Kristīnes Zadovskas dzīve pēc Operas - gari rīti un vakari ar meitu

Kā jūties mazu brīdi pirms... piecdesmit?
Jā, mazu brīdi... Kā leģendārajā dziesmā. Patiesībā jūtos ļoti labi, jo tas ir ilgi briedis notikums. Ar manas māsas Andas, mūzikas producentes un Dailes nama direktores, līdzdalību manā galvā jau sen mājo jubilejas koncerts, kas tomēr ir liela atļaušanās. Sākumā tas bija plānots mazākā formātā, līdz Anda teica: “Paklausies, par ko mēs vispār runājam? Publikas izpratnē tu esi Operas dziedātāja, nav ko apspriest – ņemam Operu!”

Saku: “Traka esi, vai?” Tas pilnībā maina mērogu, sākot ar kleitām un beidzot ar Operas orķestri un apkalpojošo personālu. Koncerts ir divās daļās, pirmajā skan klasiskā mūzika, diriģē lietuviešu diriģents Gintars Rinkēvičs. Otrajā daļā – Jāņa Lūsēna un Zigmara Liepiņa mūzika, protams, arī Raimonda Paula melodijas jaunā Operas diriģenta Jāņa Liepiņa vadībā.

Tev ar Gintaru Rinkēviču ir īpaša sadarbība?
Jā, Rinkēvičs manā dziedātājas karjerā ir ārkārtīgi nozīmīgs diriģents. Un ne tikai – arī cilvēks, kas savā laikā man uzticējās, kā jaunu dziedātāju izvēloties savām izrādēm. Mēs satiekamies mūzikā visu šo vairāk nekā divdesmit piecu gadu garumā. Skaistākās lomas esmu nodziedājusi tieši ar viņu.
 

Ko operdziedātājam nozīmē 50 gadi?
Kādreiz jau nopelniem bagātie dziedāja ļoti ilgi...

Arī sievietes?
Žermēna Heine-Vāgnere aizgāja ļoti cienījami. Vīrieši dziedāja ilgāk.

Viņiem ļauj dziedāt gan vadība, gan skatītājs?
(Smejas.) Jā, pret sievieti skatītājs vienmēr ir prasīgāks, sevišķi jaunajos laikos, kad pierasts, ka dziedātāja ir kā modelis. Šķiet, direktora Andreja Žagara laikā mēs, visas meitenes, sevi ļoti turējām grožos, sieviešu kolektīvs bija ļoti simpātisks, ne tikai skaistas, bet labi dziedāja...

Pret sievieti skatītājs vienmēr ir prasīgāks, sevišķi jaunajos laikos, kad pierasts, ka dziedātāja ir kā modelis. 

Līmenis ļoti augsts.
Jā, mūsu dīvas ārzemēs, Kristīne un Elīna, to latiņu ir uzlikušas, un jauši vai nejauši gribas tai tuvoties. Jālūdz Dievs, lai balss turas tikpat skaista kā jaunībā. Tam vajadzīgs nemitīgs vingrināšanās process, ko mājās arī daru.

Bērni tev ir aizlieguši dziedāt. Tu dziedi, kamēr viņu nav?
Jā, kad viņi aiziet uz skolu, iestājas mans laiks. Kopš Ādams iet mūzikas skolā, mums ir klavieres. Visi aiziet, es ielienu mazajā istabiņā, aizveru durvis, logus, jo man neērti no kaimiņiem, lai gan neviens nav sūdzējies. Kopš vasaras nopietni strādāju ar dziedātāju un skolotāju Lieni Kinču. Pēc manām sajūtām vokālās maņas mainās ik pa desmit gadiem. Trīsdesmit gados bija tā, četrdesmit citādi. Protams, savu iespaidu atstāja ķeizargrieziens...

