Toms Grēviņš: „Līdz ar bērnu piedzimšanu kaut kas beidzas, kaut kas ir jāziedo”

Šā gada Latvijas Radio 5 labdarības maratona „Dod pieci!” tēma šķiet Tomam īpaši piemērota – dīdžeji aicinās ziedot piecus eiro par dziesmu „Pieci.lv” ēterā, lai ieviestu bezmaksas praktiskas un psiholoģiskas mācības vecākiem, kas palīdzētu viņiem audzināt laimīgu bērnu, nenododot savas traumas nākamajām paaudzēm.

Tu esi runājis par to, ka mūsdienās liela problēma ir tā, ka vecāki audzina savus bērnus, turpinot viņiem nodot savas bērnības traumas. Ko, tavuprāt, ģimenes attiecību modeļos būtu svarīgi mainīt vispirms?
Man šķiet, ka liela problēma ir tā, ka mēs neesam auguši ģimenēs, kur vecākiem ir vienādi sadalītas lomas vai abi vecāki ir vienlīdz atbildīgi par visiem ģimenes procesiem. Klasika ir, ka sieviete dara mājasdarbus, rūpējas par bērniem, bet vīrietis „iet medīt”. Laiki sen jau citi, bet šis modelis joprojām daudzās ģimenēs ir saglabājies.

Kā tev šķiet, ko zaudē bērns, kurš izteikti tuvas attiecības veido tikai ar vienu no vecākiem, respektīvi, mammu?  
Manuprāt, esence tam, kāpēc vecāki ir divi un kāpēc viņiem arī jābūt un jāiesaistās it visā diviem, ir tā, ka augot bērns redz, ka par jebkuru situāciju vai problēmu, kas viņam jārisina, ir divi viedokļi. Tieši tas, manuprāt, veido cilvēka spriestspēju, spēju pašam ieraudzīt, ka nepastāv tikai viens pareizais skatījums. Bērns redz, ka vecākiem ne vienmēr sakrīt viedokļi un tas ir normāli, ka arī problēmu risinājumus vecāki var piedāvāt atšķirīgus. 
Ne velti pretmeti iņ un jaņ simbolizē pasaules veselumu: atšķirīgi poli veido vienu veselumu. Un tas ir arī ģimenē: tās kodolu veido divi vecāki, katrs ar savu redzējumu. Ne velti, dzīvojot ģimenē, bērns redz, ka tētim un mammai ir līdzīgas intereses, bet tās nekad nav simtprocentīgi vienādas. Katrs vecāks pat spēlējas ar bērnu atšķirīgi un piedāvā arī atšķirīgas rotaļas.
Ir vēl kas. Ja tēvs attiecību veidošanā ar bērnu neiesaistās no paša sākuma, ja domā, ka bērnam pievērsīsies, kad viņš sāks runāt, tuvas attiecības viņiem neizveidosies. Jo, pirmkārt, bērna personība izveidojas jau līdz trīs gadu vecumam, tātad tēvs, kurš nav bijis īsti blakus, tajā nav piedalījies. Un, otrkārt, šo gadu laikā modelis, ka bērns pārsvarā ir kopā ar mammu, jau būs iegājies. To mainīt ir ļoti grūti.  
Pirms mēneša biju Malmē. Bija ceturtdienas vidus, un, pastaigājoties pa pilsētu, redzēju sešus tētus ar bērnu ratiņiem. Daudzi saka: par ko jūs „cepaties”, viss ir kārtībā, tēti Latvijā arvien vairāk iesaistās savu bērnu dzīvē. Bet ir jautājums – vai tiešām tēva ieguldītais laiks ir līdzvērtīgs mammu ieguldītajam laikam attiecībās ar bērnu? Visiem it kā viss ir skaidrs, ka tēva loma ir svarīga, bet tajā pašā laikā vairums atmet tam ar roku: gan jau viss būs labi, gan jau viss notiks pats no sevis.
Es atceros emocionālo un fizisko saikni, kas man bērnībā bija ar manu mammu. Ir situācijas, kad bērnus patiešām maz interesē, vai tēvs nāk vai iet, bet, ja cilvēks ir kaut ko lasījis par bērnu psiholoģiju, tad viņš labi zina, ka tas nav nekāds rādītājs. Tas neapliecina to, ka tēvs ir mazāk svarīgs par mammu.
 

Atceroties savu pieredzi, varu teikt, ka vecmāmiņas nevar aizstāt vecākus. Es pie viņas tiku atstāts iespaidīgus laika periodus. Patiesībā tā ir bērnu nogrūšana: tikām no viņa vaļā, tagad varam dzīvot! Bet stāsts par ģimeni ir stāsts par to, kā dzīvot visiem kopā. 

