Bērni ķildojas citādi nekā pieaugušie: kā brāļu un māsu strīdus risina Grigaļu un Grūbju ģimenē

Kurš pirmais?
Televīzijas un radio personība Māris Grigalis un Zane Grigale, Kristera (5) un Mārča (3) vecāki

Zane un Māris atceras, ka Kristers pirms brāļa ienākšanas ģimenē bija satraucies. Lai kliedētu bērna bažas, pāris no slimnīcas kopā ar brāli atveda dāvanu no jaundzimušā kā apliecinājumu jaunas draudzības sākumam. Sākums bija satraukumiem pilns. Lai gan Zane centās sadalīt uzmanību starp abiem dēliem, Kristers mammai pamanījās aizrādīt, ka brālim tiek veltīts vairāk laika.

“Pirmajos mēnešos Kristeram kļuva svarīgas brāļa pirmās lietas. Sapratām, ka turpmāk jārēķinās ar to, ka tas, kas ir vienam bērnam, būs vajadzīgs arī otram,” atceras Māris. Kristers izrādīja interesi par brāli un pārbaudīja mazuļa reakciju, glaudot roku un maigi pieskaroties vēderam. Vēlāk mammai bija jāatbild uz jautājumiem, ka Mārcis sāks staigāt un kad – runāt.

Nu brāļi kļuvuši par labiem draugiem, bet gadās arī sastrīdēties. Visbiežāk par to, kurš būs pirmais. Jebkurā situācijā, sākot ar zobu tīrīšanu, beidzot ar saģērbšanos. “Izvērtējam, kad dēlus aicināt sacensties, kurš būs pirmais, jo tad sākas cīņa, kurā viens paliek otrais. Zaudētājs ir bēdīgs, bet uzvarētājam ir liels prieks. Konkurence ir visu laiku. Piemēram, ja Mārcis ir jau iztīrījis zobus un nomazgājies, Kristers, to uzzinājis, jautā, kāpēc Mārcis bija pirmais, un notiek skaidrošanās,” papildinot viens otru, stāsta Zane un Māris.

Brāļu ķīviņus par mantām un citiem sadzīviskiem jautājumiem pāris uztver ar vēsu prātu, jo pamanījuši, ka ārpus mājām mazie ir komanda, aizstāv viens otru. To labi var redzēt rotaļu laukumā. “Ja jaunāko dēlu kāds pagrūž vai ņem nost mantas, vecākais dēls ir klāt un aizstāv mazo brāli. Mums ir patīkami to redzēt,” vaļsirdīgi saka Māris.

Izvērtējam, kad dēlus aicināt sacensties, kurš būs pirmais, jo tad sākas cīņa, kurā viens paliek otrais. Zaudētājs ir bēdīgs, bet uzvarētājam ir liels prieks. Konkurence ir visu laiku.

Kristeram patīk sportiskas aktivitātes, Mārcis ir mākslinieciskāks. Ja Mārcis dzied kādu dziesmu vai dejo, tad Kristers rādīs karatē paņēmienus un salto. Katrs pa savam. Pāris seko līdzi, kā dēli risina konfliktus, un iejaucas, ja zēni sāk kauties.

“Ir bijušas reizes, kad esmu teicis puikām, lai konfliktu atrisina paši, ka eju prom, jo negribu redzēt, kā viņi viens uz otru dusmojas. Strīds uzreiz beidzas. Ar bērniem ir ļoti daudz jārunā – mierīgā balss tonī, skaidrojot situāciju. Tiklīdz stāsti vienam, klausās arī otrs. Mazais automātiski mācās to pašu, ko vecākais dēls, jo viņš ir piemērs mazajam, kā dzinulis visam,” novērojis Māris.

Grigaļi ir pārliecināti, ka greizsirdība brāļu starpā ir atkarīga no vecākiem, un viņi to nepieļauj. “Ja kaut kur dodamies, piemēram, uz kinoteātri skatīties multfilmu ar vecāko dēlu, jaunāko ņemam līdzi, lai gan viņu tas tik ļoti vēl neinteresē. Pretējā gadījumā būs jautājums – kāpēc mani neņēmāt? Tas pats attiecas uz pirkumiem – kāpēc brālim ir, bet man nav,” stāsta Māris.

