"Vidē, kur pulcējas bērni un ir fizisks kontakts ar pieaugušo, ir paaugstināts seksuālas izmantošanas risks, " saka eksperts Donalds Findlaters

Latvijā starptautiska līmeņa eksperts viesojas ne pirmo reizi. Tiekamies nodibinājuma “Dardedze” mājīgajās telpās, lai runātu par aktualitātēm tik sensitīvā jomā – bērnu seksuālā izmantošana un šādu noziegumu prevencija. 

Jāatzīst, ka ne tikai mēs varam mācīties no ārzemju speciālistiem, bet arī viņi ir gatavi pārņemt vērtīgo Latvijas pieredzi, piemēram, kā pirmsskolas vecuma bērniem mācīt neaizskaramās ķermeņa zonas. Šo īpašo mācību telpu Donalds ar kolēģi jau ir novērtējuši kā lielisku pieredzi, kas pārņemama tālāk. 

Pirms sākam runāt par sarežģīto tēmu, pastāstiet mazliet par sevi un to, kāpēc izvēlējās šādu nodarbošanās veidu?
Man ir 5 bērni un 6 mazbērni. Es esmu sociālais darbinieks, kas darbu uzsāka Lielbritānijas Probācijas dienestā ar kriminālnoziedzniekiem, kas tika apsūdzēti seksuālajā uzmācībā. Vēlā pievienojos labdarības fondam “Lucy Faithfull foundation, kas strādā ar bērniem, kas cietuši no seksuālās vardarbības. Tur uzsāku programmu, kas vērsta uz darbu tieši ar seksuālajiem varmākām, lai viņi varētu saņemt nepieciešamo palīdzību un ārstēšanu. Strādāju ar šo varmāku partneriem, sievām, arī upuriem, sociālajiem un medicīnas darbiniekiem. Proti, visiem, kas ir bijuši saistīti ar šiem cilvēkiem. 

Mums, pieaugušajiem, kas ir atbildīgi par to, ka tas vispār notiek, ir jāstrādā vispirms ar cēloņiem, tikai tad varēs tikt galā ar sekām. 

Sabiedrībai ir jāsaprot, kā un kāpēc vispār sākas seksuālā vardarbība pret bērniem. Jo labāk izpratīsim iemeslus, jo veiksmīgāk varēsim šo problēmu risināt. 

Sarunā par seksuālās vardarbības novēršanā pret bērniem piedalās jomas eksperti Donalds Findlaters, Stjuarts Alerdaiss, portāla Mammamuntetiem.lv redaktore Līga Brūvere un tulks Bruno Goldins. 

Par seksuālo izmantošanu tiek runāts arvien vairāk, tāpēc jautājums - vai kopumā pasaulē seksuālās vardarbības skaits pret bērniem pieaug vai arī vienkārši cilvēki vairāk par to ziņo? 
Liecības rāda, ka seksuālā vardarbība pret bērniem notiek biežāk nekā tā tiek reģistrēta.  ASV reģistrētos gadījumu skaits palielinās, bet man precīzu datu datu par Lielbritāniju vai Latviju. Pasaules Veselības organizācijas dati par dažādām valstīm atšķiras. Bet uzskata, ka, atkarībā no reģiona, cieš katrs piektais vai citviet katrs desmitai bērns. Tā ir globāla problēma. 

Visbiežāk par šiem gadījumiem vispār neziņo. Tā ir slēptā problēma. Tomēr tagad dažādās ES valstīs no šādas vardarbības cietušajiem ir lielāka iespēja runāt par piedzīvoto. Šāda pieredze arī citus iedrošina šos notikumus neslēpt. Tas ir iemesls, kāpēc par to dzird runājam vairāk. 

Pēc Lielbritānijas datiem mēs uzzinām tikai par katru 8. bērnu, kas ir cietis. Turklāt cietušie identificēti ne tāpēc, ka viņi paši atnāca un kādam to pastāstīja, bet gan tāpēc ka policija vai sociālais darbinieks pamanīja, ka ar šo bērnu kaut kas nav kārtībā. Daži, protams, pēc palīdzības vēršas paši. Tad ir ļoti svarīgi, lai pretī ir pieaugušais, kas sadzird bērnu, notic viņam un atbilstoši reaģē un rīkojas.  Par pārējie 7 bērniem mēs pat neuzzinām. Tātad ir milzīgs darba lauks, lai strādātu ar tiem, par kuriem mēs neko nezināms.  Vēl jāpaiet daudziem gadiem, līdz aptversim reālos situācijas apmērus. 
 

