Diāna Zande par 23 gadiem laulībā un tarakāniem galvā: "Vēl tagad brīžam gribas mest visu pie malas un skriet prom"

Jūsu daļa grāmatā bija psihologa atbildes vēstules stāstiem par “tarakāniem” sieviešu galvās. Cik viegli jums šī grāmata nāca? Un kādi ir jūsu pašas galvenie “tarakāni”?
Jau grāmatas sakarā atdzīvojas viens no maniem “tarakāniem”. Es joprojām šaubos: vai visu izdarīju riktīgi? Zinu, ka veicu pareizu izvēli, bet manas iekšējās šaubas tomēr nerimstas. Jo vairāk mēs ejam dziļumā savā profesijā, jo mazāk sākam izteikt stingrus apgalvojumus. Jo jau zinām, ka katrs apgalvojums var būt arī kļūdains. Bet šāda literatūra – pašpalīdzības, sieviešu vai kā nu to nosaucam – bieži vien kaitina ar to, ka izliekas zinām, kā tad IR. Zina, KĀ. Par to rakstot visvairāk domāju: lai nebūtu tā baisā “es zinu, kā ir pareizi”. Jo es nezinu, KĀ!

Un vēl, rakstot šo grāmatu, daudz domāju par to, ka mēs, psihologi un psihoterapeiti, par maz ejam ārā no saviem kabinetiem. Par maz rakstām parastam cilvēkam saprotamus rakstus un grāmatas. Tas ir ļoti plašs un Latvijā diezgan tukšs lauks, bet cilvēkiem tas ir vajadzīgs. Un tad uzrodas tie citi, kas to aizpilda. Jebkurš cilvēks var nosaukt sevi, kā grib. Kaut par vēdisko pilotu”. Runāt kaut kādas vispārzināmas frāzes. Bet ķeza sākas brīdī, kad viņš par to ņem arī naudu, un vēl lielāka ķeza – kad individuāli stāsta visādus brīnumus. Man ir klienti, kas apmeklējuši šādus “speciālistus”. Tāpēc varu ne tikai iztēloties, kādus stāstus viņi pie šādiem ekspertiem saklausās… Un kā tos uztver, un ko tie nodara cilvēkiem, kas patiesībā varbūt vispār ir psihiatra klienti.

Man šķita svarīgi iekāpt šajā nišā, lai tā vairs nav tik brīva “vēdiskajiem filozofiem”. Jo es atbildu par to, ko rakstu, un saprotu, ko es tur daru. No otras puses, ar šādu soli es it kā izkrītu ārā no smalkā nosaukuma “zinātņu doktore klīniskajā psiholoģijā”. Valoda ir vienkārša, tēmas visiem saprotamas. Drusku tā kā mulsinoši pēc visiem šiem gadiem “zinātniskā valodā”, vai ne? Te ir tā ambivalence. Bet kā cilvēks es saprotu, ka daru pareizi, un tas mani nepadara par mazāku profesionāli. Zinātne ir kaut kas tik šaurs un tik intelektuāls, ka, pavadot tajā kādu laiku, pat valoda izmainās. Bet pamatā taču mēs visi esam vienkārši cilvēki. Mēs visi no rīta ēdam, mazgājam zobus, ejam uz poda, vedam pastaigā suņus, strīdamies ar vīriem, sievām un bērniem, raizējamies par kaut kādām savām lietām… Man šķiet, ir svarīgi, lai vienkāršā un saprotamā valodā runā arī profesionāļi. Jo šī informācija cilvēkiem ir nepieciešama.

Es jau daudzus gadus domāju, ka gribu uzrakstīt pati savu grāmatu. Bet es vienmēr atlieku – un tas, lūk, ir mans otrais “tarakāns”! Kāpēc es atlieku lietas, kas man pašai ir svarīgas. Bet te nāca piedāvājums no Zanes Zustas, un es sapratu: ir iespēja ielekt vilcienā iekšā! Grāmatas kontekstā iedomājos par savu dzīvi un to, ka patiesībā visi darbi paši pie manis ir atnākuši. Es ļoti reti kur esmu gājusi un dauzījusies pie durvīm. Mani ir aicinājuši. Un arī šis bija aicinājums, kuram vienkārši piekritu. Par ko ļoti priecājos! Darbs notika tik zibenīgi. Mēs ar Zani par darbu satikāmies klātienē tikai trīs reizes. Tas ir gluži brīnumaini, jo ir izdevusies grāmata, kuru lasot šķiet, ka mēs nez cik ilgi būtu kopā gulēt gājušas un cēlušās. Bet bija daudz vienkāršāk. Zanei stāsti bija jau uzrakstīti. Man bija jāuzraksta atbildes vēstules. Un tās nāca viegli.
 

