Una Ulme - izaugusi no ārišķības izpausmēm. Intīmās atklāsmes par naudu, vīriešiem un ārējo skaistumu

Grāmatā sevi esi izpurinājusi kā deķi pavasarī – vai nu ir vieglāka sajūta?
Sevi esmu purinājusi arī blogā. Man nebija mērķa gūt atvieglojumu, bet dalīties ar pieredzi, lai atvieglotu dzīvi citiem. Neredzu jēgu liekuļot – ja saki, tad godīgi, kā ir. Nebūtu vērts ar tevi sarunāties, ja sākšu kaut ko izpušķot, tēlot, ka dzīve ir baigi forša. Dzīve ir dzīve. Nu, dzīve ir smaga. Ar šausmīgi daudz ko jātiek galā.

Tu, piemēram, atklāti stāsti par attiecību problēmām – ja diagnoze nosaukta vārdā, ir vieglāk ārstēties?
Man liekas, tas palīdz saņemties. Nesēdēt, nečīkstēt un necerēt, ka viss atrisināsies pats no sevis, bet iet un darīt! Varbūt kaut kur aizsēdējos pārāk ilgi, bet ir otra puse – visticamāk, tas man bija nepieciešams. Viss notiek tā, kā tam jānotiek.

Mans mērķis bija motivēt pieņemt lēmumu, beigt koķetēt ar dzīvi, ar sevi, beigt izlikties, ka viss ir kārtībā. Neapmierinātība, kas ilgstoši gruzd, atsaucas uz veselību, un beigās ar savu neizlēmību nodarām pāri gan sev, gan tuviniekiem.

Tu tiki iemesta lielajā dzīvē astoņpadsmit gadu vecumā. Vai tagad, domājot par to jauno meitēnu, tev viņa nav mazliet žēl?
Ja tas meitēns nebūtu gājis un darījis, neko nebūtu sasniedzis.

Bija meitenes, kas ieplūda Cēsu centroviku kompānijā un tikpat viegli izpeldēja ārā. Bet tev mainījās liktenis – tu paliki stāvoklī un ar vienu no viņiem apprecējies.
Jā, bet es ļoti ātri no tā izrāvos. Atbraucu uz Rīgu studēt, kad bērnam bija četri mēneši.

Foto: Vlada Mihailova

Tevī ir pašsaglabāšanās kodols?
Manī ir baigais spīts. Galvenais ir pierādīt pašai sev, ka varu. Tas rada problēmas, jo nespēju nosēdēt uz vietas. Mans lielākais kreņķis ir būt iesprostotai sastrēgumā, šķiet, ka sajukšu prātā (smejas). Liekas – kā tu neredzi, tur taču var apbraukt! Izņemot laiku, nekā cita jau mums nav. Un cik šausmīgi daudz mēs to tērējam velti. Paskaties atpakaļ – redz, es taču varēju tā, vajadzēja šitā... Paliek nožēla, beigās – ko nu vairs, tagad jau esmu veca.

Kāda no tavām varonēm stāsta par 94 gadus veco vecomammu, kura pirms 25 gadiem, zaudējot vīru, visam atmeta ar roku, jo drīz arī pašai gals būšot klāt.
Jā, bet viņa dzīvo vēl šodien! Un ir palaidusi garām daudz skaistu iespēju. Nevalkāja skaistas drēbes un neēda gardus ēdienus.

Jā, teica: “Labāk zārku pasūtiet!” Bet dzīves ilgums palielinās. Tu gaidi galu, bet vēsā mierā nodzīvo līdz simtam. Palaisties nedrīkst! Labākais piemērs ir visā pasaulē populāras Instagram vecmāmiņas, kuras valkā košas drēbes, rotājas, jogo, dzīvo pilnvērtīgu dzīvi. Tas neprasa lielu naudu. Cik maksā no rīta pavingrot? Vajag tikai sevi disciplinēt.

