Trīnīšu vecāki: "Reizēm mums jābūt supermeniem"

Vizītkarte:
Mamma Baiba Vilsone-Kovisāre (30 gadi), audzina četrus bērnus
Tētis Kalvis Kovisārs (28 gadi), strādā par kravas automašīnas vadītāju
Bērni: Toms (3), Miks (1), Emma (1) un Emia (1)

Lai arī ģimenē aug teju četrgadnieks un gadu veci trīnīši, par intervijas laiku ar Kovisāru ģimeni vienojamies ļoti veiksmīgi. Pirms gada četru bērnu vecāki Baiba un Kalvis atrada plašāku dzīvesvietu, un nu ģimene dzīvo piecu minūšu attālumā no Valmieras. Dodos ciemos. Tētis Kalvis devies uz bērnudārzu pēc vecākā bērna Toma, mamma Baiba nolikusi čučēt gadu vecos trīnīšus – Miku, Emmu un Emiu. 

Pastāstiet, kā jūs abi iepazināties?
Kalvis: Baiba strādāja Valmierā „Multiklubā”, bet mēs ar draugiem gājām turp atpūsties. Saskatījāmies, iepazināmies un flirtējām – es vienā bāra pusē, bet viņa otrā. Baiba pirmā mani uzmeklēja sociālajos tīklos. Sākām sarakstīties un sapratām, ka mums kopā ir ejams viens ceļš. 
Baiba: Iepazināmies pirms sešiem gadiem, bet maijā svinēsim divu gadu kāzu jubileju. 

Vispirms piedzima Toms, bet divus gadus vēlāk pieteicās trīnīši. Vai apzināti vēlējāties bērnus ar mazu vecuma starpību?
Baiba: Zinājām, ka noteikti gribēsim vēl kādu mazuli. Bijām pārliecināti, ka būs vieglāk, bet bērniem – interesantāk, ja vecuma starpība būs pēc iespējas mazāka. Pavisam neilgi pirms Toma otrās dzimšanas dienas uzzināju, ka esmu stāvoklī. 

Šo jautājumu, iespējams, jums ir uzdevuši daudzi: kādas bija izjūtas, kad uzzinājāt, ka gaidāt trīnīšus?
Baiba: Lai arī man rados ir dvīņi un iespējamība, ka arī man būs dvīņi, bija liela, ziņa par trīnīšiem bija šokējoša. Pie sava ginekologa, kurš strādā Limbažos, devos kopā ar māsu. Ārsts teica, ka tur nav nedz viens, nedz arī divi augļi. Bet gan trīs. Pēc vizītes uzreiz zvanīju vīram. Braucot uz mājām, visu ceļu domāju, kā tiksim galā.

Mēs bijām runājuši par dvīņu iespējamību, un tas mums abiem šķita forši. Kad uzzināju par trīņiem, tas joprojām likās forši!

Kalvis: Kad Baiba pēc ārsta vizītes man zvanīja, jutu satraukumu. Viņa teica, ka mums nebūs vēl viens bērns. Es jautāju – vai būs dvīņi? Tad viņa pateica, ka būs trīnīši. Man iestājās neticības moments un domāju, ka Baiba joko. Kad mājās aprunājāmies, sapratu, ka jāsāk šim faktam ticēt. Mēs bijām runājuši par dvīņu iespējamību, un tas mums abiem šķita forši. Kad uzzināju par trīņiem, tas joprojām likās forši!

Foto no privātā arhīva

Par ko satraucāties visvairāk?
Baiba: Par to, kā mainīsies ikdiena pēc trīnīšu piedzimšanas. Centos aptver, kā saimnieciskos jautājumos tikšu galā. Satraucos arī, kā grūtniecības laikā mainīsies mans ķermenis, jo zināju, ka iznēsāt trīs bērnus nebūs viegli. Ļoti satraucos, kā noliksim visus bērnus gulēt un vai viņi cits citu nepamodinās. Vieglāk kļuva, kad apkārtējie tuvie cilvēki uzmundrināja. Tad sajutām, ka tiešām neesam vieni. 

