Skolotāja Ilona no Latvijas aizbrauca pirms 10 gadiem. Tagad viņa strādā pasaulē vienīgajā vidusskolā, kur bērni oficiāli mācās latviski

Tā ir vienīgā skola ārpus Latvijas, kuras mācību programmā no 1. līdz 11. klasei ir iekļauta latviešu valoda. Citur pasaulē ārzemju latvieši savu valodu apgūst fakultatīvi, svētdienas skoliņās, bet te – cara laikā radušamies latviešu kolonijā latviešu valoda ir iekļauta valsts skolas programmā.

Latviešu valodu, protams, nemācās visi ciema vidusskolas bērni, tas ir izvēles priekšmets. Ilonai tā ir misijas apziņa, bet bērniem - savu senču sakņu apzināšanās.

2009. gadā Ilona krīzes laikā zaudēja darbu tēvzemē un atrada nodarbošanos tālajā Baškortostānā – Arhlatviešu jeb Maksima Gorkija ciematā.
 

Tālajā, bet latviešiem tik tuvajā Arhlatviešu ciemā latviešu valodas skolotāja dzīvo šādā romantiskā lauku sādžas namiņā. (Foto: No personīgā arhīva)

„Es redzu sevi Latvijā!”
Pati Ilona portālam par savu darbu pastāstīja: „Baškīrija ir ļoti laba dzīves skola. Jau desmito gadu strādāju par latviešu valodas un kultūras skolotāju Baškortostānā. Lēnām sevi noskaņoju, ka laiks atgriezties, esmu izdarījusi pietiekami daudz, lai ar tīru sirdsapziņu atgrieztos mājās.

2014. gadā es pametu Baškīriju ar domu, ka neatgriezīšos. Biju nostrādājusi piecus gadus, biju izdegusi, bez spēka un idejām. Latvijā nodzīvoju pusgadu un atkal atgriezos Baškīrijā. Man neizdevās iedzīvoties, biju atgriezusies citā Latvijā, ne tajā, no kuras aizbraucu 2009. gadā.

Atgriežoties Baškīrijā, pēc pusgada prombūtnes, ievēroju, cik ļoti mainās attieksme pret cilvēku, kuru diemžēl novērtē tikai tad, kad viņa vairs nav. Bija mainījusies skolas administrācijas, pat rajona administrācijas attieksme pret latviešu valodas skolotāju.

Bija vairāk uzticības, vairāk atbalsta un cieņas (no rajona administrācijas). Tas iedvesmoja strādāt, atbalsts un sapratne ļoti palīdzēja paveikt to, par ko agrāk cīnījos viena.

Mani draugi un ģimene gaida mani mājās. Lēmums doties strādāt uz Krieviju par latviešu valodas skolotāju pārsteidza daudzus. Uz Krieviju? Kāpēc? Tev nav bail? Tas ir tālu! Tu tur paliksi! Visi brauca strādāt uz rietumiem, es – uz austrumiem. Izlecēja!

Lēmums doties strādāt uz Krieviju par latviešu valodas skolotāju pārsteidza daudzus. Uz Krieviju? Kāpēc? Tev nav bail? Tas ir tālu! Tu tur paliksi! Visi brauca strādāt uz rietumiem, es – uz austrumiem. Izlecēja!

Bet toreiz 2009. gadā nebija citu iespēju. Latviešu valodas un literatūras skolotāja pat Rīgā nevarēja atrast darbu. Negribēju būt pārdevēja ar augstāko izglītību.

Mājās, tas ir uz Latviju, man gribas vienmēr. Sevišķi, kad manas ģimenes dzīvē notiek kas īpašs. Ir jāizvēlas – darbs vai ģimene. Pagaidām visu savu laiku, spēku un domas esmu atdevusi darbam. Es neko nenožēloju, jo tā ir mana izvēle braukt uz Krieviju un strādāt par skolotāju.

Taču, laikam ejot, apzinies, ka visu dzīvi tā nodzīvot nevar. Es vēlos būt ar saviem tuviniekiem, es vēlos biežāk nekā divas reizes gadā satikt savus draugus, es vēlos ikdienā dzirdēt latviešu valodu un piedalīties savai ģimenei un valstij svarīgos notikumos, gribu ēst garšīgo latviešu maizi un priecāties par to skaistumu, ko savām rokām un sirdīm rada mani tautieši. Es redzu sevi Latvijā”.