Divas tādas vecmāmiņas šodien sēdēja parkā uz soliņa. Foršas frizūras, abas glīti ģērbušās. Viena klasiski, otra acīmredzot pati sev uzadījusi garu rozā mēteli.
Nu, fantastika! Manai omei, tā saucu tēta māsu, tagad ir deviņdesmit, viņa ir no Latvijas laika, tiem cilvēkiem gēnos ir pilsētas smalkums. Viņa pucējas, iet pie friziera, regulāri liek ilgviļņus. Un katru dienu, lai arī dzīvo sestajā stāvā, iziet no mājas, kaut uz veikalu. Un pīpē paciņu dienā. Tikai vienreiz dzīvē bijusi slimnīcā. Ar draudzenēm gan ir pašvaki, bet ir māsa, vecāka par viņu. Viena otru apciemo, pucējas un vada skaistas vecumdienas.
 

Kad piedzimi, tavi vecāki esot bijuši hipiju noskaņojumā. Arī tevī tas ir?
Noteikti, ja būtu septiņdesmitie gadi, es būtu hipijs! Neesmu sistēmas cilvēks. Ja kāds liks rāmjos, pretošos, ja liks kaut ko darīt, sadumpošos; neļaušos darba laikam no deviņiem līdz pieciem. Tāpēc izvairos no strādāšanas kolektīvos. Dzīvē tikai pāris reižu esmu sēdējusi birojā. Naudas dēļ. Pirms gadiem septiņiem, sēžot laukos uz laipiņas, sapratu, ka neviens man nesamaksās par mirkli, ko šobrīd izbaudu. Tā ir mana brīvība.

Tad tev pašai tā greznā dzīve – vīns, austeres un Bali – ir jānopelna.
Jā! Un jādomā, kā to izdarīt. Nauda atnāk tik, cik vajag. Lai pietiktu, ar ko nomaksāt rēķinus, parūpēties par dēlu, omi... Nekas lieks man netiek dots. Kad dzīvoju ar otro vīru, uzņēmēju, bija treknie gadi, mans lielais egoisma pilnbrieds, kad braucu ar Porsche un pirku Vuitton somas, bet tā nebija mana nauda! Tāpēc tik viegli tērēju. Lai gan priecājos, ka vismaz ieguldīju labās lietās. Man tās somas ir joprojām, nav novecojušas.

Neesi izdāļājusi?
Tās ne, pārējās lietas gan. Bet dzīve jau nebija laimīgāka, tieši otrādi. Es pazaudējos naudā, patiesībā aizslēpos aiz tās kā aiz sienas. Un pati degradējos. Lai tā nenotiktu, jābūt šausmīgi stipram cilvēkam.

Daudzi, iespējams, nesaprot teicienu “pārbaudījums ar naudu”.
Nauda un vara ir vistrakākie pārbaudījumi. Vērojot cilvēkus, kas gājuši tam cauri... Protams, pienāk brīdis, kad daudz ko saprot, un redzu, kā viņi mainās. Augstprātība un sajūta, ka esi īpašāks, rada problēmas pašam. Skatos un smaidu – mani tas vairs neskar. Bet es no tā neatteicos labprātīgi, dzīve atņēma. Pēc šķiršanās viss bija jāsāk no nulles.

Vīrs tev neko nedeva?
Viss sakrita vienā laikā. Šķīrāmies, kad plīsa celtniecības burbulis, bankrotēja arī viņa kompānija. Kredīti šausmīgi – vājprāts, kā bankas mētājās ar naudu! Biju galvojusi par tādām summām, par kādām sapņot nevarēju.

Bet vīrs uzņēmās atbildību?
Jā, paldies dievam, pēc šķiršanās mani atbrīvoja no galvotāja statusa. Citādi tas varētu beigties smagi, bez maksātnespējas procesa es cauri netiktu. Bet, lai pieliktu treknu punktu manam pārbaudījumam ar naudu, visu, kas vēl bija palicis, no manis izkrāpa viens krāpnieks. Pareizāk sakot, es viņam noticēju un pati atdevu. Tad bija moments, kad man nebija pilnīgi nekā. Bija jāmeklē izeja, pašai finansiāli jānostājas uz kājām. Tad sāku strādāt pie Aijas (Šmidres – Red.).

