Baiba Sipeniece-Gavare: "Paturu prātā, ka manas meitas reiz kļūs par sievām"

"Ir labi, ja bērni saviem vecākiem piedzimst pareizajā laikā," sarunu ar Mammamuntetiem.lv sāk divu meitu mamma Baiba Sipeniece-Gavare. "Kad lasīju par gadījumu, ka akvaparkā mamma ar savu draugu šļūc pa "trubām", bet gadu veci dvīnīši vieni paši kuļas pa ūdeni, saprotu, ka bērniem ir piedzimuši bērni. No vienas puses labi, ka bērni tiek laisti pasaulē, nevis nogalēti, bet no otras puses – tomēr par viņiem sirds sažņaudzas. 
Vecākā meita man piedzima jau nopietnā vecumā – 28 gados. Līdz tam biju riktīgi izdauzījusies – bohēma un bezbēdīga dzīve man bija tikusi atliku likām. Jaunībā no rīta varēju pamosties Rīgā, bet vakarā attapties Maskavā. Vienmēr līdzi nēsāju pasi, jo nekad nevarēju zināt kādas iespējas dienas laikā radīsies (smejas)! Ar mani varēja notikt jebkas. Taču, kad sapratu, ka man būs bērns, es to visu mierīgi varēju nolikt uz upura altāra un par sevi uz kādu laiku aizmirst. Bet lai to varētu, vecāku prātam jābūt nobriedušam. 

Kad sapratu, ka man būs bērns, bohēmu varēju nolikt uz upura altāra un par sevi uz kādu laiku aizmirst. Bet lai to varētu, vecāku prātam jābūt nobriedušam. 

Grūtais sākums
Tā kā man savulaik bija veikta muguras operācija, ārsti ieteica bērnu pasaulē laist ar ķeizargriezienu. Kad Grieta piedzima, sākums bija ļoti grūts – viņai bija abpusējs plaušu karsonis. Gandrīz trīs nedēļas pavadījām slimnīcā, kur mazais cilvēciņš bija pieslēgts lielam vadu murskulim. 
Man vēl gadījās jauns rezidents, kurš vienu vakaru teica: “Lūdziet, mammīt, Dievu, cik vien varat, šī nakts bērnam būs izšķiroša”. Es biju izmisumā. No rīta atnākušie ārsti, kuriem vēlāk izstāstīju par sarunu, tik noplātīja rokas: “Ak, tas mūsu jaunais rezidents! Tādas lietas vecākiem nav jāstāsta!” Taču pieredzējušie ārsti strikti nostāstīja: pie bērna raudāt nedrīkst. Viņam vajag spēku un mamma drīkst nākt tikai tad, kad jūtas stipra. Te apkārt ir arī citas mammas, visas viena no otras iepaidojas un mazie bērni ļoti jūt, ja vecāki ir sakreņķējušies. Tāpēc brīžos, kad gribējās izraudāties, gāju uz liftu. Kad Grietas veselības stāvoklis uzlabojās un visas krīzes bija aiz muguras sapratu, ka man pilnīgi nekas vairs nešķiet par grūtu. Kad esi kam tādam izgājusi cauri, ikdienas grūtības  vairs nespēj izsist no līdzsvara. 

Slimnīcā man teica: “Lūdziet, mammīt, Dievu, cik vien varat, šī nakts bērnam būs izšķiroša”. Es biju izmisumā. 

Arī Hermīne piedzima ar ķeizargriezienu. Bija jau nolikts datums, bet viņa izlēma pasaulē ierasties ātrāk. Biju viena mājās, kad nogāja ūdeņi. Lai paspētu laikā, sēdos mašīnā pie stūres un pati braucu uz slimnīcu. Tikmēr arī ārste no savām mājām un vīrs no darba skrēja uz Stradiņiem. Atceros, kad braucu pāri tiltam, mani sagrāba tādas sāpes! Tobrīd ar bērnu sarunāju: “Drusku pagaidi, vēl nedzimsti.” Tiklīdz piebraucu pie slimnīcas, mani aulēkšiem veda uz operāciju zāli. Arī Hermīne nonāca priekšlaikus dzimušo bērniņu centrā, viņa bija dikti maziņa – tikai divi kilogrami, bet šoreiz es biju mierīga. Jo bērns bija vesels un man jau bija pieredze, kā būt ar pavisam mazu bērniņu. 
Kad bērniņš ir mazs, tev nav variantu, tev ir jābūt labai mammai, pati daba prasa, lai tu bērnam ziedo kādu laiku savas dzīves. 

