Kādai jābūt skolai, lai bērnam patiktu iet uz skolu. Mammamuntetiem.lv atbild Džons Koliks

Kādas ir jūsu bērnības atmiņas attiecībā uz skolas skolotājiem un visu mācību procesu kopumā?

Esmu mācījies tradicionālajā vidusskolā - Anglijā tās sauc par privātajām ģimnāzijām. Šīs mācību iestādes nav pārāk inovatīvas. Vidusskolā es apguvu latīņu un franču valodu un visus tradicionālos mācību priekšmetus. Manas atmiņas par skolu ir dažādas, taču tās bieži saistītas tieši ar skolotājiem. Atceros skolotājus, kuri man nepatika un tos, kuri ļoti patika. Tagad atskatoties, spēju secināt, ka skolā 90% ir atkarīgs no skolotāja – kāds skolotājs, tāda ir bērna / skolēna izpratne par attiecīgo mācību priekšmetu. Atceros, ka daži skolotāji man patika, pat ja nepatika tēma, ko jāapgūst. Arī, ja mācību priekšmets sevišķi neinteresēja, gāju uz šīm stundām ar prieku. Turpretim bija arī tādi priekšmeti, kas savā būtībā mani interesēja, piemēram, vēsture, bet ar skolotāju bija izveidojusies slikta sadarbība, tāpēc arī mācīties šo priekšmetu nebija patīkami. Tas parāda to, ka mēs vairāk atceramies cilvēku, skolotāju, nevis to, ko skolā mums māca. Dienai beidzoties, svarīgākā persona joprojām ir skolotājs. Slikts skolotājs var sabojāt vēlmi apgūt konkrēto priekšmetu. Atceros, kā sākumskolā man patika ķīmija, bet, kad aizgāju uz vidusskolu, skolotājs to pasniedza garlaicīgi un man par to zuda interese. Skolotājs bija, ir un būs skolas centrs.

Sākumskolā man patika ķīmija, bet, kad aizgāju uz vidusskolu, skolotājs to pasniedza garlaicīgi un man par to zuda interese. Skolotājs bija, ir un būs skolas centrs.

Kā jūs domājat, kas mūsdienās ir lielākie izglītības izaicinājumi? 

Domāju, ka viens no lielākajiem mūsdienu izaicinājumiem ir vērtēšanas sistēma, tā ir novecojusi. Tāpat liels izaicinājums ir augstas kvalitātes tehniskā un profesionālā izglītība. Piemēram, Vācijā un Zviedrijā jautājums par tehnisko un profesionālo izglītību jau tiek veiksmīgi risināts. Mums sāk pietrūkt tādu profesijas pārstāvju kā inženieri, medicīnas māsas, ārsti un zinātnieki. Mūsdienās ir vieglāk apgūt augstas kvalitātes akadēmisko izglītību, profesionālai  izglītībai ir zems līmenis.

Mums sāk pietrūkt tādu profesijas pārstāvju kā inženieri, medicīnas māsas, ārsti un zinātnieki. Mūsdienās ir vieglāk apgūt augstas kvalitātes akadēmisko izglītību, profesionālai  izglītībai ir zems līmenis.

Un tas ir cieši saistīts ar vērtēšanas sistēmu – ir viegli novērtēt uzrakstītu eseju, bet grūtāk novērtēt skolēna spējas veikt kādu praktisku inženierijas uzdevumu. Problēma ir tā, ka ar šādu vērtēšanas sistēmu skolēnam pēc skolas vai augstskolas absolvēšanas, ir grūtības iekļauties darba tirgū, jo tur vērtē pēc reālām prasmēm un rezultātiem, ko vari sasniegt. Šobrīd skolās jaunā paaudze mācās gala eksāmeniem, kam vairāk ir politiska nozīme, nevis apgūst prasmes, kas katram indivīdam reāli noderēs darba tirgū. Ir liels izaicinājums sasniegt tādu sistēmu, kur skola iet roku rokā ar darba tirgu. Bet kļūst labāk, izglītības tehnoloģijas šajā jautājumā ļoti palīdz. 

Šobrīd sabiedrībā salīdzinoši daudz tiek runāts par izglītības reformām un nepieciešamību mainīt izglītības sistēmu. Vai, jūsuprāt, veids, kā tiek apmācīti jaunie pedagogi augstskolās, ir atbilstošs tam, ko no skolotājiem sagaida skolās? 
Man grūti teikt. Bet uzskatu, ka skolotājiem kā tādiem - gan jaunajiem, gan jau pieredzējušiem - ir svarīgi arī pašiem būt studentiem, visu laiku attīstīties, tad arī viņu darbs būs efektīvs. Skolotājam nemitīgi ir jādomā, kā viņš māca, nevis tikai jāmāca. Problēma, manuprāt, ir tā, ka skolotāji izolējas no reālās pasaules, dzīvot tādā kā savā burbulī. Skolotājs ik dienu ir klasē ar skolēniem, varbūt viņam ir laiks dažām kafijas pauzēm un pusdienām, īsai komunikācijai ar kolēģiem. Par maz ir savstarpējā apmainīšanās ar idejām, padomiem un metodēm. Par maz mācīšanās pašiem skolotājiem. Ir pat valstis, viena no tām Lielbritānija, kur pasniedzēji tiek nemitīgi pārbaudīti un novērtēti, bet nedomāju, ka arī tas ir labākais variants, kā palielināt skolotāju efektivitāti. Tas vairāk rada bailes un stresu, neatstājot vietu inovācijām un radošumam. Tāpēc Lielbritānijā vairāki skolotāji pamet darbu un jaunie negrib nākt vietā. Es domāju - lai skolotāju darbs būtu efektīvs, ir jārada atbalstoša vide, kurā skolotājam ir iespēja augt un attīstīties. 