Man ļoti patīk par brīnumiem runāt. Kādi vēl jums ir bijuši?
Mani bērni. Un konkrētāk – bērnu skaits. Man ir pieci bērni, un viens no foršākajiem jautājumiem, ko intervijās esmu dzirdējusi: “Kā tas ir – būt par eņģeli gandrīz piecus gadus?” Tik ilgu laiku esmu bijusi stāvoklī. Tas, ka man ir tik daudz bērnu, ir kolosāli iespaidojis manu dzīvi. Kad piedzima jaunākie, es totāli izkāpu ārā no visām komforta zonām. Es iestājos psihologos, pateicoties manai jaunākajai meita. Jo mazā piedzima kā “jūtīgais bērns”. Viņai traucēja trokšņi, un viņa ātri satraucās. Ja var iztēloties: divās istabās septiņi cilvēki. Tur bija nemitīgs troksnis, un tādam mazulim bija ļoti grūti, bet tieši tas man lika interesēties par temperamentiem, par to, cik dažādi ir bērni vienā ģimenē, un aizveda līdz psiholoģijai, par kuru jau sen biju funktierējusi, bet jau pieminēto “tarakānu” (“Ak, nu ko tad es…”, “Es jau netikšu ar to galā…”) dēļ nemaz nebiju mēģinājusi iestāties.

Tā, pateicoties bērnam, es kardināli mainīju dzīvi un to uzskatu par lielāko brīnumu. Kad gaidīju savu piekto bērnu, iepazinos ar ģimeni, kurā arī gaidīja piekto bērnu. Un šī ģimene pilnīgi brīnumainā kārtā palīdzēja mums tikt pie normālas un ģimenes izmēriem atbilstošas kvadratūras. Tas mums iedeva telpu un elpu vārda tiešākajā nozīmē. Mēs varējām izkāpt no sadzīvisku problēmu risināšanas un pievērstiem attiecībām. Šos cilvēkus pazinām nepilnus divus gadus, un tāda palīdzība! Vai arī tas nav brīnums? Kad man cilvēks saka: “Man dzīvē neviens nav palīdzējis…”, es vienmēr saku: “Tā nevar būt!” Mēs tikai nenovērtējam to palīdzību. Mēs neieraugām. Jo cilvēki mums palīdz. Un mēs palīdzam cilvēkiem. Svarīgi to ieraudzīt. Bet, ja runājam par pārbaudījumiem, tad es uzskatu, ka liela ģimene – tas ir arī liels pārbaudījums. Un es nekad nevienam saldā balstiņā nesaku: “Kur trīs, tur jau ceturtajam arī vieta atradīsies!” vai “Liela ģimene – tā ir liela laime!” Jā, tā ir laime. Bet par to ir arī milzīga samaksa.

Vēl viens brīnums ir manas ilgās partnerattiecības. Divdesmit trīs gadus esam kopā. Es to uztveru kā īstu dāvanu.

Vēl viens brīnums ir manas ilgās partnerattiecības. Divdesmit trīs gadus esam kopā. Es to uztveru kā īstu dāvanu. Un arī kā darbu. Mani vecāki nebija laulībā, un viņu attiecības bija ļoti vētrainas. Un arī manas dzīves attiecības sākumposmā bija vētrainas. Nu, ko es tagad varu pateikt: ar visiem vīriešiem, ar kuriem man bija attiecības, ar tiem es arī precējos! Pēc šodienas mērauklām es būtu cilvēks ar ļoti mazu attiecību pieredzi, vienkārši tās uzreiz tika reģistrētas, un dzima bērni.
 

Un vai tiešām šajos gados nav bijis vēlmes skriet prom?
Bet protams, ka ir bijusi! Vēl tagad ir brīži, kad gribas visu sviest malā un skriet prom! Kad gribas teikt (un es to arī saku): “Kāpēc, nu kāpēc es esmu kopā ar šo cilvēku?!” Bet – tie ir brīži. Un tā ir svarīgākā lieta, kas jāsaprot par attiecībām. Ka tie ir tikai brīži. Un tas brīdis nav minūte, varbūt tā ir stunda, diena vai pat nedēļa. Mums attiecībās ir bijušas krīzes mēnešiem. Pat gadiem ir bijuši grūti posmi! Bet es zinu, ka tas ir mans ceļš.

