zinu, kas mani gaida – mājās ir darbs.

Ar kino projektiem kopumā ir grūti. Daudz tajos neiesaistos ne jau tāpēc, ka man ir mazi bērni. Māksla ir skaista, arī nežēlīga, egoistiska. Pasākuši vairāk strādāt naktsmaiņās. Ja strādāju naktī, tad dienā ar bērniem esmu beigta. Tad man iznāk divas darbadienas pēc kārtas. Es to nevaru atļauties.

Man ir vīrs, ģimene. Ģimene sākas ar pāra attiecībām, tikai tad nāk bērni. Tātad mūsu attiecības nav mazvērtīgākas. Man saka: “Filmēšana sāksies agri no rīta.” Es prasu: “Cikos?” Man atbild: Četros. “Vai jūs gribējāt trijos?” Ja kādam aktierim filmēšanai ieplānotajā laikā ir izrāde, tad filmēšanu var pārcelt. Ja man mājās ir bērni, tad neko nevar pārcelt.

Šis nav jautājums par gribu vai negribu. Pēdējā seriālā tā arī bija – jā, es ļoti gribu, bet gandrīz atteicu tieši nakts maiņu dēļ. Izņēmuma kārtā, piemēram, vienu, divas filmēšanas naktis es varu paciest. Taču parasti tās nav tikai pāris naktis. Agrāk bija ļoti stingi filmēšanas plāni, visi tos ievēroja. Tagad ir citi laiki. Izmaiņas rada tādu haosu, kurā es nevaru piedalīties. Es varu piedalīties filmā.

Es nekad nenopelnīšu tik daudz, lai varētu uzturēt visus mūsu astoņus bērnus; viņi mums ir astoņi, divi ir no Andra iepriekšējās laulības. Viena lielā meita pilnībā sevi nodrošina, bet ir vēl divi studenti, kuri jāatbalsta.

Kādreiz intervijās lasu mākslinieču stāstus un pamatojumus, kāpēc viņām nav bērnu. Tad viņas mēdz aizrunāties par visu to, ko bērnu dēļ nebūtu sasniegušas. Tad domāju – cilvēkiem, kuriem nav bērnu, varbūt par to nevajadzētu izteikties, jo viņi nespēj pat iztēloties, cik daudz bērns spēj dot, iemācīt ko tādu, ko citos veidos nemaz nevar iegūt.

Man viņi ir uzdāvinājuši 30 stundas diennaktī. Dienas laikā varu izdarīt tik, cik cits 30 stundās, varbūt pat vairāk. Man tās 24 stundas ir kvalitatīvākas. Es neko neesmu zaudējusi! Ko es esmu zaudējusi? Figūru? Nē! Es rīt pat varu iet filmēties.

Vēl? Pacietību. Savaldību. Piekost mēli. Noklusēt. Man ļoti patīk, ka tagad protu kaut ko nedzirdēt, palaist gar ausīm, nereaģēt – man visu laiku šīs īpašības trūka. Bērni iemāca nošķirt svarīgo no nesvarīgā.

P.S. Mēs runājam tālāk. Runājam ilgi. Smejamies, ka gribētu satikties arī tur, augšā. “Visu laiku kapavietu gribēju Mežaparkā. Prasīju vīram, lai sarunā. Bet tad aizgāju uz kapiem Bādenē. Nu zini! Gribu tur. Kalnā. Kādas tās kapavietas! Lasu – tur guļ hercogiene, gaļas izcirtējs un diriģents, tur tik gaiši, vējiņš pūš, un tik skaisti. Vilku visus draugus turp pastaigāties. Kad izeju no tās kapsētas, ir tik pacilāts noskaņojums! Un jūti – ar nāvi nekas nav beidzies.”

TOP5, ko Aurēlijai patīk darīt brīvbrīžos

1. Lasīt Bībeli.
2. Pabūt klusumā ar Dievu.
3. Ļauties jauno ideju īstenošanai.
4. Sēņot.
5. Būt kopā ar ģimeni. 

Informācija no portāla Jauns.lv