Foto: Oļegs Zernovs

Dzirdēts, ka operdziedātājas pēc dzemdībām atplaukst.
Varbūt tembrā, balss nokrāsās, bet tās, kurām bijis ķeizargrieziens, man piekristu, ka lielo aparātu tomēr rēta izsit no līdzsvara. Atgriezties bija ļoti grūti, palīdzēja fizioterapeiti un osteopāti. Es tomēr bērnus laidu pasaulē trīsdesmit astoņu gadu vecumā, tas nav tā kā divdesmit piecos. Ķeizars ir ļoti nopietna procedūra, bet dvīņu gadījumā man nebija izvēles, jo bērniņi bija lieli un dūšīgi.

Ar fizioterapeiti Signi strādājām divas un trīs reizes nedēļā, pie skolotājas Margaritas Gruzdevas dziedāt gāju trīsreiz nedēļā, bija ļoti grūti. Pēc divu mēnešu intensīva darba jutu – sistēmā, ko izmantoju kā dziedātāja, kaut kas sāk darboties. Visa pamatā ir pareiza elpošana. Tagad pagājusi desmitgade, un kaut kas atkal ir mainījies.

Es tomēr bērnus laidu pasaulē trīsdesmit astoņu gadu vecumā, tas nav tā kā divdesmit piecos. Ķeizars ir ļoti nopietna procedūra, bet dvīņu gadījumā man nebija izvēles, jo bērniņi bija lieli un dūšīgi.

Liene ir gudra, smalki pārzina cilvēka anatomiju. Lai gan viņa ir šerpa dāma, mums klapē gan pajokošanās, gan nopietna strādāšana. Reizēm saku: “Šodien nevaru padziedāt”, un viņa saprot. Pedagogi ir dažādi. Citi saka, ka jādzied arī apslimušam, jātrenējas, jārūdās. Katrs atrod veidu, kā sevi turēt formā. Nav kā jaunībā – atnāc, atver muti, un viss skan.

Tu pirms gadiem trim uzrīkoji revolūciju, uzrakstot atlūgumu. Vai zināji, kas ar tevi notiks, uz ko paraksties?
Par to domāju ļoti ilgi. Tas bija saistīts ar milzīgo darba apjomu direktora Žagara laikā, repertuārs bija pārblīvēts, izrādes bieži mainīja. Mecosoprānam gan ir bišķi vieglāk, niša nav tik pārblīvēta kā soprāniem, kuriem vairāk jācīnās par vietu zem saules. Mecosprānam ir daudz skaistu, interesantu otrā un trešā plāna lomu. Kad četrdesmit gadu vecumā pateicu, ka Karmenu vairs nedziedāšu, bija tas labums, ka varēju būt gan Valdniece, gan māte, gan guvernante, draudzene, pavadone. Kā es saku – kaut kādas ķotkas.

Visas grib būt prīmas.
Nu jā. Redz, man ir iznācis daudz dziedāt Karmenu un skaistajā Blumberga Aīdas izrādē – Amnerisu. Varēju izdziedāties šīs liktenīgās sievietes, par kurām daudzas dziedātājas sapņo, bet tā arī nenodzied. Žēl, ka nepierakstīju, cik izrāžu nodziedāju, tāpēc nezinu savu Karmenu skaitu. Tas varētu būt liels. Iznāca dziedāt arī Lietuvā un Igaunijā – ja dziedātājs saslimst, tevi “uz sitienu” pasauc. Mūsu Operā vien esmu dziedājusi trīs iestudējumos – pirmais bija Gunta Gailīša režijā ar Kārli Zariņu.

Tāds vecs Hosē...
Zariņš ilgi bija labā formā, un kopā dziedājām, šķiet, tikai vienā izrādē. Manā atmiņā ir skūpsta brīdis – tuvumā Kārļa lielais augums. Viņš uztraucās, un teicu: “Kārlīt, kas jums ko nervozēt, jūs taču visu mākat...” Viņš teica: “Pagaidi, mazais, jo tālāk dziedāsi, jo vairāk uztrauksies.” Nākamais bija slavenais no zviedru Operas adaptētais iestudējums – Karmena latviešu valodā, ārkārtīgi interesants darbs starptautiskā komandā. Pēc tam – Kubas Karmena, jau Andreja režijā.