Kalvis: Kad visu biju aptvēris, sapratu, ka viegli nebūs. Bet domāju – ja reiz mums šāda dāvana tiek dota, tiksim galā. Centos visu uztvert mierīgi un nesatraukties. Ar pozitīvām domām izdzīvots viss grūtniecības laiks un nu jau arī pirmais gads pagājis. 

Kāds bija mazuļu gaidīšanas laiks?
Baiba: Uzraugošais ārsts jau pirmajā vizītē man teica, lai pārāk nepriecājamies, lai cenšos dzīvot pēc iespējas mierīgāk un nesatraucos. Mani uzreiz informēja, ka mēdz būt gadījumi, kad viens no augļiem neizdzīvo. Tas notiekot pat divu augļu grūtniecībā. Tomēr katras vizītes laikā visu bērniņu sirsniņas tika pārbaudītas – tās bija stipras. Ārsts mani iedrošināja, sakot, ka visi mazuļi ir cīnītāji un es spēšu viņus iznēsāt. Izjutu lielu nogurumu, muguras sāpes. Pirmajos mēnešos cīnījos arī ar toksikozi. Fizisko slodzi saņēmu, darbojoties ar vecāko dēlu – aizvest uz dārziņu, pēc tam braukt pakaļ un pavadīt kopā viņa brīvo laiku. Tas viss prasīja enerģiju no manis. Emocionāli jutos mierīga, jo šī bija otrā grūtniecība un par daudzām sajūtam nebija satraukuma.  

Kā par lielajiem jaunumiem pavēstījāt tuviniekiem?
Baiba: Pašiem tuvākajiem pateicām teju uzreiz – gan to, ka esmu stāvoklī, gan to, ka gaidām trīnīšus. Ģimenes bija ļoti priecīgas un atbalstīja. Ļoti novērtējam tuvinieku emocionālo atbalstu. Reizēm, kad mani pārņēma šaubas, vai tiksim ar visu galā, mana mamma atrada īstos vārdus, lai nomierinātu un pārliecinātu, ka viss ir kārtībā. 

Vai tas, ka gaidi trīnīšus, nozīmē papildu ārsta apmeklējumus un kādus papildu izmeklējumus?
Baiba: Nē, pie sava uzraugošā ārsta devos reizi mēnesī, arī pārbaudes papildus nebija nepieciešamas. Nelielas problēmas bija ar ģenētiskajām analīzēm, jo daudzaugļu grūtniecībā tās ir grūtāk veikt, manā gadījumā tās uztaisīt nebija iespējams. 

Kādas bija dzemdības?
Baiba: Tas bija 29. marts. Trīnīši piedzima Vidzemes slimnīcā grūtniecības 36. nedēļā ar ķeizargrieziena palīdzību. Noteikta datuma nebija, jo ārsts ieteica – staigāt tik ilgi, cik iespējams. Dzemdības sākās naktī. Vīram bija maiņa darbā, tāpēc izsaucu neatliekamo medicīnisko palīdzību. Zvanīju arī mammai, viņa brauca uz mūsu māju, lai pieskatītu Tomiņu. Kad ierados slimnīcā, ārsti uzreiz pat nenoticēja, ka būs jāpieņem trīnīši. Tam neviens nebija gatavojies. Nebiju noslēgusi arī līgumu ar vecmāti, jo nesaskatīju vajadzību to darīt. Trīnīši piedzima ik pa minūtei, elpoja paši, un visiem viss bija kārtībā.

Kalvis: Baiba man zvanīja, bet darba specifika neļauj tik ātri tikt uz mājām. Braucu, tiklīdz tiku. Trīnīši bija jau piedzimuši, un sākās pavisam cits ikdienas ritms.