Latvijā 2016. gadā palīdzību saņēma tikai 211 bērniem. Vai tas tomēr nav ļoti mazs skaits. Ņemt vērā šīs problēmas apmērus? 
Cipars izskatās neliels, bet mēs nezinām, cik bērni vispār tika identificēti ar šo problēmu. Anglijā vairums bērnu, kas tiek atzīti par cietušajiem, palīdzību nesaņem. Pašlaik tieši notiek darbs pie tā, lai šādu palīdzību saņemtu vairāk bērnu. 
Bet, lai to organizētu, ir ļoti svarīgi saprast, kādu tieši palīdzību viņiem vajag.  Visiem neder viena un tā pati shēma. Atkarībā no paša bērna, no veida, kādā viņš ir cietis, apstākļiem un ilguma, ir nepieciešama atšķirīga sociālā rehabilitācija. Nav vienas receptes, kas der visiem. 

Ja bērns ir cieti vienreiz, esot ārpus mājas, viņam vajadzēs viena veida palīdzību, bet ja bērns cietis mājās ilgi un gadiem, tad citu. Bet, ja viņš būs cietis no vienaudžiem skolā, tad vajadzēs pavisam citu pieeju. Katram vajag individuāla reabilitācijas programmu. 

Dažreiz var šķist, ka bērni, kuri ir piedzīvojuši seksuālu uzmākšanos, šobrīd nav smagi emocionāli traumēti, bet faktiski patiesais nodarītā posts būs skaidri redzams pēc gada vai varbūt pat pēc desmit gadiem, kad viņiem šo palīdzību vajadzēs.  Svarīgi, lai nepieciešamā palīdzība būtu pieejama tieši tad, kad tā ir vajadzīga. 
 

Kāds būtu ideālais reabilitācijas mehānisms, ja bērns ko tādu ir piedzīvojis? 
Jo ātrāk bērns atklās pieaugušajiem, ka viņš ir cietis, jo vairāk uzticēsies, jo ātrāk varēs nodrošināt viņam drošu vidi. Bērnam no atbalstoša pieaugušā vajag saņemt sajūtu, ka viņam tic un ka tā nav viņa vaina, kas ar viņu notika. Tālāk palīdzība atkarīga no katra konkrētā gadījuma, kas jāizlemj profesionālim. 

Sarunā iesaistās Stjuarts Alerdaiss (sociālais darbinieks, kas strādā ar bērniem, kas cietuši no seksuālās vardarbības): Ar bērniem, kas ir seksuāli izmantoti, ir izturējušies slikti, tāpēc ir ļoti svarīgi, lai citi pieaugušie viņiem noticētu un atbalstītu.  Palīdzība vajadzīga arī seksuāli izmantoto bērnu vecākiem, jo dažreiz šīs lietas ir katastrofālas ne tikai bērnam, bet visai ģimenei, Vecāki ir tie, kuriem jāturpina atbalstīt bērns, nodrošinot viņam ikdienišķu veselīgu dienas rutīnu un drošu vidi. Viņiem jāspēj sniegt atbildes uz neērtiem jautājumiem, ko var uzdot bērns, un jāspēj būt viņam atbalsts visu laiku. Dažreiz ar šādi pareizi atbalstīties vecākiem pietieku un bērnam pat nevajag psihoterapiju. Ja trauma bijusi ilgstoša un smaga, tad, protams, psihoterapija ir vajadzīga arī pašam bērnam. 

Lielākā daļa seksuālās vardarbības notiek tieši ģimenē, daļai ģimenes locekļu ir ērtāk notiekošo neredzēt un neatpazīt. Bērns nevar saņemt atbalstu no ģimenes locekļiem, kuri paši izliekas neredzam notiekošo. Kā viņš šo komentē? Kādas pazīmes ir jāzina pieaugušajiem un vecākiem, kuras nedrīkst ignorēt? 
Katrā valstī šī statistika atšķiras, bet, piemēram, Lielbritānijā divas trešdaļas seksuālās vardarbības tiešām notiek ģimenes lokā. Neliels skaits – ārpus ģimenes no svešiniekiem, vai arī no cilvēkiem, kas pazīst ģimeni, bet nav šīs ģimenes locekļi. Tie var būt arī pilnīgi svešinieki, skolas darbinieki, baznīcas draudzes locekļi, sporta kluba treneri. 

