Patiess stāsts par latviešu ģimeni: "Ārsti baidīja, ka mūsu meita neredzēs, nedzirdēs un nesapratīs"

Jūsu abu lielais pārbaudījums saistīts ar otrā bērniņa gaidību laiku. 
Didzis: Tas bija tik grūti, ka mēs cenšamies šo laiku necilāt, dzīvot uz priekšu.
Jana: Katrīnas gaidīšanas laiks bija ļoti smags. Grūtniecības laikā bērnam konstatēja smagu patoloģiju – spina bifida jeb atvērto mugurkaulu un hidrocefāliju (gaidāmā bērna smadzeņu dobumos uzkrājas šķidrums). Šī diagnoze nozīmē to, ka bērns piedzimst ar vaļēju mugurkaulu, tātad ar nopietnu muguras smadzeņu bojājumu. Jo augstāk mugurkaulā konstatē bojājumu, jo lielāka iespēja, ka bērnam būs paralizētas kājiņas. Mūsu meitiņas gadījumā situācija bija nopietna – problēma tika konstatēta muguras jostas daļā.

Mums stāstīja, ka iedzimtā patoloģija nav savienojama ar bērna dzīvību, ka mazulis dzemdības nesagaidīs. Pat ja piedzims, tad dzīvos tikai dažas stundas. No ārstu puses bija milzīgs spiediens, lai grūtniecība tiktu pārtraukta.

Mēs apmeklējām labākos ārstus un visi kā viens ainu iezīmēja traģisku. Mums stāstīja, ka iedzimtā patoloģija nav savienojama ar bērna dzīvību, ka mazulis dzemdības nesagaidīs. Pat ja piedzims, tad dzīvos tikai dažas stundas. No ārstu puses bija milzīgs spiediens, lai grūtniecība tiktu pārtraukta. Tas bija drausmīgi. Mēs ar vīru izlēmām, ka ne mums par to lemt: lai bērns aiziet no šīs pasaules Dieva noteiktajā laikā. Kad to pateicām ārstiem, sekoja nākamie šausmu stāsti: es dzemdībās nomiršot, jo bērnam iedzimtās patoloģijas dēļ izaugs nedabīgi liela galva, tāpēc dzemde tiks traumēta un es visticamāk noasiņošot. Kad tomēr pastāvējām uz savu, ka bērns piedzims, ārsti mani turpināja biedēt. Es neapzinoties to, kas mani sagaida: kad slimais bērns piedzims, vīrs no manis aizies, jo tā notiek lielākajā daļā ģimeņu, bet vecāko bērnu es būšu spiesta ievietot bērnunamā, jo viss mans laiks un spēks aizies slimās meitiņas kopšanai. 
Ir ļoti grūti turēties pretim ārstu spiedienam. Viņi nerespektē ģimenes pieņemto lēmumu saglabāt grūtniecību vai nē. Visi speciālisti pēc kārtas "presē": jāveic grūtniecības pārtraukšana. Spiediens ir ļoti liels un kopš ieviests grūtnieču skrīnings, domāju, ka tas notiek vēl izteiktāk: tiklīdz ir kāda atkāpe no normas, tā grūtniecību jālikvidē. 

Jo grūtniecības laiks kļuva lielāks, jo bērniņš vairāk parādīja pazīmes, kuras pēc ārstu teiktā vispār nevarētu šādiem bērniem piemist. Meita vēderā spārdījās, mainīja pozas. Tomēr tiklīdz Katrīna piedzima, mums piedāvāja no meitas atteikties.