Kad Grietas veselības stāvoklis uzlabojās un visas krīzes bija aiz muguras sapratu, ka man pilnīgi nekas vairs nešķiet par grūtu. Kad esi kam tādam izgājusi cauri, ikdienas grūtības  vairs nespēj izsist no līdzsvara. 

Bērni un kārtība
Es paturu prātā to, ka audzinu meitas, kas kādreiz kļūs par sievām saviem vīriem. Laba sieva, protams,  ir vesels komplekts, taču bez tā, ka viņai jābūt ar labu izglītību un interesantai, viņai jāpiemīt arī praktiskām iemaņām. Mājās mēs ļoti lielu uzmanību pievēršam kārtībai un tīrībai, bet bērniem un pusaudžiem tas ir visai izplūdis jēdziens.
Pašlaik Grieta jau devusies savā dzīvē, bet kamēr dzīvojām kopā, meitenēm savas istabas un skapis bija jātur kārtībā tā, lai es varu jebkurā laikā ienākt istabā un man nebūtu iebildumi. Tā kā meitenēm ir sava atsevišķa vannasistaba, arī tai bija jābūt sakoptai. Es uzskatu, ja bērni un jaunieši neprot savu visi uzturēt kārtībā, tā ir vecāku vaina. Bet es arī labi zinu, kādu titānisku darbu šo prasību uzturēšana no manis prasa. Ir brīži, kad ļoti pietrūkst spēka un tad redzu, ka putekļusūcēja slotas, noliktas pie meiteņu istabām, stāv jau divas dienas – ir uztaisīta dekorācija, ka tūlīt sāksies darbība, taču process ieilgst. Tomēr vecākiem jau ir savas sviras. Jebkuršs bērns un jaunietis grib izklaidēties. Es uz to skatos tā – ja man nebūs iebildumu pret to, kā ir savāktas un sakārtotas telpas un skapji, mēs varam runāt arī par izklaides programmu. 
Arī mana mamma bija ļoti kategoriska – mājās tīrībai jābūt, un šo līniju es turpinu. Sava darba dēļ esmu ciemojusies dažādu cilvēku mājās. Ir tādi, kas dzīvo cūcībā un nejūtas slikti. Un tas tāpēc, ka kārtības izjūta viņos nav ieaudzināta. Es pati nevaru mājās uzturēt muzejisku kārtību, tomēr kaut kādai kārtībai ir jābūt! Mūsu tautas kods ir par to, ka mums jābūt krietniem un kārtīgiem. Un kārtība nav saistīta ne ar bagātību, ne nabadzību, bet ar mūsu pašu attieksmi. Es vienmēr atkārtoju: ja bardaks ir istabā, bardaks ir galvā. Neesmu satikusi tieši nevienu cilvēku, kurš būtu cūcīgs sadzīvē, bet kristālskaidrs dzīvē. Viņš tāds arī ir – šmucīgs itin visā. 