„Mammām un Tētiem” rīkotajā Tēva dienas preses konferencē tu minēji, ka Latvijas lielā problēma ir tā, ka bērnus audzina divas sievietes: mamma un vecmāmiņa.
Es nesaku, ka vecmāmiņas ir kaut kas slikts. Bet vecmāmiņa bērnam – tas ir piespiedu pasākums. Mamma un vecmāmiņa ir mākslīgi radīta savienība, kurai bērns vienkārši adaptējas. 
Vecmāmiņas lielākoties ir mīļas, bet parasti bērnam neviens nejautā, vai viņš vēlas bieži pavadīt laiku ar viņām. Atceroties savu pieredzi, varu teikt, ka vecmāmiņas nevar aizstāt vecākus, turklāt vismaz manā gadījumā viena no viņām bija vecmāmiņa tik daudziem bērniem! Es pie viņas tiku atstāts iespaidīgus laika periodus. Īpaši vasarās. Patiesībā tā ir bērnu nogrūšana: tikām no viņa vaļā, tagad varam dzīvot! Bet stāsts par ģimeni ir stāsts par to, kā dzīvot visiem kopā. 
Mūsu vecākajam dēlam ir pieci gadi, un mēs tikai tagad ar Lauru „štukojam”, ka mums divatā gribētos aizbraukt uz citu kontinentu. Bet tas joprojām ir tikai tādā „gribētos” pārspriedumu līmenī. Kopš bērnu piedzimšanas mēs nekad divatā prom no mājām neesam bijuši ilgāk par divām diennaktīm. Jo stāsts nav par to, ko gribētos mums ar Lauru, stāsts ir par bērniem: kā viņiem būtu labāk. 

Tavs tēvs nomira, kad tev bija 12 gadi. Arī tu kopš tā brīža augi ar sievietēm. 
Es visus tīņa gadus augu divu un reizēm trīs sieviešu kompānijā. Bet par to laiku man vēl grūti spriest vai izdarīt kādus secinājumus: to varēšu, kad mani puikas būs pārsnieguši šo vecumu – divpadsmit gadus. Tad varēšu salīdzināt.
Ja atceros to laiku pusaudža acīm, tad man tas nešķita nekas grūts. „Piečakarēt” divas sievietes ir vieglāk nekā vienu vīrieti. Man viss bija labi. No malas tas droši vien tā neizskatījās, bet es biju ar dzīvi apmierināts. Tajā laikā grūtākais bija tas, ka man nebija neviena, ar kuru es varētu savas mazās problēmas izrunāt. Bet es stipri šaubos, vai būtu varējis dikti runāties ar savu tēvu, ja viņš būtu bijis dzīvs. Jo tolaik eksistēja uzskats: ej un tiec galā pats. Patiesībā tāda pieeja ir absurda, jo, kamēr tu par bērnu esi atbildīgs, nav nekāda „ej un tiec galā pats”. Jo kas notiek? Problēmas tiek risinātas vienaudžu vidū. Un tā ir laimes spēle, kādā kompānijā bērns trāpās.

Man nebija neviena, ar kuru es varētu savas mazās problēmas izrunāt. Bet es stipri šaubos, vai būtu varējis dikti runāties ar savu tēvu, ja viņš būtu bijis dzīvs. Jo tolaik eksistēja uzskats: ej un tiec galā pats.

Manā gadījumā labi bija tas, ka man patika būt un es ātri adaptējos par sevi gados vecāku cilvēku kompānijā. To diktēja mana pastiprinātā interese par mākslām, mūziku un kino. Es varēju mierīgi pļāpāt ar divdesmitpiecgadniekiem un ātri nonākt viņu lokā. Mani uz priekšu pavilka autoritātes, kuras pašas pērās uz priekšu pa dzīvi un kuras jau bija kaut ko vairāk sapratušas. No viņiem es daudz varēju iegūt.

Cik liela loma tēvam bija tavā dzīvē? 
Galvenais, kas man palicis atmiņā par manu tēvu, ir tas, ka viņš ļoti atbalstīja katru manu interesi, kas vien radās. Tas gan ir pedagoģiski diskutabls jautājums – vai tas ir pareizi –, bet toreiz man īpaši patika tas, ka viņš necenzēja mākslu: es varēju skatīties un lasīt, ko vien vēlējos. 
Ja runājam par tavu jautājumu, tad par tēvu plašāk noteikti gribētu runāt tikai labdarības maratona  "Dod pieci!" laikā, arī mums vēl ir savstarpēji nenokārtotas lietas.