Vai tavi fancy draugi grūtajā laikā nepazuda? Viņi palīdzēja?
Jā! Neviens man, protams, nedeva naudu, es arī neprasīju. Bet man ar draugiem ir paveicies. Esam sešas draudzenes, kas cita citu atbalsta. Dažus draugus neesmu satikusi gadu desmitiem, viena draudzene dzīvo Amerikā, bet tāpat viņa ir mans dvēseles radinieks. Aija bija viena no tām, kas mani vilka ārā, kad biju uz sabrukšanas robežas. Viņas atbalsts nebija žēlošana, bet nobāršana: “Saņemies taču! Tu nedrīksti sevi žēlot, padoties, dzert vīniņu un cerēt, ka kaut kas sakārtosies...”

Viņa tev iedeva makšķeri, piedāvājot darbu izdevniecībā?
Arī. Ja runājam par manu lielo bedri, ir grūti iedomāties, kā es bez Aijas būtu tikusi galā.

Tev puika jau bija liels?
Padsmitnieks. Mums bija back-up plāns, pie tēta māsas Valijas Rīgā bija, kur palikt.

Tu atkal uzstutējies uz kājām.
Diezgan ātri. Bet pēc pāris gadiem nāca otrs trieciens. Tad mani aizsūtīja pastrādāt uz Briseli. Tādos smagos posmos es iesaku aizbraukt – kaut uz Latgales mežiem. Ārpus ierastā rāmja vari uz notikušo paskatīties no malas, lai ieraudzītu, ko gribi mainīt, ko nekādā ziņā negribi atkārtot... Lielākā problēma – mēs nezinām, ko iesākt.

Grāmatā daudz runāju par bailēm – tās ir mūsu lielākais ienaidnieks. Bailes šķirties, būt vienai, bailes, ka nebūs naudas. Kad draudzenes baidās pieņemt lēmumu, iedrošinu: “Neuztraucies par naudu! Tā atnāks. Tieši tik, cik vajadzēs!”

Bailēm nedrīkst padoties! Piemēram, mēs baidāmies kādam nepatikt, aizvainot. Patiesībā visiem, izņemot pašus tuvākos, par mums ir nospļauties. Citi... Lai taču domā veseli, ko grib! Zinu, ka varbūt puse Rīgas mani aiz muguras aprunā. Mani tas neuztrauc!

Ar grāmatu varēji izsaukt uguni uz sevi.
Man liekas, tieši otrādi. Es par sevi neapzināti esmu kultivējusi stereotipus – grozoties pa pasākumiem, stilojot – baigā caca, tusē tik pa ballītēm... Bet tie cilvēki jau mani nepazīst, redzējuši dzeltenajā presē, un ir viedoklis. Ar to, ka esmu atklāta, ceru šo stereotipu mainīt. Ka nebraucu tikai pa dzīves virspusi.

Gandrīz katru dienu kāds saka paldies par grāmatu. Kad izdevu, domāju – ja palīdzēšu kaut vienam, tas jau būs daudz. Vakar atrakstīja sieviete: “Paldies, pateicoties grāmatai, es vairs nebaidos no saviem gadiem.” Novēlēju saglabāt šo sajūtu! Jo tā ļoti ātri zūd. Galvenais – neaizmirst sev atgādināt, ka mums šajā dzīvē nav dota iespēja tā baigi atpūsties.

Man liekas, tu mēģini pateikt, ka vajag arī atpūsties.
Vajag! Tagad, redz, nedēļu biju Grieķijā un turpinu darboties. Taču nav tā, ka pensijā atpūtīsies. Nekā nebija! Tieši tad visvairāk jāstrādā ar sevi, jākustas. Sievietēm noteiktā vecumā palēninās vielmaiņa, ar katru gadu jāpieliek arvien lielāks darbs. Jādomā par labsajūtu, veselību, optimismu, dzīvesprieku. Mums taču visiem patīk smaidīgās kundzītes. Kam vajag čīkstuļus, kas gaužas – visi citi vainīgi, tikai ne pats.