Brīnums ir arī tas, ka es pati esmu spējusi izaugt no diezgan daudzām lietām ārā. To pašizaugsmes procesu es ļoti novērtēju. Un nav jau tā, ka es tagad būtu cits cilvēks! Muļķības! Esmu tas pats cilvēks, kas biju divdesmit gadu vecumā. Tikai esmu pastrādājusi pie tā, lai kaut ko mainītu. Es esmu tas pats dārzs, tikai nemitīgi kopts.
 

Ar tik daudziem bērniem būtu tikai dabiski izjust diezgan lielu vēlmi pēc vientulības. Kā jūs sev to nodrošināt?
Mazākajam bērnam tūlīt būs astoņpadsmit. Bet jautājums par vientulību sasaucas ar vēl vienu manu “tarakānu”, jau no bērnības to atceros, un sauc to “Neuzbāzies citiem!”. Biju tāds mīlīgs bērns, kurš visiem ļoti patīk. Mana mamma strādāja radio un televīzijā, es tur visiem pa klēpjiem dzīvojos. Antai Klintij, Harijam Misiņam, visām tā laika zvaigznēm. Ņēmu no viņiem visiem to, cik es esmu “foršiņa”. Un es saprotu mammu, kura nemitīgi man aizrādīja: “Nebāzies visiem virsū!” No vienas puses, viņa man tā iemācīja elementāru pieklājību, bet, no otras puses, ka nedrīkst runāt ar cilvēkiem. Ka cilvēkus tas apgrūtina, ka viņi to nevēlas. Un es to diezgan spēcīgi integrēju savā dzīvē. Neiet klāt cilvēkiem, neiesaistīties sarunās, izvairīties no komunikācijas. Mani draugi saka: “Diāna, kaut kas noticis, tu esi apvainojusies, ka nezvani?” Bet es nezvanu, jo man tas nav tik vienkārši. Nu, kā es tā zvanīšu, lai pajautātu tikai: “Kā tev iet?” Šķiet, ka vajag iemeslu. Tāpēc draugi biežāk zvana man nekā es viņiem. Kad pie mums mājās ierodas kādi celtnieki vai strādnieki, es vienmēr to uzgrūžu vīram. Kur vien varu, mijiedarbību ar cilvēkiem deleģēju vīram.

Līdz ar to es varu radīt tādas ļoti noraidošas personas iespaidu. Es ļoti reti eju uz publiskiem pasākumiem. Un pati no tā mazliet arī ciešu. Jo man ir tā vēlme piederēt. Bet – es strādāju individuāli. Man nav darba Ziemassvētku balles un vispār nav nekādas darba balles… Es pat iestājos draudzē. Lai man būtu kolektīvs, pie kura piederēt. Un es taču neaizgāju! Jo man tas “Neuzbāzies!” ir tik dziļi iekšā.

Un iet komplektā ar faktu, ka man vajag lielu devu vientulības. Gan tāpēc, ka ilgus gadus esmu dzīvojusi bērnu troksnī, gan tāpēc, ka darbs ir ar cilvēkiem. Kā lektore stāvu pilnas auditorijas priekšā, kā terapeite ļoti koncentrējos uz klientu, kurš ir atnācis pie manis. Darbs no manis paņem tik daudz, ka ārpus tā vairs neko negribas. Risinu es to vienkārši – kā vien ir brīvs brīdis, tā uz laukiem prom! Lauki man ir tā vieta, kur es varu iebakstīt ar pirkstu zemē un veidot tiešām savu pasauli.
 

Kāda vēl ir jūsu pašpalīdzība?
Sarkanvīns ir vai nav pašpalīdzība? Es to šad un tad iedzeru un nekad neskatos, cik ir pulkstenis. Varu arī no rīta pie brokastīm iedzert vīnu. Man tā nav problēma. Bet lauki ir mana lielākā pašpalīdzība. Šogad mums tur pirmo gadu ir krāsns, uz kuras gatavot ēst, un varam arī vēsā laikā pārnakšņot. Vēl mums tur ir gulta un vīna glāzes. Ar manu dzīvesbiedru Juri smejamies, ka nu tur varam ne tikai ļoti daudz strādāt, bet arī lieliski atpūsties. Tur ir klusums, daudz miega. Es relatīvi daudz guļu, man noteikti nepietiek ar septiņām stundām.
 

Trauma no bērnu negulēšanas naktīs?
Nē, es arī bērnībā daudz gulēju. Esmu diezgan pilna enerģijas, bet tā enerģija jau no zila gaisa nerodas.

