Fizioterapeite Klaudija Hēla: Reizēm noskatīties uz jaunajiem vecākiem ir grūti

Vizītkarte
Klaudija Hēla
Profesija: sertificēta fizioterapeite ar maģistra grādu, topošā Piklera pedagoģe.
Mamma: četriem bērniem.
Brīvajos brīžos: atpūšas. Patīk satikties ar bērniem un kaut ko darīt kopā.
Par sevi: „Es esmu ļoti optimistiska, varbūt nedaudz naiva.”
Šā gada apņemšanās: pieņemt katru dienu kā burvīgu dāvanu.
Jaunajiem vecākiem vēl: vairāk sev uzticēties.

Kad sazinājos, lai sarunātu interviju, teicāt, ka braucat uz Vāciju. Ko jūs tur darāt?
Es braucu mācīties – lai kļūtu par Piklera pedagoģi. Sāku mācīties 2016. gadā. Šie kursi ir paredzēti nevis pedagogiem, kā tas bijis parasti, bet terapeitiem, piemēram, ergoterapeitiem, fizioterapeitiem. Mācības ir ļoti ilgas, pamatkursu esmu beigusi, tagad sācies prakses kurss. Mācību ietvaros braucam arī uz Ungāriju. 
Es biju nodomājusi, ka dodaties turp pie savas ģimenes – esat dzimusi Vācijā.
Jā, mana ģimene ir Vācijā, taču viņi dzīvo Vidusvācijā, mācības notiek Berlīnē. Mamma un brāļi ir tuvāk Minsterei, māsa tuvāk Frankfurtei. Tētis pirms aptuveni gada nomira, taču Vācijā dzīvo vēl māsīca un tante, un citi radi. Tad, kad braucu pie radiem, visus apciemoju.

Galvenais, ko mani bērni man iemācījuši, – uzticēties viņiem. Pat ja man nepatīk, ko viņi dara, vienkārši uzticēties, ka viņi paši atradīs savu ceļu.

Jūs esat ļoti pazīstama speciāliste Latvijā – kāpēc izvēlējāties par tādu kļūt Latvijā, nevis Vācijā?
Latvijā pirmo reizi nokļuvu 1988. gadā, jo mana mamma, kas ir dzimusi Latvijā, atrada savu tēvu. Mēs nezinājām, ka viņš vēl ir dzīvs. Tajā laikā dzīve Latvijā bija kļuvusi atvērtāka, tāpēc vectēvu mums izdevās atrast – vispirms mamma un tad es atbraucām uz Latviju. Tā kā septiņus gadus biju mācījusies Minsteres Latvijas ģimnāzijā, un tur iemācījos runāt latviski, tad bija skaidrs, ka mamma un es būsim tās, kuras no ģimenes aizbrauks iepazīties ar vecotēvu un pārējo ģimeni.

Klaudija Hēla un viņas trīs meitas - Eva, Lita un Keita. 

Kad pirmo reizi šeit atbraucu, sapratu, ka gribu palikt – viss man te bija tik interesanti! Mani saistīja cilvēki. Viņi bija atvērti un viesmīlīgi – citādā veidā nekā cilvēki Vācijā. Tā es paliku Latvijā. Protams, pēc pirmās reizes vēl atgriezos Vācijā, jo tobrīd man bija tikai tūristu vīza. Kopā ar maniem jaunajiem latviešu draugiem izdomājām, kā vieglāk un biežāk braukt uz Latviju un arī palikt ilgāk, jo laiki bija sarežģīti: iestājos neklātienē Latvijas Universitātē, lai mācītos pedagoģiju un psiholoģiju; tolaik pirmo reizi pēc neatkarības zaudēšanas Latvijā tika piedāvātas psiholoģijas studijas. Tā nu sāku braukāt starp Latviju un Vāciju. 1991. gadā iepazinos ar savu vīru – latvieti – un paliku šeit pavisam. 

Esot kopā – ar bērniem vai ar savu partneri –, visu laiku vajag augt un strādāt ar sevi. Nedrīkst stāvēt uz vietas, jo tad viss paliek vienmuļi un sarežģīti.