Tas, ka noziegums notiek ģimenē, nenozīmē, ka seksuālais varmāka ir tieši tēvs. Visbiežāk tas ir kāds cits tuvs radinieks – brālis, brālēns, pat māsa, vectētiņš... Vecākiem, protams, ir bērns jābrīdina par iespējamajiem seksuālās vardarbības mēģinājumiem ārpus ģimenes, bet lielākais risks tiešām slēpjas ģimenes un tuvāko radu lokā. 

Kam būtu jāpievērš uzmanība? Visiem vecākiem jāzina, kādas pazīmes var norādīt uz to, ka bērns ir piedzīvojis vardarbību un kā no tās pasargāties. 
Ir jārunā ar bērnu par viņa ķermeņa neaizskaramību,  par tiesībām paturēt privātumu attiecībā uz noteiktām ķermeņa daļām. Ja pašiem vecākiem rodas sajūta, ka viņu bērna komunikācijā ar pieaugušo un pieskārieniem, ko viņš pret bērnu veic,  viņiem liek justies neērti, tad neļaut to darīt. 

Ir dažas vēl norādes, kas var liecināt par vardarbību un par to jārunā ar bērnu, trenējot viņu tās atpazīt, prasīt respektēt. Bērnam arī ir tiesības uz privātumu. 

Process, kā seksuālais varmāka panāk savu no bērns, ir vispirms izveidot īpašas attiecības ar bērnu. Bieži tā sākumā ir pozitīva kopīga pieredze, kas pamazām bērnu “nošķir” no pārējiem ģimenes locekļiem.

Vecākam vispirms ir jāpieņem, ka tas var notikt ģimenē, un tikai tad var risināt šo problēmu tālāk. Pazīmes var būt diezgan neuzkrītošas, bet pamanāmas, ja bērnu vēro. Piemēram, tās var būt zīmes uz bērna ķermeņa, bet tā var būt arī aizdomīga kāda pieaugušā rīcība. Piemēram, viņš dodas uz vannasistabu tad,  kad turp dodas arī bērns. Viņš atrodas bērna guļamistabā, lai gan viņam tur darīt nav ko. Varbūt cilvēks internetā pēta bērnu pornogrāfiju, tad tas ir spēcīgs signāls, ka šis pieaugušais var apdraudēt mājās esošu bērnu. 

Process, kā seksuālais varmāka panāk savu no bērns, ir vispirms izveidot īpašas attiecības ar bērnu. Bieži tā sākumā ir pozitīva kopīga pieredze, kas pamazām bērnu “nošķir” no pārējiem ģimenes locekļiem. Viņam tiek speciālas dāvanas, balvas par kopīgu noslēpumu glabāšanu. Seksuālais varmāka sākumā reti kad uzreiz pieskaras bērna intīmajām ķermeņa daļām. Sākotnēji viņš veidot uzticības pilnas attiecības, vienkārši nevilšus pieskatoties bērna ķermenim. Pieaugušie, kas to redz no malas, iespējams, pat nevar nedefinēt kāpēc, bet jūtas nekomfortabli. Viņi sajūt, ka kaut kas nav īsti kārtībā, bet konkrētu pazīmju nav. Pats seksuālās vardarbības akts notiek ļoti privāti, tāpēc novērojot, ka kāds arvien vairāk cenšas ar bērnu pavadīt laiku vienatnē, ir jābūt uzmanīgiem. Dažreiz bērns var sākt uzvesties seksuāli izaicinoši, var liecināt, ka viņš ir piedzīvojis seksuāli kontaktu.

Stress var izpausties arī bezmiega formā, depresijā, uzvedības izmaiņās, pasliktināties sekmes, bet tas viss var būt arī citu iemeslu dēļ, ne tikai tāpēc, ka tiešām ir bijusi vardarbība. 

