Zīdīšana kā svētlaime. Intervija ar zīdīšanas konsultanti Sandru Lasi

Ar māmiņu atbalsta personu Sandru Lasi atklāta saruna par zīdīšanas pieredzi, bērnu audzināšanu un pāra attiecību veidošanu. 

Kas īsti ir zīdīšanas konsultants – profesija, vaļasprieks, aicinājums? Šķiet, ka pamatā ir jābūt ļoti dažādām zināšanām, kas saistītas gan ar medicīnu, gan psiholoģiju, gan arī ar spēju vienkārši uzklausīt.
Pasaulē zīdīšanas konsultants ir profesija. Senos laikos zīdīšanas zināšanas tika nodotas tāpat kā prasme tīrīt māju vai gatavot ēst – vērojot mātes vai citu ģimenes sieviešu pieredzi. Sākoties industrializācijai, sieviete tika iesaistīta darba tirgū, bija jādodas strādāt, bet pēcdzemdību atvaļinājumi kļuva arvien īsāki. Prasmes sāka pazust, arī no kā mācīties īsti nebija, jo saimes vairs nedzīvoja kopā. Tirgū parādījās mātes piena aizstājēji, propagandēja, ka ir pilnīgi vienalga, vai baro ar krūti vai ar maisījumu. Bērnus varēja nodot silītes grupiņā jau no trīs mēnešu vecuma, kur par viņiem rūpējās speciāli mācīti cilvēki. Izskanēja pat doma, ka māte vispār diez vai spēj bez īpašas apmācības kvalitatīvi audzināt savu bērnu.

Agrāk piena maisījumi tika gatavoti no govs piena, kas saturēja bērniem nepiemērotas olbaltumvielas. Ap pagājušā gadsimta 30. gadiem Lielbritānijā bija ļoti liela bērnu mirstība, un ārsti sāka runāt par to, ka, iespējams, pieejamie mātes piena aizstājēji mazuļiem nav piemēroti, līdz ar to agresīva maisījumu reklāma nav pieļaujama. Atkal sāka runāt par zīdīšanas nozīmību, bet tikai 1981. gadā tika pieņemts Krūts piena aizstājēju aprites starptautiskais kodekss, kas ierobežoja tieši šo mākslīgo maisījumu reklāmu. Latvijā tas tiek ievērots daļēji.

Tad nu zīdīšanas konsultants kļuva kaut kas līdzīgs mammu atbalstam. Pamazām tā kļuva par profesiju. 1985. gadā ASV, Kanāda, Austrālija izveidoja minimālo standartu zināšanām šajā jomā un starptautisko sertificēšanas sistēmu.

Vai zīdīšanas konsultantam noteikti ir jābūt pašam ar veiksmīgu zīdīšanas pieredzi? Konsultante var būt bez zīdīšanas pieredzes, bet bieži vien sievietēm, kas konsultē, katrai ir savs stāsts, kāpēc viņa to vēlas darīt.
Ārzemēs zīdīšanas konsultanti strādā dzemdību nodaļās, praksēs kopā ar ģimenes ārstiem vai pediatriem, lai problēmu varētu risināt kompleksi. Piemēram, Klīvlendas doktorātā, kur biju pieredzes apmaiņā, pie pacienta, kas atnācis uz pieņemšanu, nāk speciālists, nevis pacients staigā pa speciālistu kabinetiem. Tas dod iespēju strādāt ar mammu tik ilgi, cik nepieciešams, jo nav ierobežots pieņemšanas laiks.
Latvijā zīdīšanas konsultanti ilgi darbojās kā atbalsta grupa, bet 2011. gadā dibinājām asociāciju.

Kāpēc tieši zīdīšana tev bija tik svarīga, ka sāki konsultēt un palīdzēt mammām? 
Pēc izglītības esmu ģeogrāfe kartogrāfe, pabeidzu Maskavas universitāti 1987. gadā. Ja man būtu jāizvēlas tagad, noteikti ietu studēt medicīnu, bet toreiz es nevarēju izlemt, kas mani vairāk interesē – ārstēšana vai ceļošana. Toreiz man bija priekšstats, ka ārsti ir terapeiti, ķirurgi un stomatologi, par tādu rehabilitologu es neko nezināju. Bet mani vienmēr interesēja masāžas un viss, kas saistās ar dabīgu veselības uzturēšanu, idejas, kā palīdzēt cilvēkiem būt veseliem. Esmu mācījusies dažādos kursos, tas ir mans hobijs. 