Mana mamma ar savu mammu un brāļi kara laikā brauca uz Vāciju. Ceļojumu sāka kopā ar vecotēvu, taču viņu iesauca armijā un vecmamma ar saviem bērniem devās tālāk, nokļuva Vācijā. Mans tētis ir vācietis, mēs uzaugām kā vācu ģimene; es zināju tikai dažas aijā-žūžū dziesmas. Kad man bija 13 gadu, mammai paziņoju, ka gribu iet uz internātu – biju salasījusies grāmatās, ka tur ir forši. Mamma izstāstīja, ka ir arī tāda latviešu internātskola un ka varu iet tur. Tolaik mamma bija šķīrusies un apprecējusies otrreiz – ar Vācijā dzīvojošu latvieti. Viņi visu noorganizēja, lai varu mācīties šajā latviešu internātskolā – Minsteres Latviešu ģimnāzijā. Skolas laikā Minsterē iepazinos ar savu pirmo vīru, un... pēc gada izšķīrāmies. Pa vidu vēl bija pieminētais brauciens uz Latviju, vīrs negribēja braukt līdzi. 
Man šķiet, ka agrāk es visu ļoti plānoju, taču Latvija visu nolika kājām gaisā – es pārtraucu plānot, bet vienkārši dzīvoju. 

Fizioterapeitas bērni un mazdēls. Priekšplānā mazdēls Haralds, aizmugurē Klaudijas bērni:  Eva, Keita, Miks un Lita. 

Latvija man bija eksotika, un laikam arī šejieniešiem es biju neliela eksotika – cilvēks no turienes un vēl grib palikt šeit. Man te viss bija aizraujoši – bija visādi politiskie notikumi, demonstrācijas katru otro nedēļas nogali, es palīdzēju ar tulkošanu. Vācijā tik aizraujošas dzīves man nebija, Vācijā viss bija izplānots.
Vai šeit nebija grūti iedzīvoties? Tik ļoti atšķiras kaut vai Latvijas un Vācijas algas.
Tolaik man jau vēl nebija algas – es biju studente. Es biju nabaga studente Vācijā un nabaga studente Latvijā (smejas). Latvijā man bija ko ēst un jumts virs galvas – vairāk man neko nevajadzēja. Par laimi, vecāki man nav ieaudzinājuši, ka galvenais ir manta. Biju vesela un zināju, ka turpmākais ir atkarīgs no manis pašas. 
Vai šo gadu gaitā nav ienākusi prātā doma atgriezties Vācijā?
Nē. Laiku pa laikam man ir ienākusi prātā doma – forši, ja tas un tas būtu arī Latvijā. Taču arī Vācija ir zeme, kur ne visas lietas notiek, kā man gribētos. 

Varbūt kāds no bērniem tagad no Latvijas grib pārcelties uz Vāciju?
Mans dēls bija Vācijā, studēja un mācījās vācu valodu. Bērni man tagad pārmet, ka neesmu viņiem šo valodu iemācījusi. Tolaik manam otrajam vīram jau bija meita, un nelikās organiski ar viņu runāt vāciski. Kad bija kopējie bērni, vācu valoda vairs nebija aktuāla. Tagad mazliet nožēloju, jā, vajadzēja. Taču dēls vācu valodu iemācījās, meitas arī to saprot. 

Mans dēls pēc diviem gadiem Vācijā atgriezās Latvijā. 
Domāju, ka Vācijā es tāpat vien strādātu; varbūt vienā, nevis vairākos darbos, kā tas ir šeit. Esmu pārliecināta, ka nebūtu atpazīstama, taču tas man nav svarīgi, svarīgākais ir – lai varu veikt savu darbu godīgi, cieņpilni un cik labi vien varu, neatkarīgi no tā, kurā valstī dzīvoju. Ja vien es varu kaut vai vienam cilvēkam palīdzēt ar savu darbu, tas man sagādā vislielāko gandarījumu. 

Vieglāk ir bērnu izdresēt, „aizlīmēt” viņam muti un pieprasīt, lai dara, kā es gribu. Grūtāk ir lietas panākt veidā, kas nav autoritatīvs, kurā netiek izmantota sišana.