Kas trīnīšu audzināšanā šobrīd sagādā lielākās grūtības?
Baiba: Mēs noteikti nevaram sūdzēties, ka netiktu galā. Jā, miega stundu ir mazāk, ir sarežģītāk plānot ikdienu. Bet mēs iedomājamies, kā būs pēc dažiem gadiem – cik viņiem kopā būs interesanti! Patiesībā jau tagad bērni cits par citu interesējas, cits citu pēta. Dažkārt ir ļoti viegli, jo bērni ir aizņemti paši ar sevi. Tomēr, ja runājam par sarežģījumiem, tad zobu nākšanu izjūtam visai spēcīgi. Ja visi bērni raud reizē, ir ļoti grūti viņus nomierināt. Uz rokām visus trīs bērnus vienlaikus paņemt un pašūpot nevaru. Vispār informācijas par trīnīšu gaidībām, laišanu pasaulē un audzināšanu ir ļoti maz. Pat par vienkāršām lietām – kur iegādāties trīņu ratus! Mēs saprotam, ka trīnīši Latvijā nedzimst katru dienu un šis tirgus ir šaurs, bet informācijai būtu jābūt vieglāk pieejamai, plašākai. Es pati uzmeklēju kādu trīnīšu mammu, ar viņu iepazinos un kādu laiku kontaktējāmies – no viņas saņēmu noderīgus padomus. 

Naktī, kad viens bērns pamodās un gribēja ēst, modinājām arī pārējos. Pretējā gadījumā viņi modās cits pēc cita un mēs paši nespējām atpūsties.

Kalvis: Arī par trīnīšiem paredzētām gultām informācija ir skopa, piedāvājums mazs. Iegādājāmies divas gultiņas, salikām tās kopā un iekšā ievietojām trīs pakaviņus, izveidojot katram mazulim atsevišķu guļvietu.

Kā izdomājāt bērniem vārdus?
Baiba: Zināju tikai to: ja man kādreiz būs meita, viņas vārds būs Emma. Tā kā abas māsas ir līdzīgās dvīnes, tad otras meitas vārdu pieskaņojām ar sākumburtu „E”. 
Kalvis: Ņemot vērā, ka mums ir četri bērni, likās, ka būs grūti izrunāt garus vai pat divus vārdus. Katram bērnam ir īss, skaists, četru burtu vārds. 

Cik viegls vai grūts bija pirmais laiks pēc dzemdībām?
Baiba: Gan emocionāli, gan fiziski bija grūti. Fiziski tāpēc, ka ķeizargrieziena rētas sadzīšana bija sāpīga, ķermenis bija samocīts. Jau nākamajā dienā bija jāceļas, jāstaigā un jācīnās par savu pienu. Bet to ir ļoti grūti izdarīt, ja līdzās nav bērnu. Trīnīši tika ievietoti intensīvajā nodaļā, inkubatorā. Viņus pa vienam atnesa pie manis – katru burtiski uz mirkli. Gulēju viena palātā un īsti nesapratu, kur ir bērni, kas notiek. Tikai nākamajā dienā tiku pie viņiem. 
Novērtēju, ka nodaļas māsiņas bija atsaucīgas, palīdzēja un pastāstīja to, ko nezināju. Bērni ik pēc trim stundām bija jābaro, jāsver, jāmēra viņiem temperatūra, jānomaina autiņbiksītes un jāpārģērbj. Bērniem bija jāapēd noteikts daudzums, tāpēc, ja kāds neapēda tik, cik nepieciešamas, atlikušo daudzumu devām ar zondi. Kad tas izdarīts un bērni aizmiguši, jānomazgā visi trauki un atlikušajā laikā jācenšas atslaukt pienu. Un tad jau pienāca nākamā ēdināšanas reize. 
Visgrūtākās bija naktis, kad kopējais miega daudzums bija vidēji divas stundas. Slimnīcā pavadījām desmit dienas, tad varējām doties mājās, kur šāds ritms bija jāturpina. Pirmie mēneši pagāja pielāgojoties. Trīnīšus mocīja vēdersāpes, un pagāja laiks, kamēr atradām piemērotu piena maisījumu. Pirmajā mēnesī papildus savam pienam devu mātes piena aizstājēju, bet otrajā mēnesī uz to pārgāju pilnībā.
 