Mammas ietekme meitas dzīvē
Tādi pienākumi, kādi man bija bērnībā, maniem bērniem nav. Jo mums diezgan smagi bija jāpiedalās lauku dzīvē: jārok kartupeļi, jāvāc mārrutki, jāaudzē tulpes un rozes, lai mamma to visu varētu vest uz tirgu pārdot. Mēs to darījām sakostiem zobiem un nesapratām, ka tas jādara, lai mums būtu par ko iztikt. Mēs to uztvērām kā mammas diktētu iegribu. Tāpēc es rīkojos citādi. Mūsu lauku mājās ir liels ābeļdārzs. Lai savāktu ābolus, reizi gadā mēs rīkojam ābolu talku uz kuru sabrauc visi, kas vien var sabraukt. Tas ir jautrs pasākums ar diplomu dalīšanu, dziesmām un dejām, vakariņām un sulu dzeršanu. Es sapratu, ka talka jāveido kā svētki, nevis smags darbs, jo bērni nesaprot, kam tas vajadzīgs? Viņi bez ābolu sulas mierīgi var iztikt. Mēs neesam bada cietēji, kuriem viss ir jāatrod zemē vai kokos, visu veikalā taču var nopirkt! To jau bērns līdz galam nesaprot, ka savs ābolītis ir ekoloģiskāks un veselīgāks.  
Tomēr lielās līnijās es atkārtoju tās prasības, kādas bija arī manai mammai. Uzskatu, ka jauniešiem ir jāprot savas drēbes izmazgāt un pogu piešūt. Tas it kā šķiet pašsaprotami, bet tas viss ir jāiemāca: kamēr meitenes bija mazas, bija jāparāda, jāpalīdz. Tas viss prasa laiku, enerģiju, pacietību.
Tā kā mums nav tradīciju ēst ārpus mājas un vakariņas gatavojam paši, meitenēm jāprot arī gatavot. Hermīne to iemācījās ļoti agri un viņu mierīgi varu atstāt uz divām dienām, zinot, ka viņa būs paēdusi.
Mājās mums ir vēl viens noteikums, kas meitenēm jāievēro. Pašlaik jauniešiem ir maniere savā starpā runāt angliski. Mans noteikums ir tāds: jūs varat runāt kaut ugru vai ņencu valodā, bet pārkāpjot mūsu mājas slieksni, ir jārunā latviski. Jo mums ir jānovērtē tas, ka dzīvojam vidē, kurā varam runāt savā valodā.

Jāņu vakarā ar vīru un jaunāko meitu lecot pāri ugunskuram.

Jaunieši un darbs
Mēs agri sākām strādāt un es uzskatu, ka arī jauniešiem atbilstoši vecumam ir jāstrādā. Tas jādara nevis tāpēc, ka mēs nevarētu atļauties meitas nodrošināt, bet tāpēc, lai viņām nerastos greizs priekšstats par dzīvi. Strādāšana dažādos darbiņos parāda realitāti – tikai tad, kad tu māki izdarīt ko tādu, ko nevar daudzi citi, tu vari cerēt uz lielāku algu. Bet līdz tam naudiņa būs neliela un tā būs ilgi jākrāj. Grietai bija 14 gadi, kad viņa sāka strādāt restorānā “36. līnija” – spodrināja glāzes, kārtoja produktus uz šķīvjiem. Pakāpeniski viņai uzticēja arvien vairāk pienākumu. Tas ļoti palīdzēja saprast naudas vērtību. Vēl mācoties vidusskolā, Grieta strādāja Dailes teātrī par garderobisti un vietu ierādītāju, brīvajā laikā bija vācu valodas privātskolotāja. Vienīgais posms, kad Grieta nestrādāja, bija laiks, kad gadu viņa mācījās Vīnē. Tur gan darbu meklēt neļāvu, jo man ir jābūt pārliecinātai, ka darbs ir drošs un meitene neriskē uzrauties uz maniakāliem onkulīšiem. Pēc vidusskolas beigšanas Grieta nofilmējās seriālā, pastrādāja smalkā restorānā  par oficianti un pašlaik līdztekus studijām Kultūras akadēmijā strādā mūzikas namā Daile. Mēs, protams, finansiāli meitu atbalstām, bet studentam ir jāprot arī pašam piepelnīties. Jā, tas nav viegli, bet tas palīdz novērtēt naudas vērtību un saprast dzīvi.  Nesen Liepājā visa ģimene vakariņojām restorānā un Grieta uztraucās – vai jūs atstāsiet viesmīlim dzeramnaudu? Protams, ka atstāsim! Jo Grieta visu redz no otras puses – cik rūpīgi kāds ir locījis salvetes, pulējis glāzes. 
Apkalpojošā sfērā strādāt ir labi arī tāpēc, ka jaunietis iepazīst cilvēkus. Šeit nāk gan jauki cilvēki, gan tādi, kuriem patīk pazemot personālu. Taču tas norūda un ļauj jaunajam cilvēkam ieraudzīt, ka nauda cilvēkus mēdz padarīt arī par kretīniem. Es gan meitām vienmēr saku: tādus cilvēkus agrāk vai vēlāk dzīve izmāca. Manā pieredzē nav bijis neviens gadījums, kad cilvēks ir darījis cūcības un būtu palicis nesodīts. 
Arī mazā meita grib strādāt, bet viņai gadu vēl par maz. 