Kāda ir atšķirība uzvedībā, ja bērns ir seksuāli izmantots vai emocionāli mobingots? 
Tiešām, lielas atšķirības var būt nebūt.  Svarīgākā lieta, ko vecākiem jāsaprot, ir tas, ka viņi savu bērnu var pasargāt tad, ja viņiem ir spēcīgas saites, liela savstarpēja uzticēšanās. 
Lai bērns jūtas brīvs runāt visu, kas viņu uztrauc. Vecākiem būtu jāzina par jebkura veida stresu, uzmākšanos, bullingu vai mobingo (emocionālā vardarbība no skolas personāla vai skolasbiedru puses), ko piedzīvo bērns. Uzticēšanās un spēcīgas emocionālās saites starp bērniem un vecākiem ir tas, kas var pasargāt bērnu no vardarbības. 

Vecāku darbs to visu pamanīt un laicīgi novērts. Dažreiz to pamana skolotāji, bet pamatā to būtu jāsaskata vispirms pašiem vecākiem. 
 

Kāds apdraudēta bērna portrets? Vai bērns, kam ir augsta pašapziņa un viss kārtībā mājās un ar draugiem, var būt mazāk apdraudēts nekā bērns ar pašapziņas problēmām, sliktu sociālo stāvokli? 
Ir jāpieņem, ka seksuāli apdraudēts var būt ikviens bērns. Bet pēc statistikas vairāk apdraudēti ir bērni ar mācīšanās grūtībām un fiziskiem defektiem jeb bērni ar speciālajām vajadzībām, arī nabadzīgi bērni. 
Mēs zinām, ka seksuālie varmākas vairāk orientējas uz bērniem, kuriem jau ir kaut kādas grūtības, piemēram, viņi ir zaudējuši vecākus, viņus izsmej skolā vai tāpēc, ka viņiem dotajā brīdī  ir kādas grūtības, viņi nejūtas laimīgi. 
Ir varmākas, kas vairāk ieinteresēti meitenēs, citi vairāk interesējas  par zēniem. Ir, kam interesē 5gadnieki, citiem – pusaudži. Nozīme ir ne tik daudz tam, kāds ir bērns, bet gan kas interesē varmāku. 
Ir vietas, kur bērni, neskaitot ģimeni, ir vairāk apdraudēti, piemēram, bērnu institūcijas – internāti utml., kur ir paaugstināts risks. Tās ir vietas, kur apdraudējums var būt lielāks nevis no pieaugušajiem, bet tieši no vienaudžiem. 
 

Tad iznāk, ka apdraudētāks ir bērns, kas parāda savas vājās vietas? 
Tomēr ne gluži tā. Ir bērni, kuri, uzturoties on-line vidē,  saskaras ar seksuālu uzmākšanos. Viņi ir normāli bērni, kad vienkārši kaut ko internetā pēta, bet nonāk apdraudētā situācijā, jo on-line vidē viņiem uzmācas. Virtuālā vidē notiek arvien vairāk seksuālas uzmākšanās, jo tā ir nosacīti anonīma vide. Varmāka tajā jūtas drošāk. 
Bērns, kas to piedzīvo internetā, dažreiz pats īsti nesaprot, kas notiek. Viņam nav pietiekoši informācijas un laika, lai izvērtētu situāciju. Faktiski tas nozīmē, ka jau tas vien, ka esi bērns, nozīmē, ka vari būt apdraudēts. 

Saimons: Nesen mūsu kolēģi veica situācijas izpēti sporta sekcijās. Iegūtie dati izrādījās ir ļoti interesanti. Daži bērni, kas bija ar prognozējami labiem sasniegumiem un iespējams, labu karjeru sportā, piemēram, futbolā vai peldēšanā, izrādījās seksuāli apdraudēti vai piedzīvojuši seksuāli vardarbību no saviem treneriem, kas izmantoja to, ka bērni bija no viņiem atkarīgi, un viņi pavadīja daudz laika kopā nodarbībās un nometnēs. Šie bērni citos apstākļos nekādi nebūtu uzskatāmi par apdraudētiem. Pedagogi šādās vietā izmantoja savu priviliģēto stāvokli, lai izmantotu savus audzēkņus seksuāli. Bet apdraudējums faktiski bija nevis bērna dēļ, bet vides dēļ, kurā tas bija iespējams. 

