Režisors Jānis Znotiņš: “Ģimene – tā ir attieksme pret otru cilvēku”

Tikai pēc tam, kad Jānis izmēģināja karjeru veidot citās profesijās, viņš saprata, ka īstais aicinājums ir teātra režija. Šobrīd, gatavojoties festivālam, Jānis lielāko daļu laika pavada Rīgā vai Valmierā. Bet ik vakaru režisors dodas uz savām mājām Ogrē, kuras sauc par miera ostu. 

Aizrit pēdējais mēnesis pirms Valmieras vasaras teātra festivāla sākšanās. Vai lielākā daļa darbu jau izdarīti?
Gatavošanās process notiek raiti. Līdz biļešu tirdzniecības uzsākšanai ir pats karstākais brīdis, bet pēc tam notiek pēdējie sagatavošanās darbi, tiek radītas pašas izrādes. Pēdējā nedēļa pirms festivāla ir vissaspringtākā. Tā kā šogad festivāla apmeklētājiem piedāvāsim izmantot īpaši izstrādātu mobilo aplikāciju, tad šobrīd notiek intensīvs darbs pie tā, lai tas notiktu pēc iespējas ātrāk, un aplikācija sniegtu iecerēto efektu.

Pastāsti par šo aplikāciju vairāk!
Tas šķita pavisam loģisks nākamais solis tajā, lai cilvēki spētu vieglāk orientēties festivālā. Visas izrādes tiek izrādītas pilsētvidē un vietas mainās, turklāt, lielākā daļa festivāla apmeklētāju ikdienā izmanto mobilos telefonus. Atrast karti un programmu mājaslapā nav tik ērti, kā aplikācijā. Tās izstrādē šobrīd tiek veikti pēdējie darbi, un pavisam drīz ikviens to varēs lejupielādēt savā mobilajā tālrunī.

Festivālā redzamo izrāžu saturs būs piemērots bērniem un pusaudžiem. Ko ar šo saturu vēlaties auditorijai pavēstīt?
Šāda veida festivāls ir īpašs notikums un otra tāda Latvijā nav. Bērniem un pusaudžiem trīs dienu laikā būs iespējams redzēt vairākas teātra pirmizrādes, piedalīties interesantās meistarklasēs kopā ar Latvija laikmetīgā mākslas centra māksliniekiem. Arhitektu vasaras skola būs sarūpējusi dažādus pilsētvides objektus bērniem un, kā katru gadu, īpašo Riga IFF kino programmu. Visu nemaz nevar izstāstīt.  Būs ko darīt un redzēt ne tikai bērniem, bet arī viņu vecākiem. Festivāla devīze ir “Dzīvā pilsēta” un režisorus, kuri veido izrādes es mudināju domāt par pilsētu, kā dzīvu organismu – ka arī pilsētai ir savas domas un sajūtas. Manuprāt, tas bērnos var veicināt empātiju un cieņu pret to, kur dzīvojam. 

Vai izrādes, kuras tiks rādītas, pats esi jau redzējis? Cik ļoti pievērs uzmanību saturam, kuru režisori bērniem un pusaudžiem piedāvās?
- Šim jautājuma es pievēršu ļoti lielu uzmanību, jo arī pats esmu bērnu un pusaudžu izrāžu režisors. Zinu to, cik būtisks ir atbilstošs saturs. Veidojot izrādes bērniem, ir jāņem vērā vecumposmi un katram vecumam atbilstošas īpatnības. Jāzina, kādas skaņas, krāsas, abstraktas lietas patīk katra vecuma bērniem. Pretējā gadījumā, noturēt bērnu un pusaudžu uzmanību neizdosies. Iespējams, ka režisors ir izveidojis labu izrādi, bet, ja tā tiks rādīta nepiemērotai auditorijai, tad izrāde var pēkšņi kļūt slikta. 

