Psiholoģe Dace Bērziņa par vardarbību bērnu vidū: Ne vienmēr tas, kurš ārēji izskatās visagresīvākais, ir situācijas iesācējs

Sāksim ar pirmskolas izglītības iestādi! Kam vecākiem jābūt gataviem, savu bērnu palaižot dārziņā?
Vispirms vecākiem vajadzētu zināt bērna vecuma īpatnības. Ja bērnudārzu sāk apmeklēt trīsgadnieks, jārēķinās, ka šai vecumā bērns ir egocentrisks, viņš uz apkārtējo pasauli skatās tikai no savām pozīcijām. Bērns vēl nesaprot, ka arī citiem var būt tādas pat vēlmes kā viņam. Ja vēl kāds cits bērns gribēs tieši to pašu rotaļlietu, mazais automātiski konkurentam var iesist. Un nevis tāpēc, ka viņam būtu mērķis darīt otram pāri, bet gan lai realizētu savas vēlmes.
Ļoti svarīgi jau no agrīna vecuma (pusotrs līdz divi gadi) bērnam mācīt automatizēt viņa paradumus. Ja bērns grib kādam sist vai spert, viņa darbību jāaptur un jātransformē citā. Bērnam svarīgi arī teikt: otram nedrīkst sist, jo viņam sāpēs.  Bērns vēl nesaprot šo vārdu jēgu, bet ar savu rīcību mēs bērnā automatizējam paradumu nedarīt otram pāri. Bērniem, kuriem tas ir iemācīts, iejusties bērnudārzā ir krietni vieglāk, jo viņi ir apkārtējiem patīkami. Lielākās problēmas rodas bērniem, kuriem tas nav mācīts, jo vecāki domājuši, ka bērns vēl par mazu. Vissliktākais ir scenārijs, kad vecāki nostājas pozīcijā: mūsu bērniņš vēl mazs, viņš nesaprata, ko dara. Parasti šādos gadījumos speciālists uzdod jautājumu: kā jūs reaģētu, ja kāds cits bērns pret jūsējo izturētos tāpat kā jūsējais izturas pret citiem, un  jūsu bērnam kāds ar dūrēm nāktu virsū?
Protams, tas ir normāli, ka mazs bērns noreaģē impulsīvi. Taču pieaugušajam ir jārāda robežas, kas ir un kas nav pieņemami. 

Bet kā rīkoties vecākiem, ja bērns sūdzas, ka grupiņas biedrs viņam dara pāri?
Iet runāt ar audzinātāju, lai saprastu kas notiek.  Nevajag nevienu apsūdzēt, jo biežas ir situācijas, kad bērns pārspīlē. Piemēram, ja bērns iepriekš audzis klusā mierīgā vidē, viņā trauksmi var radīt kāds cits skaļš un izteikti ekstraverts bērns, jo īpaši, ja viņš ir kinestētiķis: tas ir, kontaktējas pieskaroties, saņemot aiz rokas, paraustot. Kontrasts ir liels un bērnam vajadzīgs laiks, lai pie tā pierastu. 
Dažkārt problēma ir tā, ka paši vecāki palaiž bērnu dārziņā ar izjūtu, ka viņam šeit noteikti klāsies grūti: bērns to jūt un atbilstoši reaģē. 
Taču ir viena nopietnāka lieta. Ja vecāki biežāk glāsta savu telefonu, nevis bērnu, vai ir ļoti aizņemti darbā, bērns kādā brīdī pamana, ka tiklīdz viņš pasaka, ka viņam klājas slikti, viņš nonāk vecāku uzmanības centrā. Tad bērns sāk stāstīt nenotikušus faktus kā par audzinātājām, tā citiem bērniem, lai vecāki atkal viņam pievērstos un viņu žēlotu. Bet bērns var būt vienkārši noguris no bērnudārza, tāpēc izdomā veidus, kā vecākus iežēlināt, lai viņš varētu palikt mājās. 

Ja vecāki biežāk glāsta savu telefonu, nevis bērnu, vai ir ļoti aizņemti darbā, bērns kādā brīdī pamana, ka tiklīdz viņš pasaka, ka viņam klājas slikti, viņš nonāk vecāku uzmanības centrā. Tad bērns sāk stāstīt nenotikušus faktus kā par audzinātājām, tā citiem bērniem. 