Ko jūsu bērni jums ir iemācījuši? Mazi būdami vai tagad lieli. 
Bērni mani visu laiku māca. Visu laiku dod man pārliecību, ka ar sevi kā ar vecāku ir jāstrādā. Katrs bērns ir tik dažāds, ir jāmācās, kā ar katru sarunāties, atrast veidu, kā būt viņam blakus. Es arvien mēģinu būt laba mamma tajā ziņā, ka mēģinu neiejaukties, bet, ja prasa padomu un lūdz būt blakus, tad daru to. Nav svarīgi, vai viņi ir zīdaiņi vai pieaugušie, – šis ir jāievēro. Un galvenais, ko mani bērni man iemācījuši, – uzticēties viņiem. Pat ja man nepatīk, ko viņi dara, vienkārši uzticēties, ka viņi paši atradīs savu ceļu.

Minējāt, ka vecākiem ir jāstrādā ar sevi kā vecākiem. Kā jūs to domājāt?
Mēs vairs neuzaugam lielģimenēs, kur varam noskatīties, kā dažādas lietas ģimenē darāmas. Un bērni nav vienādi. Piklera filozofijā esmu iemācījusies – protams, ir vieglāk bērnu izdresēt, „aizlīmēt” viņam muti un pieprasīt, lai dara, kā es gribu. Tas ir vieglāk. Grūtāk ir lietas panākt veidā, kas nav autoritatīvs, kurā netiek izmantota sišana. Jo vairāk mācos, jo vairāk sevī ar šo strādāju – ko es varu darīt labāk? Tā katru dienu. Man ir bērnu pieskatīšanas grupa, un tas man ir jo īpaši aktuāli. Katru dienu bērni ir citādi, un katru dienu ir jāatrod jauns risinājums. Bērns nav vainīgs, ka tev kaut kas ir jau līdz brošai – tev jāatrod veids, kā darīt, lai bērnam ir forši, un caur to arī tev ir foršāk. 
Esot kopā – ar bērniem vai ar savu partneri –, visu laiku vajag augt un strādāt ar sevi. Nedrīkst stāvēt uz vietas, jo tad viss paliek vienmuļi un sarežģīti. Izaicinājumi katru dienu mainās – gan mums pašiem, gan ģimenes locekļiem. Tad bērniem parādās partneri un bērni, un ir jāsaprot, kā šo visu pieņemt, kā man jāuzvedas, kā man jāstrādā ar sevi, lai bērni jūt atbalstu, lai jūt, ka akceptēju cilvēku, ko viņš izvēlējies un kas viņam ir blakus.
Es jau varētu iet savu taisno ceļu, taču caur to es daudz zaudēšu. 

Ar fizioterapeiti Klaudiju Hēlu sarunājas vecāku organizācijas Mammamuntetiem.lv vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa.

Varbūt tas bija iemesls, kāpēc izjuka jūsu pirmā laulība, – ka viens auga, bet otrs ne. 
Ar pirmo vīru mēs ilgi bijām kopā kā draugi – sagājām kopā, kad man bija 16 gadu. Viss bija izplānots – saderinājāmies, pēc diviem gadiem apprecējāmies. Viss, kā vajadzēja. Tagad esmu pilnīgs cits cilvēks. Var jau būt, ka ar laiku, dzīvojot Vācijā, es arī būtu tāda kļuvusi, nezinu. Taču es esmu aktīva, ieinteresēta, ja ko atrodu sev interesantu, tad „urbju” tajā lietā. Man gribas zināt vēl un vēl. Mūsu intereses sāka atšķirties.

Iepriekš teicāt, ka grūti citu nepamācīt, bet uzticēties. Jums ir mazbērns; nez, cik tas jums kā speciālistam ir viegli vai grūti – nepamācīt. 
Es to iemācījos ļoti ātri – jo vairāk iejaucos, jo vairāk dabūju pretī. Ja kāds tev jautā – tevis paša bērni vai citi –, tad tu vari atbildēt. Ja nejautā, nerunā. Tas nozīmē, ka tajā brīdī viņi to negrib zināt.
Monika Alī, Piklera pedagoģe un vairāku grāmatu autore no Vācijas, kura joprojām brauc uz semināriem Latvijā, man iemācīja: visu, ko jūs zināt, nekad nesakiet vecākiem, viņus tas neinteresē. Es pretojos: viņi taču nezina, ko man pajautāt, man ir jāizstāsta! Monika Alī teica: „Nē! Varbūt viņi paši automātiski pie tā nonāks un tad pajautās. Ja nenonāks, tu vari runāt, cik gribi, – viņi nedzirdēs.” Tā ir! Pie manis ir nākuši arī tādi vecāki, kam jautāju, kāpēc pie manis atnākuši. Ja viņi atbild, ka mums ieteica vai ka mana mamma lika, tad pilnīgi jūtu: viņiem nav jautājumu, viņi patiešām ir atnākuši tāpēc, ka mamma atsūtīja. Es teiktu, ka tas ir izmests laiks, izmesta nauda un maz jēgas. Cilvēku ausis nav gatavas dzirdēt to, ko mēs gribam viņam stāstīt, ja viņu tas patiesi neinteresē.
Tas ir svarīgi arī ar saviem bērniem. Saprast, izjust, cik daudz jautāt, ko un kā jautāt. Nejautāt, kā tev iet, bet jautāt ko tādu, lai dabūtu tādu informāciju, kas jums abiem ir interesanta. Un jums sanāk labs dialogs, nevis monologs.