Lai neizraisītu konfliktsituācijas, pāris tur bērniem dotos solījumus. Ja kaut kas ir apsolīts – jāpilda, jo mazie atceras un gaida. Zane ir pārliecināta, ka bērni ir vecāku spogulis, tāpēc ir tik ļoti būtiski būt labam piemēram

Piemēram, katram bērnam ir savas ragavas, un uz bērnudārzu ir jāvelk katrs savās, jo vienās ragavās puikas nesēž – tas neesot ērti. Lai neizraisītu konfliktsituācijas, pāris tur bērniem dotos solījumus. Ja kaut kas ir apsolīts – jāpilda, jo mazie atceras un gaida. Zane ir pārliecināta, ka bērni ir vecāku spogulis, tāpēc ir tik ļoti būtiski būt labam piemēram: “Pat ja gadās kāda kļūme, ar bērnu ir jāizrunā, kas nebija pareizi, jo bērni kopē vecākus.”

Māris piebilst, ka ir svarīgi novērtēt jebkuru bērna sasniegumu un paslavēt. “Dzīvē lielākais sasniegums ir apziņa, ka esi novērtēts. Un pirmām kārtām šo sajūtu sniedz vistuvākie cilvēki ģimenē, lai tu pēc tam kā uzvarētājs varētu iet pa dzīvi.”

Strīdi ir neizbēgami
Dailes teātra aktieris Dainis Grūbe un Marija Grūbe, Reinas (8) un Maijas (5) vecāki

Daiņa un Marijas vecākā meita Reina ir apzinīga un apdomīga, bet jaunākā – Maija – pretstats. Reina septiņas reizes nomērīs un tikai tad griezīs, turpretī Maija nemērīs ne reizi un visu darīs, kā gribēs pati. Citu ieteikumos neklausīsies.

Pāris neslēpj, ka sākums – pirmais gads, kad ģimenē ienāca otrs bērns – bija grūts. Reina izslimoja plaušu karsoni, Dainim bija kājas operācija un saspringts laiks teātrī, savukārt Marija bija pilnībā pārņemta ar rūpēm par bērniem un sadzīvi. Visam pa vidu kūlās kucēns – franču buldogs Boriss.

“Otrajā nedēļā pēc Maijas piedzimšanas Reina teica, lai vedam Maiju atpakaļ uz slimnīcu, jo viņa šādu māsu negribēja, esot pārdomājusi,” atceras Dainis. “Varēja just, ka viņa ir greizsirdīga, jo viss bija sagriezies kājām gaisā, bet, kad Maija sāka staigāt, Reinai kļuva interesantāk.” Nu abas paaugušās, un greizsirdība izplēnējusi. Vecāki raugās, lai bērniem uzmanību veltītu vienlīdzīgi.

“Kopā bieži spēlējamies. Greizsirdīgāks ir suns,” smaidot saka Dainis un piebilst, ka nesaskaņas un ķildas māsu starpā gadās katru dienu. Abas meitas pēc horoskopa ir Auni, un strīdi ir neizbēgami. “Ja kaut kas ir vienai, to vajag arī otrai. Piemēram, reiz viena meita apēda pēdējo siera bumbu, un otra teju stundu raudāja, jo to nedabūja,” papildina Marija. Dalīšanās ir ļoti būtiska prasme, kas abām jāapgūst, un vecāki raugās, lai viss vienmēr būtu godīgi.

Bērni ķildojas citādāk nekā pieaugušie, kas pēc strīda var nerunāt dienām ilgi. Jau divas minūtes pēc konflikta viņas mīļojas un turpina spēlēties, it kā nekas nebūtu noticis.