Tomēr jūs izturējāt ārstu spiedienu un vēlāk secinājāt, ka ārstu prognozes par Katrīnas bezcerīgo situāciju izrādījās kļūdainas.
Jana: Jo grūtniecības laiks kļuva lielāks, jo bērniņš vairāk parādīja pazīmes, kuras pēc ārstu teiktā vispār nevarētu šādiem bērniem piemist. Meita vēderā spārdījās, mainīja pozas. Taču neskatoties uz to, tiklīdz Katrīna piedzima, mums piedāvāja no meitas atteikties. Mēs ar vīru nespējām pat iedomāties, ka varētu ko tādu.
Meita piedzima ar ārstu stāstiem, ka viņa nekad neredzēs, nedzirdēs, nezīdīs. Uzreiz pēc dzimšanas viņai veica mugurkaula operāciju, bet pēc nedēļas – operāciju galvai, lai novadītu lieko ūdeni. Katrīna ļoti ātri atguvās. Viņa nekā neatšķīrās no vecākās meitiņas, viņa tāpat smaidīja, no krūts zīda pienu (arī par to bija liels cīniņš slimnīcā, jo ārsti iebilda, ka šāds bērns nebūs spējīgs zīst krūti). 
Kad atgriezāmies mājās, bija daudzreiz vieglāk, jo tad jau virzījāmies vismaz uz kādu mērķi. 
Didzis: Sākotnēji plāna nebija nekāda. Jo ārsti prognozēja, ka bērniņš labākajā gadījumā dzīvos stundu pēc dzemdībām. Mēs cerējām, ka paspēsim viņu vien nokristīt. 
Sonogrāfijas rādīja, ka meitai galva ir tukša – smadzeņu tur nav. Tātad, pat ja meita dzīvos ilgāk, tas būs bērns, kurš nespēs neko. Bet, kad Katrīna piedzima, un mēs viņu ieraudzījām, uzreiz bija skaidrs, ka viņa skatās ar gudrākām acīm, nekā dažs labs pieaugušais. Pēc pusotra gada tika veikta atkārtota sonogrāfija, un smadzenes bija. Var abus izmeklējumus nolikt blakus... Ja kāds saka, ka brīnumu šai pasaulē nav, tad mēs varam apgalvot, ka brīnumi notiek. 
Jana: Neiroķirurgs sacīja, ka viņa praksē šāda gadījuma nav bijis. Viņš bija tik lepns, ka kaut kas tāds noticis!
Bet, protams, jebkurā brīnumā ir jāiegulda darbs. Ārsti, kad meitiņa piedzima, ļoti daudz darīja. Un arī mēs paši darījām visu, ko vien spējām. Diemžēl ir vecāki, kas tikai gaida uz brīnumu. Bērniem ar īpašām vajadzībām bez speciālas terapijas neiztikt. Ja bērnam, kā tas ir Katrīnas gadījumā, kājas nedarbojas, tās ir jānodarbina, jāslogo. 
Didzis: Sieva joprojām iegulda milzīgu darbu – ikdienā meitai ir noteikts grafiks ar aktivitātēm, kas jāizdara. Muskuļi ir jāslogo, lai iekšējie orgāni saglabātos veseli un nezustu arī ķermeņa proporcijas. 
Jana: Ja tiek ieguldīts darbs, ir arī rezultāti. Mūsu gadījumā ļoti ātri Katrīnas veselības stāvoklis uzlabojās. Tikai ar pusgada nobīdi mūsu meitiņa iemācījās gan velties, gan sēdēt. Vēlāk fizioterapeite Klaudija Hēla sacīja: tādi pat bērni kā Katrīna, izmantojot speciālas ortozes, staigā. Tāpēc jābrauc uz klīniku Tallinā. Kad to izdarījām, viss mainījās. Jā, Katrīnai ir vajadzīgas ortozes un ratiņkrēsls, bet viņa var kustēties un ir gudrs bērns.

Ģimenē primārās attiecības ir pārim savā starpā. Ja mīlestība ir, visi  citi faktori vairs nav tik būtiski. Tad viss pārējais ir dzīves papildinājums: kā iepriecinājumi, tā apgrūtinājumi. 