Šķiet, katra strādājoša mamma cīnās ar domu – kā būtu, ja palaistu darbu mazliet vaļīgāk...
Nu, vaļīgāk īsti man nesanāk.

Tu izlēmi aiziet no štata.
Tas nu gan. Par to domāju gadus trīs. Auklītei, kura pie mums nostrādāja desmit gadu, radās citas darba iespējas. Bija ļoti grūti atrast citu, Ingrīda bija kā ģimenes loceklis – no bērnu sešu mēnešu vecuma bijām kopā diendienā. Pateicoties viņai, varēju visu menedžēt. Mana mamma vēl bija pie veselības un ārkārtīgi daudz palīdzēja. Patiesībā bez viņām abām pēc dvīņu piedzimšanas atgriešanās Operā nebūtu reāla.

Daudzi uz tevi skatījās kā uz varoni, kas cīnās divās frontēs.
Tas bija ārkārtīgi grūti. Toreiz teicu, ka visu paspēju, bet neko es nepaspēju! Visu paveica mana mamma un auklīte.

Tu ar bērniem brauci uz Klaipēdas delfināriju.
Protams, bet nebiju ar viņiem lielajā ikdienā. Mana meitiņa, kas nevienam vairs nav noslēpums, ir bērns ar īpašām vajadzībām. Jo lielāka viņa aug, jo sakarīgāka kļūst, un es redzu to milzīgo ieguldīto darbu – braukšanu uz Maskavu pie fizioterapeitiem, pie speciālistiem, kas izraksta zāles. Un tad jāpieņem lēmums – tās dzert vai izmest visu maisiņu ārā un sākt ko citu. Tādas paralēli lielajām lomām Operā bija lielās domas manā galvā.
 

Turklāt tev jāturas formā.
Protams! Sapratu, ka kopā ar Magdalēnu esmu tikai mūsu izskrējienos, bet ikdienā ar viņu ir auklīte un mamma. Gribēju reāli būt ar viņu kopā. Kāds prasīja, vai tā nav koķetērija, “baigi svētā atradusies – bērnu dēļ aiziet no darba”. Apbrīnojami, ka ir tādi komentāri. Cilvēks nesaprot, ko esmu paveikusi.

Bieži vien pat tēvi nesaprot, ko tas strādājošām mammām nozīmē.
Domāju, jāpasaka, ka no Operas aizgāju arī neadekvātās samaksas dēļ. Iepriekšējā auklīte strādāja par algu. Kad sāku meklēt jaunu, izrādījās – viņas nāk uz stundām, turklāt bērns ir ar īpašām vajadzībām. Varbūt pie jaunā direktora kaut kas ir mainījies, bet toreiz operdziedātāja alga nebija normāla.

Protams, tā ir konfidenciāla informācija, bet tas arī nav nekāds noslēpums. Pusi algas iznāk atdot svešam cilvēkam, jēgas nekādas, pašam diskomforts. Ja mans vīrs nebūtu Jaunā Rīgas teātra aktieris, kurš arī daudz filmējas, es nevarētu to atļauties. Izrādījās, ka jau gadus divus biju varējusi izmantot izdienas pensiju. Nebiju kārtīgi iedziļinājusies, bet, kad kopā ar gudru grāmatvedi salīdzinājām to ar algu – par ko te vispār domāt? Eju prom! Ar ļoti intensīvu darbu Operā tiešām jutos to nopelnījusi. Turklāt apdomāju – ko tieši vēl neesmu nodziedājusi? Izskatīju dažādus aspektus. Galvenais, protams, bija tas, ka gribēju vairāk būt ar Ādamu un Magdalēnu. Un, dziedu vai nedziedu, pensija man ir.

Turklāt piedāvājumi droši vien nebeidzas.
Protams! Esmu ārštatā, teātrim jāizmanto savi spēki, bet ar to es rēķinājos. Tagad būs jubilejas izrāde Nabuko. Patiesībā viss ir mainījies uz labo pusi, esmu absolūti brīva māksliniece. Daudz dziedu arī vieglo žanru. Skaistajām latviešu dziesmām, kas kādreiz skanējušas citu dziedātāju izpildījumā, uzliekam kamerīgu pieskaņu.
 