Tomēr tevī nav proletārieša attieksmes – kapeiku pie kapeiciņas...
Esmu šausmīgi izšķērdīga – totāla dzīves baudītāja. Man neviens latiņš nav turējies. Reiz mēģināju atvērt mazu krājkontu... (Smejas.)

Tev nav?
Beidz, es taču iztērēju visu, kas man ir, un vēl iebraucu overdraftā! Neredzu jēgu krāt, ir jādzīvo šodien. Redz, draudzene nopirka dzīvokli, jo sakrāja pirmajai iemaksai. Piedodiet, es to nevaru!

Bet tev ir restorāns Berga bazārā. To kāds uzdāvināja?
Tas pieder Gaitim, nevis man. Turklāt restorānu bizness Latvijā nav bizness.

Vienalga. Sēžam darba dienas vidū Buržujā...
Protams, izskatās šiki, bet aiz tā stāv milzīgs darbs, nepārtraukta naudas un enerģijas ieguldīšana. Gaitis mani atbalsta, ir vieglāk kaut vai tāpēc, ka viņš maksā par dzīvokli. Bet uzskatu, ja blakus nebūtu manis, viņš daudz ko neizdarītu. Arī lēmums par Buržuju bija kopīgs. Es tomēr piekrītu, ka vīriešiem blakus vajag stiprās sievietes.

Ar mammu Gunu Rukšāni. (Foto: no privātā arhīva)
 

Tu biji kā iedrošinājums?
Jā, esam tandēms. Brīžiem ir sajūta, ka vīrietis ir neizlēmīgs, gauss, lēnīgs, un tad nāku es ar savu – puh! pah! “Ko ņemies? Darām, ejam!”... Caur manu enerģiju viņš notic sev. Gaitim ir arī veikals Idille, viņš saka: “Tas ir kā zemi ēst...” Skaistā puse – varu nākt šeit ar draudzenēm pasēdēt.

Un te ir forši! Redz, ēdam austeres... Ļoti daudz esmu domājusi par bagātajiem vīriešiem un naudu. Nenoliegsim, mums visām liekas – ah, būtu man miljonārs, ko tik es darītu, uz jahtas dzīvotu! Bet padomā, cik ilgi tu to varētu izturēt. Kāds tev ir raksturs, ko gribi no dzīves. Vai tev ar to pietiek.

Redzam, ka daudzi, kuri tā dzīvo, nav īsti laimīgi. Smaga veģetatīvā distonija, dažs vispār uz nāves robežas.
Jautājums – kādi ir spēles noteikumi. Piemēram, manas draudzenes miljonārs nesniedz viņai to, ko viņa vēlas, un viņa čīkst. Saku: “Bet, mīļā, tādi ir spēles noteikumi! Tu esi iesaistījusies. Viņš tev to teica jau sākumā, kāpēc tu ceri, ka viņš mainīs domas, jūs apprecēsieties un būs mūžīgi mūžos, Āmen? Ja nepatīk, izstājies, bet nečīksti!”

Tomēr, ja nebūtu grūtību, mēs nespētu novērtēt naudu. Es vairs netērēju naudu lupatās un somās, labāk ceļojumos. Neredzu jēgu mantai. Gribu realizēt eko mājas projektu savos laukos. Mani tiešām uztrauc, kas notiek ar planētu.

Tas tev no tēva Arvīda Ulmes, kurš bija Vides aizsardzības kluba prezidents?
Tas man ar gadiem. Ja būs brīvi līdzekļi, investēšu šādos projektos.

Mierīgi vari paiet garām Berga bazāra veikaliņiem, kuru skatlogos ir tādas kleitas...?
Man ir tik daudz, ka pietiek. Kad šī soma saplīsīs, domāšu, ko darīt. Protams, nepirkšu lētas lietas, tad labāk nemaz. Visu mūžu esmu bijusi patērētāja, bet to, cik maz vajag, sapratām, kad uz piecām nedēļām ar vienu mugursomu aizbraucām uz Bali. Tajā saliku visu savu iedzīvi. Tas ļāva brīvi pārvietoties, neuztraucoties par koferiem. Tad saproti, cik maz vajag; pāris T kreklus, šortus, labus apavus un zobu birsti. Saules aizsargkrēmu – obligāti!