Tas pats attiecas, piemēram, uz mūzikas skolu vidi, kur bērns mācās spēlēt kādu instrumentu, bet pedagogs ir ciešā kontaktā ar viņu, lai parādītu, kā tas ir pareizi jādara. 
Tāpēc ir naivi domāt, ka ir bērns, kas ir 100% pasargāts no seksuālās varmācības. Tas var būt jebkurš bērns. 

Kura vide ir paaugstināts risks, kur bērns ir risks tikt pakļautam seksuālai vardarbībai? 
Nevaram izdalīt tādu vienu konkrētu vidi, bet ir apstākļi, kuros tas var būt lielāks, jebkura vide, kur bērni pulcējas un ilgstoši uzturas. Tās var būt sporta sekcijas, internāti, skolas, baznīcu vide... Šajās vietās pieaugušajiem ir jābūt īpaši atbildīgiem un vērīgiem, lai kas tāds nenotiktu. Ar personālu ir jāstrādā. 

Parasti ar vardarbību iedomājas izvarošanu, tomēr kādi vēl ir seksuālās vardarbības veidi? 
Jebkura veida seksuāla pieskaršanās, pieskaršanās privātām vietām, pieprasīšana pieskarties vai skatīties uz pieauguša cilvēka intīmām vietām, seksuāls kontakts ar citu vienaudzi, arī orālais sekss, bet tas var būt arī vienkārši divdomīgi pieskārieni, kas liek justies bērnam neērti. Arī on-line komunikācija, kas saistās ar seksuālām tēmām un sarunām. 

Pie tam nevar nodalīt, kas ir bijis mazāk traumatisks, kas vairāk.  Mēs nevaram nošķirt, sakot, ka šis nodarījums ir mazāk slikts, jo mēs nekad nezinām, kā tas ietekmēs katru konkrēto bērnu. Dažāda seksuāla uzmākšanās var atstāt pilnīgi atšķirīgu iespaidu uz katru konkrēto bērnu. Izvarošana jau ir pēdējā stadija, bet nevajag gaidīt, līdz nonāk līdz tam. Ir jānovērš jau visas iepriekšējās stadijas – pieskārieni, aizskaršana, sarunas, seksuāla rakstura joki, pornogrāfijas demonstrēšana bērnam... Nav tādas skalas, pēc kuras var pateikt – šis vēl ir pieņemami, šis vairs nav. 

Piemēram, Lielbritānijā arī pornogrāfijas rādīšana bērnam (arī Latvijā- autore), tas ir krimināli sodāma rīcība, jo bieži vien tas tiek darīts ar mērķi sagatavot bērnu tālākiem seksuāliem kontaktiem. 

Par seksuālo vardarbību starp vienaudžiem Latvijā runā samērā maz. Kurā vecuma grupā tas notiek, kādā vidē tas notiek, vai sekas ir tādas pašas kā tad, ja to veic pieaudzis cilvēks?
Pirmkārt, mums jāatzīst, ka ļoti liela daļa bērnu seksuālās vardarbības notiek tieši starp vienaudžiem. Lielākā daļa pētījumu dažādās valstīs apstiprina, ka trešā daļa šādas vardarbības ir starp bērniem un nepilngadīgiem jauniešiem. Pāridarītāju ir vecums zem 18 gadiem.  Gan pieaugušo, gan vienaudžu vardarbība dod vienādi smagu ietekmi uz bērna psihi. 
 

Kas ir tie bērni, kas to dara?
Dažādi! Pārsvarā tie ir zēni, kas ir vardarbīgi, bet ir arī dažreiz meitenes. Divreiz biežāk seksuāli uzmācas meitenēm, tāpēc varam teikt ka tas ir dzimumnoziegums. Tomēr pietiekami izplatīti ir arī zēnu uzmākšanās zēniem. Arī meitenes ir vardarbīgas. Novērota seksuāli agresīva uzvedība arī no pavisam maziem, pat 8 – 10 gadus veciem bērniem. Pārsvarā tomēr tas ir agrīns tīņa vecums ap 14 gadiem. Bieži šie bērni, kas ir vardarbīgi, pieredzējuši līdzīgu pieredzi vēl jaunākā vecumā, bet nav saņēmuši atbilstošu rehabilitāciju un palīdzību. Tāpēc ir jāstrādā ar bērniem, kas ir seksuāli izmantoti vai arī vispār piedzīvojuši vardarbību pagātnē, lai šo savu pieredzi viņi nenodotu tālāk savā lokā pret citiem bērniem. 
 