Kā vecākiem atšķirt, kad bērna teiktais jāizvērtē kritiski un kad tomēr jāceļ trauksmes zvans?
Ja bērns sūdzas, ka cits bērns viņam darījis pāri, vajadzētu uzdot jautājumu: un ko tu pats darīji? No bērna atbildes mēs varam secināt, vai bērns nav izprovocējis otra bērna rīcību. Ja bērns uzsver, ka pilnīgi neko nav darījis, tad vecāks var teikt, ka lūgs audzinātājai pievērst lielāku uzmanību šādām situācijām un parunāties ar bērniem. Kļūda ir bērnam teikt: audzinātāja otru bērnu sabārs! Jo tie bērni, kas paši tiek bārti un sodīti, gūst triumfu, ja soda kādu citu. Katrs konflikts ir ļoti rūpīgi jāizvērtē. Jo mēdz būt tā, ka bērns grib, piemēram, no otra dabūt kādu mantu, tas to uzreiz neatdod un tad bērns sūdzas: man sita. Viņš grib, lai pieaugušie nosoda otru bērnu, jo nenotika tā, kā viņam pašam gribējās. 

Psiholoģe Dace Bērziņa darbā ar bērnudārza bērniem.
 

Pieļauju, ka dzirdot, ka bērnam kāds dara pāri, vecāku emocijas var iet pāri malām un ne vienmēr viņi ir gatavi mierīgai sarunai.
Tā ir. Vissliktāk ir tad, ja vecāki izveido whatsapp grupas čatu, kurā, nenoskaidrojot visus faktus, zākājas par kādu bērnu un viņa vecākiem. Tad konflikts samilzt ļoti liels. Visās strīdus situācijās ir svarīgi  uz vietas runāt par notiekošo ar visām iesaistītajām pusēm, ja nepieciešams, klāt piesaistot arī kādu speciālistu vai administrāciju. Šādi parasti visi atrod kopīgu valodu, jo nav jau tā, ka vieni vecāki audzina mežoņus, bet otri – enģelīšus. 
Ir viena ļoti svarīga lieta: lai bērns veiksmīgi nobriestu, vecākam pēc iespējas ātrāk jāiemācās uz savu bērnu paskatīties ar tādām pašām acīm, ar kādām viņš skatās uz jebkuru citu bērnu. Tas nenozīmē, ka savs bērns ir jāatstumj vai nav jāmīl, bet ir svarīgi bērnam uzlikt robežas. Ja mēs bērnam sakām, ka citiem pāri darīt nedrīkst, mēs patiesībā par viņu parūpējamies: bērnam turpmākajā dzīvē būs vieglāk veidot attiecības un sadzīvot ar citiem. Tos bērnus, kas dara pāri, vienaudži atstumj.  

Un tomēr ik pa laikam nākas no vecākiem dzirdēt par situācijām, kad, piemēram, viens bērns terorizē visu grupiņu
Parasti tie ir bērni, kas nav mācīti rēķināties ar citiem. Nonākuši jaunā vidē, viņi jūtas kā stūrī iedzīti zvērēni. Jāsaprot, ka neviens bērns, kurš jūtas labi, neuzvedas slikti. Slikti uzvedas tie, kas nezina, kā citādi rīkoties un nesaprot situācijas. 
Diezgan liela problēma izglītības iestādēs ir impulsīvie bērni. Impulsivitāti diktē iedzimtas nervu sistēmas funkcionālas īpatnības, kad ierosas procesi smadzenēs ir stiprāki par bremzēšanas procesiem. Kad šie bērni pieaug, viņi ir ļoti azartiski cilvēki, ar lielām darba spējām, viņi aizdegas par dažādām idejām un daudz savā dzīvē sasniedz. Bet mazos gados viņi ļoti vētraini reaģē uz ierobežojumiem un situācijām, kurās kaut kas nenotiek viņiem pa prātam. Šie bērni salīdzinoši biežāk nodara pāri citiem bērniem, viņus ir grūtāk disciplinēt kā vecākiem, tā pedagogiem. Tomēr, kā liecina mana prakse, ja bērnam konsekventi tiek atgādināts, kā viņš rīkoties nedrīkst un kā savukārt noteiktā situācijā vajadzētu rīkoties, ap piecu gadu vecumu viņa nervu sistēma nostabilizējas un bērns emocijas pauž jau krietni pieņemamākā veidā. 
Mēs nevaram ignorēt arī bērnus ar autiskā spektra traucējumiem, neiroloģiskām saslimšanām. Šiem bērniem ir nepieciešama liela apkārtējo izpratne. Ne vienmēr šiem bērniem ir nepieciešamas specializētās izglītības iestādes, ļoti bieži viņi var apmeklēt gan vispārizglītojošos bērnudārzus, gan skolas. Bet ideālajā variantā viņiem ir vajadzīgs asistents, kurš novērš iespējamās konfliktsituācijas vēl pirms to rašanās. Diemžēl līdz tam mums vēl tāls ceļš ejams.
 

