"Esmu iemācījusies pēc nekā neilgoties" – Aurēlija Anužīte par laimes atrašanu

Sarunā  Aurēlija pastāstījusi – kā, gūstot dzīves mācību, tomēr saglabāt iekšējo liesmiņu.

Sarkanais mežs» ir mēneša skatītākais seriāls Latvijā. Jūs arī sekojat līdzi?
Jā! Pat tad, kad ceļojam, ar vīru atrodam veidu, kā noskatīties. Nav iespējams pēc sērijas nerunāt – neapspriest redzēto, laikmetu. Mēs, kas neesam to piedzīvojuši, iedomāties nevaram, kā cilvēki cieta. Lasīju rakstu [«Rīgas Viļņu» speciālizlaidums «Specdienestu cīņas Latvijā»] par Silarāja ģimeni, kas palika Latvijā. Līdz galam nevarēju, asaras bira… Viņa sieva tā arī nomira, nevienu ziņu nesaņemot no sava vīra. Nespēju iztēlē neizlaist caur sevi. Ārprāts! Tik daudz aizdomājos par to sievieti – kāda viņa bija savā rutīnā, kā smaidīja bērniem. Nu stulbi, ka es šitā (noslauka asaras), laikam nogurusi esmu… Pēc filmas ar dvielīti staigāju, Andris par mani smejas. Jā, esam atkarīgi no seriāla un gaidām ik sestdienu. Kā citās dienās «Panorāmu», tā sestdienās – šo. (Smejas.)

Kad uzrunāju intervijai, bijāt neizpratnē, kāpēc viss – gatavošana pie Gundegas Skudriņas, «100 g kultūras» portretraidījuma atkārtojums, intervijas citos medijos – tieši tagad... Atklāšu – šobrīd viena no domām ir par Mātes dienu, un tā daudzus aizved pie jums kā pie māmiņas, kas sievietes spēj iedvesmot. Vai arī jūsu redzeslokā ir stipras sievietes un ģimenes, kuras apbrīnojat un kas iedvesmo?
Jā, man ir. Bet nevaru nosaukt vārdā, jo viņas ir vismaz četras piecas, un katrai ir kaut kas – daļa no tā, kas mani iedvesmo. Esmu sapratusi, ka par paraugu ņemu tās sievietes, kurām piemīt iekšējs cīņas gars. Un to var redzēt sejā – grumbās, skatienā. Tas, kā seja noveco, ir iekšējās dzīves spogulis. Katram cilvēkam ir vājie punkti, uz kā pamata viņš kļūst stiprs. Vai nu ciešanās kļūst gaišs, vai sāk sevi žēlot. Reizēm aizdomājos…
 

Varētu teikt – man ir seši bērni, ko audzinu jau 24 gadus, visas tās pašas multenes, visi tie paši burti, kad beidzot dzīvošu sev? Atbilde – nekad.

Ir teiciens, ka karā nav depresijas, jo cilvēks ir spiests mobilizēties, aizmirstot par komfortu. Ilgi par to domāju. Manuprāt, dažādas kaites rodas izlaidības laikmetā (es nerunāju par kaut kādām izmaiņām smadzenēs un citām slimībām), jo dažkārt cilvēkiem tās ir ērtas. Tāpēc vienmēr saku: dod, Dievs, nezūdīties, ar savu klātbūtni būt noderīgai citiem – saviem bērniem, mazbērniem, cilvēkiem apkārt. Būt pateicīgai. Mani stiprina sievietes, kuras tā spēj.

Reiz stāstījāt par stiprajām savas dzimtas sievietēm, kas padomju režīmā rada iespēju kalpot baznīcai. Kas ir tā pārliecība, kuras uzturēšana, jūsuprāt, prasa lielāko spēku mūsdienās? Gan ģimenē, gan sabiedrībā...
Viens no mācītājiem nesen teica, ka šis laikmets ir cīņa par mūsu prātiem. Un tas notiek tik smalkā veidā – ka viss, kas ir ļauns, tiek pasniegts kā labs. To ļoti labi var pamanīt, kaut vai audzinot bērnus un skatoties multeņu tēlus. Ir tik daudz ačgārnību, ko ar pieauguša cilvēka prātu redzi. Ir zināms uztraukums, kā bērniem «iepotēt» atšķirt ļauno no labā.
 