Ārstu sacītais nepiepildījās: ne tikai bērns bija krietni veselāks, nekā sākotnēji tika prognozēts, bet arī jūsu attiecības izturēja šo pārbaudījumu.
Jana: Jo grūtāk mums gāja, jo vairāk viens pie otra turējāmies. 
Didzis: Manuprāt, ģimenē primārās attiecības ir pārim savā starpā. Ja mīlestība ir, visi  citi faktori vairs nav tik būtiski. Tad viss pārējais ir dzīves papildinājums: kā iepriecinājumi, tā apgrūtinājumi. Un mēs to jau sākotnēji definējām: mēs viens otram esam pirmajā vietā un tikai tad nāk bērni. Un kopā daudz ko ir vieglāk pārdzīvot. Pēc Katrīnas piedzimšanas mēs esam iemācījušies dzīvot šodienai, priecāties par to, kas mums ir. Ja notiekošais tevi ved lejup, labi, nolaidies līdz dibenam, bet tad atsperies, lai vari atkal tikt uz augšu.
 

Kad gaidījāt Katrīnu, jūs piemeklēja vēl viens trieciens: sākās ekonomiskā krīze un vīra bizness pajuka.
Jana: Jā, mēs palikām uz ielas. Bet tai brīdī likās, kas par to. Varētu kaut teltī dzīvot, lai tikai meitiņa būtu vesela. Mēs kādu laiku mitinājāmies pie vecākiem, pie draugiem. 
Didzis: Bet nebija jau tā, ka sēdēju rokas klēpī salicis. Pēc laika atkal bijām uz kājām. 

Atskatoties pagātnē, kāda veida atbalsts jums visvairāk trūka?
Jana: Noteikti psiholoģisks atbalsts. Tieši tāpēc pašlaik bērnu slimnīcā radām mentoru programmu, lai citi vecāki, kuriem piedzimst bērniņš ar īpašajām vajadzībām, agrīni saņemtu nepieciešamo psiholoģisko atbalstu. Šai projektā esmu iesaistījusies gan es, gan vīrs. Jo tas ir ļoti svarīgi, ka vecāki, kuriem jau ir šī sāpīgā pieredze, spēj dalīties ar tiem, kam nupat piedzimis bērniņš ar īpašajām vajadzībām. Daudzi vecāki vēlāk secina: nav jau tik traki. 
Man pašai savulaik ļoti pietrūka psiholoģisks atbalsts. Man bija viena atbalsta persona – fizioterapeite Klaudija Hēlai, kurai varēju piezvanīt, bet es taču viņu nevarēju nepārtraukti apgrūtināt! Pašlaik vecākiem ir pieejamas vairākas atbalsta grupas, taču svarīgi būtu, ka atbalstu viņi saņemtu jau slimnīcā, bērniņam piedzimstot. 

Jūs paši vairākus vecākus esat aicinājuši pie sevis uz mājām un snieguši psiholoģisku atbalstu.
Jana: Jā, tā neviļus ir sanācis. Piemēram, man piezvana sieviete un saka: vīram ir ļoti slikti, jo mūsu bērnam slikti. Vīrs notiekošo briesmīgi pārdzīvo. Es atbildu: nāciet visi pie mums, padzersim kopā tēju, parunāsimies. Redzu, ka bieži vīriešiem nepieciešams lielāks atbalsts, nekā mammām, jo mammas savā starpā sazinās, parunā pa telefonu, viena otru nomierina, bet tētiem tā visa trūkst. Arī viņiem ir svarīgi satikties vēl ar citiem tētiem, parunāties un saprast, ka dzīve neapstājas. 
Mums ir stāsts par tēti, kurš divus gadus, kā pienāca svētdiena, tā mājās raudāja. Viņa bērns nav guļošs, bet bērna invaliditāte uz ikdienas dzīvi iespaidu atstāj. Kopš mums izveidojies savs vecāku pulciņš, tēvs vairs neraud. Tātad šis atbalsts ir ļoti nozīmīgs. Tēvi redz – arī citiem ir slims bērniņš, bet kā mamma, tā tētis par viņu priecājas, lai kāds viņš arī būtu. 
Didzis: Vecākiem jāsamierinās ar to, ka noticis savādāk nekā sākotnēji domāts un cerēts.  Jāsamierinās ar to, ka būs aktivitātes, kurus nevarēsiet atļauties īstenot. Piemēram, mēs sestdienas rītos nevaram piecelties un aši izdomāt: braucam uz jūru! Mums ir jādomā, vai jūrai tuvu varēsim piebraukt, kur atstāsim mašīnu, kā izbrauksim ar ratiņkrēslu. Bieži izdomājam: labāk nekur nebrauksim. Bet tas taču arī nav galvenais! Svarīgākais, ka esam visi kopā un braucam uz vietu, kur nav tik daudz izaicinājumu.