Jo mazāk bērns ir pārliecināts par sevi, jo apdraudošāka viņam šķiet apkārtējā vide un jo biežāk viņš aizsargājas uzbrūkot citiem. 

Ja runājam par veseliem bērniem, ko vajadzētu saprast vecākiem, kuru bērns ir vardarbīgs pret citiem?
Visbiežāk vardarbību izraisa bērna pašvērtējuma problēmas. Jo mazāk bērns ir pārliecināts par sevi, jo apdraudošāka viņam šķiet apkārtējā vide un jo biežāk viņš aizsargājas uzbrūkot citiem. 
Bet bērna kompleksus veido vecāku kompleksi. Tiem vecākiem, kuri paši jūtas mazvērtīgi, gribas perfektu bērnu, jo tad bērns kļūst par viņu pievienoto vērtību. Taču tas sev līdzi nes attieksmi – mans bērns nedrīkst kļūdīties. Ir divi varianti kā vecāks reaģē brīžos, kad bērns kļūdās. Vienā gadījumā viņu sāk ļoti kritizēt, otrā – vecāks ignorē bērna trūkumus, bet uzsver, ka visi dara bērnam pāri. Abos gadījumos bērnam  neveidojas adekvāta pašapziņa. Prasmīgi vecāki, mīlot savu bērnu, prot priecāties par bērna reālajiem sasniegumiem, un tai pat laikā palīdz bērnam saprast, ka viņš ir labs un mīļš, arī nebūdams pasaules čempions. 

Vardarbība var nebūt tikai fiziska. Kas provocē bērna vēlmi paņirgāties par otru? Piemēram, skolās dzirdam par to, ka turīgāku vecāku bērni apsmej tos, kas sliktāk ģērbušies.
Pie vainas tā pati mazvērtības izjūta. Ja kāds bērns ņirgājas par otra apģērbu, tas liecina, ka viņš gan tiek lutināts ar lietām, bet no tuvākajiem cilvēkiem nav saņēmis pašu svarīgāko – uzmanību un mīļumu. Tie bērni, kas jūtas saviem vecākiem vajadzīgi un nozīmīgi, būs ne tikai empātiski, viņi arī draugus izvēlēsies neatkarīgi no to materiālā stāvokļa. Bērni, kas citus apsmej, jūtas mazvērtīgi, tāpēc meklē veidu, kā to kompensēt, kā pakāpties uz otra rēķina. Tam, kurš jūtas vērtīgs, uz otra pakāpties nevajag. 

Bērni, kas citus apsmej, jūtas mazvērtīgi, tāpēc meklē veidu, kā to kompensēt, kā pakāpties uz otra rēķina. Tam, kurš jūtas vērtīgs, uz otra pakāpties nevajag. 

