Režisore Džesika Vilsone: Austrālijā bieži izvēlas bērnus sūtīt uz bērnudārzu jau no 3 mēnešu vecuma

Pirms diviem gadiem Vācijā, kādā režisoriem domātā meistardarbnīcā Džesika iepazinās ar režisoru Jāni Znotiņu, kurš šogad ir "Valmieras vasaras teātra festivāla" programmas direktors. Jānis uzaicina Džesiku veidot izrādi šī gada festivālam, kas šogad veidots tieši bērniem un jauniešiem un no 2. līdz 4. augustam norisināsies Valmierā. Nu Džesika jau trīs nedēļas ir Latvijā un iestudē izrādi braucošā autobusā -  UNWANTED.  

Ar ko Jūs nodarbojaties?
Galvenokārt radu vizuālus stāstus - izrādes, iesaistot vidi un cilvēkus, raisot situācijas, kad vide ietekmē cilvēkus un otrādi. Man ir neatkarīga prakse, un pašlaik es "neesmu salaulājusies" ne ar vienu teātri. Strādāju gan ar izrādēm pieaugušajiem, gan bērniem. Nozarē esmu iesaistīta teju 20 gadus, bet pēdējos gados fokusējos radīt teātra pieredzi ne teātros. Es sāku strādāt kā aktrise un tad sāku veidot iestudējumus ārpus teātra, izmantojot vidi. Tad sāku strādāt leļļu teātrī, kur bērni bija galvenā auditorija. Bet tā pa īstam veidot izrādes bērniem ar visu sirdi, es sāku brīdī, kad man pašai piedzima meita.

Man liekas ļoti svētīgi bērniem dot brīvību, lai viņi var radīt un realizēt paši savas idejas. 

Es allaž esmu mazliet cīnījusies ar to, kā man kļūt labākam vecākam kā esmu. Meita mani ir iedvesmojusi uz daudziem darbiem – četru gadu vecumā viņa bija kā apsēsta ar siešanu. Viņa sēja kurpes, dažādus mazus elementus. Un tā man radās doma par izrādi bērniem, kur viņi arī visu ko var sasiet kopā, lai veidotu skulptūras. Man patīk tā sajūta, ka varu radīt notikumu, kur vecāki un bērni ir kopā, var darboties kopā un it kā uzspiest pauzi savai dzīvei, darot kaut ko tādu, ko ierasti nedarītu. Un pēc šī šova mani tiešām aizrāva vecāku bērnu savstarpējās izpratnes attiecības, un es sāku arvien vairāk un vairāk darbu radīt šajā virzienā. 

Vai ir kāds īpašs aspekts, uz kuru skatāties, veidojot izrādes. Darba specifika? 

Liela daļa mana darba – palīdzēt pieaugušajiem saprast to, kā bērni redz pasauli. Un palīdzēt pieaugušajiem saprast, ka bērni redz pasauli citādāk. Jo mēs taču absolūti viņus nesaprotam. Mēs domājam atšķirīgi. Man ir deviņus gadus jauna meita, un es ar viņu komunicēju kā ar pieaugušo. Es sagaidu, ka viņa sapratīs un redzēs visu tieši tā, kā es redzu. Bet ir tik daudz situāciju, kurās es saprotu, ka viņa redz pasauli pilnīgi atšķirīgi no manis. Mani ļoti fascinē ideja – bērni kā pasaules pilsoņi. Pasaule ir konstruēta no pieaugušo idejām, un man ir dota iespēja caur mākslu parādīt to, kā bērni redz pasauli. Es bieži strādāju kopā ar bērniem un pieaugušajiem, lai pieaugušais redzētu, ka bērns viņu redz pilnīgi citādāk nekā viņš iedomājies. 

Austrālijā daudz runā, kā padarīt lētāku, pieejamāku iespēju bērnus laist dārziņos agrāk, lai vecāki varētu atsākt strādāt ātrāk. Bet neviens nerunā par to, kā tas ietekmē bērnu, ja viņu 3 mēnešu vecumā ieliek kaut kādā bērnudārza rāmī.