Kā tas ietekmēja tevi, kad tu pats kļuvi par tēvu?
Tad šie neatrisinātie jautājumi atgriezās. Loģiski, ka brīžos, kad pašam gaidāms bērns, no zemapziņas dzīlēm izpeld jautājumi, tu neviļus sāc domāt, kādas tad bija jūsu abu attiecības, kas un kā notika?

Toms ar dēliem Evertu un Edvīnu.


Taču tu pats mērķtiecīgi gatavojies tēva lomai.
Kad mēs ar Lauru izrunājām, ka savās attiecībās pārejam nākamajā fāzē, respektīvi, domājam par bērnu, un kad jau kļuva skaidrs, ka viņš patiešām arī būs, radās jautājums, kas un kā tagad būs. Esmu jau teicis: absurdi, bet mani priekšstati par bērna gaidīšanas laiku bija vienīgi no filmas „Deviņi mēneši” ar Hjū Grantu galvenajā lomā... 
Mēs abi ar Lauru daudz lasījām un paši par savu naudu gājām uz dažādiem kursiem. Es grābstīju nelielus informācijas fragmentus no visurienes, ko vien varēju sadabūt. 
Atceros, kad ar sievu gaidījām savu pirmo dēlu, viens mans cīņu biedrs, mūziķis kādā pasākumā piesēdās klāt un teica: „Aizej uz kursiem. Jo, kad mazais piedzims, viss būs pilnīgi citādi, tagad tu to nesaproti... Piemēram, seksa kādu laiku nebūs.” Piedzimstot mazajam, viss mainīsies, un labi, ja ir kāds, kas par to pastāsta. Labi, ja vecākiem ir pieejamas lekcijas, kas palīdz saprast savu bērnu, viņa uzvedības dažādās fāzes. Kā arī lekcijas, kas palīdz pašiem vecākiem – kā saprasties vienam ar otru tikpat labi, kā tas bija pirms bērniem. 

Ar ko tu nebiji rēķinājies, kad piedzima pirmais bērns?
Es kaut kā dzīvoju pārliecībā, ka gan jau es sev, savām interesēm atradīšu tikpat daudz laika kā iepriekš. Bet tu tiec iemests jaunā situācijā un vairs nevari darīt to un nevari šito. Piemēram, šogad esmu redzējis tikai astoņas filmas. Tas ir absurds! Jā, līdz ar bērnu piedzimšanu kaut kas beidzas, kaut kas ir jāziedo. 

Ir tēvi, kas neziedo, bet turpina dzīvot kā līdz šim un domā, ka viss ir kārtībā.
Pēc laika viņi secinās, ka ģimenē nekas nav kārtībā. Ja esi ģimenē, ir taču svarīgi, lai visi jūtas labi. 
Mūsu vecākajam dēlam pašlaik ir periods, kad viņam ļoti gribas, lai mēs visi visu darītu kopā. Un man arī to gribas. Tas jau ir tas mūsu lielais projekts. Un to taču ikviens vecāks zina: ja bērni jūtas labi, arī tu pats jūties labi. 

Kopš bērnu piedzimšanas mēs nekad divatā prom no mājām neesam bijuši ilgāk par divām diennaktīm. Jo stāsts nav par to, ko gribētos mums ar Lauru, stāsts ir par bērniem: kā viņiem būtu labāk. 

Ko tu kā cilvēks līdz ar ģimenes nodibināšanu esi ieguvis?
Mieru. Kad pirmoreiz ieraugi un turi uz rokām to cilvēku, kura radīšanā esi piedalījies un kuram vienmēr būsi viena no svarīgākajām personām pasaulē, tad viss, kas notiek apkārt, šķiet tik nesvarīgs. Līdz ar bērniem tu daudz ko sāc pārvērtēt. Kopš dēlu piedzimšanas es visu laiku būvēju prioritātes. 
Es nāku no pamatīgas bohēmas. Vēl pirms bērniem sākotnēji man bija grūti pēc ballītēm mājās būt norunātajos laikos. Piemēram, teicu, ka būšu vienos, bet biju četros, teicu, ka būšu vienpadsmitos, bet atnācu vienos. 

"Līdz ar ģimeni esmu ieguvis mieru," saka Toms Grēviņš.

Laurai tas nepatika...
Bet kuram gan tas patiktu? Un es iemācījos rēķināties. Man jau pašam šķiet, ka tie dzīves pārkārtojumi, kurus esmu veicis, ir tādi minimāli, bet, kad tos sāku skaitīt, sanāk diezgan daudz. 