Bērnu iedrošināt un piebremzēt
Ļoti svarīga īpašība ir patstāvība un vēlme pēc tās jau katram atnāk. Bet vecākam jāpamana bērna raksturs un jānovērtē, kurš jāpastumj uz patstāvību un kurš vēl drusku jāpiebremzē. Grieta bija bailīga, viņa bija ļoti jādrošina, savukārt Hermīnei tieksme pēc patstāvības bija jau ļoti agri. Viņa pat lāgā runāt nemācēja, kad jau neļāva man sevi pat ar acīm pavadīt. Kad viņa – mazs ķipars – vēlu vakarā pāri pagalmam gāja pie vecmāmiņas, viņa neļāva man skatīties pa logu. Ja pamanīja, ka es tomēr skatos, viņa nāca atpakaļ un noskaldīja: nedrīkst! Un tikai tad viņa atkal gāja. Viņai ļoti agri bija svarīgi, lai apkārt nebūtu nekādi uzraugi. Hermīne ļoti ātri iemācījās viena pati uz skolu iet, un jau agri viena gribēja uz Rīgu braukt. Savos 12 gados viņa jau diezgan brīvi pa Rīgu šiverē. 

Kā apieties ar pusaudzi
Pāreja no bērna uz jaunieti ir sarežģīta. Ir brīži, kad vīrs ar savu straujo raksturu saka, ka nesaprot mūsu pusaudzi un tad es ņemu visu savās rokās.
Arvien biežāk sevi pieķeru pie domas, ka jālasa speciālā literatūra vai jāmeklē kāds labs psihologs, kas parāda veidu, kā runāt ar pusaudžiem, lai viņi sadzirdētu, nevis nostātos opozīcijā. Metodes, ar kādām tikām audzināti mēs, mūsdienu bērnu audzināšanā vairs nestrādā. Bērni ir pilnīgi savādāki! Tu nevari pusaudzim pateikt: tu nedrīksti! Viņam ir nepieciešams saprast: kāpēc? Piemēram, arguments: tu nedrīksti staigāt pa tumsu apkārt, jo tas ir bīstami, neder. Jo šī ir cita paaudze, kas aug ar tehnoloģijām, kādas mūsu bērnībā nebija. Pusaudži nesaprot, kāpēc ar draugiem nedrīkst vakarā būt ārpus mājas, ja viņiem katram ir savs mobilais telefons, ar kuru var izsaukt palīdzību, ja tāda būs nepieciešama?! 
Kad man paliek pavisam grūti, atceros sevi agrā bērnībā un savus vecvecākus. Viņi uzskatīja, ka man jāprot lasīt vecajā drukā. Joprojām nesaprotu, tieši kā man šī prasme varētu noderēt? Tāpat vecmāmiņa uzskatīja, ka man jāiet baznīcā. Tikai pēc tam, kad pāris reizes ar savu skraidīšanu viņai darīju kaunu, viņa uz baznīcu mani vairs nevilka. Šīs atmiņas man palīdz paskatīties distancēti arī uz savām attiecībām ar meitām: vecākiem un vecvecākiem der padomāt, vai patiešām viss uz ko gribam uzstāt, ir nepieciešams?
Redzu, ka reti, kad vecāki var būt arī labi skolotāji bērnam. Vienam varbūt patiks, ka vecāks kaut  ko rāda priekšā, bet ar citu bērnu tiks panākts pretējais efekts – viņu tracinās jebkuras pamācības.