Kāda vēl pašpalīdzība? Nu… Ar vingrošanām man iet švaki. Tomēr pēdējā gadā esmu pieslēgusies klasiskām fizioterapeita nozīmētām vingrošanām, ko nedaru ļoti apzinīgi, tomēr daru. Toties man viss ir kārtībā ar kustēšanos dārzā. Gardening ir pasaulē atzīta kustība, es to dievinu!

Un vēl viens pēdējā gada plāns, ko īstenoju, ir lasīšana. Līdz bērniem ļoti daudz lasīju, jau kopš bērnības. Lai saprastu, kāda biju lasītāja, – 1. klasē es biju izlasījusi Raiņa lugu “Mīla stiprāka par nāvi”. Jo visa bērnu literatūra jau bija izlasīta. Bet pēc bērnu dzimšanas pienāca brīdis, kad nelasīju nemaz un neko. Jo bija bērni un bija izdzīvošana. Tad augstskola un tikai zinātniskā literatūra, un miegs. Tagad ļoti izbaudu, ka atkal varu lasīt romānus un biogrāfijas.

Studijas Teātra fakultātē jums līdz ar bērniem neaprāvās?
Nē, es esmu visas mācības, ko gribējusi, pabeigusi. Alisīte piedzima, kad mācījos 2. kursā, un tas man nodrošināja brīvo apmeklējumu. Bet es vienalga saņēmu Lilitas Bērziņas stipendiju, kas tolaik bija augstākais novērtējums Teātra fakultātes studentiem. Bet taču arī tur man izlīda tas “neuzbāzies!”… Teātra fakultātē iestājos, pateicoties Gundaram Āboliņam. Satikāmies nejauši uz ielas, un viņš man saka: “Teātra fakultātē iestāšanās. Pag, kā – tu nestāsies?!” Nominstinājos. Un aizgāju stāties. Un iestājos.

Un četrdesmit gadu vecumā nolēmāt mācīties ko pavisam citu – psiholoģiju. Un ne tikai mācīties, bet strādāt šajā profesijā.
Sāku mācīties specifiskā veidā. Vispirms konsultēšanu neformālā izglītībā. To šobrīd sauc par tālākizglītību. Savā kursā biju gandrīz vienīgā bez psihologa izglītības. Tas bija milzīgs kurss – pāri 600 stundām! Lai labāk saprastu – divu kredītpunktu kurss augstskolā ir 32 stundas. Tā es ar savu jaunībā iegūto mākslas maģistra grādu gandrīz četrdesmit gadu vecumā sāku mācīties psiholoģiju. Pa vidu bija laiks, kad darīju tiešām visu kaut ko (vieglāk pateikt, ko es nedarīju!) un dzima bērni.

Reiz piedalījos vienā šovā. Tur uzdeva jautājumu: ja vinnēsi, ko darīsi ar balvu? Teicu, ka man ir sapnis, un funktierēju par sesto bērnu. Kad es to balvu ieguvu, domāju: “Kāds sestais bērns?! Man jau tagad ir nervu sabrukums, ko es vispār domāju?! Pilnīgi ķerta!” Sapratu, ka gribu ko mainīt un ka mācīšos. Tieši bija uzņemšana cilvēkiem ar jau vienu augstāko izglītību. Kā iestājos, tā “maucu”. Bez neviena akadēmiskā parāda, paralēli strādāju, bērni… Bija riktīgi pilna dzīve. Pirms doktora grāda iegūšanas man bija sapnis, kā lienu augšā stāvā klintī, kur vispār nav, kur pieķerties, bet es zinu, ka man vajag tikt augšā, un rāpjos. Tas labi raksturo, kā es toreiz jutos – pilnīgi bez nekā, aiz kā aizķerties un atbalstīties, bet ar pārliecību, ka man ir jātiek tur augšā. Tas bija līdzīgi kā dzemdībās. Jā, apkārt ir cilvēki, kas atbalsta, grib palīdzēt, bet tikai tu pati vari to bērnu piedzemdēt. Neviens cits to tavā vietā nevar izdarīt.
 

Jums ir zelta frāze, ko sakāt visiem saviem klientiem?
Laikam nav gan. Bet visiem pāriem, kas pie manis atnāk, vienmēr saku, ka tas ir drosmīgi. Ka tas ir atbildīgi. Un ļoti grūti. Jau vienam cilvēkam ir grūti pieņemt lēmumu iet pie terapeita un atzīties, ka vajag palīdzību jomā, par kuru joprojām ir uzskats, ka tikai vājie meklē palīdzību. Bet atnākt divatā – tam vajag lielu drosmi. Vienalga, kā tālāk atrisināsies problēmas un veidosies viņu dzīves, atzīt, ka ir problēmas, un gribēt tās saprast un mainīt – tas ir ļoti cienījami.
 