Tev tagad ir tādas programmas?
Jā, brīnišķīgs koncerts ar Jāni Lūsēnu. Daudz esam braukuši uz baznīcām, kurās ir labas ērģeles, ar programmu Ja es būtu un ciklu Mazu brīdi pirms, kas rakstīts man un Ingum Pētersonam. Tās ir tiešām skaistas muzicēšanas reizes, mums pašiem ir kaifs, un arī skatītājam ļoti patīk.

Ko tu kā mamma ieraudzīji, atgriežoties mājās?
Iepazinu beznosacījuma mīlestību. Magdalēnai ir ļoti laba atmiņa, viņai obligāti jāpasaka, kurš viņai ies pakaļ. No speciālajām skoliņām, lai arī bērni palieli, viņus vienus prom nelaiž. Bez asarām acīs par to nespēju runāt, vajadzētu nofilmēt, kā viņa nāk pa trepēm un sauc: “Mamma!” Katru reizi šķiet, ka viņa būtu ieraudzījusi Dievu.

To nevar izstāstīt, tas ir jāredz un jādzird. Līdz šim biju to palaidusi garām. Reizēm gadās, ka solījies būt tētis, tomēr netiek. Ja meita redz, ka nav atnācis tas, kurš solījis, vai, teiksim, mammas vietā ierodas oma, ir niķis.

Ādams ir tāds pats kā es – kas uz mēles, to spļauj ārā. Teicu: “Dēliņ, esmu iemācījusies, ka par savu lielo muti ļoti smagi jāmaksā; varbūt savaldāmies

Viņa ir ļoti konkrēts cilvēks, jauna dāma. Beidzot viņa var ķemmēt man matus, kam agrāk nebija laika. Viņa prasa, vai var, es: “Meitiņ, jāskrien, atā, bučas!” Viņa nopūšas – jau atkal... Tagad piekrāmēts pilns dīvāns, un viņa ķemmē man matus. Tas ir svētbrīdis, goda vārds! Negribas lietot skaļus vārdus, bet tā ir mūsu savstarpējā šķīstīšanās. Viņa izķemmē, sakārto, sapin – šķiet, ka meita pievij mani sev klāt visādos veidos. Tā ir pilnīgi cita sajūta, kādas ne reizi nav bijis laikā, kad skrēju: “Čau, skrienu, bučas, atā!”

Magdalēnas dzīvē joprojām stabila vērtība ir omucis, viņām ir sava sazvanīšanās, runāšanās. Bērniem ļoti pietrūkst auklītes Ingrīdas, viņi nemitīgi viņu piemin. Mums ir auklīte Rasma, kurai zvanām noslogotos brīžos. Tagad, kad esam kopā daudz vairāk, mums ir pilnīgi citas attiecības. Varbūt arī tāpēc, ka Magdalēna kļuvusi saprātīgāka. 16. jūnijā abiem būs divpadsmit. Ādams ir mazs vīrietis gan augumā, gan savā skaistajā valodā. Viņa darīšanās labāk nejaukties.

Kad tu to saprati?
Nu, mēs kopā mācījāmies matemātiku (smejas), sastrīdējāmies tā, ka... Gudri cilvēki teica – tāpēc ir privātskolotāji, mammai nav jāmāca topošs pusaudzis, var iebraukt lielās auzās.

Māšukam ir cita mācību sistēma, bet Ādamam jāmācās ārkārtīgi daudz. Pantiņu “kā man tā jūsu mūzikas skola ir pieriebusies”, domāju, zina visi vecāki. Saku: “Ādam, šo plati jau esmu dzirdējusi.” Abi esam ļoti tieši, Ādams ir tāds pats kā es – kas uz mēles, to spļauj ārā. Teicu: “Dēliņ, esmu iemācījusies, ka par savu lielo muti ļoti smagi jāmaksā; varbūt savaldāmies.” Tā nu mums ir matemātikas privātskolotāja. Tagad aug citi radziņi, nevar saprast, kā tikt galā.