Baiba ar meitām.

Bērns un raksturs
Ar katru bērnu ir savas grūtības un katram jāmeklē sava pieeja. Piemēram, Hermīne uz sportu nav jāskubina, savukārt lai Grietu piedabūtu sportot, bija nezin kas jāizdomā. Arī tur vajadzēja argumentus. Piemēram, ka mums katram jābūt savāktam, ka nevaram būt kā tāds galerts. Bet no kurienes tā nepatika pret sportu, nezinu. Mums garāžā ir viss – slēpes un slidas, skrituļslidas un skrituļdēlis, riteņi, supa dēlis un burāšanas piederumi – viss tiek atbalstīts. Taču katram savas intereses. Grieta savukārt ļoti daudz lasīja, uz ko Hermīne ir jāpiespiež. Ar katru ir sava cīņa. 
Bērns no bērna ļoti atšķiras. Grietai ir ļoti pakļāvīgs raksturs. Viņa ilgi dzīvoja ar pozīciju – kaut es nevienam netraucētu. Hermīne ir pilnīgs pretstats māsai. Ar viņu neies cauri, ja kāds pateiks: jādara tā un ne savādāk. Ir ļoti daudz jāargumentē, kāpēc tieši tā jādara un visai bieži šajās diskusijās jūtu, ka es zaudēju. 

Mana māsa regulāri teica: tev ir līkas kājas! Ko es darīju? Paņēmu gaļas āmurīti un situ sev pa kājām, lai tās iztaisnotos. Tāds bija mans neglītā pīlēna ceļš. Manai mammai nebija laika kārtot mūsu savstarpējās attiecības. 

Neglītā pīlēna ceļš 
Lielākā daļa meiteņu iziet cauri neglītā pīlēna posmam, kad šķiet: esmu nesmuka. Pusaudžu gados arī vienaudži mēdz būt ļoti nežēlīgi. Es pati kā jaunākais bērns tiku norūdīta jau ģimenē. Piemēram, mana vecākā māsa regulāri teica: tev ir līkas kājas! Ko es darīju? Paņēmu gaļas āmurīti un situ sev pa kājām, lai tās iztaisnotos. Tāds bija mans neglītā pīlēna ceļš. Manai mammai nebija laika kārtot mūsu savstarpējās attiecības. 
Ar savām meitām par šiem jautājumiem runāju. Rādu slavenību bildes bērnībā un tagad. Tie, kas bijuši neglīti, pieaugot ļoti mainās. Un man šķiet, ka tas, ka esi nemierā ar savu izskatu, nav slikti, jo tad augot tev ir vēlēšanās sevi smuki izveidot. Pārbriedušās skaistules, kurām šķiet, ka gadi uz viņām neattiecas, kuras neatbilstoši vecumam ģērbjas un krāsojas, ir vienkārši briesmīgas! Meitām esmu stāstījusi, ka tās meitenes, kuras mūsu skolā bija skaistules, tagad ir bez zobiem, trīsreiz šķīrušās un neko nav sasniegušas. Bet tās, kas bija pelēkās peles, ir uzmirdzējušas. Taču tu nedrīksti nolaisties. Man ļoti nepatīk meitenes, kas par sevi nerūpējas. Ja nevīžību pamanu savās meitās, pabaros: konkurence neguļ! Tai pat laikā mammām jāsaprot, ka meitām ir svarīgi dzirdēt, ka viņas ir smukas un tas smukais meitenēs katrreiz jāatrod un jāuzteic.