Par modi, protams, interesējos, bet šobrīd ar to nodarbojas mans dēls, viņš Latvijas Mākslas akadēmijā maģistrantūrā studē modes dizainu. Lai viņš mani apģērbj!

Viņš ir uzaudzis ar taviem sešdesmit kurpju pāriem...
Visticamāk, vērojis un kaut ko paņēmis. Ja man ko vajadzēs, viņš uzšūs. Pirmā kolekcija viņam ir vīriešu, otrajā būs arī sieviešu apģērbi. Viņš ir iedvesmojies no maniem tērpiem, saka: “Atceries, tev bija tāds kostīms, čūskādas rakstā...” Tas bija 1996. gads. Unikāli, ka neesmu atdevusi vai izmetusi, viņš to paņēma kā prototipu, iedvesmai.

Par Gaiti runājot, man patika stāsts par diviem U viņa mašīnas numura zīmē – mazliet maģiski...
Es ticu liktenim. Vairākkārt dzīvē tā bijis, kad vienkārši zinu – jā, tas ir īstais cilvēks! Tas ir dvēseliski, pārpasaulīgi. Ieraugi UU... Nu, skaisti – skaidrs!

Biji gatava attiecībām...
Biju... Gadus divus biju padzīvojusi viena, tās bija briesmas. Pēc trīspadsmit gadu kopdzīves ar otro vīru un tādiem trakiem pārbaudījumiem, šķiet, ātri izķepurojos. Gaitis ienāca manā dzīvē, kad savā brīvajā statusā jau biju izārdījusies.

Tas bija tavs Sekss un lielpilsēta periods?
Jā! Bet laikam arī tas ir jāizdzīvo. Es apprecējos astoņpadsmit gados, pēc tam uzreiz iepazinos ar otro vīru. Man nebija šā izārdīšanās perioda.

Ir kaifs pieaugušas sievietes ādā pabaudīt brīvo dzīvi, draudzenes, partnerus?
Es pat sāku rakstīt lubeni – tur ir piedzīvojumi divu gadu garumā.

Tu velc paralēli ar Keriju Bredšovu?
Tieši tā! Ar viņu arī velku.

Viņa gan rakstīja slejas par saviem seksuālajiem piedzīvojumiem…
Ļoti līdzīgi. Arī es par vīriešiem uzzināju daudz jauna. Līdz tam man tādas iespējas nebija (smejas).

Ar tēti Arvīdu Ulmi (Foto: no privātā arhīva)

Plašāku ainu, platleņķi ieraudzīji?
Skaidrs! Tu taču visu laiku dzīvo kaut kādās attiecībās.

Bet īstermiņa...
Tie bija mani mazie piedzīvojumi.

Kāda ir kopaina?
Dažādus raksturus iepazinu. Viedoklis nav labākais. Godīgi sakot, ārkārtīgi novērtēju Gaiti, jo man jau likās, ka normālu vīriešu te vispār nav. Viņš nāca kā sūtījums no Visuma, iemiesojot visu, ko man tajā periodā vajadzēja. Ieviesa manī harmoniju, ko līdz tam katru vakaru, gulēt ejot, lūdzu. Man ir ārkārtīgi paveicies, katru vakaru par to saku paldies.

Esmu priecīga, ka šos deviņus gadus, kurus esmu kopā ar Gaiti, nav bijis jāmētājas pa romāniņiem, nepārtrauktām drāmām. Domāju, ilgtermiņā es sajuktu prātā, psiholoģiski tas ir ļoti smagi. Ikvienas īstermiņa attiecības tev kaut ko atņem. Ja tās ir īsas, tas nozīmē, ka nekas nav sanācis, tad tu meklē problēmas sevī, vaino – ai, laikam neesmu tāda...