Vai festivālā piedalīsies arī viesi no ārzemēm?
Jā, šogad divas izrādes top, sadarbojoties ar ārzemju māksliniekiem. Mums ir svarīgi, lai ārzemju mākslinieki strādātu kopā ar latviešiem. Līdz ar to šis festivāls māksliniekiem ir ar iespēju gūt dažādu pieredzi. Valmieras Drāmas teātra aktieri strādās kopā ar māksliniekiem no Igaunijas un Austrālijas. Sadarbojamies arī ar režisori Džesiku Vilsoni (Jessica Wilson), kura veido izrādi braucošā autobusā. Tas būs ļoti interesanti, jo visi skatītāji sēdēs autobusā, tā maršruts vedīs cauri pilsētai un, dažādās vietās pilsētā notiks izrādes sižeti. 
 

Ar pusaudžiem gan ir nedaudz sarežģītāk. Esmu nonācis situācijā, kad, jautājot atsauksmes par izrādi, pusaudži sāk pārspīlēti pareizi atbildēt. Tāpat, pusaudžu atbildes un reakcijas nereti atkarīgas no viņu tā brīža garastāvokļa. Bērni no izrādēm gaida piedzīvojumu, bet pusaudži – pārdzīvojumu. 

Kas ir lielākie izaicinājumi, veidojot šāda veida festivālu?
- Vissarežģītāk ir to paveikt ierobežotā laikā. Līdz šim, lai sagatavotos festivālam, gatavošanās laiks bija viens gads. Tomēr pērn sapratām, ka ar šo laiku ir krietni par maz. Komandā esam sadalījušies - kurš turpmāk uzņemsies galveno rūpi par festivālu bērniem un, kurš – par festivālu pieaugušajiem. Un tā kā katrs no festivāliem notiek ik pēc diviem gadiem, tad turpmāk sagatavošanās ilgums katram no tiem būs divi gadi. Protams, arī finansiālais jautājums vienmēr rada sarežģījumus un ierobežojumus. Bet ar atvēlētajiem līdzekļiem cenšamies paveikt maksimāli daudz ar maksimālu efektu. 

Vai sarežģījumus nerada tas, ka izrādes tiek rādītas pilsētvidē?
Nē, gluži pretēji. Tas, ka izrādes tiek iznestas ārā no iekštelpu zāles, tām piešķir labu efektu. Skatītājiem patīk neierastas vietas, viss šķiet īsts un patiess. Ne saule, ne lietus nekad nav bijis traucēklis aktieriem un skatītājiem. Šajā jautājumā režisori, kuri sagatavo izrādes, netiek ierobežoti. Katrs no viņiem – dodas uz Valmieru un meklē tieši savai izrādei piemērotāko vietu. Ja tas ir nepieciešams, mēs kā organizatori palīdzam to izdarīt. 

Cik pretimnākoši ir valmierieši?
Mūs ļoti atbalsta pilsētas dome, bet, meklējot piemērotākās izrāžu vietas, mēs sastopamies arī ar milzīgu iedzīvotāju atsaucību. Cilvēki labprāt piedāvā savus dārziņus, apbūves gabalus un angārus. Mēs pret šo atsaucību attiecamies godprātīgi un pret to, ko mums piedāvā, izturamies ar cieņu. Šķiet, ka to cilvēki arī novērtē, tādēļ nebaidās un piekrīt piedalīties šajos projektos. 

Kādi ir Teātra festivāla plāni turpmākajos gados?
- Festivāls vēlas iziet pasaulē, kļūt starptautiski atpazīstams, veidojot dažādas starpvalstu mākslinieku sadarbības. Un protams, gribam vēl piesaistīt arī citas nozares šim festivālam.