Kalvis: Kad trīnīši bija tikko piedzimuši, daudzas prasmes bija jāatceras un jāapgūst no jauna. Trīņi bija ievērojami mazāki, salīdzinot ar to, kāds piedzimstot bija Toms. Mazuļi likās tik trausli, un man bija bail viņiem nodarīt pāri. Sākumā, kad vajadzēja bērnus saģērbt vai nomainīt autiņbiksītes, man palīdzēja slimnīcas māsiņas. Pirmie mēneši bija grūti, jo naktis bija negulētas – bija jāievēro barošanas režīms. Priecājos par iespēju izmantot bērna piedzimšanas atvaļinājumu 30 dienas – varēju būt mājās un palīdzēt sievai. 

Cik ļoti ir mainījusies jūsu dzīve pēc trīnīšu piedzimšanas?
Baiba: Lielākās pārmaiņas jūtu tajā, ka nu lielāko dienas daļu pavadu mājās. Protams, mēs dodamies pastaigāties, bet nenoliedzu, ka man pietrūkst biežākas iziešanas sabiedrībā. Ja tad, kad Toms bija maziņš, varēju doties, kur vien sirds kāroja, ar trīņiem to izdarīt ir daudz grūtāk. Fiziski nevaru viena ar trīs auto krēsliņiem doties, piemēram, iepirkties. Tāpat arī ar trīņu ratiem tikt kādā veikalā un tur ērti pārvietoties ir neiespējami! 

Kad mani pārņēma šaubas, vai tiksim ar visu galā, mana mamma atrada īstos vārdus, lai nomierinātu un pārliecinātu, ka viss ir kārtībā. 

Kalvis: Mūsu dzīve ir pilnībā mainījusies. Pirms trīnīšu piedzimšanas mēdzām rīkoties spontāni – kaut kur aizbraukt, tiklīdz tas ienāk prātā. Tagad visi izbraucieni tiek rūpīgi un pārdomāti plānoti. Pirms bērnu dzimšanas dzīvojām vienistabas dzīvoklī, bet pēc Toma piedzimšanas pārcēlāmies uz trīsistabu dzīvokli. Pēc trīnīšu nākšanas pasaulē nebija diži daudz variantu, tāpēc pārcēlāmies uz privātmāju – sapratām, ka bērniem vajadzēs plašākas telpas, arī savs pagalms būs noderīgs. Protams, lai visi kopā varētu kur aizbraukt, bija nepieciešams mainīt arī automašīnu. Darāmo darbu saraksts nebeidzas – gribas daudz ko izdarīt mājās, bet vēlos arī, lai sieva atpūšas. Un tad es pieskatu bērnus, taču strādāt mājās neizdodas. Reizēm jābūt supermenam. 

Kā Toms uztvēra trīnīšu piedzimšanu?
Baiba: Jau grūtniecības laikā Tomam stāstījām, ka būs brāļi vai māsas. Viņš trīnīšu piedzimšanu ļoti gaidīja. Protams, laiku pa laikam no Toma redzam greizsirdības izpausmes, taču tas ir pavisam dabiski un normāli. Grūti ir saplānot laiku, ko veltīt tikai vecākajam bērnam. Nesen bijām ar vīru un Tomu trijatā uz Barselonu – tur veltījām laiku tikai viņam. Ikdienā to darīt izdodas vien ceļā uz vai no bērnudārza, tad runājamies, aizbraucam pabarot pīlītes vai ko līdzīgu. 

Kāds ir jūsu ikdienas ritms?
Baiba: Uzreiz ieviest ikdienas ritmu bija neiespējami. Bet ar laiku sapratām, ka tas ir jādara. Naktī, kad viens bērns pamodās un gribēja ēst, modinājām arī pārējos. Pretējā gadījumā viņi modās cits pēc cita un mēs paši nespējām atpūsties. Cenšamies mazuļus nolikt gulēt un modināt reizē. Dienas laikā trīnīšiem ir viena īsā snaudiņa un viens garais pusdienas laiks. Ap 20.30 bērni tiek likti gulēt, un šobrīd viņi noguļ visu nakti. 