Dažkārt arī manās nodarbībās ir grūti noskatīties, kā bērnu nepareizi ceļ, grūž un rīkojas. Tad es visādi mēģinu sevi mierināt, ka viss būs labi. 

Tomēr nepamācīt ir tik grūti! Bieži vien, kad divas draudzenes satiekas, viņas runā par trešo, kura bērnu, viņuprāt, neaprūpē tik labi. Cilvēcīgi taču gribas to trešo mammu „apgaismot”.
Protams, šādu mammu var uzrunāt, bet tad ir jāatrod tas labais veids, kā. Piemēram, es ar savu bērnu mēģināju tā un konstatēju šo. Ja vienkārši pateiks, ka tu dari nepareizi, tad dabūs pretī, jēgas nebūs un vecāks neieklausīsies. Bērns jebkurā gadījumā izdzīvos.
Taču, jā, reizēm ir ļoti grūti. Dažkārt arī manās nodarbībās ir grūti noskatīties, kā bērnu nepareizi ceļ, grūž un rīkojas. Tad es visādi mēģinu sevi mierināt, ka viss būs labi. Un tad pamazām sākam runāt un nonākam arī pie tā, kas tiek darīts nepareizi. Kādreiz gan esmu pateikusi, ka ļoti lūdzu, lai vismaz laikā, kamēr atrodas manās nodarbībās, bērnu aiz padusēm neceļ un neliek viņam stāvēt, jo viņš pats vēl nestāv. Protams, paskaidroju arī, kāpēc šo lūdzu. Kad būsiet no šejienes prom, varat darīt, kā vēlaties, bet man ir sāpīgi skatīties un to nevaru izturēt. 
Ir grūti redzēt arī, kā uz ielas satiktie vecāki rīkojas ar saviem bērniem, taču sev saku, ka visu pasauli es nevaru izglābt. Bet, par laimi, satieku ļoti daudz vecāku, kas ir ļoti mīloši un pret saviem bērniem izturas cieņpilni.

Jūs ikdienā satiekat daudz vecāku. Vai varat ieskicēt, jūsuprāt, galvenās vecāku problēmas, kas saistās ar bērnu audzināšanu?
Esmu secinājusi, ka Latvijā liela daļa vecāku ir ļoti zinātkāri. Lasot, ejot uz neskaitāmiem kursiem, skatoties raidījumus, vecāks atņem pats sev sevi pašu – viņš sev vairs neuzticas. Pie manis nāk vecāki, kas ir supergudri cilvēki, viņi pat zina atbildes uz jautājumiem, ko man uzdod, bet ir palikuši tik nedroši – grāmatā rakstīts tā, slimnīcā man pateica to, daktere savukārt to. Šādā situācijā saprotu, ka es vispār vairs neko nedrīkstu teikt, vienīgi pajautāt, ko viņš pats domā. Žēl to vecāku, kas ir izsisti no sliedēm; viņi savu bērnu pat vairs neredz, nejūt, jo visu laiku sevi šausta ar jautājumiem – vai es daru pareizi, vai tā drīkstu? Tas nav svarīgi – svarīgākais ir, kā bērns reaģē uz to, ko jūs darāt. Tas ir svarīgi! Un nav svarīgi, ko domā citi. 
Tas ir tas, ar ko viss sākas un beidzas, – lai vecāki sev uzticas un skatās uz savu bērnu, vēro viņu, izprot, kas viņam patīk un kas ne, nevis uz dažādām filozofijām. 
Man tā bija ar Pikleru – izlasīju, mani uzrunāja un es „urbu” tālāk. Esmu lasījusi arī Montesori un Valdorfu, un visu ko citu. Tas bija interesanti, taču mani neuzrunāja, noliku malā, izvēlējos vienu. Bet ir sajūta, ka mūsu vecāki grib visu – tā ir modes lieta, visi tā dara vai varbūt kāds spiež. Ar šo es negribu pateikt, ka vecākiem nevajag iegūt informāciju – obligāti vajag. Taču kritiski jāanalizē, jo – gribot visu, tu nedabū neko. Pāri un vecāki, protams, ir ļoti dažādi. Daļa ir ļoti ietekmējušies no saviem vecākiem un dara, kā viņi. Tā ir viņu dzīve, katram blakus izstāvēt nevaram. 