10 FOTO

Jānis Znotiņš darbā un ikdienā

+ 6

Skatīt visus

Vai bērni un pusaudži labprāt apmeklē teātra izrādes un mākslas pasākumus kopumā?
- Bērni līdz desmit gadu vecumam uz izrādēm iet kopā ar saviem vecākiem. Tā ir vecāku iniciatīva un izvēle – uz kurieni vest savu bērnu. Ir prieks redzēt, ka ir daudz tādu ģimeņu, kas dodas uz pasākumiem kopā. Ar pusaudžiem ir nedaudz citādāk, jo viņi paši izvērtē to, kā pavadīt savu laiku. Līdz šim, jautājums par to, kā ieinteresēt pusaudžus apmeklēt mākslas pasākumus, nav risināts. Par to tiek domāts projekta “Skolas soma” ietvaros. Tomēr jāuzsver, ka tās ir divas dažādas pieredzes – izrādi skatīties kopā ar vecākiem vai klases biedriem. Nu ir jādomā par to, kā veicināt pusaudžu pašu iniciatīvu apmeklēt pasākumus. Rīkojot festivālu, mēs gribam parādīt, ka šis vecumposms mums nav vienaldzīgs un, no desmit izrādēm trīs būs paredzētas tieši pusaudžiem. 

Nereti internetā var lasīt vecāku novērojumu, ka bērni un pusaudži neprot uzvesties pasākumu laikā – savstarpēji sarunājas un nenovērtē mākslinieku darbu. Kādas ir Tavas domas šajā jautājumā?
- Ja kāds mākslinieks tā domā, tad viņš par sevi ir pārāk augstās domās. Manuprāt, ja pusaudzis izrādi neskatās, tad pastāv divi varianti – izrāde ir pusaudža vecumam neatbilstoša vai arī izrāde ir slikta. Ja pusaudžiem tiek iedots atbilstošs saturs par to, kas viņus tajā brīdī dzīvē interesē, tad uzmanību noturēt nav problēmas. Kad es gatavoju izrādes, ļoti ātri tās kādam gribu parādīt. Tad vēroju skatītājus un saprotu, kas izrādē vēl ir jāuzlabo. Par bērniem un pusaudžiem kā teātra izrāžu skatītājiem es esmu ļoti labās domās. 

Bērni ir atklāta auditorija, kas nekaunēsies pateikt, ja izrāde nepatīk?
- Jā, tieši tā! Bērni pateiks visu, ko domā. Ja izrāde būs patikusi, dzirdēsim smieklus un redzēsim pēc izrādes ķeršanos apkārt aktieru kakliem. Ja izrāde būs bijusi slikta, bērni nekautrēsies izrādes vidū pateikt vecākiem, ka jāiet mājās. Ar pusaudžiem gan ir nedaudz sarežģītāk. Esmu nonācis situācijā, kad, jautājot atsauksmes par izrādi, pusaudži sāk pārspīlēti pareizi atbildēt. Tāpat, pusaudžu atbildes un reakcijas nereti atkarīgas no viņu tā brīža garastāvokļa. Bērni no izrādēm gaida piedzīvojumu, bet pusaudži – pārdzīvojumu. 

Jāņem vērā tas, ka brīvdienu skaits nenosaka to, kādas būs jūsu savstarpējās attiecības. Svarīgāka ir ikdiena – ar kādām domām mostaties, kā atvadieties, kā komunicējat un tajā, kā izrādiet rūpes viens par otru. 

Esi ne tikai režisors, bet arī pats spēlē izrādes. Ko pašam patīk darīt vairāk? 
- Strādājot par režisoru, daudz vairāk varu dot citiem, jo visās izrādēs man nav fiziski jābūt klāt. Savukārt, kā aktieris es saņemu enerģiju un tiešo kontaktu ar skatītājiem. Tieši tādēļ es joprojām daru abus darbus, jo katrs no tiem man dod pavisam citādākas sajūtas. 