Latvieši baškīriem iemācīja strādāt
Par savu tautiešu ceļu tālajā Baškortostānā Ilona stāsta: „Krievzeme ir tik plaša un liela, ka galu un malas tai neredzēt. Tās sastāvā ir vairākas republikas, un Baškīrija ir viena no tām. Iespējams par šo, pie Urāliem esošo, zemi dzirdēts vien tas, ka 19. gadsimta beigās daļa latviešu devušies turp, lai iegūtu sev zemi, veidotu savu saimniecību, nodrošinātu labklājību savai ģimenei.

Lieki piebilst, ka sākums bija smags. Biezie Baškīrijas meži, kas tika iedalīti saimnieciskās dzīves uzsākšanai, bija jāizzāģē, vajadzēja uzlīst līdumu, lai zemi varētu apstrādāt, un tajā reiz briestu zelta vārpas, kas dotu maizi turienes latviešiem. Sākums bija sūrs, bet veiksmīgs. Ar laiku tika paplašināta apstrādājamās zemes platība, uzceltas mājās, kūtis un klētis.

Latviešu ģimenes te ātri iedzīvojās, un vairākkārt nācies dzirdēt, ka latvieši baškīriem esot iemācījuši strādāt. Latvieši nodarbojās ar lopkopību, piensaimniecību, biškopību un tirdzniecību. Agrāko meža dzīvnieku midzeņu vietā ziedēja puķu dārzi, zēla lauki un smaržoja pļavas. Krievi un baškīri mācījās no latviešu kolonistiem, sāka nodarboties ar lopkopību, un pārgāja dzīvot uz viensētām.

Krievi un baškīri mācījās no latviešu kolonistiem, sāka nodarboties ar lopkopību, un pārgāja dzīvot uz viensētām

1897. gada tautas skaitīšanas materiālos Baškīrijā reģistrēti 3873 latvieši, 1926. gadā - 7045 latvieši. Zemkopji bija iekārtojuši 710 saimniecības, 1913. gadā – 757 saimniecības, 1928. gadā reģistrētas jau 1372 saimniecības. Latviešu saimniecību uzplaukumu iznīcināja kopsaimniecību dibināšanas laiks. Komunistu ārdošā politika sevišķi vērsās pret turīgajiem latviešu saimniekiem, - tika atņemtas saimniecības, daudzi latvieši tika izsūtīti un nošauti.

Arī reliģiskā dzīve apstājās. Līdz 1930. gadam divas trīs reizes gadā latviešus apmeklēja luterāņu mācītājs, 1930. gadā komunisti slēdza lūgšanu namus un baznīcas.

Uzmanība tika pievērsta arī bērnu izglītošanai. Līdzīgi kā Latvijā, turīgākie saimnieki algoja mājskolotājus, kuri mācīja bērniem aritmētiku, gramatiku, turklāt mācības notika latviešu valodā.

Latviešu skola Arhlatviešu ciemā jau kopš 1901. gada

Pirmā skola Arhlatviešu kolonijā tika uzcelta 1901. gadā Arhangeles mežā. Skola 1903. gadā nodega, taču 1909./10.gadā tika uzcelta jauna skolas ēka, kurai tika piešķirts sākumskolas statuss. Skolā bija internāts, kurā uzturējās bērni no attālajām zemnieku saimniecībām, nedēļas nogalē vecāki bērnus veda mājās.

1935. gadā sākumskolu pārdēvēja par septiņgadīgo skolu. 1936. gadā latviešu kolonijā tika atvērtas astoņas skolas. 1931. gadā skolu mācību līdzekļu apgāds bija ļoti haotisks. Mācību grāmatas latviešu valodā nebija pieejamas, Ufā izsniedza mācību grāmatas krievu valodā, latviešu skolās notika pārkrievošana.

1939. gadā, pēc kolektivizācijas un Maksima Gorkija ciema dibināšanas, skola tika pārvesta uz ciematu, taču tās celtniecību aizkavēja Otrais pasaules karš. No 1947. līdz 1963. gadam skolas direktors bija Pāvels Masailovs Mihailovičs, kurš labiekārtoja skolu.

1967. gadā skola kļuva par Arhaltviešu vidusskolu, 1969. gadā bija pirmais absolventu izlaidums. No 14 absolventiem pieci bija latvieši: Lilija Vasermane, Milda Gaile, Valērija Paspārne, Alevtīna Ungure un Alfrēds Cīrulis. 1978. gada pavasarī sāka jaunās (pašreizējās) skolas ēkas celtniecību, kuru pabeidza tā paša gada septembrī. Skolu atklāja 1978. gada 18. decembrī.