Esmu satikusi ļoti daudz arī sava vecuma speciālistu, kas izprot būtību ir gatavi mainīties un mainās, tomēr daļa paliek nemainīga.

Tas pats ir par elpošanu un dzemdību pozām. It kā Latvijā to jau dara, bet arvien par to ir jārunā, jo vecāki turpina stāstīt – dzemdībās man to neļāva, to es nedrīkstēju, to man nepiedāvāja. Jau sen aizsākās tas, ka sieviete dzemdībās, ja veselība to atļauj un tas neapdraud viņas vai bērnu dzīvību, drīkst izvēlēties pozu – tādu, kas fizioloģiski ir piemērotāka nekā gulēšana uz galda. Tad nu es nesaprotu, kāpēc joprojām man par to lekcijās ir jāstāsta un kāpēc ne visur ko tādu atļauj?
Es nezinu, cik paaudzēm jānomainās, lai šīs tik elementārās lietas notiktu automātiski. Protams, esmu satikusi ļoti daudz arī sava vecuma speciālistu, kas izprot būtību ir gatavi mainīties un mainās, tomēr daļa paliek nemainīga.
Priekšlaicīgi dzimušajiem bērniem bērnu slimnīcā bija superīga nodaļas māsa, superīga daktere, kas domāja progresīvi, saprata, cik svarīga ir vecāku iesaistīšana utt. Pārsteidzoši – ja šie darbinieki aiziet, tad prakses pārņemšana līdz galam nenotiek un daudzi vecie ieradumi atgriežas. Es to nesaprotu, man tas sāp. Šeit nav runas par naudu, te ir runa tikai par attieksmi, par to, ka mums vajag aizdomāties, kāda būtu labākā rīcība, lai šim mazajam bērnam un vecākiem slimnīcā pavadītais laiks būtu vieglāks, lai šajā laikā pret viņiem ir cieņpilna attieksme. Katru dienu – neatkarīgi, cik slims konkrētais bērniņš ir, – viņam jādzīvo cieņpilna dzīve. Kāpēc mums tas ir tik grūti, ja arī paši vēlamies, lai pret mums tā izturas? 