Mammai un meitai nav jābūt draudzenēm
Bet meitai jāzina – mamma vienmēr uzklausīs. Bērniem ir jāaug ar sajūtu: lai kādi viņi būtu un ko darītu, mājās vieta viņiem vienmēr atradīsies, šeit viņus sapratīs un nenosodīs. Bet tas nenozīmē, ka mēs uz notikumiem skatāmies vienādi. Grieta man ļoti daudz stāsta, dažkārt grib dzirdēt padomu, bet baidos, ka mani padomi viņai nenoder. Mēs esam ļoti dažādi tipāži. Grieta ir maigāka, daudz vairāk analizē attiecības ar citiem cilvēkiem, viņus mēģināt saprast. Ja man kaut kas šķiet nepieņemami, es nocērtu kā ar nazi: ar tādu es vairs ne runātu, ne vispār viņu pamanītu! 
Vecāki aug kopā ar bērniem un, man šķiet, ka ļoti svarīgi ik pa laikam spēt iejusties bērnu ādā un uz pasauli paskatīties viņu acīm. Hermīnei nesen latviešu valodā bija pārbaudes darbs: jāizlasa intervija ar vienu rakstnieci. Saprotu, ka pati viņa nelasīs, tāpēc lasīju priekšā. Intervijā žurnāliste uzdod jautājumu: kur jūs gūstat prieku? Un rakstniece atbild, ka vieglāk dzīvot kļūst brīdī, kad saproti, ka prieku var gūt arī mazajās lietās, piemēram, kad tu ceriņos atrodi pieclapīti. Hermīne to dzirdot, savam vecumam atbilstošā intonācijā noteica: “Sviests kaut kāds!” Kāda pieclapīte, kad pusaudzim aktuāls ir būt vai nebūt! (Smejas) 
Tai pat laikā meita ir ļoti empātiska, viņa stāv un krīt par saviem draugiem. Es meitu esmu iedrošinājusi: nebaidies būt nepopulāra savā viedoklī. Lai aizstāvētu nepopulāros un vājos, jābūt lielai drosmei. Ja tev tāda būs, visi ar tevi rēķināsies. Neesi gļēva un nepakļaujies bara instinktam. 
Pusaudžu vecums ir grūts, jo jaunieši mēģina uztaustīt otra vājās vietas un robežas. Tiklīdz tu parādi savu vājo punktu, otrs pa to sit. Tāpēc meitām esmu mācījusi: nerādi savas švakās kārtis. Pat ja tev ir tikai viens trumpis, rādi tikai to. Švakās kārtis ir domātas mums – mājiniekiem. 

Tu nedrīksti būt par kājslauķi citiem, ja centīsies būt laba un ērta, citi pārstās tevi cienīt. Katrai mums jābūt ar savu mugurkaulu. Jā, laipnai, atsaucīgai, jaukai, bet vienlaikus ar savu nostāju.

Nabassaite, kas jāpārcērt  
Vecākā meita bija īsts mājas bērns. Bet sešpadsmit gados viņai radās iespēja gadu mācīties prestižā skolā Vīnē. Lai gan Grieta bija ļoti nobijusies, teicu: Tādu iespēju garām laist vienkārši nedrīkst. Grieta bija ļoti jāiedrošina. Pusgadu skaipā stundā runājāmies. Tolaik meitai sacīju, ka visur pasaulē mīl atvērtus cilvēkus. Ja tu sēdi istabā ierāvusies un nekur neej, visbiežāk neviens tevi nekur aiz rokas laukā nevilks. Ej pati pie cilvēkiem! Ja esi atvērta, gaiša, pozitīva un citiem savas problēmas neuzkrauj, cilvēki tevi mīlēs! Ja citas meitenes tevi aicina skriet, skrien! Pat ja tev tas nepatīk, tas nāks par labu, jo asinsrite uzlabosies un tu atbrīvosies no skumjām. 
Šis gads bija ļoti vērtīga dzīves skola, kad meitai bija jāiemācās pašai par sevi pastāvēt. Jo pusaudžu vecumā jaunieši pārbauda viens otra robežas. Viens piemērs. Ienāk istabas biedrene ar savu čali un čalis Grietai saka: “Izej tagad ārā pastaigāties, mums ir savas darīšanas!” Tad gan meitu mācīju, ka nedrīkst pieļaut, ka tevi dzen laukā no tavas istabas. Grietai to vajadzēja piedzīvot, lai saprastu, ka tu nedrīksti būt par kājslauķi citiem, ja centīsies būt laba un ērta, citi pārstās tevi cienīt. Katrai mums jābūt ar savu mugurkaulu. Jā, laipnai, atsaucīgai, jaukai, bet vienlaikus ar savu nostāju.
Kamēr Grieta vēl nebija iedzīvojusies, es viņu iedrošināju: ja tu pavisam nespēsi, pat ja nevarēšu nopirkt lidmašīnas biļeti, kāpšu auto un jau rīt būšu pie tevis, lai vestu mājās. Šis jautājums, kad bērnu pastumt patstāvības virzienā un kad nepāršaut pār strīpu, ir ļoti jāizvērtē. Arī Hermīne grib mācīties ārzemēs, bet mēs iebildām, ka vēl nav īstais vecums. Kad Hermīne paaugsies, viņa noteikti to drīkstēs darīt, bet vēl ir par agru. Hermīnes draudzeni vecāki aizsūtīja uz Japānu. Bērns nezināja ne valodu, ne vietējās tradīcijas un pēc trim mēnešiem, kad bērns bija uz nervu sabrukuma robežas, viņu atsūtīja mājās. Tas tomēr ir jāmāk izvērtēt – kādā vecumā un uz kuru valsti bērnu sūtīt. Grieta brauca uz Vīni, labā līmenī zinot vācu valodu. 