Kāds jūsuprāt ir bērns mūsdienās. Vai atšķiras bērni Austrālijā un, piemēram, Latvijā?
Man ir grūti uz šo jautājumu atbildēt. Lai izdarītu kādus nopietnākus secinājumus, viennozīmīgi vajag vairāk laika, bet  UNWANTED sākuma stadijā mēs ar grupiņu bērniem izbraukājām Valmieru krustu šķērsu, vēršot viņu uzmanību sajūtām. Un nonācām vairākās vietās, kas bērniem šķita tādas neomulīgas, sēžot mašīnā, bet pats dīvainākais, ka tajās vietās spēlējās bērni. Brīvi. Austrālijā mēs savus bērnus, manuprāt, pārlieku pasargājam. Tiem netiek dota brīvība. Un par to pēdējā laikā daudz tiek domāts. Un es atbraucu te un redzu bērnus brīvi skraidām apkārt. 7 gadus veci bērni brīvi atrodas pie lielveikala, un viņu vecāku nav līdzās. Te ir ļoti atšķirīgi. 

Un tas man liek aizdomāties - tā ir tik liela veiksme, ka viņi var te dauzīties. Austrālijā bērniem netiek dota tik liela brīvība. Viņiem arī ir ļoti saplānota diena – skola, pulciņi un tāda īsta brīvība nemaz nav iespējama. Man liekas ļoti svētīgi bērniem dot brīvību, lai viņi var radīt un realizēt paši savas idejas. Es uzskatu, ka bērniem jādod iespēja izjust  garlaicību. Ja nav garlaicības, tad nav iespēju atklāt! Zinu pāris mūziķus, kuri ir teikuši, ja man bērnībā nebūtu bijis garlaicīgi, es visticamāk nebūtu paņēmis rokās ģitāru vai atklājis lietas, kas man rada prieku un uz to bāzes veidojis savas intereses. 

Mani nepamet sajūta, ka mēs dažkārt vēlamies sapelnīt visu pasaules naudu, vienmēr gribas vairāk par to, kas jau ir.

Dot brīvību bērniem ir svarīgi arī fundamentālās lietās, piemēram, aiziet uz veikalu, atrast ceļu uz mājām. Tas veido viņu personību un nostiprina pārliecību. Tu vari bērnam iedot akmeni, un viņš izdomās, kā to likt lietā, lai izklaidētos. Un tas ir daudz labāk nekā iedot telefonā uzspēlēt spēlīti, kur viss ir izlemts tavā vietā, tos gājienus uz priekšu jau ir paredzējis kāds cits. Vecākiem nevajag baidīties vai pakļauties tam, ka bērns saka – man ir garlaicīgi. Mana mamma mēdza teikt, ja tev ir garlaicīgi, tad tu pats esi garlaicīgs. Mūsdienās mēs baidāmies no tās garlaicības, kas īstenībā atver radošu un izdomu. Vecāki kaut kā jūtas vainīgi par garlaicību, bet tā nevajadzētu būt. 

Austrālijā daudz runā, kā padarīt lētāku, pieejamāku iespēju bērnus laist dārziņos agrāk, lai vecāki varētu atsākt strādāt ātrāk. Bet neviens nerunā par to, kā tas ietekmē bērnu, ja viņu 3 mēnešu vecumā ieliek kaut kādā bērnudārza rāmī. Nepārprotiet, es neuzskatu, ka ir slikti, ka bērnu sūta uz dārziņu vai mazuli pieskata auklīte (Austrālijā ir populāri sūtīt bērnus uz mājām pie sievietes, kurai jau ir daudz savi bērni, tad viņa pieskata arī citus), bet ir svarīgi rast to balansu – starp brīvību un iespējām.  

Man rodas sajūta, ka sabiedrībā valda doma, ka būšana kopā ar bērniem mājās ir kaut kas garlaicīgs. Un tad darbs ir tas, kas pieaugušajam dod iespēju it kā darīt ko interesantu.

Mūsdienās vecāki mēdz sacīt, ka nav gana laika, ko veltīt bērniem. Kāpēc pieaugušie reizēm bēg no ilgstoša kontakta ar savām atvasēm?