Latviešu valodu mācās 23 skolēnu
Kopš 1989. gada skolā māca latviešu valodu, kultūru un folkloru. Sākumā tās bija fakultatīvas nodarbības, kopš 2004. gada - mācību stundas. Katrai klasei nedēļā ir trīs latviešu valodas nodarbības, latviešu valodu apgūst no pirmās līdz vienpadsmitajai klasei.

Latviešu valoda ir izvēles priekšmets, jo tā daudziem ir dzimtā valoda. Ir iespēja izvēlēties baškīru, krievu vai latviešu valodu kā dzimto valodu. Latviešu valodas un kultūras skolotāja darbību Baškortostānas Maksima Gorkija ciemā finansē Latviešu valodas aģentūra no valsts budžeta. 2019. gadā latviešu valodu apgūst 23 skolēnu, bet folkloras ansamblī “Atbalss” aktīvi darbojas 16 bērnu.

Baškīrijas latviešu Atbalss
Arī Krieviju ir sasniegusi ekonomiskā krīze, kura ļoti skarbi skar izglītību, - klases tiek apvienotas, vienu brīdi tās pat tika slēgtas.
 
Būtiski ir motivēt skolēnus apgūt latviešu valodu, dot viņiem iespēju izmantot savas valodas zināšanas, jo ģimenē latviski runā retais. Skolēnus motivē gada beigās piešķirtā stipendija, kuru nodrošina tie Baškīrijas latvieši, kas savulaik atgriezās Latvijā. Vismaz vienu reizi gadā rodas iespēja apciemot kādu no Krievijas latviešu diasporām.

Skolēni, kuri uzcītīgi un čakli apgūst latviešu valodu ir apciemojuši Maskavas, Smoļenskas, Krasnojarskas, Omskas, kā arī Omskas apgabala Augšbebru ciema latviešus. Skolēniem ir iespēja piedalīties dažādos konkursos, kuros tie gūst labus rezultātus.

Pēdējos trīs gadus tas ir daiļrunātāju konkurss “Sveika, pasaciņa!”, zinātnisko darbu konkurss “Pa Tēvzemes ceļiem”. Visās latviešu gadskārtās, kuras tiek svinētas gan Arhlatviešu vidusskolā, gan ārpus tās, skolēni var iejusties pasākuma vadītāja lomā.

Pēdējos gados ir izveidojusies cieša sadarbība ar citu tautu diasporām, piemēram, ukraiņiem, vāciešiem, baltkrieviem. Man ar lepnumu jāatzīst, ka latviešu diasporai, salīdzinot ar citām, ir liels Latvijas atbalsts - gan materiāls, gan emocionāls. Latvijai interesē un rūp tās tautieši Krievijā, un savu iespēju robežās tā vienmēr ir bijusi gatava palīdzēt (Latviešu valodas aģentūra, Pasaules brīvo latviešu apvienība, Latvijas vēstniecība Maskavā, Ārlietu ministrija).

Baškīrijas latvieši ir īpaši ar to, ka tālāk par savu jauniegūto dzimteni Baškīriju neizbrauc. Viņi uzticīgi paliek savās sētās, diemžēl daži no viņiem tādu pašu likteni novēl arī saviem bērniem. Bet ir arī tādi, kuri par visām varītēm grib ieraudzīt Latviju ne tikai grāmatās, bet klātienē. 

Paralēli mācību stundām skolēni var apmeklēt latviešu folkloras pulciņu, lai apgūtu latviešu tautas dziesmas un dejas un gūtu priekšstatu par latviešu gadskārtām un kultūru. Karu gadu latviešu folkloras pulciņu apmeklē vairāk nekā 40 skolēnu, turklāt tie ir gan latvieši, gan baškīri, gan krievi un uzbeki.

Pulciņā tiek iepazīta latviešu kultūra, izprasta gadskārtu nozīme, apgūtas tautasdziesmas, dejas un rotaļas, veidoti dažādi rokdarbi. Jau otro gadu latviešu folkloras pulciņu apmeklē arī Bakaldīnas (viena no agrākajām latviešu kolonijām) vidusskolas skolēni.

Īpaša Arhlatviešu vidusskolas „vizītkarte” ir latviešu ansamblis „Atbalss”. Pašreiz ansamblī dejo jau piektā skolnieču paaudze.