Par to, ko vēl ikdienā dari, sociālajos tīklos informāciju nepublicē. Kādēļ tā?
- Man liekas, ka ir lieki par sevi publicēt informāciju internetā, īpaši, ja tas attiecas uz privāto dzīvi. Labāk, lai par mani runā izdarītie darbi. Man foršāk liekas nedalīties ar privātu informāciju par sevi, nekā dalīties. Protams, es ikdienā lietoju sociālos tīklus, bet caur tiem es savu dzīvi nebūvēju. Man labāk patīk tiešā saikne ar cilvēkiem un, kad satieku draugus vai radus, labāk parunājos un pastāstu par to, kas manā dzīvē tobrīd ir aktuāls. Turklāt, mana pārliecība ir tāda, ka sociālajos tīklos nav iespējams iegūt patieso priekšstatu par cilvēku.

Ko Tev patīk darīt brīvajā laikā?
- Tāda brīvā laika ir salīdzinoši maz, bet tad, kad tāds ir – viss laiks tiek veltīts manai ģimenei. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ dzīvoju Ogrē, nevis Rīgā – tā ir vieta, kur dodoties, es aizbraucu prom no darba. Tur ir mana īpašā pasaulīte – manas mājas un mani vistuvākie cilvēki. Pat ikdienišķu lietu darīšana, ja darām to kopā – ir īpašs un interesants laika pavadīšanas veids mums visiem. Režisora profesija sevī ietver to, ka ikdienā man nav konkrēta darbalaika. Es mācos sabalansēt darbu ar atpūtu un apzinos, ka citādāk nevar, jo prātam un ķermenim jādod arī atslodze. 

Pastāsti, kā izlēmi kļūt par režisoru?
Pēc izglītības esmu ģeogrāfs, vēlāk strādāju nekustamo īpašumu jomā, pēc tam biju projektu vadītājs vienā no digitālajām aģentūrām. Bet tikai pēc krietna laika sapratu, ko tieši dzīvē vēlos darīt. Un, lai arī man bija labs darbs, izlēmu, ka ir laiks ko mainīt. Nekad neesmu gribējis darīt darbu tikai tādēļ, lai nopelnītu naudu. Cienu tos cilvēkus, kuri tā spēj, jo tas nav viegli. Tomēr manā skatījumā – mums katram ir tikai viena dzīve un tā nav jāpavada darot to, kas nav mūsu aicinājums. Vienmēr esmu bijis romantiski noskaņots pret teātra pasauli, tas viss man šķita ļoti interesanti un vilinoši. Nolēmu mainīt savu dzīvi un iestājos apvienotajā aktieru un režisoru kursā. Aizgāju prom no darba un sāku mācīties. Ar laiku kļuva skaidrs, ka vēlos izrādes veidot tieši bērniem un pusaudžiem. 

Kādēļ tik lielu nozīmi piešķir tieši šai auditorijai?
Vienmēr esmu bijis radikāli noskaņots un manī vienmēr ir bijusi vēlme pasaulē kaut ko mainīt. Bet tikai sākot mācīties par režisoru, es sapratu, ka tie, kuri spēs ko mainīt – tās ir nākamās paaudzes. Tādēļ kopā ar savu producentu Almu Kušķi esam radījuši ISTABAS teātri. Mums bērniem ir jāparāda un jāiedod viss labākais, ko spējam. Tieši viņi ir tie, kuri nākotnē ies uz vēlēšanām, spēs ietekmēt nozīmīgus lēmumus un mainīt dzīvi gan sev, gan citiem. Mums ir iespēja parādīt bērniem to, cik atvērta ir pasaule, cik plašas iespējas pieejamas, cik daudz viņi spēs paveikt. Tāpat, mums ir jāiemāca bērniem tas, cik svarīgi ir pastāvēt par savu viedokli. Tādēļ arī uz festivālu aicinām māksliniekus no citām valstīm, jo viņu skatījums uz dažādām problēmām ir daudz plašāks. Manuprāt, latviešiem vajadzētu mazāk sūdzēties par savām problēmām, bet vairāk domāt arī par citiem. Izstāstīšu kādu piemēru – gatavojoties festivālam, uzrunājām māksliniekus no Beļģijas. Viņi ar lielāko prieku piekrita piedalīties, bet pēc laika savu dalību atsauca, sakot, ka nevarēs ierasties. Jautājot par iemesliem, viņi atklāja, ka viens no māksliniekiem nelidojot ar lidmašīnām. Nevis tādēļ, ka viņam būtu bail, bet tādēļ, ka lidmašīnas atstāj lielu ietekmi uz klimatu. Tas bija iedvesmojošs atteikums, kurš liek domāt plašāk.