Grūbes atzīst, ka bērnu ķīviņi prasa daudz pacietības un no malas izskatās traki, bet tajā pašā laikā, kad viena māsa sāk raudāt, otra, kura nodarījusi pāri, raud līdzi un atvainojas. “Ir acīmredzams, ka meitenes viena otru mīl. Tādos gadījumos strīdos nejaucos, jo, tikai atrisinot konfliktu saviem spēkiem, viņas var kaut ko iemācīties.

Bērni ķildojas citādāk nekā pieaugušie, kas pēc strīda var nerunāt dienām ilgi. Jau divas minūtes pēc konflikta viņas mīļojas un turpina spēlēties, it kā nekas nebūtu noticis,” novērojusi Marija. “Meitas apmeklē boksa nodarbības, tāpēc mājās abām ir boksa cimdi. Kad sākas ķīviņi, saku, lai velk boksa cimdus un nokārto attiecības. Tad momentāni ir miers, jo kauties ar cimdiem nav gatavas,” stāsta Dainis.

Ja konflikts tomēr paģēr vecāku iejaukšanos, tiek uzklausīti un ņemti vērā abu meitu viedokļi. “Uzmanām, lai meitenes nedara kaut ko bīstamu. Zinu, kura māsa pārsvarā uzsāk konfliktu, un varu izšķetināt, kura mānās. Mācām, ka vienai otra jāmīl un jāciena un nevajag kauties un strīdēties. Sodi nav efektīvi – paši bieži vien nepildām to, ko pasakām, tāpēc tos izmantoju reti,” skaidro Marija un piebilst, ka ir bijis gadījums, kad izpalika vakara multene. Pāris uzsver, ka vislabāko rezultātu komunikācijā ar bērniem sniedz mierīgas sarunas, jo balss pacelšana situāciju neuzlabo. Tieši pretēji – vēl vairāk uzvelkas gan vecāki, gan bērni.

“Mūsu lielākā cerība un laime būtu, ja meitas izaugtu un justos labi savā ādā, ja sevi daudz nesalīdzinātu ar citiem, lai viņām būtu mazāk stresa dzīvē, bet tajā pašā laikā viņas būtu apzinīgas. Galvenais, lai ir laimīgas,” noslēgumā piebilst Marija un Dainis.

Speciālistes komentārs: kā pareizi risināt bērnu konfliktus un vairot saskaņu?
Diāna Zande, zinātņu doktore klīniskajā psiholoģijā, psihoterapeite (kognitīvi biheiviorālā psihoterapija)

“Greizsirdībai ir pamats, tiklīdz ģimenē piedzimst nākamais bērns, jo uzmanība, rūpes, gādība, laiks, visi resursi, ko vecāki līdz šim veltīja vienam bērnam, pēkšņi nevis pārdalās uz pusēm, bet ļoti strauji pieslēdzas jaundzimušajam, kuram nepieciešams ļoti daudz aprūpes. Tagad pirmajam bērnam veltītā uzmanība var pārtrūkt jebkurā brīdī, jo mazulis var ieraudāties un vecāki ies pie viņa.

Desmitgadīgs bērns to var uztvert mazāk jūtīgi, jo šajā vecumā viņam ir draugi, citas intereses, pulciņi. Jo mazāka vecuma starpība, jo bērnam vairāk nepieciešami vecāki, it sevišķi līdz trīs gadu vecumam. Teikt vecākajam bērnam – es tevi mīlu tāpat kā līdz šim – ir meli, jo viņš taču redz, ka mammas uzmanība ir tur – pie mazā bērniņa.

Jo mazāka vecuma starpība, jo bērnam vairāk nepieciešami vecāki, it sevišķi līdz trīs gadu vecumam. Teikt vecākajam bērnam – es tevi mīlu tāpat kā līdz šim – ir meli, jo viņš taču redz, ka mammas uzmanība ir tur – pie mazā bērniņa.