Ģeogrāfijas fakultātē mācījās mana draudzene, kas bija par mani gadu vecāka. Viņa aicināja, lai nāku studēt pie viņiem, ka tur ir tik forši. Kad piedzima pirmais bērns, strādāju savā kartogrāfes profesijā. Ar zīdīšanu mums neveicās. Es biju noskaņota zīdīt, bet neizdevās. Tagad saprotu, ka pieļāvu visas iespējamās kļūdas – devu ūdeni, mēģināju ievērot režīmu, barojot reizi trīs stundās. Rezultātā pirmo mēnesi bērns svarā nepieņēmās. Ārsts lika taisīt kontrolsvēršanu pirms un pēc barošanas, un izrādījās, ka mazais bija izēdis tikai 30 mililitrus. Ārsts apskatīja manas krūtis un pateica, ka tādās krūtīs piena nemaz nevar būt. Tas ir briesmīgi, jo tas pilnībā iznīcina sievietes ticību, ka viņa var pabarot savu bērnu! Sāku piebarot, un bērns ātri atteicās no krūts. Baroju apmēram trīs mēnešus, tad mēģināju atslaukt, bet ir krūtis, kurām piena sekrēcija notiek tikai zīšanas laikā, tāpēc arī atslaukt neizdevās. Biju klasisks variants, kāpēc neizdodas zīdīšana.

 

Foto no pirvātā arhīva. Kopā ar vecāko dēlu. 
 

Deviņdesmito gadu beigās zīdīšanas atbalsta nebija. Visi zināja, ka zīdīt ir labi, bet risināt problēmas nebija iespējams. Otrs dēls piedzima pēc četriem gadiem, un viņš bija aktīvs ēdējs. Gribēja dzīvoties tikai pa rokām un ēst. Pirmo mēnesi mēs tā arī pavadījām – guļot un ēdot. Pieņēmās svarā par kilogramu. Tad es saslimu, un man vajadzēja piena pumpīti. Meklējot to, nonācu pirmajā saskarē ar zīdīšanas konsultantu. Uzzināju, ka nav jābaidās bērnu pieradināt pie rokām, ka drīkst arī gulēt kopā... Es biju augusi padomju laika mācību ietekmē. Kad uzzināju, ka īstenībā to visu darīt drīkst, biju ļoti priecīga. Tas ļoti atviegloja manu dzīvi.

Tāpēc man ir pieredze gan ar mākslīgo piena maisījumu izmantošanu un mazliet distancētāku bērna audzināšanu, gan arī pilnīgi otrādi – ar ilgu un veiksmīgu zīdīšanu.

Ar otru bērnu zīdīšana izdevās, un to izjutu kā svētlaimi. Šī iespēja ir pieejama katrai sievieti, un tā neprasa ne naudu, ne citus līdzekļus. Ņem un izmanto. Uzzināju, ka ir zīdīšanas konsultantu kursi.
Zīdīšanas kursus pabeidzu Maskavā, sāku piestrādāt un pirmo reizi mūžā sapratu, ka darbs var patikt tā, ka piektdien nevari sagaidīt pirmdienu, lai atkal skrietu strādāt. Ka tas var būt aicinājums! 
Kad pirmo reizi aizbraucu uz ASV Starptautisko zīdīšanas konsultantu asociācijas konferenci, sapratu, cik pasaulē tas ir populāri un cik šī profesija ir attīstīta. Toreiz daudzi ārsti Latvijā zīdīšanas konsultantus neuztvēra nopietni. 

Zinu, ka savu otru dēlu zīdīji ilgi. Vari padalīties ar šo pieredzi? 
Zīdīju ilgāk par trim gadiem. Mani interesēja, vai bērni tiešām paši atsakās no krūts. Turklāt man tas nemaz netraucēja un patika. Kad sāku strādāt, dēlam vēl nebija divi gadi. Bija aukle un dārziņš, tāpēc pa dienu zīdīšanas nebija. Citreiz mammas, kas ir mājās ar bērnu, saka, ka pārtraukt zīdīšanu ir grūti, jo bērns visu laiku karājas pie krūts. Tā vairāk ir audzināšanas problēma, bērnam nav ierādītas robežas vai arī viņam ir garlaicīgi. Viņam varbūt vispār nav ko darīt, kā tikai „karāties pie krūts”. Ja viņam piedāvā dažādas interesantas nodarbes, viņš tām noteikti pievērsīsies.

