"Esmu atkarīga no kamerām" - interneta zvaigzne Evelīna Pārkere par filmēšanos, soctīkliem un privāto dzīvi

Ko tu dari, kad nefilmējies seriālā un negatavo kārtējo epizodi soctīkliem?
Mācos. Pagājušajā gadā tālmācībā pabeidzu 11. un 12. klasi, nu studēju augstskolā.

Divas klases vienā gadā?
Jā. Man tagad vajadzētu mācīties tikai 12. klasē. Taču visu gribas paspēt izdarīt ātrāk, lai varētu strādāt – ķerties pie radošā darba. Tā kā ģimenē mācīts, ka izglītība ir pirmajā vietā, to ar steigu cenšos arī iegūt. 

Kas tu būsi, kad beigsi studēt?
Domāju, ka būšu ne tas, ko tagad studēju. (Smejas.) Bet man vajadzīgs plāns B. Tas ir bizness un kultūra, sajaukts kopā divās augstskolās. Manuprāt, ir svarīgi dabūt diplomu.

Kāds ir plāns A?
Tas ir plāns A… (Noslēpumaini.) Bail pagaidām par to runāt, kamēr neesmu neko izdarījusi.

Publisku atpazīstamību sāki gūt 13 gadu vecumā «YouTube» kanālā kā Makeuparevelina. Kā izdomāji tādu padarīšanu, kāda tolaik vēl bija tikai «zīdaiņa autiņos»?
Man vienmēr ir ļoti paticis filmēties. Smejos, ka esmu piedzimusi ar kameru rokās. Tiklīdz telefonos parādījās kameras, ņēmu tēta telefonu un filmēju savus Evelīnas šovus. Kad ceļojām kaut kur ar ģimeni, liku sevi filmēt, taisīju viesnīcu tūres. Kad man bija kādi 11 gadi, pafigurēju miniatūrās reklāmās. Bet ar to bija par maz, tāpēc izdomāju, ka būšu pati sev režisore. Tā tapa savs kanāls. Es pat nezināju, ko īsti gribu filmēt, jo interesēja gan ceļošana, gan mode un meikaps. Pirmo video nofilmēju par meikapu, tāpēc arī izvēlējos tādu kanāla nosaukumu. Bet patiesībā par to bijuši tikai divi, trīs video. Man patīk viss, kas saistīts ar televīziju, šoviem, aktiermeistarību, scenāriju rakstīšanu. Pati montēju savus video. Mani aizrauj arī aizkadra process. Tas, ko daru, varētu saukt par interneta «satura veidošanu».

Jau tolaik saprati, ka sociālo tīklu platforma varētu būt ienākumu avots?
Jā, šobrīd tā ir platforma, no kuras varu iegūt papildu līdzekļus, bet tas, tāpat kā skatījumi, nekad nav bijis mans mērķis. Joprojām – pat ja nesaņemtu nekādu naudu, to darītu. Jo esmu atkarīga no kamerām. (Smejas.)
Sāku kanālu, domājot, ka nekad nesasniegšu 3000 skatījumu, labi, ja noskatīsies kādi 20–50 cilvēki. Atceros, ka pirmajam video bija 20 skatījumu, un man bija tāds wow! Bet tad sapratu, ka tā esmu es pati, kas savu video tik daudz reižu noskatījusies. (Smejas.) Pamazām esmu aizgājusi līdz 70 000 sekotāju jūtubē un 100 000 instagramā. 

Cik daudz šajā publiskajā vidē tu vari būt patiesa? 
Jā, interneta vidē esmu daudzmaz cits cilvēks. Jādomā, kā sublimēt savu raksturu, lai tas būtu interesants dažādai auditorijai, kāda man ir. Galu galā internetā esmu jau sešus gadus. Cilvēki, kas uz ielas mani uzrunā selfijam, pēc tam saka – o, man likās, ka esi iedomīga, bet tu esi tik jauka! Patiesībā esmu ļoti klusa un mierīga, man pat patīk būt vienai. 
Man paveicies ar vecākiem, kas nav ar pliku roku ņemami. Viņi daudz man mācījuši, ko vajag vai nevajag darīt. Mani vecāki nav soctīklos, viņi no tiem ļoti izvairās, tāpēc bieži dzirdu – kā tu mums tāda piedzimusi. (Smejas.) Man ir arī astoņus gadus vecāka māsa. Bet privāto dzīvi turu pie sevis. Instagrammā lieku tikai draugus, kas paši influenceri vai jūtuberi. Savus tuviniekus tajā visā iekšā nevelku.