Ādams nav greizsirdīgs, ka tu ar Magdalēnu par daudz...?
Ir jau, ir. Vienmēr saku: “Tu taču esi tik gudrs un pieredzējis.” Puika saprot sadzīvi, respektē to, kā ņēmāmies ar Magdalēnu, ir ārkārtīgi daudz palīdzējis. Jauks puisis ar tikpat labu sirdi kā tētim. Viņš saprot to, ko citam varbūt nevarētu iestāstīt. Nu, esmu es lepna par saviem vīriešiem!

Vai Andrim tagad ir vieglāk vai grūtāk? Viņš uzņēmās papildu darbus – ierunāt reklāmas, filmas..?
Zini, Andris ir baigais darbarūķis, pat darbaholiķis. Reizēm jau saka: “Tas ir par daudz!”, bet, kolīdz trīs dienas pasēž mājās bez darba, jau sāk dīdīties. Man tas nav tik izteikti – man ik pa laikam vajag nodziedāt kādu izrādi ar orķestri.

Lielo mērogu?
Jā, pietiek ar vienu Verdi izrādi vai cēlienu no Rigoleto vai Nabuko, lai trīs mēnešus atkal būtu formā. Reizēm, kad iznāk kāda darīšana Operā, savā 303. ģērbtuvē pa vecai modei iedziedos, un viss ir atpakaļ rāmjos. Kad šķiet – slīdu no tiem ārā, atkal nāk kāds darbiņš. Vasarā nodomāju, ka rudenī nav nevienas izrādes, un – atnāk Verdi Rekviēms. Tas liek mobilizēties, dod pilnvērtības sajūtu.

Vai mazliet nezaudē glanci kā sieviete?
Nē, to nu gan nevaru teikt! Man var būt viena melna kleitiņa, bet labi zābaki vai kurpes mainīsies. Tie, kas mani pazīst, zina, ka man ļoti patīk pucēties. Arī visi manikīri, pedikīri ir ārkārtīgi būtiski, nerunājot par citām sievišķīgām lietām. Kad šķita, ka var mazliet palaisties, notika pretējais – bija tāds azarts! Nav viegli turēties, zinot, ka vairs nebūs jādabū ciet korsete. Zini, mēs, dziedātājas, turamies rāmjos...

... atkarībā no tā, kādi tērpi jāvelk uz skatuves? Lai neizsprāgst pogas?
Ja nāk Traviata – izslēdzam to un to. Nekad izskatā neko neesmu uzlabojusi ar injekcijām, bet pagājušā gada 1. jūnijā apēdām pēdējo maizi, tās mūsu mājās vairs nav. Andris ar mani ir solidarizējies. Magdiņa kopš dzimšanas ir gudrāka par mums visiem, nekad mūžā nav ēdusi maizi. Ja omucis ēd kanēļmaizīti, viņa noēd virsiņu, ja brālis desmaizi, viņa – desiņu. Nekad nav sapratusi kombināciju desa ar maizi.

Maizi ēd tikai oma, mājās vienmēr ir rudzu plāksnītes. Protams, ballītēs ir pica. Pagājuši deviņi mēneši, un jūtu, ka svars pamazītēm slīd nost. Man ārkārtīgi garšo indiešu ēdieni ar trakajām garšvielām, bet pēc tiem uzrodas arī slavenie no vecmammas mantotie maisiņi. Lai nebūtu mūžīgais blīdums, jāaudzina raksturs un jāiet garām krišnu kafejnīcai. Vienīgi asās lēcas reizēm paņemu.

Jubilejas reizē tev blakus uz skatuves būs draugi no Jaunā Rīgas teātra. Toreiz, ieklīstot Jaunā Rīgas teātra pagalmiņā, kad abi ar Andri sadejojāties, tu būtībā sasēji likteni ar visu Jauno Rīgas teātri.
Jā, protams! Izveidojusies draudzība ar Baibu Broku un Gunu Zariņu, mūsu bērni draudzējas. Jubilejas koncertā meitenes būs publikā, mans vīrs Andris Keišs būs uz skatuves. Juris Vaivods, otrās daļas mākslinieciskais vadītājs, teica: “Jābūt pārsteigumam!”