Šajos brīžos vecāki bieži vien jūtas vainīgi, jo apdala vecāko bērnu un cenšas savu vainu kaut kā izpirkt. Taču vecākiem jāpieņem, ka vecākajam bērnam ir grūti, tāpēc samīļojiet viņu un veltiet laiku, piemēram, sadaliet uzmanību, dziedot mazākajam dziesmu, tad arī vecākais to klausīsies. tā ir uzmanības žonglēšana.

Strīdi, konflikti, nesaskaņas ir daļa no dzīves. Konflikti skar ikvienu. Māsas un brāļi konfliktē, un tas ir normāli. Vecākiem jāsaprot, kad ir vienkārši plēšanās un kad ir kaut kas vairāk, un kurš ir tas brīdis, kad iejaukties strīdos.

Vecākiem jāiejaucas, ja spēka sadalījums nav vienlīdzīgs. Dažreiz ir arī tā, ka bērni konfliktē ne jau vecuma, bet gan temperamenta iezīmju dēļ.

Mazi bērni strīdas fiziski, jo nevar izteikt savas vēlmes, bet var tās paust ķermeniski – iekost, iesist, ieskrāpēt, spiegt un kliegt. Paaugoties sākas lamāšanās, apsaukāšanās, lietojot vārdus, kurus dzird no vecākiem, televīzijā un bērnudārzā. Arvien vairāk augot, bērni iemācās sarunāties konstruktīvi, bet ir ļoti svarīgi, ja vecāki ir paraugs. Nevar cerēt, ka trīsgadnieks ar piecgadnieku konstruktīvāk nekā viņu vecāki risinās domstarpības par to, kāpēc, piemēram, zīmējums ir sastrīpots.

Strīda iemesls var būt greizsirdība, ja vecāki vairāk uzmanības pievērš jaunākajam bērnam, jo tas ir luteklītis, kurš nedara neko sliktu. Bieži vien tieši jaunākais bērns kaitina vecāko bērnu, kurš sāk kliegt, un pa mici dabū vecākais bērns, kaut gan agresors ir bijis jaunākais bērns.

Vecākais bērns sāk izjust nepatiku, domā, ka viņu vairs nemīl, tāpēc sāk pret jaunāko brāli vai māsu veikt sīkas, riebīgas nekrietnības, kas otru sāpina. Tātad, ja vecāki pievērš uzmanību vienam bērnam krietni vairāk nekā otram, tas nekad neveicina labu brāļu un māsu saskaņu.

Padomā, vai izrādi bērniem, ka viņus mīli, par spīti tam, ka ir brīži, kad konfliktējat. Konflikts starp bērniem un vecākiem nenozīmē, ka ir slikti.

Bērni meklē “pedālīšus”, uz kuriem spiežot iegūt vecāku uzmanību. Strīds starp brāļiem un māsām ir viens no pedāļiem, kas ļoti labi darbojas, ja kāds no vecākiem bērniem ilgi nav pievērsis uzmanību. Bērnam liekas, ja vēlos, lai mamma atnāk pie manis, jāsakaujas, un mamma uzreiz būs klāt. Dažreiz strīds ir neapzināta uzmanības piesaistīšana. Vecākiem jāpieiet pie bērniem tad, kad viņi forši spēlējas, sadarbojas, nevis tad, kad jau ir izcēlies strīds.

Vecāki grēko, salīdzinot bērnus, un tas ir viens no faktoriem, kas dzen ķīli starp brāļiem un māsām. Salīdzināšana sekmē savstarpēju nepatiku, piedevām nepatīkami jūtas abi bērni. Tas, kurš izrādās sliktais, nekārtīgais, bieži vien arī nolemj tāds būt, savukārt labais piemērs bieži vien jūtas draņķīgi par to, ka viņš tiek uzskatīts par paraugu, un arī cenšas uzvesties sliktāk, lai viņu pārstāj salīdzināt. Bērni jūt, ka tas nav taisnīgi, izjūt diskomfortu un strīdas.

Jāraugās, vai bērni ir vienā vecuma posmā, vai spēj par sevi pastāvēt un ir vienmērīgs spēka sadalījums. Vecākiem jāiejaucas, ja spēka sadalījums nav vienlīdzīgs. Dažreiz ir arī tā, ka bērni konfliktē ne jau vecuma, bet gan temperamenta iezīmju dēļ.