Ģimenes tradīcija - slēpošana. Baiba ar vīru un jaunāko meitu.
 

Mātei jābūt mierā ar savu dzīvi
Lai izaugtu laimīga meita, tādai jābūt arī mammai. Bēdu sagrauzta, nelaimīga mamma šo izjūtu nodod tālāk arī savām meitām. Ir sievietes, kurām neiet ar vīriešiem un ja viņas visu laiku ir neapmierinātas ar vīriešu dzimumu, neapzināti meitām tiek iepotēta nepareizā informācija. 
Es uzskatu: ja vecāki nespēj sadzīvot, ģimene nav jāsaglābj par katru cenu. Kaut vai tāpēc, lai bērniem bērnība netiktu nepadarīta par elli. Mana mamma ar tēti nedzīvoja saticīgi. Un mums katrs viņu konflikts sagādāja milzīgus pārdzīvojumus. Tajā brīdī, kad vecāki izšķīrās, visi uzelpoja. Par laimi viņi saprata, ka visu laiku dzīvo karā un pamierā, bet nekad ne mierā. Tāpēc vēlreiz uzsveru – tajā dienā, kad viņi izšķīrās, visiem kļuva labāk.  Acīmredzot viņu uzdevums bija saiet kopā tikai uz laiku, lai radītu bērnus. Kad vecāki izšķīrās, mamma kļuva mierīgāka, dzīvespriecīgāka, pēc laika apprecējās vēlreiz un bija laimīga. Mans tētis ir miris un arī mammas otrais vīrs nomira, taču mamma joprojām ir optimisma un enerģijas iemiesojums. 

Ja vecāki nespēj sadzīvot, ģimene nav jāsaglābj par katru cenu. Mana mamma ar tēti nedzīvoja saticīgi. Un mums katrs viņu konflikts sagādāja milzīgus pārdzīvojumus. Tajā brīdī, kad vecāki izšķīrās, visi uzelpoja. 

Ideālu partneru nav
Meitas redz manu un vīra attiecību modeli.  Mēs visi esam ļoti temperamentīgi, izskaidrošanās reizēm notiek ļoti skaļi, turklāt skaļi izskaidrojas visi ar visiem.(smejas)  Reizēm, kad vīrs ņemas, piemiedzu meitām ar aci – šo laižam pār galvu un vēlāk darīsim pa savam. Meitām stāstu, ka ideālu partneru nav. Tev vienmēr ar kaut ko vajadzēs samierināties un kaut ko norīt. Jautājums, ar ko? Viena lieta ir samierināties ar cilvēku, kuram straujš raksturs, bet cita – ar alkoholiķi, patoloģisku ģimenes krāpēju vai spēlmani. 
Mēs mājās smejamies: vai nu cilvēkiem raksturs  ir briesmīgs vai tā nav nemaz (smejas). Un kad man šķiet, ka nu jau vīrs izpaužas par daudz, es labi apzinos, ka arī pati neesmu nekāda dāvana vientuļam vīrietim. 
Domāju, ka meitām būs grūti atrast partneri, jo viņas uzaugušas izteikti vīrišķīga vīrieša klātbūtnē, kuram ir viedoklis, kurš vienmēr ir situācijas noteicējs. Nav daudz lietu, ko viņš neprastu un ja patiešām kaut ko neprot, tad zina, kā visu noorganizēt, lai viss tiktu izdarīts. Vīrs ir izteikti vīrišķīgs un ar tādu dzīvojot kopā jābūt gan pacietībai, gan gudrībai. Bieži Hermīnei saku: nu kā tu nesaproti, ka ir situācijas, kad nevajag lēkt uz ecēšām, kad vajag vienkārši paklusēt. 