Vai vecākiem par sevi un savu audzināšanas stilu jāpadomā arī tajā gadījumā, ja tieši viņu bērns ir tas, kuru regulāri apsmej?
Bērni, kuri jūtas mazvērtīgi, var paņirgāties par jebkuru. Taču, ja apceltajam viss ir kārtībā ar pašapziņu, viņš teiks: “Nu un tad, ka man nav tik dārgs džemperis kā tev? Toties mana mīļā ome man to noadīja, tāpēc man tas ir dārgs”. Ja bērnam ir adekvāts pašvērtējums, viņš nekļūs par upuri. Ar šādu bērnu apcēlējs savu mērķi nevar sasniegt. 
Ja par kādu bērnu regulāri ņirgājas, vecākiem vajadzētu padomāt, kāpēc mans bērns nespēj sevi aizstāvēt. Nereti paši vecāki dzīvē jūtas bezspēcīgi, tāpēc šo izjūtu – es jau neko nevaru mainīt, ar visu jāsamierinās – iedveš arī bērnam. 
Vēl bieži par sevi nespēj pastāvēt hiperaprūpētie bērni. Tāpēc vecākiem, jau bērnam mazam esot, palīdzību vajadzētu piedāvāt vien tad, ja bērns pats jau mēģinājis situāciju atrisināt, bet viņam tas nav izdevies. Un arī tad nevis izdarīt bērna vietā, bet kopā situāciju izanalizēt, lai bērns saprastu, kā nākamreiz varētu rīkoties citādi. 
Ir vēl kāds aspekts. Ir bērni, kas neapzināti demonstrē pasīvi agresīvu uzvedību: ar riebīgām frāzēm, ļaunām izjokošanām viņš izprovocē cita bērna uzbrukumu, lai tādā veidā atbrīvotos pats no savas iekšējās agresijas. Bērnā ir liela emocionāla spriedze, bet viņš zina: ja kaut ko sliktu darīs, viņu sodīs. Tāpēc viņš iemācās provocēt citus, lai tie citi ir sliktie, bet viņš saglabā labo tēlu. Gandarījumu viņš gūst brīdī, kad izprovocētais uzbrucējs saņem sodu. Tāpēc pieaugušajiem, kas ir blakus, ir ļoti jāizvērtē katra situācija.

Ir bērni, kas neapzināti demonstrē pasīvi agresīvu uzvedību: ar riebīgām frāzēm, ļaunām izjokošanām viņš izprovocē cita bērna uzbrukumu, lai tādā veidā atbrīvotos pats no savas iekšējās agresijas.

Kas būtu jādara pedagogiem, lai skolās vardarbības epizodes neattīstītos, bet tiktu pārtrauktas? 
Jau 1.septembrī saņemot jauno klasi, skolotājam vajadzētu izskaidrot, kāpēc un kādi ir viņa principi, ko viņš skolā pieļaus un ko nē; bērnam kļūst skaidras pieļaujamības robežas. Nebiedēt ar iespējamiem sodiem par robežu pārkāpšanu, bet kopā ar bērniem izrunāt, kāpēc šādas robežas vajadzētu ievērot, un kādas būtu tālejošās dabiskās sekas robežu pārkāpšanai; ne tik daudz akcentējot, “ko citi tev var izdarīt”, bet gan “par kādu cilvēku tu kļūsi, un kādas attiecības tev būs ar citiem”.
Diemžēl sastopoties ar fizisku vai verbālu vardarbību, arī pedagogi apmulst. Un tad seko divi negatīvi scenāriji: pirmajā gadījumā pedagogs to ignorē cerībā, ka vardarbība beigsies pati no sevis. Bet tā nemēdz būt. Otrajā gadījumā pieaugušais pats kļūst uzbrūkošs, viņš mēģina bērna agresiju apturēt agresīvā veidā. Bet šādi viņš izprovocē vēl vairāk agresijas.