Šis ir ļoti sarežģīts jautājums, lai  es no malas neizklausītos pēc tādas, kas tiesā. Ir daudz un dažādi apstākļi, kas ietekmē vecāku lēmums attiecībā uz viņu bērniem. Bet mani nepamet sajūta, ka mēs dažkārt vēlamies sapelnīt visu pasaules naudu, vienmēr gribas vairāk par to, kas jau ir. Un tad, kad ir labi, to neredzam – jaunākie telefoni, dārgākie ceļojumi un ideja par labu dzīvi šķiet mērāma lielās naudas summās un lielos finansiālos lēmumos.
Man rodas sajūta, ka sabiedrībā valda doma, ka būšana kopā ar bērniem mājās ir kaut kas garlaicīgs. Un tad darbs ir tas, kas pieaugušajam dod iespēju it kā darīt ko interesantu. Tomēr atrast balansu ir ļoti svarīgi. Mēģinot šo visu sabalansēt, ir jāatceras arī par savu bērnu pieredzi, ne tikai savējo – ko mēs iegūstam. Mana situācija ir tāda, ka es darba dēļ diezgan daudz ceļoju, un mājās ar meitu lielākoties ir mans vīrs.  

Austrālijā bieži izvēlas bērnus sūtīt uz bērnudārzu jau no 3 mēnešu vecuma.

Cik svarīgi pavadīt laiku kopā – tas man šķiet ir svarīgi attiecību konsekvencei. Ja bērns zina, ka par viņu parūpēsies vienā brīdī mamma, otrā omamma, tad tētis, neradot viņam lieku stresu, tad viss kārtībā. Bet, ja katru pusgadu bērnam ir jauns dārziņš, jauni “svešie” cilvēki, tad tur noteikti ir jābūt cita veida vecāku iesaistei. 

Bērni vispār ir ļoti jutīgs temats Austrālijā. Par to izvairās runāt, jo neviens negrib likt sievietēm justies vainīgām par to, ka viņas atstāj bērnus bērnudārzā un dodas uz darbu, realizējot savus sapņus. Austrālijā bieži izvēlas bērnus sūtīt uz bērnudārzu jau no 3 mēnešu vecuma.

Mums šobrīd Latvijā notiek izglītības reforma. Nesen sabiedrībā izraisījās asa diskusija pēc tam, kad izskanēja ziņa, ka dažādu mācību priekšmetu apguves procesā jāatrod vieta drāmai, ko raksturo kā darbības mākslu. Vai šis izklausās pēc pareizā soļa?

Kapitālisma idejas diemžēl pārņem pasauli, tas pārņem visu, ko mēs darām. Un arī fakts, ka mēs nemitīgi novērtējam un mērām bērnu spējas - angļu valoda, matemātika -  kādi ir viņu panākumi, izaugsme. Māksla un kopiena, manuprāt, ir vienīgā antipote pret kapitālismu. Esmu lasījusi pētījumus, kuri pierāda, ka māksla, mūzika liek bērnu smadzenēm augt. Un to iekļaušana viņu dzīvē ļauj tiem sasniegt vairāk. Bet man tas šķiet komiski, ka mēs te arī vērtējam un mēģinām salīdzināt, sakot, ja tu nodarbojies mūziku, tad tu būsi labāks matemātikā. Un te atkal ir jautājums par vērtībām. Bet mans uzskats ir, ka sabiedrībā trūktu balansa, ja pietiekami liels uzsvars netiek likts uz mākslu. Radošās nodarbes ļauj izteikt un izprast pašam sevi. Un tas ir svarīgi, lai nepagurtu un nenokautu sevi sabiedrības mērīšanas procesā. Turklāt balansam ir jābūt veselīgam. Man liekas, būtu brīnišķīgi, ja bērniem, teiksim, kāds mūzikas instruments būtu jāmācas spēlēt jau skolas laikā. Un tad, kad tev beidzas skola, tu nāc mājās, esi garlaikots un mācies, kā tikt no tās garlaicības ārā. Es nesaku, ka mājās nebūtu jātrenējas, bet mājās būtu jādod vaļa izdomai. 

Tā vietā, lai pateiktu, ka mākonis ir balts un debesis zila, jāļauj bērnam pašam izdomāt krāsas, formas un priekšmetu izmērus.