Ir cilvēki, kuriem nemaz nav resursu, lai sev palīdzētu pat ar terapeita palīdzību? Es nerunāju par naudu.
Protams. Ir cilvēki, kuri ir tik ļoti traumēti, ka šī trauma liedz pat apsvērt jautājumu par palīdzības saņemšanu. Ir cilvēki, kas tehnisku iemeslu dēļ nevar gūt palīdzību. Piemēram, ir ļoti izolēti vai ar ļoti ierobežotiem kontaktiem. Ja cilvēka problēma ir emocionālā izolētība, tad a priori grūti palīdzēt. Psihiskas saslimšanas. Cilvēki, kuri dzīvo ģimenēs, kurās valda vardarbīgas attiecības. Līdzatkarīgas attiecības. Kad ir ļoti daudz sociālo un materiālo problēmu, tad arī ir grūti domāt par kaut ko ārpus izdzīvošanas jautājumiem. Kad nav jādomā, kā paēst, tad mēs varam sākt domāt, kā jūtamies. Tāpēc cilvēki, kas dzīvo labākos apstākļos, neapšaubāmi ir vairāk tendēti uz garīgās izaugsmes ceļu meklēšanu un emocionālo problēmu risināšanu. Te ir tā pretruna, ka cilvēki, kuriem visvairāk vajadzētu atbalstu, nemaz neiedomājas, ka viņi varētu to saņemt. Un arī nespēj to uzņemt. Ir cilvēki, kuri ir tik ļoti traumēti, ka vienkārši vispār vairs nespēj just.

Justies nelaimīgam – tā ir daļa no dzīves. Justies nelaimīgi ir normalitāte! Absolūti laimīgi vai absolūti nelaimīgi mēs esam relatīvi ļoti, ļoti reti. 

Jūs mēdzat teikt “esmu laimīga”?
Dzīves laikā esmu sapratusi un pieņēmusi, ka laime nav konstants stāvoklis. Ka tie ir mirkļi. Un ka tas pilnīgi noteikti nav mērķis – justies laimīgam. Jo justies nelaimīgam – tā ir daļa no dzīves. Justies nelaimīgi ir normalitāte! Absolūti laimīgi vai absolūti nelaimīgi mēs esam relatīvi ļoti, ļoti reti. Ja runājam par mani, tad es jau no mazām dienām esmu tendēta redzēt foršas lietas. Ieraudzīt un no sirds papriecāties. Nu, piemēram. Es no mazām dienām atceros, kā pavasarī smaržo zeme. Un katru pavasari gaidu to vienu dienu, kad šo smaržu varēs sajust. Atceros, kā maziņa smēlu ar lejkanniņu ūdeni no kūstošas peļķes pie Māras dīķa. Kā viss smaržoja, un cik tas bija forši! Es biju diezgan vientuļš bērns un daudz dzīvojos viena, mana draudzene bija daba. Un tā joprojām ir mana miera, laimes, iedvesmas un atslābināšanās vieta. Rakņāšanās siltā, dzīvā zemē ir kaut kas pa īstam manējais. Bet es pilnīgi noteikti gribu norobežoties no idejas, ka šis der visām sievietēm. Tā ir tāda klišeja! Tāpat kā iešana rožlapiņu vannā un sveču iedegšana!

Mana laime ir mirklis sev. Man vīrs reiz prasīja: “Kāpēc tu ar rokām ravē to dobi, man ir instrumenti, būs ātrāk!” Es zinu, ka var ātrāk. Bet man vajag, lai tā nepeta un puķutabaka krīt man degunā, kamēr kašņājos zem tās. Es to varu dabūt, tikai sēžot tajā dobē. Es esmu tur, kur man gribas būt. Jo vecāka kļūstu, jo tiešām no sirds pateicīgāka par visu, kas man ir. Man ir kaut kāds lielisks instinkts dots – saost tās lietas, kas man palīdz.
 

Bet kādi vēl ir jūsu “tarakāni”?
Vēl vienu sauc “Es nebūšu gana laba…”. Šis, man šķiet, ir mūsu kultūrā iekšā un lielākā vai mazākā mērā piemīt teju katram. Es arī kā terapeite bieži domāju, vai mans darbs ir pietiekami labs un vai es efektīvi palīdzu. Vai es gana labi esmu izaudzinājusi savus bērnus? Skaidrs, ka tur ir kļūda uz kļūdas. Bet – kāpēc es vairāk domāju par kļūdām, nevis par sasniegumiem?