Būs Gundars Āboliņš, Artūrs Skrastiņš, Zigfrīds Muktupāvels un pašās beigās arī Ingus Pētersons. Ar Daumantu Kalniņu pirmo reizi atskaņosim Lūsēna ciklu Kā maigi dzelošs rožu krūms.

Vaivods teica: “Tu tomēr esi latviete, māte, simbols – jātaisa kaut kas latvisks.” Daumantam piedāvāja baritona partiju, mums būs skaists duets, ar orķestri. Daumants ir brīnišķīgs mākslinieks, pārsvarā visas viņa programmas ir Dailes namā pie manas māsas.
 

Ar māsu Andu Zadovsku un vīru Andri Keišu. (Foto: no privātā arhīva)
 

Vai tev atliek laika arī domubiedriem?
Viņi visi ir mani domubiedri. Ne velti es dziedu tik daudz Jāņa Lūsēna dziesmu, un ne velti man tās tik ļoti patīk. Mūsu muzikālajā gaumē kaut kas saskan.

Arī pasaules izjūtā?
Nu jā. Jānim patīk meditatīvas lietas. Piemēram, dziedāt Mazu brīdi pirms nemaz tik vienkārši nevaru. Tā tikai šķiet, ka stāvi un dziedi, patiesībā sviedru tērcīte pār muguru tek visu koncertu. Tā ir liela mobilizēšanās, koncentrēšanās. Operā, dziedot lielo Verdi izrādi, paralēli dziedāšanai jāpaspēj uzvilkt to un aizskriet tur, taču baznīcā, kur tamlīdzīgas tehniskas detaļas izpaliek, vari iegrimt meditatīvās sajūtās.

Jānim ir kolosālas melodijas – kā lūgšanas, tās vedina uz meditāciju. Katram citādāk – kāds sēž jūras krastā... Un kas gan cits ir Magdalēnas matu ķemmēšana? Tas ir meitas vakara rituāls, viņa virpina bizītes, līdz saka: “Mammīt, es iešu gulēt.”

Nepārzinu jogu, bet to respektēju. Ar baudu skatos uz Inetu Ķirsi, ārkārtīgi interesanta sieviete. Kā viņa sevi nes – tas ir milzīga darba un koncentrēšanās rezultāts. Liekas – jāpiesakās nodarbībām. Varbūt man nepietiek motivācijas, lai to izdarītu.

Biju pasākusi nopietni vingrot pie Zandas Rešetinas. Kad auklīte aizgāja, pazuda mans privātais laiks, ko varētu tam veltīt. Bet tas ir tikai attaisnojums. Esmu pūce, nevis cīrulis. No rīta sapinu Magdalēnai bizes, uz skoliņu viņu pārsvarā ved Andris, un ar lielāko baudu lienu atpakaļ gultā. Man tā patīk rīta cēliens – noklausos austiņās jaunās dziesmas, iemiegu, kaķi pačubinās riņķī. Domāju – ja tagad būtu jāceļas, deviņos jābūt sporta zālē... Nē, nevaru. No rīta gribu savas naktskrekla stundas.

Tev tagad ir vairāk laika lauku mājai, rožu dobēm?
Kopš bērni sāka iet skolā, viss mainījās. No bērnudārza izprasījāmies, lai pirmdienas būtu brīvas, jo teātros tā ir. Tad trīs dienas nedēļā dzīvojām Jaunpilī. Tagad Jaunpilī esam no vēla pavasara līdz agram rudenim, ziemā pilnībā pārceļamies uz Rīgu.