Bērni ir arī skatījušies pornogrāfiju internetā un tas ir ietekmējis viņu uzvedību. Vecāki to nav pamanījuši vai uzskatījuši, ka tam nav jāpievērš uzmanība. Pornogrāfijas skatīšanās var ierosināt seksuāli vardarbīgu uzvedību.

Bērni ir arī skatījušies pornogrāfiju internetā un tas ir ietekmējis viņu uzvedību. Vecāki to nav pamanījuši vai uzskatījuši, ka tam nav jāpievērš uzmanība. Pornogrāfijas skatīšanās var ierosināt seksuāli vardarbīgu uzvedību. Vecākiem ir ļoti jāseko tam, ko viņu bērni skatās internetā. Bet ne katrs, kas bērnībā ir bijis seksuāli izmantots vai apdraudēts, izaugot kļūst par tādu pašu. Vairums tomēr nekļūst, bet, pētot seksuālos varmāku biogrāfijas, ir redzams, ka lielākā daļa no viņiem to ir bērnībā piedzīvojusi.  Bet viņi ir piedzīvojuši arī citus nopietnus zaudējumus bērnībā, ne tikai seksuālo uzmākšanos. 

Meitenēm, kas ir piedzīvojušas vardarbību bērnībā, ir ar lielāku risku kļūt par seksuālās vardarbības upuri nākotnē, bet zēni kļūst par varmākām, agresīvi un  sociāli nelabvēlīgi uzvesties, tā mēģinot tikt galā ar notikušo pagātnē. Speciālistiem ļoti rūpīgi ir jāspēj novērtēt un pamanīt, kurš no cietušajiem bērniem nākotnē varētu pats kļūt par varmāku un ar šiem bērniem ir jāstrādā īpaši. 

Dažādu valstu, reģionu un kultūru robežas, kas nosaka, kad bērns kļūst pietiekami pieaudzis, lai pats lemtu, ka var stāties seksuālās attiecībās, ir dažāds. Piemēram, daudzās valstīs meitenes jau salīdzinoši agri var tikt izdotas pie vīra, bet Eiropā šis vecums ir 18 gadi. Kā jūsuprāt tas ietekmē šo  tēmu? 
Latvijā vecums, kas jaunietis pats var lemt par stāšanos seksuālās attiecībās, legāli ir 18 gadi, Amerikā atsevišķos štatos 16, ir valstis, kur tas ir pat vēl mazāks – pa 14 un 12 gadi.  Ko varu teikt... Neesmu drošs, ka bērni šajā vecumā spēj apzināti izvērtēt savas izvēles sekas. Viņi var tikt piespiesti, šantažēti vai pierunāti. Iespējams, ka viņi nesaprot, kādas sekas tas var radīt. Uzskatu, ka līdz 18 gadiem bērns tomēr ir bērns. 

Pirms kāda laika uz populārā runas skatuves TEDex kāda  jauna pētniece uzstājās ar uzrunu, kurā aicināja sabiedrību būt empātiskākiem un mazāk naidīgiem pret pedofiliem. Viņa sacīja, ka tas ļaus šiem cilvēkiem neslēpties, risināt savas problēmas un tādējādi mazāk apdraudēt bērnus un sabiedrību kopumā. Uzruna izsauca diezgan skandalozu reakciju un ātri tika izņemta no TEDex kanāla. Sabiedrība nav gatava šādai pieejai. Bet kā Jūs uzskatāt, kā būtu jāstrādā ar pedofiliem, kas atzīst savu problēmu. 
Lielākā daļa pieaugušo, kas ir seksuāli vardarbīgi pret bērniem, nav pedofili. Ir viena liela atšķirība, ko sabiedrībā nesaprot - pedofils ir cilvēks, kam ir seksuāla interese par ļoti maziem bērniem, pārsvarā tie ir jaunāki par 8 gadiem, viņi vēl nav sasnieguši pubertātes vecumu. Viņus neinteresē pieauguši partneri vai pat bērni, kas ir vecāki par 12 gadiem. Tā ir medicīniska diagnoze. Vairums pieaugušo, kas seksuāli izmanto bērnus, visbiežāk ir ieinteresēti seksuālās attiecībās arī ar pieaugušajiem, nereti viņiem ir pieaudzis seksuālais partneris.