Cīņa par bērnudārzu un skolu meitai

Jūs esat cīnījušies ne tikai par meitas piedzimšanu un veselību, bet arī to, kas likumīgi viņai pienākas – iespēju apmeklēt vispārizglītojošo bērnudārzu un skolu. Sanāk, ka vecākiem, kuriem aug bērniņš ar īpašajām vajadzībām itin viss prasa lielu piepūli.
Jana: Tā ir. Piemēram, bērnudārzu Katrīnai sākotnēji nevarēja apmeklēt, jo man paskaidroja, ka nevar atrast viņai asistentu. Kad spītīgi sēdēju ierēdņa kabinetā un nekustējos ne no vietas, izrādījās, ka stundas laikā risinājumu var atrast.
Bērnudārzs “Ābecītis”, kurā Katrīna gāja, ir vides pieejams, taču Katrīna vairākus gadus bija vienīgais bērns ar īpašajām vajadzībām, kas to apmeklēja. Tagad man ir milzīgs prieks, ka bērnudārzā mācās meitenīte ar tādu pat diagnozi.
Un tomēr, lai bērnus ar īpašajām vajadzībām iekārtotu bērnudārzā, no vecākiem tas prasa lielu cīņu! Tas pats vēlāk turpinās ar skolu. Tā ir nemitīga cīņa ar pašvaldību. Piemēram, mūsu gadījumā, kad vērsos Rīgas domē, man piedāvāja meitu atdot valsts aprūpē kādā internātā, tad ielikt garīgi atpalikušo bērnu skolā, kur manu meitu nemaz pretim neņemtu, jo ir vajadzīgs īpašs atzinums, ka bērnam ir garīga atpalicība. Taču Katrīna ir gudra meitene!
Ir pieņemta skaista ANO konvencija, kas paredz  cilvēkiem ar īpašajām vajadzībām tādas pat tiesības kā pārējiem, ir apstiprināts būvniecības likums, kas nosaka to, ka visām mācību iestādēm jābūt invalīdiem pieejamām, taču realitātē nekas no tā nedarbojas. Bērnus ar īpašajām vajadzībām ik uz soļa tev piedāvā kaut kur nogrūst. 
Pirms diviem gadiem Rīgas domē tika organizēta tikšanās ar dažādām nevalstiskajām organizācijām. Speciālisti piedāvāja: apziniet bērnus ar īpašajām vajadzībām, kuri mācās bērnudārzos, jau lai laicīgi viņiem varētu palīdzēt uzsākt skolas gaitas. Pa šo laiku nekas nav darīts! Joprojām es eju uz Rīgas domi līdzi citām mammām un cīnos par to pašu: lai viņu bērni vispirms varētu mācīties vispārizglītojošā bērnudārzā, bet pēc tam – skolā. Jāsaprot, ka bērnam tas ir ļoti svarīgi. Jo mācoties mājmācībā, skolotājs atnāks divas reizes mēnesī, bet tas nozīmē, ka bērns nespēs attīstīt savu prātu. Piemēram, mūsu Katrīna mācās Rīgas igauņu pamatskolas 3.klasē un vienīgais priekšmets, kas viņai īsti nepadodas, ir matemātika.  

Ja bērns ar īpašajām vajadzībām netiek izolēts, ieguvēji ir visi. Katrīnas bērnudārza un skolas biedri aug pilnīgi citādi – ieraugot cilvēku ratiņkrēslā, viņi negriezīs prom galvu. Gluži pretēji – viņi atver un patur durvis, kamēr meita iebrauc klasē. 