Bet rožu dobe ir. Nevar sākt neko jaunu, ja nespēj uzturēt ideālā kārtībā to, kas jau ir. Lielais sakņu dārzs ir aizlaists ciet, bet to var atjaunot. Bez Jaunpils mūsu dzīve nav iedomājama. Tur visi ir laimīgi, katram sava istaba, var darboties. Reizēm cilvēki saka – ja reiz braukt ārā no Rīgas, tad meža vidū. Mēs esam pieraduši, ka ir kaimiņi, nav jāuztraucas, vai būs izšķūrēts sniegs. Enerģētiski Jaunpils ir ļoti spēcīga un laba vieta, kur gribas uzkavēties.

Māsa tur par tevi rūpi, pēdējā laikā diezgan bieži esat dzirdētas runājam divatā. Kā tev liekas – vai arī tu Andai esi bijusi balsts?
(Nopūšas.) Gribētos cerēt. Ko vairāk dzīvē var vēlēties kā vienu ļoti uzticamu, patiesu sievieti, kurai var zvanīt jebkurā brīdī jebkādā jautājumā, zinot, ka viņa nekad tev nemelos vai nepielīdīs. Mana labākā draudzene ir mana māsa, tas ir kā āmen baznīcā.

Sievietes, kurām nav māsu, to īsti pat nespēj novērtēt.
Varbūt. Lai gan māsām diemžēl mēdz būt arī sliktas attiecības. Anda ir jaunākā māsa, bet esmu pieradusi, ka viņa rūpējas, lai visi manu projektu dokumenti būtu kārtībā. Pasaulē producentiem un menedžeriem maksā lielu naudu. Anda pacieš arī manas kaprīzes, muļķības, ko reizēm sastrādāju, jo esmu pilnīgs “neciparu” cilvēks.

Viņa saprot tavu mākslinieces dabu?
Jā, un bieži mani apceļ. Anda vienmēr saka – ja tūkstoš cilvēku ies pāri laipai, tad Kristīne, ejot tūkstoš pirmā, paslīdēs – tas ir skaidrs. Kad bieži braucām viesizrādēs, Anda vienmēr lidostā bija man pretī – ā, čemodāna nav? Protams, nav! Visiem ir, tikai manējais palicis Āzijā. Kā likums. Kaut kas manī ir no mazo neveiksmju sērijas. Par laimi, ir daudz kā tāda, kas to kompensē.

Vai, tuvojoties apaļajai dzimšanas dienai, savelc kādu bilanci?
Anda ir savilkusi.

Viņa ir savilkusi tavu radošo mūžu. Bet vai tu pārskati arī savu cilvēka likteni?
Jocīgi par to skaļi runāt, jo manas domas materializējas. Neesmu cilvēku redzējusi trīs gadus, domāju – kā lai dabū viņas telefonu? Eju pa ielu, un – viņa stāv pie luksofora. Tas ir ļoti izteikti – ja cieši nodomāju un vēl pasaku skaļi... Tā bija pēc mūsu skaistās māsu intervijas – uzreiz mazs konfliktiņš ar Andu. Pilnīgi nevajadzīgs. Mums vispār nav strīdu, bet, tiklīdz kaut ko pateikšu skaļi, tā pārskries melns kaķis.

Tik daudz laba esi teikusi par Andri, bet, paldies dievam, nekas slikts nav noticis.
Jā... Bet pēc tās māsu intervijas tik stulbi notika. Tāpēc man nepatīk spēlēties ar...

... lielajām lietām?
Jā. Un nepatīk, ja cilvēki pārprot, kā ar to “svētā atradusies!”. Lai nu kurš, es noteikti neesmu svētā. Ir tik daudz acu un domu, cilvēki ir tik dažādi, katram savs viedoklis, un, ja reiz esi parādījies publiski, katram ir tiesības ko teikt.

Esmu pārliecināta, ka domai ir baigais spēks. No malas grūti saprast, bet, tiklīdz esi iesaistīts, tā ir cita realitāte. Katrs redz no sava skatu punkta un reaģē atkarībā no emocionalitātes. Man asaras birst kopā ar smiekliem, esmu ārkārtīgi līdzpārdzīvojošs cilvēks. Neraugoties uz to, ekstrēmās situācijās man viss ir absolūti skaidrs.
 