Par rezultātu varēs runāt, kad bērniem jau būs gadi trīsdesmit. Tad būs redzams, kā viņiem šajā dzīvē klājas, kā viņi veido attiecības, realizējās profesijā, vai ir laimīgi. Tad arī būs skaidrs, kāds ir mans ieguldījums viņu dzīvē.

Zīdīšana man bija tuvības brīdis ar dēlu. Un vienlaikus pārliecinājos, ka ar laiku bērns tiešām pats atsakās no krūts. Es biju prom uz nedēļu un domāju, ka varbūt ar to arī beigsies. Bet, nē, dēls gaidīja un jau jautāja, „vai atvedu”. Tā mēs abi turpinājām. Bet zīdīšana mums saglabājās tikai vakaros kā kopā būšanas laiks. Tas varēja nebūt katru dienu. Ja manis nebija mājās, viņš varēja aiziet gulēt arī bez manis.

Piens tik ilgi saglabājas, ja nezīda visu laiku?
Jā, saglabājas. Ja zīda ilgāk par diviem gadiem, krūtīs zīdīšanas laikā nekādas izmaņas vairs nejūt. Piens rodas zīšanas laikā. Tā reiz attapos, ka dēls krūti vairs neprasa, lai gan ir pagājusi nedēļa. Ar to arī viss beidzās. Rituāls, ka vakaros paguļu blakus un apskauju, saglabājās līdz pat skolai.

Vai zīdīt tik ilgi nebija grūti?
Kad dēlam bija vairāk nekā divi gadi, viņš naktī modās, lai zīstu. Man tas nepatika. Tad sapratu, ka  īstenībā viņš grib dzert. Sāku piedāvāt ūdeni, un viņš mierīgi gulēja tālāk. Neteikšu, ka zīdīšana vienmēr bija pilnīga svētlaime, bija brīži, kad gribējās gulēt, nevis celties. Bet kopumā stresu un nepatiku man tas nesagādāja un pozitīvā bija vairāk.

Vai divi bērni, kas baroti tik atšķirīgi, ir arī citādākās attiecībās ar tevi? Saka, ka zīdīšana gan nāk par labu veselībai, gan veido ciešāku emocionālo kontaktu ar mammu.
Manā gadījumā par ciešo emocionālo kontaktu, kas veidojas zīdīšanas laikā, pieredze sakrīt ar teoriju. Ja runā par veselību, tad abi bērni ir diezgan veselīgi. Varu atzīt, ka jaunākais ir vairāk līdzsvarots. Vecākajam raksturs vairāk ar „asumiņu”, bet vai to var saistīt uz zīdīšanu? Manas attiecības ar bērniem ietekmēja otra bērna piedzimšana. Vecākais bija ļoti greizsirdīgs. Kamēr gaidīju mazāko, pat šaubījos, vai spēšu jaunāko tik ļoti mīlēt kā lielo. Kad piedzima jaunākais, visa uzmanība pārslēdzās uz viņu, un vienā mirklī mazais vecākais bērns kļuva par lielo. Viņš sāka kaitināt, jo trokšņoja, tiklīdz mazais iemiga, mēģinot tādā veidā panākt manu uzmanību... Bija gan dusmas, gan vainas izjūta, ka man pietrūkst pacietības, un tas mani plosīja uz visām pusēm.
No paša sākuma ar lielo bērnu attiecības vairāk veidojās „caur prātu”, bet ar otru – caur instinktīva līmeņa sajūtām. Domāju, ka to ietekmēja arī zīdīšana.

Bet kopumā par rezultātu varēs runāt, kad bērniem jau būs gadi trīsdesmit. Tad būs redzams, kā viņiem šajā dzīvē klājas, kā viņi veido attiecības, realizējās profesijā, vai ir laimīgi. Tad arī būs skaidrs, kāds ir mans ieguldījums viņu dzīvē.