Vai esat kādreiz bērnus arī sajaukuši?
Baiba: Sākumā jā! Šobrīd jau gan katram no bērniem ir kāda atpazīšanas zīme un arī sejas mainās. Bija tāds smieklīgs atgadījums – viena māsa bija pagulējusi pusdienas laiku, bet otra ne. Kad gribējām likt gulēt otru māsu, izrādījās, ka cenšamies nolikt gulēt to, kura jau ir izgulējusies. Nekādi nevarējām saprast – kāpēc viņa neguļ un raud! 
Kalvis: Šobrīd mēs ar Baibu esam vienīgie, kas bērnus pavisam noteikti spēj atšķirt. 

Kā sadalāt pienākumus mājās?
Baiba: Tā kā Kalvis daudz strādā, bet es ikdienu pavadu mājās ar bērniem, tad pienākumi nav īpaši jāsadala. Mājas uzturēšana kārtībā man nesagādā īpašas grūtības. Nevaru atpūsties, ja redzu, ka kaut kas ir netīrs. Pirmkārt, paši jūtamies labāk, ja apkārt ir sakopta vide, otrkārt, tīrīšana un kārtošana ir sava veida atpūta, jo tas palīdz izvēdināt galvu no liekām domām.
Kalvis: Kad esmu mājās, protams, palīdzu Baibai bērnu aprūpē. Vairāk darbojos tieši ar Tomu, ja Baiba ir aizņemta ar trīņiem. Toma vešana uz bērnudārzu un atvešana mājās šobrīd ir mans pienākums. Arī uz veikalu pārsvarā dodos es. 

Cik svarīga ir tēta iesaistīšanās bērnu aprūpē?
Baiba: Protams, es būtu priecīgāka, ja Kalvis biežāk būtu mājās, ja vairāk mums palīdzētu. Bet es ļoti labi saprotu, ka viņš ir tas, kurš šobrīd strādā un pelna. Kalvim ir maiņu darba laiks un jāstrādā ir gan pa dienām, gan naktīs. Tas ir jāpieņem, tāpēc maksimāli izbaudām laiku, kad tētis ir ar mums kopā. 

Kalvis: Par katru bērnu pēc piedzimšanas pienākas desmit atmaksātas atvaļinājuma dienas. Es varēju mājās pavadīt mēnesi un palīdzēt Baibai. Uzskatu, ka tēva pienākums ir būt līdzās savai sievai un bērniem – ikdienā iesaistīties veicamajos darbos mājās un arī bērnu aprūpē. 

Kas ir ģimenes lielākie palīgi ikdienā?
Baiba: Līdz trīņu sešu mēnešu vecumam mums ļoti palīdzēja mana mamma. Viņa pat aizgāja no darba, lai varētu ikdienā būt kopā ar mums. Uz kādu brīdi bijām piesaistījuši arī aukli. Šobrīd, ja Kalvis ir darbā, tad mājās ar bērniem esmu viena. Tomēr, ja man nepieciešams kur aizbraukt, mums ar prieku palīdz radinieki un tuvākie draugi. Ja ar Kalvi dodamies izbraukumā uz ilgāku laiku, trīnīšu auklēšanā jāiesaista vairāki cilvēki. Ikdienā mēs ar Kalvi katrs pats tiekam galā ar visiem četriem bērniem, bet tāpēc, ka to darām katru dienu. Cilvēkam, kurš ikdienā nepieskata trīnīšus, vienam tikt galā ir ļoti grūti. 

Dodoties pastaigāties, cilvēki nepienāk klāt vai neatskatās?
Baiba: Ne visi skatās ar smaidu. Esam saņēmuši arī ļoti nejaukus komentārus no svešiem cilvēkiem. To es nesaprotu, jo, mūsuprāt, nav starpības – četri bērni piedzimst cits pēc cita vai vispirms viens un tad trīs. Turklāt ne jau mēs to ietekmējam. 