Didzis: Ja bērns ar īpašajām vajadzībām netiek izolēts, ieguvējs jau ir ne tikai viņš, bet arī pārējie bērni. Katrīnas bērnudārza un skolas biedri aug pilnīgi citādi – ieraugot cilvēku ratiņkrēslā, viņi negriezīs prom galvu. Gluži pretēji – viņi atver un patur durvis, kamēr meita iebrauc klasē. 
Jana: Pretim Katrīnas skolai ir bērnu un jauniešu centrs, kurā Katrīna mācās zīmēt. Ēkā iekļūt nav viegli, jo durvis ir smagas un pie tām – pakāpiens. Ir reizes, kad uz nodarbību savu bērnu ved viens tētis, kas mūs ieraugot griež prom galvu un izliekas mūs neredzam. Atceros vienā tādā reizē netālu parādījās Katrīnas klasesbiedrs, kurš arī iet uz zīmēšanas nodarbībām. Mazais puika pielicis visu savu spēku, vēra un turēja durvis, lai abas ar Katrīnu varam iekļūt ēkā. Viņam tas bija pats par sevi saprotams. 
Šai pat skolā, kur meita iet zīmēt, direktore reiz mani iesauca kabinetā, aiztaisīja aiz sevis durvis un prasīja: kas jūsu meitai kaiš? Man radās jautājums, kāpēc viņa aiztaisīja durvis, ja aiz tām sēž visa mācību daļa? Kāpēc citi to nedrīkstētu dzirdēt? Joprojām daudziem šķiet, ka invaliditāte ir kaut kas tāds, kas no apkārtējiem jāslēpj. Arī lielveikalos vecāki bieži rauj prom savus mazos bērnus, kuri grib aptaustīt Katrīnas ratiņkrēslu. Ja bērns kaut ko jautā, viņam strupi norāda, ka tas nav pieklājīgi. Bet es labprāt ar šiem bērniem parunātos. 
Didzis: Ir jau gan arī paši vecāki ļoti dažādi. Ir tādi, kas savus slimos bērnus slēpj no paziņām un pat no saviem draugiem. 
Jana: Bija tētis, kurš sacīja: meitenes lai nāk ar mums, bet puika paliks mājās, jo pie draugiem ar tādu bērnu mēs neiesim. Pašlaik, pateicoties mūsu kopā būšanai, šai ģimenei tas kļuvis pašsaprotami: ja kaut kur iet, tad visiem kopā. 
Taču atgriežoties pie jautājuma – par visu ir jācīnās. Piemēram, televīzijā augsta ranga ierēdnis paziņo, ka no 1. janvāra Rīgas dome visiem bērniem invalīdiem pirmskolas mācību iestādēs nodrošinās asistentu. Viņš sakāmo norunā un laimīgs aiziet, jo ir sabiedrībai atskaitījies. Bet paiet laiks un man zvana viena bērna māte: asistents bērnam tomēr netiek piešķirts. Kad šis jautājums tika pacelts medijos, konkrēto gadījumu atrisināja, taču reāli sistēma nestrādā. 
Es piedalos Invalīdu lietu padomē, mums četrreiz gadā ir sapulces, bet es redzu, ka tas ir pilnīgi bezjēdzīgi pavadīts laiks, jo nekas nemainās. 
Viena iepriecinoša ziņa – tūliņ būs pabeigta lifta piebūve Katrīnas skolā. Taču, lai tas notiktu, mums Rīgas domē bija jāizlaužas līdz pašam Nilam un Burovam. Bet tas taču nav normāli! 
Didzis: Vecākiem ir jācīnās arī par tiem sociālajiem pakalpojumiem, kas pēc likuma viņiem pienākas.
Jana: Nereti vecākiem jāizcīna cīņa arī par invaliditātes piešķiršanu bērnam. Viens piemērs. Bērns ir piedzimis ar Dauna sindromu. Tātad viņš nekad nebūs vesels. Taču vecākiem ik gadu atkal jāatjauno invaliditātes piešķiršana bērnam. To es varu apgalvot – Latvijā bērniem nav pieejama bezmaksas medicīna! Lai sagatavotos komisijai, kas bērnam piešķir invaliditāti, ir nepieciešams pamatīgs žūksnis ar dokumentiem. Lai iekļautos termiņos, lielākoties vecāki meklē maksas ārstus. Jo, piemēram, lai tiktu pie bērnu psihiatra par valsts līdzekļiem, ir jāgaida rindā vairākus mēnešus. Savukārt komisijā esošie ārsti saņem atalgojumu par to, ka izskata vien medicīniskos savu kolēģu atzinumus. Mēs visu laiku saskaramies ar lielu birokrātiju. 