Atkal un atkal...
Jā, tas pazemina pašapziņu, iedzen kompleksos. Noteikti hi-hi ha-ha līmenī ir forši pabaudīt arī tādu periodu, bet vienā brīdī kļūst baigi smagi. Un tad gribi azoti, siltumu. Neesmu radīta, lai ilgstoši dzīvotu viena. Protams, ja jutīšu, ka jābūt vienai, ja nevarēšu kaut ko izturēt, savām sajūtām nepretošos.

Galvenā mācība no iepriekšējām attiecībām – es novērtēju, kas man ir dots. Vairs nevainoju savās problēmās otru, izturos ar cieņu. Un tad otrs tāpat izturas pret mani. Tā mēs viens otru ceļam, un tas uzreiz ir cits attiecību līmenis. Nav runa par vecumu, gadiem, briedumu, pieredzi.

Esat vienos gados?
Gaitis ir trīs gadus jaunāks. Vairs neskaldīšu matus, nerīkošu drāmas, nezāģēšu un nekritizēšu. Ja kaut kas nepatiks, teikšu tieši. Jau sākumā vienojāmies, ka mums būs godīgas attiecības. Gaitis teica, ka diviem cilvēkiem, kuri ir kopā, katram ir sava dzīve.

Viņš man iemācīja dzīvot to manējo. Neziedoties otram, citādi sāc par daudz pieprasīt. Bet tā ir tava problēma – kāpēc ziedojies? Un tad zāģē: “Kāpēc tu man ne to, kāpēc tu tā pret mani izturies, kāpēc šito?” Tas cilvēks smok nost un vienā brīdī aiziet. Savi prieki, aizraušanās, draugi, piepildījums jāatrod ārpusē, tad vari arī dalīties ar otru. Citādi tas nabadziņš tiks izsūkts tukšs...

Man patika, ka Gaitis, kad prasīji, cikos viņš būs mājās, teica: “Liecies taču mierā, kad būšu, tad būšu! Uzticies man.”
Jā! Nekad mūžā neaizmirsīšu – kad tikko sākām dzīvot kopā, bija epizode, kad es sapsihojos... Pati kaut ko sadomājos, eju ārā, cērtu durvis, snieg, kaut kur dodos – viņš neskrien pakaļ! Nesaprotu, kāpēc... (Smejas.) Nostaigāju pa ielu šurpu turpu. Nezvana. Vispār neko. Aizgāju mājās, viņš izlikās, ka nav pamanījis, ka esmu bijusi prom. Nodomāju – jā, laikam nekas īpašs nav noticis. Tās ir mazās dzīves skoliņas.

Drīkstu jautāt – vai divas tādas neatkarīgas personības apspriež, kā viss būtu izvērties, ja jūs būtu satikušies jaunībā un audzinātu bērnus, nevis kopā ietu uz Pētera Kļavas lekcijām?
Satikāmies, kad bijām viens otram gatavi. Biju izbrīnīta, ka vienās kompānijās esam bijuši.

Es viņu pat nepamanīju, lai gan bijām kaut kur blakus. Viņš mani gan! Tolaik man ļoti svarīgs bija ārišķīgais. Bet arī Gaitim vajadzēja iziet savu skolu.

Viņam ir bērni?
Nav.

Šis jautājums jums ir bijis aktuāls?
Protams!

Kāpēc nesadūšojāties?
Nav jau tā, ka nesadūšojāmies. Vienkārši... Viņš atnāk vai neatnāk neatkarīgi no tā, vai tu dūšojies. Ja neatnāk, tātad mums dzīvē ir cita misija. Galu galā dzīve nav beigusies. Šis jautājums ir sāpīgs, jo, protams, vēl gribētos to piedzīvot.

Taču – saprotu, cik daudz tas no sievietes paņem. Un kur tad atkal palieku es? Bet – kā ir, tā ir. Vienkārši dzīvojam, mums ir divi kaķi.

Ar dēlu Reini Krūmiņu. (Foto: no privātā arhīva)

Šī foršā aizbildināšanās!
Nu, man ir liels bērns. Audzināsim viņa bērnus (smejas). Esmu krustmāte māsas bērnam, un man ir sajūta, ka noteikti vēl būs turpinājums.