Lielbritānijā vairāki skolotāji pamet darbu un jaunie negrib nākt vietā. Es domāju - lai skolotāju darbs būtu efektīvs, ir jārada atbalstoša vide, kurā skolotājam ir iespēja augt un attīstīties. 

Pieļauju, ka esat iepazinies ar dažādu valstu izglītības sistēmām Eiropā. Kura valsts, jūsuprāt, šobrīd ir labo piemēru augšgalā? Kāpēc?
Mans reģions nav Eiropa. Es neesmu tik pazīstams ar Eiropas izglītības sistēmām. Zinu, ka Somija tiek vienmēr slavēta. Manuprāt, viens no iemesliem ir tas, ka Somijā, lai kļūtu par skolotāju, jāiegūst vismaz maģistra grāds. Tāpēc skolotāji skaitās elitāra profesija, un viņi tiek augstu vērtēti un cienīti. Domāju, ja valsts vēlas, lai tajā augstu laimīga sabiedrība, izglītības kvalitāte ir viens no svarīgākajiem pamatakmeņiem. Redzam, ka Skandināvijas valstīs šajā jomā valsts iegulda milzīgus resursus. Bet tai pat laikā jāsaprot, ka tās izglītības sistēmas, kas veiksmīgi darbojas Eiropā, ne vienmēr labi strādās arī citur pasaulē. Arī izglītībai ir daudz ietekmējošu faktoru – kultūra, paražas, klimats, ekonomiskais stāvoklis un daudz kas cits. 

Kāda, jūsuprāt, ir vecāku loma un nozīme tajā, lai notiktu pārmaiņas izglītībā?
Ļoti būtiska. Vecākiem nepieciešams atbalstīt skolotājus, skolotājiem vecākus – tas ir komandas darbs. Nepieciešams arī sabiedrības un valsts atbalsts, tikai tā var izveidot veiksmīgu izglītības sistēmu. Domāju, ka ideālā izglītības sistēmā vecāki un bērni strādā kopā. Bērns nav tikai izglītības sistēmas objekts.

Mēs sūdzamies, ka bērni tik ļoti aizraujas ar datorspēlēm, bet, kā būtu, ja mēs mācību saturu pielāgotu tam, kā tiek veidotas spēles? 

Vai vispār ir iespējama situācija, ka bērnam patīk iet uz skolu (vai lielākajai daļai bērnu)? Latvijā daudzi vecāki sūdzas, ka bērniem nepatīk iet uz skolu.
Jā, ir iespējams, ka bērniem patīk iet uz skolu. Ja tiek izmantotas mūsdienu bērnam atbilstošas mācību metodes, tad bērnam patiks iet uz skolu un apgūt jaunas zināšanas. Bērns pēc dabas ir zinātkārs! Viena no šādām mācību metodēm, par ko runāju savās lekcijās, ir mācīšanās caur spēlēm. Un katram vecuma posmam šīs spēles ir dažādas. Mēs sūdzamies, ka bērni tik ļoti aizraujas ar datorspēlēm, bet, kā būtu, ja mēs mācību saturu pielāgotu tam, kā tiek veidotas spēles? Ir pārbaudīts, ka spēles, kas radītas tieši izglītības nolūkiem, ļoti uzlabo konkrētā temata apguves rezultātus. Ar spēlēm atrisinām milzīgu mūsdienu problēmu – motivācijas trūkumu. Tās palīdz skolēnam izbaudīt mācīšanās procesu.

Ierastā izglītības sistēma skolēnam reti ļauj kļūdīties. Mēs priecājamies par uzvarām, pareizajām atbildēm un augstākajām atzīmēm, bet nekad pozitīvi neskatāmies uz kļūdām. Turpretī Youtube redzam, ka visskatītākie video ir tieši ar "fail" jeb kļūdu video, kur cilvēki pieļauj kļūdas.

Otra metode, kas noteikti palīdzētu, ir kļūdīšanās. Ierastā izglītības sistēma skolēnam reti ļauj kļūdīties. Mēs priecājamies par uzvarām, pareizajām atbildēm un augstākajām atzīmēm, bet nekad pozitīvi neskatāmies uz kļūdām. Ja skatāmies kaut vai uz sociālo tīklu Youtube, tur redzam, ka visskatītākie video ir tieši ar fail jeb kļūdu video, kur cilvēki pieļauj kļūdas. Ir pat vairāki viedokļa līderi, kas savu Youtube saturu balsta tieši uz kļūdām – viņi spēlē datorspēles un kļūdās, viņi apgūst jaunas lietas un kļūdās, viņi sarunājas ar citiem cilvēkiem un pat speciāli kļūdās, pasakot kaut ko nepareizi. Taču skolā mēs baidāmies kļūdāties. Galu galā kļūdas ir vislabākais mācīšanās veids. Esmu daudz iedziļinājies tieši ar neirozinātni saistītos jautājumos, tā ir zinātne, kas pēta to, kā strādā mūsu smadzenes un, kā notiek mācīšanās process - šis aspekts cilvēka attīstībā ir pētīts tikai pēdējos 30 gadus. Mācīšanas metodes, ko šobrīd pēta, dažiem var likties ļoti radikālas, bet viss jaunais kādreiz ir šķitis nepazīstams un bailīgs. Dažas no manis paustajām idejām met izaicinājumu līdzšinējām mācīšanās un mācīšanas metodēm, bet arī tradicionālās mācību un mācīšanās metodes kādreiz bija kaut kas jauns un neizmēģināts.

Autore: Kristīne Geida, speciāli Mammamuntetiem.lv