Nevaram atļauties iekrist depresijā

Pēc Katrīnas dzimšanas jūs abi varējāt nolemt: grūtību mums pietiek, vairāk bērnu nebūs. Taču jūsu ģimenē ienāca vēl viena meitiņa un dēliņš.
Jana: Mēs nebijām tie drosmīgie, kas riskēja, mums vienkārši gadījās (smejas). Pēc tās pieredzes, kas bija ar Katrīnu, baidījāmies vēl vairāk, jo nu jau zinājām tās daudzās diagnozes, ar kurām bērniņi var piedzimt. Mūs nesatrauktu grieztā pēdiņa vai zaķa lūpa – tas vispār būtu nieks. 
Didzis: Grūtniecības laikā ir jāiemācās paļauties, nav jau citu variantu. Jo, tiklīdz sāc iedziļināties medicīnā, saproti – ļoti maz vajag, lai būtu slikti. Tas ir mūsu Katrīnas stāsts – viena šūna neaizslēdzas un process aiziet... 
Jana: Pēc pieredzes ar Katrīnu, man bija izjūta, ka nav lielāka ļaunuma uz pasaules kā ultrasonogrāfijas izmeklējums. Ieejot ultrasonogrāfijas telpā, kur ir specifiska skaņa, pustumsa, smaka, man sākas panika, tāpēc pieņēmu lēmumu no šī izmeklējuma atteikties. Man bija svarīgi atrast arī ārstu, kas mani nebaksta, lai eju uz visiem specifiskajiem izmeklējumiem, bet vienkārši ļauj mierīgi iznēsāt mazuli. Es parakstīju veselu kaudzi dokumentu, ka no tiem atsakos.
Didzis: Turklāt kāda no tiem jēga, ja mēs tāpat no sava bērniņa neatteiktos, lai kāds viņš arī būtu? 
Jana: Vēl jau uz šo jautājumu var paskatīties no citas puses: ir gana daudz ģimeņu, kurās piedzimuši veseli bērni, kuri pēkšņi saslimuši. Un ko tad? Tāpēc, ka saslimis, šo bērnu vienkārši atdot kādai iestādei?
Mums ārsti teica: Katrīnai veselības uzlabojumi būs panākami tikai ar smagu darbu! Bet es izvēlos to! Un mūsu Katrīna ir malacis, viņa ļoti daudz var, ļoti daudz kas ir sasniegts.
 

Kādas ir nākotnes prognozes? Vai Katrīna varētu dzīvot patstāvīgu dzīvi?
Jana: Attīstītajās valstīs tādi cilvēki kā Katrīna dzīvo pilnīgi patstāvīgi. Diemžēl Latvijā, pat ja veikali tiek pielāgoti tam, lai tajos varētu iepirkties cilvēki ar īpašajām vajadzībām, nav sakārtota infrastruktūra, lai līdz tam veikalam vispār varētu nokļūt. Un tas jau neattiecas tikai uz veikaliem.
Didzis: Drīz plānojam pabeigt savas mājas būvniecību, kur pirmajā stāvā Katrīnai būs sava istaba ar vannasistabu blakus, durvīm bez sliekšņiem un terasīti, uz kuru Katrīna varēs izbraukt no savas istabas. Viss ir pārdomāts, lai Katrīna pati varētu sevi apkalpot. Tā, ka viss iet uz labo pusi. 