Apmēram 1% no pieaugušiem vīriešiem ir pedofili, bet vairums šo cilvēku nekad nav aizskāruši bērnu. Viņiem ir iekāre uz bērniem, bet viņi to nerealizē tālāk par savām iedomām. Līdz ar to tas ir pašu bērnu aizsardzības interesēs, ka sabiedrība atzīst šo faktu “Starp mums ir pedofili, kas bērnu neapdraud, tāpēc viņiem ir jādod iespēja dzīvot drošā vidē, nesaņemot sabiedrības nosodījumu, bet gan profesionālu atbalstu.”

Apmēram 1% no pieaugušiem vīriešiem ir pedofili, bet vairums šo cilvēku nekad nav aizskāruši bērnu. Viņiem ir iekāre uz bērniem, bet viņi to nerealizē tālāk par savām iedomām. 

Seksuāls varmāka tiešām aizskar bērnus, un viņiem ir jābūt sodītiem. Viņi tiek apcietināt, bet, kad iznāk no apcietinājuma, ar viņiem ir jāstrādā, lai netiktu apdraudēti citi bērni. Arī tas ir sabiedrības interesēs. Bet ir jāņem vērā, ka lielākā daļa bērnu, kas ir piedzīvojuši vardarbību, par to nekad nestāsta, tāpēc mums apkārt ir pietiekami daudz seksuālu varmāku, kas ne tikai nesaņem sodu, bet nesaņem arī atbilstošu terapiju un paliek sabiedrībai bīstami.

Mums ir jābūt ļoti atvērtiem sniegt palīdzību šādiem cilvēkiem.  Ja mēs varam palīdzēt tieši varmākam, tas ir bērna un sabiedrības interesēs. Protams, ka ir vieglāk sadusmoties un izjust naidu pret cilvēku, kas vēlas nodarīt pāri bērnam, bet šeit jārīkojas ir racionāli un loģiski, jo tikai tad mēs tiešām varam palīdzēt bērnam. 

Kā ar šo problēmu strādā jūsu valstī – Lielbritānijā? 
Lielbritānijā ir mūsu organizācija, kas sniedz palīdzību tieši seksuālajiem varmākām, kas vēršas pēc palīdzības. Mums ir projekts “Stop it NOW”, kas daļēji ir tieši domāts vīriešiem, kuriem ir seksuālās uzmākšanās domas bērniem. Viņi var mums piezvanīt un pastāstīt, ka netiek galā ar šo vēlmi. Tad viņi saņem palīdzību, atbalstu, un neizdara to, ko citādi būtu izdarījuši. Ir ļoti svarīgi cīnīties ar iemesliem, nevis jau ar sekām – bērniem, kas ir cietuši no seksuālas uzmākšanās. 

Anonīmo tālruni finansē valsts un katru gadu mēs saņemat 7-8 tūkstošu zvanu, no kuriem 45% ir no vīriešiem, kuriem ir seksuālas fantāzijas un iekāre pret bērniem, kas to vēlas risināt. 26% zvanu ir no sievietēm, kurām ir aizdomas, ka ģimenē kāds seksuāli aizskar bērnu, 6% zvanu ir no vecākiem, kuri ir norūpējušies par savu bērnu seksualizēto uzvedību. Bērni zvana maz, bet dažreiz zvana. Bērniem mums ir atsevišķa zvanu līnija, kas arī ir konfidenciāla. 

Ja sieva var piezvanīt, lai konsultētos, vai viņas vīrs, vai bērna vectēvs vai tēvs varbūt seksuāli aizskar bērnu, tad mēs palīdzam šo problēmu risināt, lai bērns būtu drošībā. 