Kur jūs saskatāt kļūdas bērnu audzināšanā?
Es pat nezinu, vai tas attiecas tieši uz bērnu audzināšanu… Agrāk ticēju un postulēju, ka visu var apvienot. Bet nevar! Vecākie bērni mani dabūja krietni vairāk nekā jaunākie. Ar vecākajiem es biju tāda “mamma parastā”. Ar jaunākajiem es vispār ļoti maz biju “mamma”. Bet – ar jaunākajiem es biju daudz gudrāka mamma. Vecākie bērni ir redzējuši visas manas personīgās krīzes. Bet – tā ir dzīve. Tomēr, ja tagad varētu ko mainīt, es dažas lietas savā pagātnē mainītu.

Jaunie vecāki domā: bērnam jādod viss labākais, viņu nevar emocionāli traumēt. Bet vecāki, kuri pārņemti tikai ar bērnu, faktiski viņu infantilizē. 

Piemēram?
Es ātrāk būtu šķīrusies. Un šķiršanās nebūtu tik dramatiska. Tas bija paradokss: es nešķīru laulību, lai būtu ģimene. Vienlaikus uzturot pilnīgi nenormālu ģimeni. Es tagad varu sev to pārmest, bet, no otras puses – vecāku uzdevums nekādā gadījumā nav bērnus pasargāt no visām grūtībām. Taču ar šo pat speciālisti krīt grāvī, nejēdzīgi pārspīlējot bērna vajadzības. Jaunie vecāki domā: bērnam jādod viss labākais, viņu nevar emocionāli traumēt. Bet vecāki, kuri pārņemti tikai ar bērnu, faktiski viņu infantilizē. Zīdainim ir ļoti daudz prasību, citas vajadzības ir trīsgadniekam, un vēl pavisam citas – trīspadsmitgadīgam pusaudzim. Nedrīkst pret trīsgadnieku izturēties kā pret zīdaini. Un mēs diezgan bieži varam redzēt, ka trīsgadnieks tiek pataisīts par bēbīti, kurš zīž mammas krūti, guļ starp vecākiem un mammu viņam vajag ik uz soļa.
 

Mēs novirzījāmies no “tarakāniem”.
Nākamais man ir pieticības “tarakāns” jeb “Bez visa var iztikt!”. Lūk, ar šo diezgan veiksmīgi esmu tikusi galā. Biju izdzīvošanas stratēģijas sludinātāja līdz pat apmēram četrdesmit gadu vecumam. Un loģiski, ka, audzinot trīs bērnus deviņdesmitajos gados, kad apkārt tiešām bija trūkums, man nemaz nebija lielas izvēles. Pēc tam, kad piedzima vēl divi bērni, mēs kādu laiku pat saņēmām sociālo palīdzību. Kas ir normāli, jo ar pieciem bērniem dzīves līmenis a priori ļoti krītas. “Bez visa var iztikt!” bija mana devīze. Jā, var iztikt. Var ēst ļoti vienkārši, var neapmeklēt nekādus pasākumus un var nekur nebraukt. Bet ķeza bija tāda, ka es to vairs vispār neieliku savā dzīves plānā kā kaut ko iespējamu!

Ļoti spilgti atceros, kā gāju savā četrdesmitajā dzimšanas dienā pēc lekcijas un paskatījos debesīs. Tās bija zilas, zilas. Skaistas, ar maziem, baltiem mākonīšiem. Nodomāju: “Cik skaisti!” un pirmo reizi mūžā arī: “Bet man ar šito ir par maz!” 

Ļoti spilgti atceros, kā gāju savā četrdesmitajā dzimšanas dienā pēc lekcijas un paskatījos debesīs. Tās bija zilas, zilas. Skaistas, ar maziem, baltiem mākonīšiem. Nodomāju: “Cik skaisti!” un pirmo reizi mūžā arī: “Bet man ar šito ir par maz!” Es beidzot gribēju arī “kažociņu”. Es gribēju vairāk!