Ansambli izveidoja skolotāja Kristīne Apse, kura Arhlatviešu vidusskolā strādāja 2005./06. mācību gadā. Skolnieces apgūst latviešu tautas dejas, piedalās rajona un republikas mēroga organizētajos pasākumos.

Kur ir tā sāls?
Pašreiz Baškīrijā dzīvo pusotrs tūkstotis latviešu, Arhangeles rajonā – ap 350. Maksima Gorkija ciemā ap 160. Latviešu valodā galvenokārt runā vecākas paaudzes cilvēki. Vidējā paaudze saprot latviešu valodu, taču to praktiski neizmanto.

Jaunākā paaudze valodu nezina, prot pateikt dažus vārdus, bet viņu priekšrocība ir tāda, ka viņi aktīvi piedalās latviešu gadskārtu svinēšanā, apmeklē latviešu valodas stundas, pulciņu, piedalās nometnē „Avots”. Ir latvieši, kuri savā starpā sarunājas krieviski, tas tādēļ, ka valoda aizmirsta. Es cenšos ar latviešiem sarunāties latviski, lai arī daļa man atbild krieviski.

Interesanti paklausīties, kā skan šejieniešu latviešu valoda. Daļa latviešu vārdu aizstāta ar krievu vārdiem, piemēram, pravīties (taisīties), ģervina (ciems), boļņica (slimnīca), rukovoditeļs (vadītājs), pečeņije (cepumi), tabūns (bars, ganāmpulks), kovjors (paklājs), burāns (sniegputenis).

Valodā saglabājušies arhaismi, kurus mūsdienu literārajā latviešu valodā gandrīz neizmanto, piemēram, pulka (daudz), dikti (ļoti), kortel’(is) (dzīvoklis), pervērt (krāsot), bode (veikals), saime (ģimene), nāburgs (kaimiņš), istabaugš’(a) (bēniņi), laisties (lidot), brunči (svārki), zapte (ievārījums), ķisens (spilvens), pa sveikam (uzredzēšanos).

Interesanti, ka šejienes latvieši saglabā vienu darbības vārda formu visās personās, piemēram, tagadnē - es dzied, tu dzied, viņš/viņa dzied; mēs dzied, jūs dzied, viņi/viņas dzied. Pagātnē - es dziedāj, tu dziedāj, viņš/viņa dziedāj; mēs dziedāj, jūs dziedāj, viņi/viņas dziedāj. Nākotnē - es dziedās, tu dziedās, viņš/viņa dziedās; mēs dziedās, jūs dziedās, viņi/viņas dziedās.

Baškīrijas latvieši jau sen pieņēmuši vietējo iedzīvotāju tradīcijas. Ziemassvētkus viņi svin 7. janvārī, Lieldienas un Vasarsvētkus arīdzan ievērojot pareizticīgo kalendāru. Reti kura latviešu ģimene Jāņos sien sieru un rotā māju ar meijām. Uz kapiem nes mākslīgos ziedus, pie kapa iedzer glāzīti šņabja un apēd pa konfektei. Mājas izrotātas logu mežģīnēm, kā visiem ciema iedzīvotājiem.

Taču runā viņi latviski, daži lepojas ar to, ka bijuši Latvijā un ne vienu reizi vien, lepojas ar radiem Latvijā, ar kuriem vēl aizvien tiek uzturēti sakari. Kas ir svarīgāk – saplūst ar vietējo ļaužu „masu”, bet saglabāt savas tautas dzirksteli, vai tomēr būt viscaur latvietim, tā teikt – no matu galiem līdz papēžiem? Var abējādi. Pat valodu nezinot, vari būt latvietis. Apzināties sevi, cienīt savus senčus, nenoliegt un neslēpties no tā, kas tev dots.

Baškīrijas latvieši ir īpaši ar to, ka tālāk par savu jauniegūto dzimteni Baškīriju neizbrauc. Viņi uzticīgi paliek savās sētās, diemžēl daži no viņiem tādu pašu likteni novēl arī saviem bērniem. Bet ir arī tādi, kuri par visām varītēm grib ieraudzīt Latviju ne tikai grāmatās, bet klātienē. Latvietis ir latvietis, vai viņš ir pasīvs vai aktīvs, - piederību savai tautai un valodu - tam neatņemt. Tur tā sāls – apziņā, kas es esmu. Latvietis!”

Elmārs Barkāns, Jauns.lv
No portāla Jauns.lv