Jāsāk domāt par prevenciju, pirms ir noticis noziegums, un mācīt pieaugušajiem uzņemties atbildību sadzirdēt bērnus. Mēs nevaram izslēgt no mūsu vidus un mūsu komunikācijas seksuālos varmākas, citādi mēs nevarēsim šo situāciju kontrolēt un risināt.

Pieaugušajam jāprot saskatīt zīmes, spēt pieņemt lēmumu likt varmākam aiziet no mājas, ja tas ir nepieciešams, (pat ne vienmēr aicinot par to ziņot iestādēm, jo vairumā gadījumu tomēr neziņo) radīt bērnam drošu vidi un ciešas saites ar pieaugušo, kam uzticas. 
 

Ja pedofili ir tie, kam ir interese pret maziem bērniem, tad kāda motivācija ir ir seksuāli varmācīgi rīkoties tiem, kuriem ir attiecības arī ar pieaugušajiem. Kas ir viņu rīcības motivācija?
Vairums seksuālo varmāku tomēr spēj sevi apturēt un nerīkoties, bet daži tomēr rīkojas. Nozīme ir vairākiem apstākļiem. Parasti tā ir situācija, kas ļauj izmantot šo apstākli. Lielbritānijā liels skaits seksuālo varmāku ir tieši skolotāji. Viņiem ir pieaudzis partneris, bet viņi izmanto apstākļus, kas viņiem ir pieejami, lai stātos attiecībās ar 13-14 gadus veciem pusaudžiem.  

Iemesli var būt paaugstināts stress, problēmas paša attiecībās, vēlme parādīt varu. Situācijas ir tās, kas pagrūž šo cilvēkus uz rīcību. Iespējams, ka pēc tam, jau nākamajā dienā viņš to jau nožēlo, bet ir jau par vēlu. 

Vēl viens izaicinājums ir virtuālā vide, kur cilvēki var darīt to, ko citādi nedarīti. Piemēram, bērnu pornogrāfija. Pēc statistikas Lielbritānijā to ik dienas meklē un skatās 10 tūkstoši pieaugušo. Viņiem ir iespēja pieteikties speciālām palīdzības programmām, ja vien viņi atzīst, ka viņiem ir šāda problēma. Pirms interneta laikmeta šādu izaicinājumu un kairinājumu nebija. 

Kāda veida palīdzība ir vajadzīga varmākam, kad viņi vēršas pēc palīdzība? 
Ka viņš var dalīties ar savām seksuālajām fantāzijām un domām, un viņu nevis nosoda, bet palīdz ar tām tik galā, palīdz sakārto ikdienu, dzīvi, attiecības, tad varmāka sāk justies un uzvesties savādāk, Tad viņam, iespējams, vairs nevajadzēs veikt vardarbības aktu. 

Sajūtot ļoti asu sabiedrības nosodījumu, viņš noslēpjas, nevis pārstrādā savas domas. Un tad gan viņš kļūst bīstams bērniem. Jābūt pieejamai psiholoģiskai un profesionālais palīdzībai. Sabiedrībai ir jāsaprot, jo histēriskāk un dusmīgāk tā reaģēs, jo vairāk viņi slēpsies. 

Mums nav jāizjūt simpātijas pret seksuālo varmāku, bet jāmācās ar viņu strādāt un pieņemt, ka viņam šīs domas ir un ar tām jārēķinās.

Tas pats ar 15-18 gadus veciem jauniešiem, kas uzvedās seksuāli agresīvi, arī ar viņiem ir jāstrādā. Jā viņi jau šķiet lieli, bet joprojām bērni un var apdraudēt citus. Labāk ar to strādāt pirms noticis kas slikts. 

Kas būtu jāpasaka vecākiem, kas lasīs šo interviju? 
Paaugstiniet sapratnes un komunikācijas līmeni ar saviem bērniem, jo tas ir vienīgais veids, kā bērnus tiešām var pasargāt no seksuālas izmantošanas un varmācības. Stipras, pozitīvas attiecības, kas ļauj bērnam uzticēties vecākiem, jo norobežot no pasaules mēs nevarēsim. Māciet bērniem orientēties pasaulē, dodiet zināšanas saprast, kas nav pieļaujami, kas ir privāti, ko nedrīkst pieļaut un ka tas ir jāstāsta uzreiz vecākiem.