Neko jau es tajā brīdī TĀDU neizdarīju. Es vienkārši pārstāju domāt, ka man neko nevajag, un sāku savā dienaskārtībā iekļaut arī to, ka gribu, piemēram, pelnīt. Un ka varu pelnīt. Ka gribu dzīvot labāk. Un gribu arī paceļot. Es pieņēmu lēmumu, ka man tas viss ir vajadzīgs. Un, ja man kaut kas ir vajadzīgs, tad es uz to virzos. Pavisam vienkāršs piemērs – mēs taču visi atrodam laiku tam, kas mums ir svarīgs. Lai man piedod atkarīgie cilvēki, bet viņi atrod naudu savai atkarībai un gatavi tai atdot arī visu savu laiku. Ja mums ir svarīgas attiecības, mēs tām laiku atradīsim un būsim kopā ar šo cilvēku. Man bija svarīgi mācīties, un es atradu tam laiku vienpadsmit gadus. Tad, kad man sagribējās arī naudu, es vienkārši sāku strādāt tā, lai nopelnītu. Jo pirms tam es nemaz neprasīju naudu. Kad sāku prasīt, tad tā arī parādījās. Pirms tam domāju, ka “man jau nepienākas”. Domāju, ka citiem mani jānovērtē. Neviens tevi nenovērtēs, ja tu pats to nedarīsi! Jo ne jau man pēkšņi sāka maksāt. Nē. Es pēkšņi sāku prasīt. Paldies manai pirmajai psihoterapeitei, kas man pateica: “Tu vari iet par piecdesmit latiem un skriet par pieciem latiem.” Es visu laiku skrēju. Un pat ne par pieciem latiem.
 

Vizualizēt plakātus un līmēt pie sienas savus sapņus? Skatīties un gaidīt, kad īstenosies?
Vizualizēt mēs varam līdz baltajām pelītēm. Gulēt uz dīvāna, neko nedarīt un tik vizualizēt. Es diezgan skeptiski skatos uz teicienu “Domām ir spēks”. Ja mēs ar savām domām varētu mainīt pasauli, tad nebūtu nevienas vēsas un lietainas vasaras. Visa Latvija grib saulīti un par to vien domā, bet tā neparādās. Ja domām būtu spēks, pasaulē nebūtu karu. Un visi dzīvotu priekā, pārticībā un laimē. Diemžēl ar tukšu domāšanu vien neko nevar nodrošināt. Ir arī no tā dīvāna jāpieceļas un jāpadara. Un šis “Man ir tāds liktenis…” Nē, tev ir tādi lēmumi! Es zinu, kā ir, kad nav, ko ēst. Es tiešām to zinu. Kad biju palikusi viena ar vecākajiem bērniem, es izlaizīju viņu pusdienu šķīvjus. Bija sausais piens, margarīns un konservētie cīsiņi. Un kartupeļi no mammas saimniecības. Veselu ziemu nīkām uz miežu putrām. Nīkām, bet nenomirām.

Tas nepaliek dziļi asinīs? Tagad mierīgu sirdi varat aiziet uz restorānu un samaksāt to rēķinu?
Mēs ilgus gadus negājām. Un tad, kad jau varējām iet, es atkal ilgus gadus izvēlējos to lētāko, nevis to, ko gribējās. Bet pēdējos gados es ņemu to, ko gribu. Šajā ziņā mans augstākais lidojums bija, ciemojoties pie meitas Lielbritānijā. Aizgājām uz labu restorānu, un es visiem izmaksāju. Tā gan bija varen laba sajūta! Pēc visiem tiem gadiem, kad esmu teikusi, ka jāēd gudri un taupīgi, ka no viena ēdiena var uztaisīt vēl divus citus un jāpieiet tam radoši, ka jāēd dārzenīši un sautējumiņi… Ņemt un samaksāt lielu rēķinu restorānā – tas man bija liels solis! (Smejas.)

Nebija žēl?
Vispār nemaz nebija žēl! Bija riktīgs prieks! Un pateicība, ka es to varu. Un ka varu to nevis pateicoties liktenim, žēlumam vai vizualizēšanai, bet pateicoties savam darbam.

Jūs mēdzat teikt “Man kā psiholoģei tagad ir skaidrs, ka…”?
Dažreiz man draugi ir teikuši, ka es tik sēžu un vēroju. Jā, es tiešām sēžu un vēroju, man patīk vērot. Cilvēki jau pat nav īpaši jāskenē, viņi paši par sevi daudz ko pastāsta un parāda. Man ir paveicies, ka es redzu lietas kopumā. Un atceros. Ja cilvēks teicis vienu, pēc mēneša ko citu, bet dara vispār pavisam kaut ko citu – es to kopsakarību labi redzu. Labi redzu melus. Bet tas notiek automātiski, nav tā, ka es ļoti gribētu to redzēt. Man “kā psiholoģei” labā kompānijā patīk parunāt, piemēram, par teorijām.