Iedarbojas racionālais prāts?
Jā! Man nav slikti no asinīm, nebaida nepatīkamas situācijas. Es, man liekas, varētu iet kādā klīnikā par sanitāri. Mans nepiepildītais sapnis ir strādāt par veterinārārsti. Bet, ja es tagad pievērstos tādam darbam, cilvēki nodomātu – no Nacionālās operas uz veterināro klīniku...
 

Cilvēki saprastu, ka tu realizē savu jaunības sapni.
Vienubrīd sāku domāt, ka gribētu specializēties darbam ar bērniem ar īpašām vajadzībām. Bet tas izplēnēja, kad paliku bez auklītes. Sapratu, ka es jau to daru. Pēc dažām dienām filmēšos Ķepa uz sirds, būs aklais randiņš ar dzīvnieku, kuram jāatrod mājas. Andris saka: “Tu tikai, dieva dēļ, apsoli, ka neieradīsies kopā ar to suni!” (Smejas.)

Tā varētu būt?
Mūsu Rīgas dzīvoklī nav tādas iespējas. Bet Andris saka: “Ko ar tevi var zināt...” Es šo tikšanos pilnīgi nevaru sagaidīt! Atbildot uz tavu jautājumu par likteņa pārskatīšanu – es tik daudz savā prātā esmu pārskatījusi, tik daudz uzrakstījusi, saplēsusi, sadedzinājusi...

Uzburam ainiņu – mājās spaiņi un vāzes ir pilni puķēm, esi atslābusi pēc lielā koncerta, ko tu teiktu draugiem pie vīna glāzes?
Draugu nav nemaz tik daudz. Tie ir cilvēki, ar kuriem esmu kopā kopš vidusskolas. Mums reizi gadā ir skaistas ballītes. Sākumā tā bija dvīņu dzimšanas diena, tad ar Magdiņas delfīnterapijas datumiem kaut kas pamainījās, bet nospriedām, ka vienreiz vasarā tāpat svinēsim. Tajās ballītēs daudz kas tiek izrunāts un izdziedāts.
 

Tie ir dārza svētki?
Pēc pilnas programmas – ar silto, salātiem un nakšņošanu. Puikas kurina ugunskurus – lielo un mazo. Joprojām biedrojos arī ar tiem, ar kuriem kopā sāku studenta dzīvi.

Mans draugs Valters Krauze ir abu bērnu krusttēvs, draudzējamies, sarakstāmies, reizēm kopā strādājam, izraudamies, izrājamies, pasakām visu, kā ir.

Ar Baibu Sipenieci, manu novadnieci, tiekamies reti, bet tad jārunā trīs stundas no vietas. Tagad biežāk tiekamies ar Andra brāļa ģimeni, bērni aug lielāki, draudzējas. Andra draugi ir arī mani draugi. Viens no labākajiem Ādama draugiem ir Markuss, ar viņa vecākiem esam kļuvuši par īstiem ģimenes draugiem.

Visi ir saistīti ar mākslu – aktieris, kinooperators, režisore. Šie cilvēki arī profesionāli bieži vien pasaka kaut ko tik vērtīgu, ko neuzrakstīs neviens kritiķis. Scenārijs šo gadu garumā ir izkristalizējies, nedomāju, ka varam atklāt kaut ko radikāli jaunu. Tās ir foršas sarunas pie vīna glāzes, ar dejām.

Rudenī draudzene mani netīšām aizvilka uz austeru ballīti, domāju – ak dievs, tas nemūžam nenotiks! Nedabūšu sevī iekšā nevienu austeri! Bet... tas izrādījās kaut kas neticams. Arī manam vīram austeres ir viena no lielākajām ēšanas baudām, kāda iespējama. Viņš saka, ka to garšu nevarot salīdzināt ne ar ko.

Iemīlējies no pirmās reizes?
Jā! Neesmu feinšmekers, bet tā tiešām ir bauda. Un, ja tu man prasi, ko es draugiem varētu teikt, tad nākamajā rītā pēc koncerta es sacītu: “Meklējam branču, kur dod austeres!” Jā, to gan es gribētu!

No portāla Jauns.lv