Kā ar to tiekat galā – šķirojat saturu, ko bērni patērē?
Jā, ļoti strikti. Bet visu nokontrolēt nav iespējams. Dažkārt pamani, kā bērns jūtubē ģērbj bārbijas. Skaisti, bet pievēršoties redzi, ka līdztekus tai ir cita informācija. Šodien ņemos virtuvē un klausos, kā mazie skatās multeni. Skan skaista klasiskā mūzika, runā karaliskās balsīs; kad pieeju, tur – briesmoņu ģimenīte… Nu gudrinieki aizdomājušies! Maldināja mani ar skaņu efektiem. Tas nozīmē, ka man jābūt dubultuzmanīgai! Vakar ar Jāzepu bijām uz filmu «Brīnumu parks» – par to, kā uzvarēt ļaunumu, nepadoties, turēt sevī to liesmiņu. Bet specefekti nogurdināja. Ko tie dod? To, ka dzīvē, ja bērns karātos pie zara, man būtu jākliedz, ka tas nav tā, kā multenē? Ka sekas var būt citas?
 

Caur ko šajā visatļautības laikmetā mācāt bērniem būt stipriem?
Caur kristīgajām vērtībām. Nav citas receptes. Lūgt Dievu, iet Svētdienas skolā, darīt labu, nedarīt ļaunu, turēt māti un tēvu godā un strādāt. Vīram un sievai vienam otru ceļot bērnu klātbūtnē. «Celt» nozīmē dzīvot godīgi, bērniem mācīt, ka tētis ir vislabākais, gudrākais, kā tētis teiks, tā būs. Jā, ir sievišķīgas lietas, ko pārzinu labāk un par kurām nepiekāpjos, un tas ir normāli. Arī vīrs iestājas par to, ka bērni pret savu māti nedrīkst pacelt balsi, nedrīkst tā attiekties. Tas ir tikpat pašsaprotams, kā pončikus ēst, nenopūšot pūdercukuru. (Smejas.)

Kā domājat, ko jūsu bērni pēc daudziem gadiem varētu teikt – kas mammai prasījis vislielāko spēku?  
Kad par šo prasīju Mikum, lielajam puikam, viņš teica: «Atļaut kļūdīties. Un arī vecākiem no sirds atzīt, ka viņi kļūdījušies…» Tā ir. Tev jāatļauj bērnam kļūdīties, uzkāpt uz grābekļa kaut trīs reizes, bet tas būs viņa grābeklis. Un tajā laikā nevis atstumt, bet saprast un mīlēt.

«Sarkanajam mežam» tūlīt izskaņas sērijas, savukārt Latvijas neatkarības pasludināšanas svētkos TV pirmizrādi piedzīvoja filma «Homo novus». Ar ko īpašu jums paliks atmiņā katrs no šiem darbiem?
Pirmais, kas nāk prātā, ir piedzīvojums attiecīgajā laikmetā, par kuru uzzinu no dažādiem aspektiem, un režisoru darbs. Sadarbība ar Armandu Zvirbuli un Annu Viduleju bija tik… mierpilna? Bez asumiem, balss pacelšanas, tādā harmonijā. Šķiet, ja es būtu režisore, tā nemācētu.
 

Kā domājat, ko jūsu bērni pēc daudziem gadiem varētu teikt – kas mammai prasījis vislielāko spēku?  
Kad par šo prasīju Mikum, lielajam puikam, viņš teica: «Atļaut kļūdīties. Un arī vecākiem no sirds atzīt, ka viņi kļūdījušies…» Tā ir. Tev jāatļauj bērnam kļūdīties, uzkāpt uz grābekļa kaut trīs reizes, bet tas būs viņa grābeklis. Un tajā laikā nevis atstumt, bet saprast un mīlēt.

Tev jāatļauj bērnam kļūdīties, uzkāpt uz grābekļa kaut trīs reizes, bet tas būs viņa grābeklis. Un tajā laikā nevis atstumt, bet saprast un mīlēt.

Kā jūsu ģimenē ierasts atzīmēt Mātes dienu?
Man ir kaudze bērnu zīmējumu, un nekā jaukāka par tiem nav. Un brokastis gultā. Bērni man tās pienes, bet, kad sēžu viena, sastutēta spilvenos, un varu it kā baudīt to rīta mieru, saprotu, ka pie lielā brokastu galda, kur varu visus redzēt, apčubināt un samīļot, tomēr jūtos vislabāk. (Smejas.)

«Sarkanajam mežam» tūlīt izskaņas sērijas, savukārt Latvijas neatkarības pasludināšanas svētkos TV pirmizrādi piedzīvoja filma «Homo novus». Ar ko īpašu jums paliks atmiņā katrs no šiem darbiem?
Pirmais, kas nāk prātā, ir piedzīvojums attiecīgajā laikmetā, par kuru uzzinu no dažādiem aspektiem, un režisoru darbs. Sadarbība ar Armandu Zvirbuli un Annu Viduleju bija tik… mierpilna? Bez asumiem, balss pacelšanas, tādā harmonijā. Šķiet, ja es būtu režisore, tā nemācētu.

No portāla Jauns.lv