Un kura teorija jūs interesē īpaši?
Man ļoti patīk Elizabetes Loftusas pieeja par konstruētajām atmiņām (false memories). Īsais pārstāsts: cilvēkam ir tendence konstruēt atmiņas. Notikums ir tas pats, taču ar gadiem tas kļūst aizvien puķaināks un puķaināks, un puķaināks… Un cilvēks tic tām savām atmiņām. Gatavs zvērēt, ka bija tieši tā! Kaut patiesībā atmiņas tā apaugušas ar izdomājumiem, ka ir galīgi nepatiesas. Cilvēki, kas ir viegli iespaidojami, var ar šito lietu īpaši skaisti nodarboties.

Kāpēc jums tas ir interesanti?
Man ir interesanti, kā atmiņu interpretācija ietekmē cilvēku attiecības šobrīd. Es daudz strādāju ar pāriem un redzu, kā viņi katrs uzkonstruē to realitāti. Kā viņi atceras notikušo. Un kā tas var viņus vai nu satuvināt, vai attālināt. Ģimenēs bieži vien ir noticis daudz, bet atceras maz. Un otrādi.

Jūs uz ielas atšķirat laimīgu cilvēku no nelaimīga?
Dažreiz var redzēt izteikti nelaimīgus cilvēkus. To nevar noslēpt. Tie vaibsti ir tādi… Sāpju rievas var atpazīt. Tās nerodas vienā dienā. Un arī nīgrumu var redzēt sejā. Dažreiz ar to, ka sieviete ļoti izteikti grib sevi pasniegt kā sievieti – ar uzsvērti sievišķīgu uzvedību, košām kleitām un spilgtu lūpukrāsu – var nolasīt, ka viņa tēlo laimi. Sievišķības akcentēšana ir īpaša tēma. Jo kāpēc ir jāakcentē tas, kas vienkārši ir? Kāpēc man ir jāakcentē, ka esmu sieviete, ja es vienkārši zinu, ka es esmu sieviete? Mēs taču neejam pa ielu, atiezuši zobus, lai visi redzētu, ka tie ir iztīrīti.

Teicāt, ka visu nevar savienot. Bet pati esat parādījusi, ka var savienot piecus bērnus ar doktora grādu un var arī profesiju mūža otrā pusē mainīt.
Esmu nolēmusi dzīvot līdz 95 gadiem pie pilna saprāta un jēdzīgā fiziskajā formā. Un ar savu partneri. Tomēr rēķini, kā gribi, sanāk mūža otrā puse. Jā, man izdevies izdarīt lietas, kuras nav gluži “normatīvas”. Es savu dzīvi uzskatu, no vienas puses, par ļoti neparastu, bet, no otras puses – par ļoti parastu dzīvi. Esmu par daudz ko pateicīga. Esmu pateicīga pati sev, ka spēju no lieliem pārbaudījumiem jaunībā izņemt to esenci un saprast, kā rīkoties un dzīvot tālāk. Esmu daudz mācījusies no citu cilvēku pieredzes un kļūdām.

Bet man tāpat ir sapņi un vēlmes, ko gribētos īstenot. Vairāk gribētos pievērsties mājas dzīvei un partnerattiecībām. Jo mēs esam jaunā posmā, kad bērni ir izauguši. Šogad pirmo reizi mums bija Ziemassvētki divatā. Pirmie tādi manā mūžā! Es biju vakarkleitā. Tas bija tik ļoti citādāk. Tik interesanti un jauki.

Es gribu vairāk laika atrast “vecmāmiņas padarīšanām”. Man ir četras mazmeitas un drīz būs vēl viens mazbērniņš. Kamēr rāpos profesionālajā kalnā, ģimene mazliet palika perifērijā. Bet es arī saprotu, ka neesmu klasiskā omīte. Tādu gan šobrīd vispār ir ļoti maz.

Gribu, lai man saglabājas tas pirmatklājēja skats uz dzīvi. Lai saglabājas interese un gribas ko jaunu izmēģināt. Lai man vairojas labvēlība pret cilvēkiem. Lai manī ir vairāk sirdsmiera. Lai es vairāk spēju piedot sev un citiem – šo es visu laiku trenēju. Man patīk kustēties. Patīk daba. Vienkāršs ēdiens. Patīk baudīt to, kas ir. Pabučoties. Samīļoties. Redzēt savu partneri. Piekopt tādas pavisam vienkāršas lietas. Un ziniet, vairumā gadījumu jau nekas tāds ļoti sarežģīts ar mums, cilvēkiem, nemaz nenotiek.

No portāla Jauns.lv