Man liekas, ka telefonus, planšetes vajadzētu aizliegt ar likumu. Mana meita skatās filmas TV, bet nebakstās kādā no ekrāniem. Un patiesībā viņai par telefonu nav absolūti nekāda interese. Mēs viņai esam rādījuši savu piemēru, ka lasīt ir forši. Un viņa lasa. Un atklāj tur citu pasauli, daudz interesantāku kā ekrānos. Vecākam ir jārāda piemērs. Jābūt paraugam un iedvesmotājam. 

Interesanti, ka skolas psiholoģe par manu bērnu reiz teica, ka viņa ir ļoti rotaļīga. Izrādās,  ka mūsdienās Austrālijā reti kuri bērni ir tādi. Bērnam iedod papīru un zīmuļus, bet viņš pats nevar izdomāt, ko zīmēt. Gaida pieaugušā instrukciju. Un tas, manuprāt, ir briesmīgi. Varbūt tā vietā, lai pateiktu, ka mākonis ir balts un debesis zila, jāļauj bērnam pašam izdomāt krāsas, formas un priekšmetu izmērus. Ir jādod iespēja radoši izpausties. Radīt un veidot savus priekšstatus. 

Vecākam nav visu laiku jāvada bērns, bet jāieklausās un jāsaprot.

Es veidoju performanci “I see you like this” / "Es tevi redzu kā", kur bērnam jautāju, kā viņš redz savu vecāku – kas patīk, kas nepatīk. Procesa gaitā bērns pie vecāka sejas piekabina dažādus priekšmetus, gala rezultātā vecāks izskatās diezgan interesanti, bet darba procesā viņi paši sevi neredz. Un tas ir stāsts par to, ka bērniem tiek dot atļauja mazliet pārņemt pieaugušo dzīvi. Pārņemt kontroli par viņu (un arī savu) dzīvi. Jo pieaugušie jau dominē pār bērnu dzīvēm, viņi nosaka, kā kas būs. Mums ir sava pieaugušo dzīve, bērnam it kā ir savējā. Un tad mēs kā pieaugušie to kontrolējam, virzām. Tomēr svarīgi, lai pieaugušie atļautu bērniem būt tiem, kas viņi ir, kas viņi grib būt. Vecākam nav visu laiku jāvada bērns, bet jāieklausās un jāsaprot. Svarīgi, lai bērnam tiktu dota brīvība saprast, kas tad viņš pats ir. Viņam pašam ir jāsaprot.

Ar izrādi, kā bērni redz savus vecākus, esmu bijusi daudzās pasaules valstīs. Un visās valstīs vecāki man ir teikuši, ka viņus ļoti uztrauc un konfrontē jautājums, ko bērni domā par mani. Tas viņus dara ļoti nervozus. Es atļaušu tev kaut ko pielikt pie manas sejas un ļaušu tev pārņemt kontroli pār mani, nevis es kontrolēšu tevi, kā tas ierasts. Un tas veids, kā bērni redz un izdaiļo savus vecākus, ir ļoti skaists. Viņi nekad nedarīs neko ļaunu vecākam. Viņi tos padara ļoti skaistus. Jo viņi mammu un tēti mīl bez nosacījuma. Šī izrāde ir brīdis, kurā var svinēt attiecības, kas ir ar bērnu – ārpus ikdienas darbiem, skolai, noteikumiem. Te mēs esam tādi kādi esam. 

Skolas tikai ziņo, mēra, salīdzina un neļauj būt. Man tāda sajūta, ka izglītības sistēma ir pārslogota ar dažādiem noteikumiem, un tā vienkārši nepieļauj domu pieiet lietām no cita skatu punkta. 

Vecāki reizi par reizei varētu pamācīties no tā, kā bērni redz pasauli. Šīs pašas izrādes ietvaros vaicāju bērniem, ko tava mamma/tētis mīl darīt, kas viņu iepriecina. Un bērni saka tādas lietas kā – viņai patīk runāt pa telefonu, tēvam patīk vadīt taksometru (tēva profesija taksometru šoferis), mammai patīk mazgāt grīdu. Viņi pa īstam nevar redzēt to, ar ko tu kā vecāks aizrautos, jo viņi redz ikdienu. Līdz ar to automātiski pieņem to, ka tu to mīli. Un tas ir tas dažādais veids, kā mēs to redzam. Kā mēs pasauli redzam citādāk. 