Jo ilgāk dzīvoju, jo vairāk saprotu, ka bērni mūsu dzīvē ienāk jau ar kaut ko savu un tik daudz no mums nemaz nav atkarīgs. Sākumā, kad tikai gaidi pirmo bērnu, ir lielas gaidas, kā tik es nu viņu audzināšu. Viņš aug un attīstās, un tu redzi pavisam citu rezultātu, nevis to, uz ko cerēji. Mēs viņus varam atbalstīt, cik varam, taču tālāk viņi iet paši. Bet, protams, ka viss, kas notiek mūsu dzīvē, ietekmē rezultātu. Tikai nevar jau izvērtēt, kas tieši to visvairāk ietekmē – ģimene, zīdīšana, attiecības ar vecākiem utt.
 

Jo ilgāk dzīvoju, jo vairāk saprotu, ka bērni mūsu dzīvē ienāk jau ar kaut ko savu un tik daudz no mums nemaz nav atkarīgs. 

Vai tik ilgstoša zīdīšana tika atbalstīta arī no vīra puses? Tomēr tas aizņem mammas laiku. Iespējams, ka bērns turpina gulēt pie vecākiem. 
Lai nu ko, bet atbalstu visām manām iecerēm no vīra vienmēr esmu jutusi. Domstarpību par zīdīšanu vai atradināšanu mums nebija. Toreiz mēs dzīvojām divistabu dzīvoklī. Lielais dēls mitinājās vienā istabā, mazais – ar mums. Abus nolikām gulēt un paši dzīvojām visu vakaru virtuvē. Tad sapratām, ka tā turpināt nevar. Iegādājāmies divstāvu gultu, kur lejā gulēju es ar mazo. Tas ļoti palīdzēja lielajam pieņemt situāciju, jo nevis viņš bija izmests no vecāku ligzdiņas, bet es atnācu pie viņa.

Ja tev ir mērķis saglabāt ģimeni, tad strādā uz to. Ja gribi iet prom, ej. Bet negaidi.

Pamazām, kad mazais auga, es no viņa gultas gāju prom. Tā es staigāju no un pie viņa, bet pieaugušajiem bija sava guļamistaba. Tāpēc ne vienmēr bērns ir kā traucēklis pieaugušo gultā. Bet jāņem vērā – ja kāds no ģimenes locekļiem ir neapmierināts, jāmeklē risinājums.

Tavuprāt, kā veidot labas un ideālas attiecības ģimenē?
Manā ģimenē attiecības nav ideālas. Uzskatu, ka nevienā ģimenē nav ideālu attiecību, mēs neviens neesam ideāls cilvēks. Ar vīru esam kopā vairāk nekā 20 gadu. Pa šo laiku ir sasniegts līdzsvars – mēs viens otru tik labi pazīstam, ka spējam piedot lietas, kas mums nepatīk, bet kuras nevaram izmainīt. Visiem ir labās un negatīvās īpašības. Es pati ilgi teicu, ka otru cilvēku nevar izmainīt, bet iekšēji laikam cerēju, ka tomēr gan jau kaut kas izdosies. Attiecības ir ceļš, tajās ir krīzes un uzplaukumi. Dažreiz, kad liekas, ka nu viss ir pieņemts, izrādās, atkal kaut kas iekšā ir sakrājies un ar to ir jātiek galā. Mūsu ģimenei diezgan grūti gāja ekonomiskās krīzes laikā. Tādā stresā dzīvojot, arī pret otru var rasties kritiskāks noskaņojums.

Tomēr ideja par šķiršanos man prātā neienāca. Šīs ģimenes attiecības izveidojās, kad man bija jau pāri trīsdesmit un aiz muguras šķirta laulība. Biju noskaņota, ka gribu ģimeni, bērnus, stabilitāti un esmu gatava strādāt pie tā. Kādreiz man bija tāds romantisks priekšstats par mīlestību. Kur ir mans princis, kas man nodrošinās to, ko esmu iedomājusies? Tie tauriņi pamazām izgaist, un tu nonāc pie atziņas, ka ir lietas, pie kurām ir jāstrādā.

Esmu cilvēks, kurš, ja kaut kas nepamierina, ķeras pie lietas un risina. Es gāju pie psihologiem, gāju uz treniņiem, mācījos. Vienmēr meklēju, kā uzlabot savas dzīves kvalitāti. Citādi ir viegli ieslīdēt depresijā, ka visa pasaule ir melna, ka nekas nesanāk. Ir jāmāk sevi izraut no turienes ārā. Kaut ko mainīt ir iespējams, kamēr mēs esam dzīvi. Ja tev ir mērķis saglabāt ģimeni, strādā tā labā. Ja gribi iet prom, ej. Bet negaidi.