Mēdzu teikt: Latvijā ir populāri runāt, ka bērni ir mūsu zelts, taču nereti attieksme liecina par pretējo, un tas notiek ļoti dažādos līmeņos – gan dzemdību namā, gan skolā, gan arī uz ielas un citur.
Jā, un man par to ir ļoti žēl. Tie vecāki, kas nāk pie manis, ir brīnišķīgi vecāki, un vienmēr domāju – kāpēc viņiem vajadzēja iziet tam visam tik grūti cauri? Jā, tagad viss ir kārtībā, bet kāpēc vajadzēja viņiem likt justies slikti? Kāpēc ir tāda attieksme pret jaunajiem vecākiem? Es, godavārds, nesaprotu, kāpēc tā notiek un kas tas ir. Man nav vienalga, un, ja nāk pie manis uz vizīti, tad vēlos darīt tā, lai vecāki no manis aiziet apmierināti un ar sajūtu, ka ir saņēmuši atbildes uz saviem jautājumiem un ka esmu cienījusi viņus, pat ja mūsu viedokļi varbūt ir atšķīrušies. 
Par priekšlaikus dzimušajiem: mēs esam atbildīgi par to, lai mazajam bērnam visu dzīvi ir labi. Kā iedot speciālistiem šo atbildību? Tas, ko viņi dara, bērnu vai vecāku var iespaidot uz visu atlikušo dzīvi. Tā ir nenormāla atbildība! Tad kāpēc ar to tik bezatbildīgi spēlējas? Jā, ir tā, kā jūs sakāt, – šis notiek visos līmeņos, arī bērnudārzos. Man šī pieskatīšanas grupiņa ir tāpēc, ka esmu pārliecināta – var citādi. Ja nu bērnam tik mazā vecumā tiešām jāiet prom no mājām, tad vismaz sagaidām un aprūpējam viņu kvalitatīvi un atbildīgi, atbilstoši viņa vecumam. Kā pret bērnu izturos, kā runāju, ko viņš no manis paņems savai turpmākajai dzīvei? Iespējams, viņš mani nekad neatcerēsies, bet noteikti viņam šeit pavadītais laiks ko iedos līdzi turpmākajai dzīvei – attieksmi, sajūtu, ka viņš ir gaidīts, ka viņš var justies droši. Un es strādāju, lai tas tā būtu, lai bērns turpmākajā dzīvē būtu pašpietiekams, pašpārliecināts, pašapzinīgs, patstāvīgs un atbildīgs pilsonis.

Kad sāku strādāt ar priekšlaikus dzimušiem bērniem, saskāros ar mazuļiem, kam bija trešās un ceturtās pakāpes smadzeņu izplūdums. Un atklājās, ka viens no iemesliem bija aprūpe! Kad nomainījām aprūpi, tad mazinājās šie cipari. Tas mani šokēja. Domāju: ārprāts, ko mēs darām! Mēs varam aizbildināties: mēs to iepriekš nezinājām. Taču, kad uzzini, tad mani šo aprūpes veidu un nekad pie tā neatgriezies! Citreiz saka: ārzemēs arī tā dara. Tam nav nozīmes, nav svarīgi, kas notiek ārzemēs! Diemžēl cilvēciskais faktors ļoti daudzos līmeņos ir nosvītrots. Man šķiet smieklīgi, ka var atbildēt – tā dzemdētāja mājās aizmirsusi dvieli, es viņai slimnīcas dvieli nevaru dot. Kas tās par muļķībām! It kā nebūtisks jautājums, un tomēr. Mēs visi, kas strādājam medicīnā, esam, lai palīdzētu cilvēkiem. Mūsu mērķis ir palīdzēt, nevis darīt otrādi. Attieksme citam pret citu ir drusciņ „sačakarēta”. 
Sarunas sākumā minējāt, ka, pirmo reizi atbraucot uz Latviju, jūs uzrunāja šejienes cilvēki un tas, cik viņi atvērti. 
Man palaimējās atrast superdraugus. Bija arī negatīvi piemēri par saskarsmi ar cilvēkiem. Piemēram, man vienam cilvēkam vajadzēja aizvest paciņu. Meklējot adresi, iegāju kādā veikalā un prasīju padomu. Man atbildēja krieviski. Es šo valodu nesaprotu un savā lauzītajā latviešu valodā atbildēju, ka krievu valodu nemāku. Tas vīrietis lauztā latviešu valodā atteica: „Nekas, drīz iemācīsies.” Tolaik es nesapratu, par ko ir stāsts. 
Bet mani draugi man iemācīja iepazīt Latviju un cilvēkus ļoti foršā veidā.