Kāda sieviete kafejnīcā pat izteica līdzjūtību! Daudzi domā, ka trīnīšu ienākšana ģimenē ir kaut kas nepārdzīvojams un traģisks. Cilvēki nesaprot, kāds tas ir prieks un laime!

Kalvis: Kāda sieviete kafejnīcā pat izteica līdzjūtību! Daudzi domā, ka trīnīšu ienākšana ģimenē ir kaut kas nepārdzīvojams un traģisks. Cilvēki nesaprot, kāds tas ir prieks un laime! Bet, protams, netrūkst arī garāmgājēju, kuri pienāk klāt, apsveic, pasmaida. 

Kā atrodat laiku katrs sev atsevišķi un arī kā pāris?
Baiba: Laika sev ir ļoti maz. Tomēr nepiekritīšu, ka nevar neko pagūt izdarīt. Man ļoti patīk cept kūkas, un to daru arī tad, kad mājās esmu viena ar visiem bērniem. Būtiska ir laika plānošana. Kad bērniem ir īsā snaudiņa, es uzcepu biskvītu, bet, kad visi guļ pusdienas laiku, pagatavoju krēmu. Kad vakarā bērni nolikti gulēt, visu salieku kopā, un nākamajā rītā kūku var jau ēst. Arī par savu izskatu rūpējos un tam laiku atrodu. Kad bērni guļ, varu atpūsties vannā, uzlikt sejas masku. Kad vīrs ir mājās, varu aizbraukt pie manikīra vai pasportot. Tas nenotiek bieži, bet pietiekami regulāri. Bērniem augot lielākiem, plānot laiku kļūst vieglāk. Vakaros, kad bērni nolikti gulēt, viens no mums var iziet ar draugiem kaut kur ārpus mājas. Mana mamma var izpalīdzēt un pieskatīt bērnus, kamēr izejam ārā kopā. Šobrīd gan to darām reti, jo vakaros paši esam noguruši. 

Kalvis: Mēs abi ļoti labi saprotam, ka tikmēr, kamēr bērni ir mazi, prioritāte ir viņi. Neapvainojamies viens uz otru, ja veltām vairāk laika tam, ko paši esam kopīgi radījuši. Ir reizes, kad sarunājam kādu, kurš pieskatīs bērnus, bet paši aizbraucam vakariņās uz restorānu. Dažkārt, kad bērni vakarā jau guļ, mēs divatā pasēžam uz terases un parunājamies. Mēs dzīvojam ar domu – kad bērni paaugsies, varēsim vairāk izbaudīt brīvo laiku. Tikmēr baudām dzīvi kopā ar mūsu lieliskajiem bērniem, vienlaikus neaizmirstot arī viens par otru. 

Kas ir tas, ko vēlaties bērniem iemācīt?
Baiba: To, lai viņi dzīvotu draudzīgi un cits uz citu spētu paļauties jebkurā situācijā. Gribu, lai bērni zina – mēs ar tēti viņiem visiem vienmēr būsim pieejami, vienmēr atbalstīsim.
Kalvis: Būtiski, lai bērni spētu būt par sevi atbildīgi, lai spētu aizstāvēt sevi un savu viedokli, lai viņi būtu neatkarīgi.

Latvijas vecāku organizācija Mammamuntetiem.lv izdevusi jaunu izglītojošu žurnālu "Mammām un Tētiem. Bērnudārznieks". Tā mērķis uzlabot vecāku zināšanas par bērna vecumposma īpatnībām no 1,5 līdz 6 gadu vecumam, bērnu audzināšanu un disciplinēšanu bez vardarbīgām metodēm un emocionālo audzināšanu, bērnam piemērotu uzturu un sporta aktivitātēm, kā arī veicināt bērnu traumu samazināšanos.

lejuplādēt PDF formātā

atvērt lasīšanai online