Teici, ka par labu tālmācībai izšķīries, velkot plusus un mīnusus. Kas bija lielākie plusi?
Būt Evelīnai Pārkerei un mācīties publiskā skolā nav vieglākais, kas ar tevi var notikt. Aiziet ne tikai līdz emocionālam, bet arī fiziskam aizskārumam. Kad tevi dzimšanas dienā… nosauc par stulbo idioti un iemet ar ābolu pa galvu, izdomā, ka vieglāk būtu tālmācībā.

Kā izdomāji sev uzvārdu Pārkere? Tak ne jau no seriāla «Sekss un lielpilsēta»?! Tolaik vēl biji maza.
Nē, nē! (Smejas.) TV šovā «Dreiks un Džošs» bija tāds Dreiks Pārkers. Un es, maza būdama, biju viņā tā samīlējusies, ka izdomāju, ka kādu dienu apprecēšu. Tā arī radās mans uzvārds. Kad sāku savu kanālu, pieņēmu šo kā niku, jo nevēlējos publiskajā dzīvē vilkt līdzi savu ģimeni. Tāpat jau pie mājām nākuši ar plakātiem, bļaujot «Evelīna!». Privāto dzīvi gribu nodalīt no publiskās.

Droši vien, kopš esi atpazīstama, tevi grib redzēt ballītēs un prezentācijās?
Oi, tas bija pagājušais un aizpagājušais gads, kad staigāju uz visādiem pasākumiem. Likās, ka ir super, līdz sapratu, ka tas man traucē. Tā vietā, lai stāvētu kā tāda muļķe un dzertu šampanieti, varu izdarīt miljardiem lietu.

Piemēram? Ko dari, ja ir brīvs laiks?
Man riebjas neko nedarīt, tad palieku traka. Regulāri eju uz sporta zāli. Skrienu. Agrāk gāju uz baleta nodarbībām, tagad man to ļoti pietrūkst, tāpēc apmeklēju privātstundas. Patīk arī bokss. Sports palīdz atslābt. Un, ja vēl gadās brīvs brīdis, labprāt paskatos kādu seriālu.

Par saviesīgiem pasākumiem… Bet tajos var taču dabūt visu ko par velti, ko pēc tam atrādīt sociālajos tīklos.
Es vairs neķeros uz tā mārketinga āķīša. Daudziem šķiet, ka esmu uzpērkama, kas nav patiesība. No piedāvājuma izvēlos kādus 20 procentus, ar ko strādāt. Nestrādāšu ar kompānijām, kuras produktus pati nelietoju un kas man nepatīk. Ar tiem, kas man sekojuši no paša sākuma, redzējuši gan manas veiksmes, gan neveiksmes un dzīves svarīgos notikumus, mēs zināmā mērā esam kļuvuši par draugiem. Tāpēc, kad es kaut ko stāstu, ir kā dalīties ar draugiem.

Kā jūties seriālā? 
Sākumā biju ļoti nobijusies, ka mans tēls varētu izskatīties piedauzīgs, bet, kad redzēju pirmās uzfilmētās ainas, uzticējos tam, ko un kā man liek darīt. Rezultāts šķiet tāds «jaunietisks». Šis ir pirmais projekts dzīvē, no kura gūstu tik lielu prieku. Nevaru sagaidīt, kad atkal iešu uz studiju. Strādāt kopā ar aktieriem, ko esmu apbrīnojusi un no kuriem mācos, šķiet neticama veiksme.

Vai tev ir kas kopīgs ar Alisi?
Izlasot scenāriju, šķita, ka nevajadzēs tēlot Alisi, jo esam līdzīgas kā divas ūdens lāses. Taču, kad jau detaļās iepazinu tēlu, sapratu, ka mūs saista tik vien kā ģērbšanās stils. (Smejas.) Esmu modele, gribu būt slavena un patīk puiši, nekas cits mani neinteresē! – tik daudz par Alisi man bija zināms sākumā. Pārējo liku klāt no sevis. Piemēram, manieri, kā mana varone koķetē, intonāciju. Pati veidoju raksturu.

Ko domā par politiku? Pieļauju, ka ne viena vien partija caur tevi gribētu piesaistīt jauniešus. 
Mani ir aicinājuši dažādās partijās, un saprotams, kāpēc. Bet es tajā negribu iesaistīties. Politika mani interesē kā vēlētāju. Manuprāt, problēma ir tā, ka jaunieši nav izglītoti tajā jomā – nedomā ar savu galvu, bet, par ko balsot, paklausās no vecākiem. Šajā sakarā gribu teikt, ka trūkst informācijas – par politiku vajag vairāk stāstīt un veidot saturu internetā, tā bāžot informāciju mutē slinkākiem cilvēkiem. Mani kaitina vienaldzība un bezatbildība. Tāpēc soctīklos atgādinu, ka balsot ir svarīgi.

Teksts: Ieva Valtere, Žurnāls "Rīgas Viļņi"

Avots: Jauns.lv