Jāsaka viņiem paldies, jo esam ieguvuši lielisku speciālisti. Par to, ko jūs esat paveikusi Latvijā priekšlaikus dzimušo bērnu aprūpes jomā, daudzi speciālisti un vecāki jums var teikt un saka paldies. Reiz, kad biju dūla priekšlaikus dzimuša bērna dzemdībās, vecmāte Dina Ceple iedeva jūsu tālruņa numuru, lai varu konsultēties. Es piezvanīju. Jūs bijāt gaiša un atsaucīga, un jūsu ieteikumi bija tik praktiski – tie neprasīja naudu, tomēr nozīmēja tik daudz! Un es kā nezinošs cilvēks šajā jomā varēju mammai tos nodot tālāk. Piemēram, uz autiņa uzslaukt mammas pienu un nolikt bērnam blakus inkubatorā, lai viņš jūt mammas smaržu, caur to saņemot drošības sajūtu. Nekā sarežģīta, tomēr mammai un bērnam ļoti svarīgs brīdis, un no apkārtējiem prasa tikai to, lai personāls šo izstāsta mammai un iedrošina to darīt.
Reizēm vienkāršās lietas visgrūtāk ir ieviest, lai gan atdeve no tām ir milzīga! Ar māsiņām esam runājušas: tas taču neprasa daudz – piedāvāt vecākam sēdēt ar bērniņu „ķengurā”. Jā, ir zināma ņemšanās, kamēr iekārto viņus šādai sēdēšanai, jo bērnam pielikti vadi, bet pēc tam mazais uz mammas guļ vismaz divas stundas, un šajā laikā ne reizi nebūs jāiet pie tā aparāta, jo mazulis pie mammas būs daudz mierīgāks nekā viens pats inkubatorā. 
Ne vienmēr ir viegli citus speciālistus pārliecināt par šādām lietām, īpaši, ja viņi daudzus gadus ir strādājuši citādi. Dažreiz bija sajūta, ka vecāki viņiem ir traucēklis, un vecāki tieši šādi to man ir raksturojuši. Vecāki atnāk pie sava priekšlaikus dzimušā mazuļa un jūtas kā svešinieki, kā ciemiņi. Kā?! Vide tā bija uztaisīta, un tas ir absurds. Tas ir tavs bērns, tev nav jājūtas svešam! Pirms laika bērniņš var piedzimt ikvienam, šeit nav runas par nelabvēlīgām ģimenēm, lielākoties tie ir kolosāli vecāki un tie ir viņu gribētie bērni. Situācija tā jau ir grūta, kāpēc apkārtējie dažreiz padara to vēl grūtāku?

Uzvar tie vecāki, kam ir lielāka uzticēšanās sev un stiprāks mugurkauls.
Protams! Un tas ir skumji. Jo šajā situācijā vecāku vienīgā vēlme ir, lai viņu bērns drīz būtu vesels un viņi beidzot var tikt mājās. Tajā pašā laikā šīs problēmas iezīmējas arī citur pasaulē. Arī mani radinieki, kam bērni dzimuši Vācijā, ir stāstījuši dažādus dzemdību stāstus, par ko esmu domājusi – zeme atveries!
Te es gribētu teikt, kā iepriekš teicāt – nevajag salīdzināt, vajag skatīties, kā uzlabot to, kas notiek un kas ir vajadzīgs mūsu pašu Latvijas cilvēkiem.
Pārmaiņas notiek, domāšana mainās. Tiesa, man gribētos, lai notiek ātrāk. Pacietīgi gaidu. Bet tā jau mana problēma. Galvenais, lai attieksme mainās.
Esmu saskārusies arī ar to, ka mammas neuzticas saviem partneriem, savu bērnu tēviem.
Jā, daudzas domā, ka viņš vispār neko nemāk!

Vai jūs pati uzticējāties?

Jā! Tolaik es studēju un bērnus audzināja vīrs. Kādreiz bija grūti ar to, ka mums katram bija cits uzskats: man tomēr tāds vāciskais, savukārt viņam – mākslinieciskais. Citkārt nonācām domstarpībās, ko atļaut un ko neatļaut. Taču, raugoties atpakaļ, man jāsaka: par abiem šo lieliski nomeistarojām – mums ir brīnišķīgi bērni, kas zina, ko tētim teikt un mammai ne, un otrādi. 
Mēs ar vīru neplānojām, kā audzināsim bērnus, – vienmēr izķepurojāmies, intuitīvi atradām risinājumus, kā apvienot manas studijas, vīra darba lietas un bērnus. Bērnus mēs neplānojām, taču viņi visi bija ļoti gaidīti un ir mīlēti. Tas ir tas galvenais pamats, ko bērniem vajag un uz kā mūsu bērni ir izauguši, kas viņus ir darījis par foršiem, sociāli atbildīgiem, empātiskiem un tolerantiem cilvēkiem. Es pieļauju, ka daudzām ģimenēm tā trūkst – ka nav stabilas abas puses. Ka nav šo divu, kas par bērnu priecājas un gaida. 

Intervija no žurnāla "Mammām un Tētiem. Zīdainis"