Ko tev dod Pētera Kļavas lekcijas?
Tās man iedeva pamatīgu grūdienu garīgai izaugsmei. Pateicoties viņam, man pilnībā mainījās skats uz dzīvi.

Pirmām kārtām – mācos pārstāt uztraukties. Man katrs sīkums ir drāma. Sāku ļoti daudz lasīt. Mūsu bibliotēka paplašinājās momentā.

Ar Pētera ieteiktām grāmatām?
Pārsvarā. Patiesībā Pētera ieteiktās man joprojām ir pārāk sarežģītas.

Pārāk augstā plauktā?
Jā, ņemu no drusciņ zemākiem, bet viņš salika kopainu. Man ļoti daudz puzles gabaliņu ir sakrituši. Arī grāmatas atnāk pašas. Uz Indiju aizbraucu ar sešām, un cita cita papildināja. Tibetas mirušo grāmatai, kuru iegādājāmies pēc pirmās Pētera lekcijas, vēl neesam pieķērušies.

Man prātā viens raksts, kur stāstīji par kāpšanu kalnos.
Tas bija fantastisks piedzīvojums, ārkārtīgi palīdzēja atrast atbildes uz jautājumiem, arī attiecību kontekstā. Šķiet, manī pazuda aizvainojums. Kalna vidū ar Gaiti sastrīdējāmies, un es esmu no tiem, kuri mēdz apvainoties.

Un glabā aizvainojumu sevī?
Jā, un brīnos, kāpēc mani neviens nesaprot. Visiem taču jāzina, kas ar mani notiek un kāpēc man šobrīd ir tā. Nokāpu lejā viegla kā pūciņa un varēju uz dzīvi paskatīties citādāk. Jāteic, dzīvot kļuvis daudz vieglāk.

No tevis aizņēmos informāciju par godži ogām, kuras vajagot samest dzeramajā ūdenī.
Tas palīdzēja. Man ir problēmas ar vestibulāro aparātu. Godīgi sakot, bija bail. Sevišķi vidus posmā – ne īsti lejā, ne augšā. Un lejā kāpt bija vēl grūtāk. Bet vienalga ieguldīšu naudu tikai šāda veida piedzīvojumos, tie daudz ko radikāli maina. Tagad aizskrējām uz Grieķiju, un pusi laika lija.

Mums ar Initu Silu radās ideja pretēji ezoteriskajām nometnēm uztaisīt prieka nometni. Meitenes varēs iedzert vīnu un parunāt par dzīvi. Jo – kāpēc visu laiku sevi jāgruza? Patiesībā tik ļoti vajag ar kādu parunāties, atslābt labā kompānijā. Valstī, kur vīns maksā lētāk par ūdeni!

Ar dzīvesdraugu Gaiti Burbu. (Foto: no privātā arhīva)

Tava grāmata ir pilna ar procedūru aprakstiem, mati ceļas stāvus, iedomājoties, cik tās maksā. Tu būtu gatava no tām atteikties par labu ceļojumiem?
Mans darbs ir saistīts ar profesionālu testēšanu. Esmu izmēģinājusi daudz ko, bet pati labākā ir vienkārša vakuuma banciņa, ņemu to līdzi arī ceļojumos un darbojos. Tas neko nemaksā.

Daudziem pārsteigums arī sejas teipošana.
Ļoti palīdz!

Tas ir tāds pats teips, kādu līmē uz pleciem?
Kinezioloģiskais, tieši tāds pats – iemācies un līmē uz nebēdu, kaut katru dienu. Noder tiem, kam ir tendence uz tūsku, kā man. Nevajag uzreiz spricēt botoksu, ir alternatīvas. Es neatbalstu plastisko ķirurģiju, bet visas grib labi izskatīties.

Manā gadījumā vislabāk iedarbojas, ja sevi disciplinēju un eju uz jogu. Pēc grāmatas uzrakstīšanas biju bez sejas, izskatījos par desmit gadiem vecāka. Tik ilgi biju dzīvojusi mierīgi, ka biju aizmirsusi, kas ir stress. Redzi, vari skriet, uz kādām procedūrām gribi, bet neko nevari izdarīt... Plus mana vecā labā distonija, welcome back.