Zinot tavu bohēmisko dzīvesveidu, Laura varēja nobīties un neveidot ar tevi ģimeni. 
Laura saka, ka jau toreiz viņa juta, ka manī ir izteikts ģimeniskums. Es pats tajā laikā dzīvoju pēc moto: notiks tā, kā tam ir jānotiek. Un ļoti daudz kas arī mainījās. Piemēram, „Dod pieci!” kustība sākās tikai pēc tam, kad Everts jau bija piedzimis. Dēla piedzimšana deva papildu impulsu, vēlmi darīt kaut ko tādu, no kā ir jēga. Dikcija man ir laba, es šo to zinu par mūziku, un radās jautājums: kā to apvienot ar kaut ko jēgpilnu? Nedomāju, ka man tādi jautājumi liktos svarīgi, ja paša dzīvē nebūtu notikušas pārmaiņas. 
Bet, ja par bohēmu... Tie ir tikai daži cilvēki, kas spēj būt bohēmā līdz pat mūža galam. Latvijā tie ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. Ir konkrēts nakšu un piedzīvojumu limits, ko tu vari iztērēt, lai nezaudētu veselību. 
Ja analizēju, tad Lauru satiku brīdī, kad man dzīvē viss kaut kas mainījās. Lasot dažādu cilvēku biogrāfijas, var redzēt – ja mainās dažādi apstākļi apkārt, cilvēks bieži ir gatavs kardināli mainīt visu savu dzīvi. Mēs, vairāki dīdžeji, bijām aizgājuši no „Radio SWH” un uztaisījuši „Radio 101”. Ar Lauru iepazināmies burtiski pāris nedēļu pēc tam, kad „101” bija gaisā. Mēs abi baigi samīlējāmies, nu tā, ka līdz ausīm. Un tad lēnām salipām kopā. Trīs gadus vēlāk mums jau bija ģimene un nāca bērni. Ir ļoti forši būt kopā. 

Un kādas ir bijušas jūsu lielākās grūtības?
Es neteiktu, ka mums bijušas lielas grūtības, mēs visu izrunājam, un, ja sarunas nav pārāk ērtas, sarakstāmies „WhatsApp”. Tā mums nepaliek un nekrājas neizrunātas lietas. Bet mēs jau arī joprojām mācāmies, kā visu salāgot tā, lai visiem viss labi un lai neviens aiz pārguruma nenogāztos. 
Manā dzīvē ir tā pati nelaime, kas daudziem: kad sākas lieli darbu maratoni, es maz esmu mājās. Un tad ir ļoti svarīgi palikt kontaktā ar sievu un bērniem. Kaut piecas minūtes atvēlēt sarunai. Taču, tiklīdz šie darbi beidzas, es „štukoju”, kas ir tās aktivitātes, ko mēs atkal varam darīt kopā. Dienās, kad ir lielāka vaļa, es eju puikām pakaļ uz dārziņu, ar lielāko prieku gatavoju viņiem ēst. Nesen ar dēliem nodzīvoju nedēļu pa mājām – Laura viena bija Ņujorkā, bet puikām dārziņā bija karantīna.  

10 FOTO

Grēviņu ģimenes notikumu mozaīka

+ 6

Skatīt visus

Es ļoti novērtēju to, ka viņa gatavo daudz garšīgāk par visām sievietēm, ar kurām man jebkad ir krustojies ceļš. Bet, ja nopietni, visvairāk novērtēju to, ka viņa, būdama ļoti jaunos gados, bija gatava visam šim piedzīvojumam, kas tagad notiek. 
Laurai ģimene absolūti ir pirmajā vietā. Viņai ļoti svarīga ir vide, kurā dzīvojam. Ja kādreiz esmu šaubījies, vai tas ir tā vērts, tad ar laiku esmu sapratis – jā, ir tā vērts. Videi, kurā dzīvojam, ir ļoti svarīga nozīme.
Es novērtēju arī to, ka Laura ļoti smalki jūt robežu, kad iejaukties un kad neiejaukties brīžos, kad es risinu problēmas. 

Un ko tu noteikti gribētu iemācīt saviem dēliem?
Vissvarīgākais – viņiem parādīt, ka dzīves atslēga slēpjas dažādībā. Man šķiet, ka katram ir svarīgi iemācīties būt atvērtiem pret jebko. Tā ir laimīga cilvēka atslēga: tu spēj pieņemt visu, arī nesaprotamo, arī kaut ko tādu, par ko līdz galam neesi pārliecināts, arī ko tādu, kas tev ne līdz galam simpatizē. Kad Evertam prasu, kāda mūzika viņam patīk, viņš atbild: „Visa mūzika”. Tā ir lieliska atbilde. 

 

Foto: Kristaps Lapiks (Colortime) un no personīgā arhīva.