Kā agresiju apturēt?
Parādot savu noteiktu attieksmi. Piemēram, bieži klasē skolēni viens otru apsmej, ja kāds kaut ko nezina. Skolotājam uzreiz jāreaģē: “Mēs visi visu zināt nevaram. Tev arī nepatiktu, ja tevi apsmietu, tāpēc neizturies tā pret citiem”. Tie ir tikai divi teikumi, bet tie parāda skolotāja attieksmi. Ir ļoti svarīgi nodot vēstījumu, ka skolotājs nostāsies tā pusē, kuram dara pāri. Ja pedagogs pieturas pie šī principa, klasē savstarpējie konflikti mazinās, jo bērni sāk justies droši – ja man darīs pāri, es nebūšu viens. Ļoti svarīgi ir arī pret bērniem izturēties ar cieņu un rādīt pozitīvu piemēru. Piemēram, ja kāds skolēns nolamā skolotāju, nevajag bļaut pretim: ko tu atļaujies! Svarīgi, ka pieaugušais neaizvainojas kā mazs bērns, bet situāciju spēj bezkaislīgi izanalizēt. Pieaugušajam vajadzētu parādīt savu attieksmi, likt bērnam saprast, ka viņš ir pārkāpis robežas, bet nenolaisties līdz bērna līmenim. Dažkārt skolotāji saka: mēs jau neko bērnam vairs nevaram aizrādīt, tikai bērniem ir tiesības. Patiesībā skolotāju teiktajam ir sekojošs zemteksts: es pret bērnu nevaru būt tikpat agresīvs, cik viņš ir pret mani. Taču skolotāja uzdevums ar savu piemēru ir parādīt, kā iespējams apturēt agresīvu rīcību, pašam nekļūstot agresīvam. Šāds skolotājs kļūst par autoritāti bērnu acīs.
Diemžēl dažkārt jauniešu agresīvās reakcijas tiek izprovocētas ne tikai no klasesbiedru, bet arī skolotāju puses. Viena situācija: skolēns ļoti rupjā vārdā nosauca savu skolotāju. Visi bija sašutuši, kā viņš tā varēja atļauties?! Kad skolēnam uzdeva tiešu jautājumu, kāpēc zēns tā rīkojies, viņš sacīja: bet kāpēc skolotāja varēja teikt, ka pēc mana brāļa cietums ilgojas? Skolotāja ar necieņu runāja par bērna ģimenes locekļiem, bet pretim gaidīja cieņu. Bet tā nemēdz notikt: pret pieaugušā necieņu arī bērns atbild ar necieņu. Tāpēc ir diezgan vērīgi jāskatās, ko dara pieaugušie, kā rīkojas bērni savā starpā, lai saprastu, kas patiesībā notiek. Ne vienmēr tas, kurš ārēji izskatās visagresīvākais, ir situācijas iesācējs. 

Dažkārt skolotāji saka: mēs jau neko bērnam vairs nevaram aizrādīt, tikai bērniem ir tiesības. Patiesībā skolotāju teiktajam ir sekojošs zemteksts: es pret bērnu nevaru būt tikpat agresīvs, cik viņš ir pret mani. 

Droši vien arī vecāki labu gribot, dažkārt dažādas situācijas palīdz nevis bērnam nolīdzināt, bet uzkurina tās vēl vairāk.
Jā, vecākiem nevajadzētu visos konfliktos mesties pa vidu. Mazs bērns sākotnēji jutīsies komfortabli, jo vecāki par viņu cīnās, bet, no otras puses, viņš tādā gadījumā neiemācās pats risināt konfliktus sociāli pieņemamā veidā,  jo nejūtas patstāvīgs, pašpietiekams cilvēks. Pusaudžu gados, kad vecāku aizstāvības sāk traucēt attiecībām ar vienaudžiem, šie bērni vecākiem vairs neko nestāsta. 
Otra kļūda ir teikt: ja tev sit, sit pretim! Ja bērns sitīs, vai tāpēc kāds gribēs ar viņu draudzēties? Nē, bērns iegūs ienaidnieku, kurš gaidīs piemērotu brīdi, lai ar vārdiem vai darbiem sistu atkal viņam. Līdz ar to šādi padomi veicina tikai to, ka bērns skolas vidē visu laiku jutīsies nedroši. 
Mēs pārāk maz novērtējam ar lielu pārliecību izteiktus vārdus. Esmu redzējusi mazu meiteni, kas lielu puiku apstādina ar dusmīgi izteiktu “stop”. Un to pašu var darīt pieaugušie, ja redz, ka svešs bērns pārkāpj vispārcilvēciskās normas. Mums nevajag viņu raustīt, purināt un apsaukāt, bet drīkstam viņu apturēt, ja viņš dara kādam pāri. Un to var izdarīt ar vārdu vien, kas izteikts ar iekšēju spēku. Diemžēl bieži paši pieaugušie  izsakās par jaunajiem, ka viņi tādi un šitādi, pārkāpj visas robežas, “cik briesmīga ir mūsdienu jaunatne”, bet tā ir augstprātīga, pazemojoša attieksme no pieaugušo puses, kas konkrēto situāciju neatrisina. Situācijas risina tikai konsekvents prasīgums apvienojumā ar korektu attieksmi un pieaugušā cilvēka pārliecība, ka es drīkstu no jaunajiem prasīt ievērot to pašu, ko prasu no sevis.