Ģimenes attiecības izveidojās, kad man bija jau pāri trīsdesmit un aiz muguras šķirta laulība. Biju noskaņota, ka gribu ģimeni, bērnus, stabilitāti un esmu gatava strādāt pie tā.  Foto no privātā arhīva. 

Kas tev vēl ģimenē ir svarīgi?
Ar cilvēku ilgi dzīvojot, vajag ļaut otram elpot. Katram var būt savas intereses, un ir jābūt cieņai pret otra interesēm. Es nebraukšu skatīties hokeju, bet man rūp vīra emocijas par zaudētu spēli. Veči par to var pārdzīvot kā bērni!

Zīdīšanas kursus pabeidzu Maskavā, sāku piestrādāt un pirmo reizi mūžā sapratu, ka darbs var patikt tā, ka piektdien nevari sagaidīt pirmdienu, lai atkal skrietu strādāt.

Svarīgi tas, ka mums ir līdzīgs skats uz dažādām lietām. Saderīga ģimenes dzīve ir nevis tad, kad skatās viens uz otru, bet abi skatās vienā virzienā – kā audzināt bērnus, tērēt naudu, atpūsties. Tur mums domstarpības nerodas. Ģimene ir mana ligzda, kur es varu nolīst no visas pasaules.

Vai jums ir kopīgi vaļasprieki?
Vīrs ir traks hokeja fans, divas trīs reizes nedēļā iet uz hokeja treniņiem. Mani hokejs ne pārāk aizrauj. Taču es vienmēr priecājos, ja viņi vinnē, arī par to, ka sportot ir veselīgi. Mums ar vīru intereses pilnībā nepārklājas. Agrāk man likās, ka mums ir par maz kopīgu interešu. Varbūt tas bija jaunības ideālisms, ka viss jādara kopā. Ikdienā vīrs nodarbojas ar galdniecību, apstrādā mākslīgo akmeni. Vīram patīk strādāt ar rokām. Man patīk mācīties. Viņš nekad nav licis šķēršļus maniem braucieniem uz kursiem un konferencēm. Joprojām lidostā sagaida ar ziediem – vienalga, cikos naktī ierodos. Tādas sīkas tradīcijas ir tas, kas saliedē ģimeni. Vīrs māk dāvināt sīkas, patīkamas dāvanas, kas mani vienmēr iepriecina. Mums ir ļoti līdzīga humora izjūta, vienmēr ir par ko kopā pasmieties. Un man tas patīk.

Ikdienā tiecies ar sievietēm viņām ļoti personiskos brīžos. Vai pa šiem gadiem esi novērojusi, ka sievietes ir kaut kā mainījušās. Vērtības, uzvedība...?
Tagad topošās mammas ir vairāk informētas nekā kādreiz. Daudz lasa internetā. Agrāk, ja neatradi atbilstošu grāmatu, tev bija informācijas vakuums. Tagad gūglē var atrast daudz ko.
Sievietes par mammām tagad kļūst vēlāk. Ap trīsdesmit. Tas nozīmē, ka sieviete ienāk šajā dzīves posmā jau ar zināmu dzīves bagāžu, profesiju, savu viedokli, sasniegumiem. Tā ir nobriedusi personība, kas spēj pieņemt lēmumus, nolikt mērķus un virzīties uz tiem. Arī zīdīšana zināmā mērā ir mērķis, kā labā strādāt.

Vai zīdīšanai pārāk trenēts prāts netraucē?
Nē, tieši otrādi – prāts palīdz. Zīdīšanu cilvēks mācās. Ja kaķim zīdīšana ir instinkts – piedzimst kaķēni, un kaķene uzreiz zina, kā zīdīt, tad ar cilvēkiem ir citādi. Mūsdienās pirmais bērns, ko tur rokās sieviete, bieži vien ir pirmais mazais bērns viņas dzīvē. Mamma dažreiz apgalvo, ka zina, ka ar bērnu viss ir kārtībā, viņa jūt... Bet bērns ir kluss un neraud, jo no bada viņam vairs nav spēka raudāt, viņš ir pazaudējis 20 % svara, un ir sākusies atūdeņošanās. Mammai nav zināšanu, kā tas izskatās. Vienīgais instinkts, kas ieslēdzas cilvēkam, kad piedzimst bērns, ir beznosacījuma mīlestība un pieņemšana. Bērna kopšana, audzināšana un arī zīdīšana ir jāapgūst, tās ir zināšanas un iemaņas.