Kā vērtējat izglītības sistēmu Austrālijā? Vai tajā ir kaut kas tāds, ko mums vajadzētu mācīties?

Man šķiet, ka mūsu izglītības sistēma ir ļoti konservatīva un varētu tik daudz lietas darīt savādāk, mācīties no vēstures, Austrālijas aborigēniem un tik daudz citām iespējām, bet mēs to nedarām. Skolas tikai ziņo, mēra, salīdzina un neļauj būt. Man tāda sajūta, ka izglītības sistēma ir pārslogota ar dažādiem noteikumiem, un tā vienkārši nepieļauj domu pieiet lietām no cita skatu punkta. 

Man ļoti nepatīk, ka izrādes laikā skolotājas sāk klusināt bērnus – šsss. Bat bērniem ir jāļauj reaģēt. 

Labā ziņa, kas notiek skolā - iedrošināšana runāt par dažādām lietām, piemēram bulingu un mobingu. Jaunieši daudz vairāk tiek iedrošināti runāt par tām lietām, kas skar viņus. Agrāk mums pašiem lika to atrisināt, vecāki tikai atmeta, ka pašiem ar šo ir jātiek galā. Bet nu pieaugušie ļauj bērniem atklāties un palīdz. Un tā ir laba lieta mūsdienu skolās. Respektē sajūtas. Un pieņem dažādo. Un ļaut būt dažādam. Piemēram, par aborigēnu kultūru un atšķirībām joprojām mēs varētu daudz vairāk Austrālijā runāt, bet nu jau paliek krietni labāk. Ir labi, ka bērni netiek salīdzināti ar citiem, bet mēra zināšanas pašam pret sevi. 

Mums Latvijā ir daudz profesionālo teātru un plaši izplatīta amatierteātru kustība. Tomēr ir salīdzinoši maz izrāžu bērniem. Kāpēc, Jūsuprāt, teātri izvairās kaut ko radīt bērniem?
To nu gan es esmu paspējusi saprast, ka Latvijā ir ļoti spēcīga teātra tradīcija. Austrālijā daudz izrāuž notiek ārpus teātra mājas, jo cilvēki vienkārši nenāk uz teātri, ārpusē viņi jūtas daudz drošāk. Es uzskatu, ka bērni ir jāaudzina pēc principa, ka viņi ir sabiedrības locekļi, viņiem ir sava teikšana arī tagad un būs tāda arī nākotnē, kad varēs iet vēlēt. Un publiskā nauda ir jātērē arī viņiem, radot izrādes. Domājot par bērniem, man šķiet ļoti svarīgi likt viņiem saprast, ka tieši tāda persona kā viņi ir tagad, ir laba – nevajag visu laiku tēmēt uz to, kad tu pieaugsi, tu būsi tas un tas. Tu esi tagad. Un brīnišķīgs. Labs. 

Kāpēc tiek radītas tik salīdzinoši maz izrādes bērniem? Man šķiet, režisori vienkārši nav ieinteresēti, ir tik daudz kliedzošu lietu, par kurām iestudēt lugas pieaugušajiem. Un ir bažas, ja jātaisa izrāde bērnam, tad ir jātaisa kas vienkāršs. Es nevaru iekļaut visas šīs trīsdimensionālās plaknes, seksu un rokenrolu. Bērniem nav jātaisa vienkārši, bet ir jādomā no tās puses, kā piekļūt viņu prātam, kurš tiešām lietas uztver daudz citādāk nekā pieaugušo. Un man personīgi šī šķiet ļoti interesanta teritorija – izzināt, kā viņi saprot un uztver pasauli. Bērniem ir jāļauj būt. Man ļoti nepatīk, ka izrādes laikā skolotājas sāk klusināt bērnus – šsss. Bat bērniem ir jāļauj reaģēt. 

Vai labāk taisāt bērniem vai pieaugušajiem? 

Man patīk izveidot situāciju, kad cilvēki iznāk ārpus savas komforta zonas un pieredz ko neierastu. Patīk strādāt ar abiem, bet es reāli uztveru bērnus kā tādu noslēpumu. Un tas baigi palīdz  radīšanas procesam.   

Kādi ieteikumi vecākiem, lai saprastu bērnus? 