Vai Tavai meitai arī ir interese par mākslu un teātri?
Luīzei ir 12 gadi, viņa apmeklē mākslas skolu. Neizbēgami viņa ir saistīta ar teātra pasauli, jo ik gadu dodas man līdzi uz festivālu. Tāpat, meita ir arī cilvēks, kuram rādu savas izrādes un klausos viņas vērtējumā. Viņas viedoklis ir ļoti būtisks. Bieži vien tieši Luīzes un viņas draugu ieteikumi izrādās tie, kas bijuši nepieciešami, lai izrāde kļūtu pilnīga. Manas izrādes aug kopā ar manu meitu. Kad viņa bija mazāka, vairāk režisēju izrādes bērniem, bet tagad, kad Luīzei ir pusaudžu vecums, arī savas izrādes veidoju vairāk šim vecumposmam. 

Tu esi režisējis izrādi “Tētis” Istabas teātrī. Kāda ir Tava kā tēva loma ģimenē?
Apzinoties vai neapzinoties mēs katrs iespaidojamies no saviem vecākiem. Tā ir arī ar mani. Kā jau daudzās citās ģimenēs, arī mani vecāki vienmēr ir daudz strādājuši. Tomēr bija brīži, kad tētis pilnībā pieslēdzās man un mēs kopā darījām tās lietas, ka man šķita interesantas. Arī es cenšos būt tāds tētis, kurš velta laiku savam bērnam, darot to, kas tajā brīdī ir svarīgi bērnam, nevis man. Reizēm ir tik ļoti svarīgi kopā ar bērnu vienkārši muļķoties, nevis pateikt – ka tā pieaugušie nedara. Bet par skolu runājot, es savai meitai stāstu, ka ne vienmēr svarīgas ir perfektas atzīmes visos mācību priekšmetos. Būtiskāk ir saprast, ka dzīvē ir lietas, kuras ir saistošas un interesantas. Vēl tas, ko gribu iemācīt savai meitai – nebaidīties kļūdīties. Mēs visi zinām, ka tieši pieļaujot kļūdas, vislabāk kaut ko iemācāmies. 

Luīzei šobrīd skolā ir vasaras brīvlaiks. Vairāk laika iespējams pavadīt kopā! Cik, Tavuprāt, ir būtiski vecākiem atrast laiku, ko pavadīt kopā ar savām atvasēm?
- Nepastarpināti pavadīts laiks kopā – tam ir liela nozīme savstarpējās attiecībās. Tās kļūst arvien kvalitatīvākas tad, ja cilvēkiem vienam par otru ir interese. Manuprāt, ir svarīgi ne tikai pavadīt laiku ar bērniem fiziski, bet ir arī daudz vienam ar otru jārunā – jājautā, kā šodien gāja bērnam, un jāstāsta, kā man gāja darbā. Jāņem vērā tas, ka brīvdienu skaits nenosaka to, kādas būs jūsu savstarpējās attiecības. Svarīgāka ir ikdiena – ar kādām domām mostaties, kā atvadieties, kā komunicējat un tajā, kā izrādiet rūpes viens par otru. Katru dienu veltīt 20 minūtes bērnam ir svarīgāk nekā reizi pusgadā kopā aizbraukt ceļojumā. Ģimene – tā ir attieksme pret otru cilvēku. Tā ir iedziļināšanās savos pašos tuvākajos.