Vecāki grēko, salīdzinot bērnus, un tas ir viens no faktoriem, kas dzen ķīli starp brāļiem un māsām.

Viens no bērniem ir tāds, kas bieži aizskar otru bērnu, gan fiziski, gan emocionāli uzplijoties, tad ir jāiejaucas, jāatdala viens no otra, lai konflikta aizsācējam dotu telpu. Jāiejaucas arī tad, ja bērni lūdz palīdzību. Vecākiem jāpalīdz bērniem izprast, kāpēc sācies konflikts un par ko tas ir.

Bērni konfliktē arī par noslēpumiem, jo brāļi un māsas viens par otru daudz zina. Konfliktē arī par mantām, par teritorijas dalīšanu. It sevišķi, kad bērni paaugas, viņiem vajag savu privāto teritoriju, tādu, kurā tikai viņš ir saimnieks. Tā varbūt ir viena slēdzama atvilktne, teritorija, kurā citi netiks, vecāki nepārbauda šo atvilktni. Svarīgi, lai tur netiktu arī māsas un brāļi, varbūt tur ir dienasgrāmata vai kādas citas personīgas mantas.

Izšķirot strīdu, vecākiem jābūt mierīgiem, nevis agresīviem, un ir ļoti svarīgi nemeklēt vainīgo. Vienkārši to pārtraukt un izšķirt, viss – stop! Katrs redzēs situāciju no savas puses, un, ja mēs prasīsim, par ko strīdaties, bērni nevarēs atbildēt. Pat tad, ja redzam, kurš ir vainīgs, tik un tā jānomierina abi.

Kad abi ir nomierinājušies, var pārrunāt strīda iemeslu, nejautāt, kāpēc strīdējāties, bet ko tu darīji, noskaidrojot situāciju; protams, ne vienmēr to iespējams izdarīt, un bieži vien to nemaz nevajag pārrunāt, jo pēc piecām minūtēm bērni atkal priecīgi spēlējas.

Padomā, vai izrādi bērniem, ka viņus mīli, par spīti tam, ka ir brīži, kad konfliktējat. Konflikts starp bērniem un vecākiem nenozīmē, ka ir slikti, tas nozīmē, ka bērns jūtas pietiekami drošs, lai izpaustu savas domas.

Izšķirot strīdu, vecākiem jābūt mierīgiem, nevis agresīviem, un ir ļoti svarīgi nemeklēt vainīgo. Vienkārši to pārtraukt un izšķirt, viss – stop!

Ģimenē katram bērnam ir nepieciešama saruna ar vecākiem, kopā būšana, darot to, kas interesē bērnu, nevis vecākus. Ja bērns zina, ka viņam būs šie brīži ar vecākiem, tad viņam ir vieglāk izturēt laiku, kad vecāki tiešām nevar veltīt viņam uzmanību. Ja ir divi bērni, mamma paņem vienu bērnu, tētis – otru, un katrs dodas uz savu pusi – viens paliek mājās, otrs dodas ārā, nevis viens vienā istabā, otrs otrā.

Bērnam ir jājūt, ka viņš ir viens, sajūta, ka esam divatā. Cilvēkiem, kuri mums ir svarīgi, mēs atdodam svarīgāko, kas mums ir, un tas ir laiks. Nevis tas laiks, kad sēžam vienā istabā un katrs skatāmies savā gadžetā, bet gan laiks, kad patiešām darām kaut ko kopā ar bērniem.

Lai bērniem ģimenē būtu labas attiecības, jāmēģina radīt situācijas, kurās viņiem kopā ir labi un interesanti. Varbūt tā ir kāda spēle, kas patīk visiem. Jārūpējas, lai viņiem kopā ir šie priecīgie brīži. Ne tik daudz jākoncentrējas uz strīdiem, bet gan uz to, kā sekmēt sadarbību.

No portāla Jauns.lv