Jūs ļoti daudz esat izdarījuši. Bet, vai esat domājuši par to, kā piedzīvotais un pārdzīvotais jūs abus ir mainījis?
Didzis: Mums noteikti ir uzaugusi biezāka āda, mēs abi kā tanki ejam pa dzīvi. Noteikti par daudz ko dzīvē kreņķējamies mazāk, nekā tas bija pirms Katrīnas dzimšanas. Dažkārt jau grūtsirdība uznāk, bet mēs nevaram atļauties iekrist depresijā – tas nāktu par sliktu mūsu bērniem.  
Jana: Es vairs nespēju tik ļoti just citiem līdzi kā agrāk. Ja iepriekš man kāds zvanīja un stāstīja par sava bērna nelaimi, es katram dzīvoju līdzi. Pašlaik es to vairs nespēju. Noklausos un sniedzu tikai tehniskus padomus – kur, ko, kā darīt. 
Nesen par mūsu draugu ģimeni “Apeirons” uzņēma sižetu. Arī šajā ģimenē ir līdzīga situācija: ikdienā par meitu, kas ir ratiņkrēslā, rūpējas mamma. Skatījos sižetu un domāju: cik šausmīgi mūsu dzīve izskatās no malas! Mamma meitu ceļ, nes. Es noteikti izskatos vēl trakāk, jo konkrētā meitene var pati kājās nostāvēt, bet mana Katrīna nevar. Mēs jau pašas to vairs nejūtam, ka ir grūti, bet no malas noskatoties šķiet: ak, vai... 
Didzis: Pašlaik mājās darbojos pie celtniecības darbiem. Viens cementa maiss sver 35 kilogramus. Tātad tikpat cik Katrīna. Veči, kuriem celtniecības darbi nav sveši, var apmēram stādīties priekšā, ko sievietei nozīmē šādu svaru izcilāt. 
Jana: Un tas ir katru dienu – nest augšā, lejā, iecelt mašīnā, tad vest uz skolu un palīdzēt iekļūt tur. Bet no otras puses – daudzi vecāki, kuriem ir guļošs bērns, sapņotu kaut viņu bērns spētu visu to pašu, ko mūsu Katrīna.  
Ir jāspēj novērtēt labais. Mūsu pieredze noteikti veicinājusi to, ka esam izdarījuši un bijuši spiesti kustēties vairāk arī sevis dēļ. Visdrīzāk tā nebūtu noticis, ja visi bērni būtu veseli. Mēs esam iemācījušies tikt galā ar savām emocijām arī citās krīzes situācijās un koncentrējušies tieši uz risinājumu.

Mums ir uzaugusi biezāka āda, mēs abi kā tanki ejam pa dzīvi. Noteikti par daudz ko dzīvē kreņķējamies mazāk, nekā tas bija pirms Katrīnas dzimšanas. Mēs nevaram atļauties iekrist depresijā – tas nāktu par sliktu mūsu bērniem.  

Parasti daudzbērnu mammas sūdzas par laika trūkumu arī tad, ja visi bērni ir veseli. Kā jūs visiem bērniem atrodat laiku?
Didzis: Nepietiek jau visiem uzmanības, mīnusiņš paliek. 
Jana: Tomēr daudzbērnu ģimenēs arī bērni ir viens otram un tas ir liels plus. 
Vecākā māsa jau ir pati par sevi, viņai ik pa laikam vajag jēgpilnu sarunu ar vecākiem. Katrīna ir daudz kur jāizvadā, bet viņai tāpat jau ir savi draugi, savas lietas, kas viņu interesē. Vidējā māsiņa ikdienā iet bērnudārzā, taču pirmdienās, kad uzdevumu mazāk, es viņu atstāju mājās un tad mēs te kopā dzīvojamies. Savukārt mazais brālis ir it visur man līdzi. Manuprāt, dzīve ir balansā.