Vienīgais instinkts, kas ieslēdzas cilvēkam, kad piedzimst bērns, ir beznosacījuma mīlestība un pieņemšana. Bērna kopšana, audzināšana un arī zīdīšana ir jāapgūst, tās ir zināšanas un iemaņas.

Turklāt tā ir ne tikai cilvēkiem, bet arī primātiem. Reiz kādai gorillai, kas izaugusi zoodārzā un nebija redzējusi, kā rūpējās par mazuļiem, piedzima savs mazulis – viņa nevienu nelaida klāt, bet arī zīdīt neprata. Beigās mazuli viņai atņēma, lai tas nenomirtu badā. Kad piedzima otrs mazulis, gorillu mamma zīdīšanu iemācījās, skatoties, kā to dara reāla sieviete – zīdīšanas konsultante, kas aiz stikla sienas sēdēja un zīdīja savu bērnu. Jo vairāk ir smadzeņu, jo vairāk apmācāma ir būtne, jo vairāk lietu ir nevis instinkti, bet mācīšanās. Jo zemāka attīstība, jo vairāk strādā instinkti. Tāpēc cilvēkam visgarākā ir bērnība, jo tik daudz ir jāiemācās.

Bērna piedzimšana prasa zināmus ierobežojumus. Nobriedušāka sieviete ir vairāk gatava no kaut kā apzināti atteikties. Es satieku motivētas mammas, kas ir gatavas strādāt, iet uz nodarbībām, mācīties zīdīt. Tas nozīmē, ka viņas to jau ir nolēmušas, un mums viegli veidojas sadarbība. Redzu, ka konsultācijas ar gadiem kļūst arvien sarežģītākas, jo sievietes daudz informācijas atrod internetā un izmēģina pašas. Ja nekas no tā nepalīdz, tad sauc palīgā zīdīšanas konsultantu. Pēdējo desmit gadu laikā zīdīšanas vērtība ceļas, arī statistika uzlabojas.

Sandras Lases tētis bija virsnieks, kuru aizsūtīja dienēt uz Tālajiem Austrumiem, tāpēc Sandra piedzima Vladivostokā. Katru vasaru viņa pavadīja Latvijā, laukos pie vecvecākiem, tāpēc auga bilingvālā vidē. Atpakaļ uz Latviju viņa pārcēlās, kad jau pati bija māmiņa. Foto: Agnese Gabrāne

Daļa sieviešu pauž viedokli, ka zīdīšana šobrīd tiek ļoti uzspiesta. Kāpēc varētu būt šāds viedoklis? 
Domāju, ka tas ir sāpju stāsts. Mamma, kurai neizdevās zīdīšana, var justies tā, it kā viņai to kāds pārmet. Mamma, kurai zīdīšana izdevās, parasti tā nedomā, viņa to uztver kā informāciju, kas var palīdzēt. Tā tas ir visā pasaulē, ne tikai Latvijā. Patiesībā mātes piena aizstājēju mārketings ir daudz spēcīgāks, tikai tas notiek netiešā veidā. Kā parasti zīmē bēbīšus? Ar pudelīti un knupīti, kas cilvēku apziņā jau ir gandrīz nesaraujami. Zemapziņā to iedzen kā normu, lai gan knupis un pudele ir mākslīgās ēdināšanas atribūts.

Ir mammas, kas nav noskaņotas zīdīt, bet ne vienmēr pašas spēj to atklāti sev atzīt. Pat pasaucot konsultantu, var neatrast risinājumu, jo neapzināti mamma izvēlas to informāciju, kas vairāk der viņas iekšējam lēmumam un atbilst viņas uzskatiem. Agrāk domāju, ka neprotu atrast pareizos vārdus un pieeju, ja neiznāk. Tagad es vienkārši informēju un neuztraucos par mammas izvēli, kā un cik zīdīt savu bērnu. Galvenais, lai viņa pieņem informētu lēmumu. Es ticu, ka katra mamma izvēlas labāko, kas viņai ir iespējams konkrētajā brīdī.