Atkāpieties un ļaujiet bērnam būt. Bērniem ir atļauts darīt visu. Atklāt, piedzīvot un neierobežot savas idejas. Bērniem bieži jādara lietas, lai tās būtu pareizas, lai apmierinātu kaut kādas gaidas un standartus, nedomājot par to, kā darīt to, kas patīk. Un atraisītu sevī kaut ko tādu, kas patīk. Noteikumiem ir jābūt, dažiem ir arī jāseko, bet tas būtu vareni, ja kaut kādām lietām mēs vienkārši ļautos un darbinātu savu iztēli. Nākotne iet uz to, ka viss paliek automatizēts. Man gribētos ticēt, ka uzvarētāji un ieguvēji būs tie, kuri spēs un domās ārpus kastes, jo būs lietas, kuras roboti vienkārši nevarēs izdarīt. Kā jau teicu, noteikumiem ir jābūt, bet tā vietā, la teiktu – tu esi labi izdarījis, vai slikti – bērniem uzdot jautājumu un pašiem ļaut atbildēt. Kāpēc tu to darīji? Gan par labām, gan ne tik labām lietām. 

Kā jūtaties Latvijā?

Strādāt ar manu Latvijas komandu ir bauda. Un šis ir interesants piedzīvojums, jo normāli es vedu pasaulē jau Austrālijā sagatavotas izrādes. Te man ir viss jārada no jauna, turklāt 3 nedēļās. Un es tiešām priecājos, ka viss ir fantastiski viegli, kā lidojot. Viss te notiek kā rotaļājoties, bet tajā patšā laikā, saglabājot profesionalitāti. Un Latvija ir kaut kas maģisks – meži, sajūtas, cilvēku vienkāršība. Es ļoti to novērtēju. Cilvēki paši salasa ogas, dzer bērzu sulas un tas ir tik jocīgi, bet arī forši, jo mēs tā nedarām. Mana komanda nāk uz mēģinājumiem ar pilnu maisiņu ar ķiršiem, Austrālijā tā nebūtu, tur nāktu ar cepumiem. Te es tiešām varu sajust saķeri ar dabu un tradīcijām. Ļoti spilgti. 

FOTO: Izrādes "Unwanted" iestudēšanas process. 

Par ko ir izrāde UNWANTED? 
Izrādes ideja bija - kā bērns redz to, kas ir nevēlams. Un kā pieaugušais to redz. Bet to, kur tā notiks, kā tā izpaudīsies – tas nebija skaidrs. Nedēļu mēs taisījām izpēti, braukājot apkārt ar bērniem pa Valmieru – mēs visi bijām vienā mašīnā. Bērniem vienkārši jautājām par cilvēkiem, kurus redzējām uz ielas – kas ir tas cilvēks, ko viņš, tavuprāt, dara. Kāds viņš ir. Jau parādījās fantastiskas atklāsmes, piemēram, redzu pa logu sievieti – nobružātu, šķietami nikna. Es viņai tiešām klāt neietu, bet ko saka bērni – viņa izskatās jauka un draudzīga. Braukājām mašīnā, lai radītu situāciju, kāda mums būs, braukājot autobusā. Sākotnējā doma bija par izrādi, kad kāds ir ārpus sabiedrības, bet tagad tā ir noformulējusies kā vairāk par zēnu, kuru vienmēr vaino par visu. Viņš ir ļoti pieķēries savai draudzenei un kaut kas notiek, kas to viņa lomu – vainīgs, krietni paspilgtina. Pieņēmums, ka vienmēr vainīgs ir viņš, ir izskata dēļ. Un tas, kas reāli notiks ārā – ietekmēs arī pašu izrādi, jo no rīta pilsēta ir viena, vakarā jau pavisam cita. Tā kā katra no izrādēm būs atšķirīga. 

Ar kādām sajūtām Jūs gribētu, lai skatītāji izkāpj no autobusa?

Es gribētu, lai viņi redz realitāti pavisam citādākā veidā. Lai paskatās uz to no cita skatu punkta. Autobusa logus mēs izmantosim kā ekrānus. Un es gribētu, lai tie notikumi, ko piedzīvosim, tiktu izrunāti bērnu un vecāku starpā. Gribu, lai rosinātos saruna. 

Autore: Liena Kreišmane, speciāli Mammamuntetiem.lv