Nelaimīgas sievietes nevienam nepatīk
Nevienam cilvēkam nav izdevies nodzīvot dzīvi bez sirdssāpēm un nelaimēm, bet jautājums, vai tu to uztver cienīgi vai nē. Tavām nebūšanām nav jāiet kopā ar tevi  sabiedrībā, nav jākļūst par tavu lozungu. Sabiedrībā izejot, tev ir jābūt citiem derīgai, nevis par nastu.
Sieviete ir radīta, lai būtu pievilcīga. Savāktai ir jābūt katru dienu – matiem, nagiem, sejas ādai, zobiem ir jābūt sakoptiem. Kādreiz skatos uz sievietēm un domāju: vai tiešām veikalos šampūni beigušies? Vai patiešām ir tik traki, ka nevar pie friziera aiziet? Bet  signālu kā rūpēties par sevi mammas meitām nodod nevis ar vārdiem, bet darbiem. Par sevi jārūpējas nevis, lai patiktu citiem, bet sev. Ja nepatiksi sev, nepatiksi nevienam. 
Savām meitām mācu – tev jābūt interesantai un ar humoru. Sabiedrībā tevi gaidīs, ja nāksi nevis kā patērētāja, bet ar savu pienesumu. Ja ej uz ballītēm, negaidi, lai kāds tevi izklaidē. Ej ar domu, ka šai vakarā arī tu esi tā, kas radīs daļu no jautrības. Ja sieviete šādi dzīvo, kāpēc lai viņa justos nelaimīga?! Vīrietis pie sievietes jau to arī meklē – enerģiju! Viņš ir kā viedierīce, kuram no rīta jāaiziet uzlādētam un mājās pārnākot atkal jāspēj pie savējiem uzlādēties. 
Arī ģimenē ir jāprot radīt prieku. Tāpēc savās mājās rīkojam svinības ar daudziem viesiem, mums ir kārtīgi Jāņi ar puķu lasīšanu, mājas dekorēšanu un ugunskura kuršanu un lustīgi Ziemassvētki. Ja man kāds jautā, kā pēc daudzajiem svētkos novadītajiem pasākumiem, es vēl varu kaut ko organizēt mājās, atbildu: es negribu lēkšot tikai pa citu cilvēku svētkiem, man vajag arī savējos, lai es neapzagtu savus bērnus. Bērniem ir vajadzīga bērnība ar svētkiem un svinībām. Foršākais ir tas, ka meitenes savās dzimšanas dienās, kad prasu, ko mēs aicināsim, atbild: visus radus! Pie radiem, protams, tiek pieskaitītas ne tikai vecmāmiņas un vectētiņi, krustmātes un krusttēvi, bet arī mūsu daudzie draugi. Un meiteņu draugi grib svinēt ar mums arī Ziemassvētkus un Jāņus. Un tas ir labi: ja viņu ģimenēs šos svētkus nesvin, tos svinēt viņi iemācās pie mums.
Bet iemācīt bērniem svinēt svētkus ir ļoti svarīgi. Pretējā gadījumā patiesi var rasties nepareizs priekšstats par šo pasauli. Šeit mēs esam nākuši priecāties! Bet lai varētu priecāties par dzīvi un radīt krāšņus svētkus, ir arī jāpastrādā.