Atgriezās?
Bišķi vieglākā formā. Šausmīgi nepatīkami. Dzīvojot harmonijā, biju tiešām labi turējusies. Cenšos sevi preventīvi pasargāt no potenciālām stresa situācijām, jo zinu, ko tās man nodara.

Šoreiz bija tik daudz neparedzētu apstākļu, kuriem nebiju gatava... Sākot ar to, ka noteicu termiņus. Biju izdomājusi grāmatu ne tikai uzrakstīt, bet arī nodrukāt un pārdot. Iedomājos, ka viena varu to, ko normāli dara desmit cilvēki. Nu, mīļā Ulme, varbūt esi reāla!

Tas apstiprināja vēl vienu atziņu – katram jādara savs darbs. Mums patīk līst tur un darīt to, kas nav mūsu. Vienkārši iedod darbu cilvēkam, kurš to prot. Un viss! Kurš man samaksās par patērētajiem nerviem?

Tu samaksāji par mācību.
Jā, ļoti dārgi.

Tu esi laimīgs cilvēks?
Noteikti. Pārlaimīgs!

Neskatoties uz sīkajām ķibelēm?
Jā, lai arī bija kreņķis, šis nosacītais bērns ir laists pasaulē. Bet laimes sajūtu dod tas, ka esi mierā ar sevi, ar to, ko dari. Vistrakākais, ja centies sev iestāstīt, ka esi laimīgs, bet tev riebjas no rīta celties, lai ietu uz darbu. Ir bijis tā, ka man piedāvā projektu un es, jau runājot ar cilvēku, jūtu, ka nebūs. Tad atsakos. Jā, būtu nauda, bet negribas darīt neko, kas rada diskomfortu.

Man, protams, ir paveicies – būsim godīgi, tā ir privilēģija, ka vari izvērtēt un izvēlēties. Varbūt tas ir godīgi nopelnīts, jo esi ilgstoši strādājusi, apliecinājusi sevi. Jā, esmu laimīga! Skaties, vasaru pavadīšu laukos pie Cēsīm.

Tev ir pašai savi?
Mammai. Man viss otrais stāvs Jaunrūjās, kur ir mūsu ģimenes sīpolu puķu audzētava. Esmu pārliecināta, ka atgriezīšos Cēsīs. Atceros, kā pēc pagājušās vasaras negribēju uz Rīgu. Likās – ko tādu izdomāt... Tas man tāds projekts. Gaitim grūtāk, viņam šeit jābūt. Kas man – sēžu, rakstu, galvenais – dodiet internetu!

Kā tev liekas, vai ar šo grāmatu, atziņām, dialogu ar lasītāju, esi nobruģējusi ceļu uz saviem piecdesmit?
Brīnišķīgs jautājums. Man ir projekts – 50 lietas, kas jāizdara līdz 50 gadiem. Uzmetuma stadijā ir ekstrēmās padarīšanas, nezinu, kā realizēšu. Visekstrēmākā – gribu nolēkt ar gumiju, taču nevis Siguldā, bet džungļos. Vairāk vai mazāk visi uzdevumi saistās ar manām fobijām, kuras gribu pārvarēt. Esmu nirusi, bet man šausmīgi nepatīk. Gribu tās prasmes atjaunot un nirt ar haizivīm. Varot ar baltajām, kuras nekož...

Zini, man nav neviena sirma mata, pie kāda jātiek šādi (smejas). Gribu sagaidīt 50, lai ir check, check, check. Protams, sarakstā nav tikai vājprāti. Ir daudz mazu lietiņu, kuras atliekam; kaut vai iemācīties normāli dejot. Ja pati ar sevi strādāšu un nepalaidīšos, tad kāda nozīme – 50, 60, 70? Ar katru gadu desmitu vajag vēl vairāk izaicinājumu – lai interesanti! Adrenalīna sajūta ir forša. Grūti saņemties, bet, kad izdari...

Tad jūties ļoti dzīvs.
Nuja! Dzīve ir jādzīvo

No portāla Jauns.lv