Demogrāfs Ilmārs Mežs: Vairs nespējam apturēt cilvēku zaudēšanu, bet varam mēģināt to mazināt līdz minimumam

Pēdējos gados daudz tiek runāts par to, ka latvieši iet mazumā. Iedzīvotāju vidū ir divējādas domas. Vieni uzskata, ka cilvēku pasaulē tāpat ir par daudz. Citi piekrīt, ka jādara viss, lai latvieši neizmirtu. 

Satversmes preambula saka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem. Tas faktiski atspoguļo, kāda ir Latvijas būtība un jēga - nevis ekonomiska, bet nacionāla. Igauņi, kam ir līdzīgs un pat vēl stiprāks konstitūcijas pants, to uztver daudz nopietnāk un domā par risinājumiem. Igauņu valdība savos rīkojumos balstās uz konstitūciju. Mūsējai šis virsuzdevums reizēm piemirstas. 

Brīžiem sabiedrībā asas jo asas izvēršas diskusijas, vai ļaut pie mums uz patstāvīgu dzīvi ierasties citu valstu iedzīvotājiem. Bet no tā izvairīties šodien laikam ir sarežģīti.  

Jo mazāk mēs paliekam, jo lielāka iespēja, ka mēs neiebildīsim, ka citu valstu iedzīvotāji paliek pie mums uz dzīvi. Interesanti, ka pirms gadiem divdesmit, kad no Tuvo Austrumu valstīm pie mums brauca medicīnas studenti, izskanēja skeptiski viedokļi, kā nu būs, vai viņus maz pieņems pacienti slimnīcās, kur topošajiem ārstiem jāiet praksēs. Sākumā cilvēki tiešām bija piesardzīgi un rezervēti, bet nu situācija ir mainījusies. Pēdējā laikā no vairākiem neatkarīgiem avotiem esmu dzirdējis, ka daudziem pacientiem patīk tieši ārzemju studenti. Jo slimniekiem mazāk aktuāls jautājums, cik veikli viņi runā latviešu valodā, bet svarīgāk ir, ka ārstam būs laiks un vēlme apstāties un ar slimnieku aprunāties. Pats piedzīvoju kontrastus, kad saslima meitiņa. Ārsti uzskatīja par lieku izskaidrot, ko un kāpēc viņai potē – vai tiešām es ārstam neuzticoties. Un pēc nedēļas gadījās pie vetārsta vest suni. Tur ārsts bija no Amerikas. Pēc 30 minūtēm man jau kļuva smagi no tā kontrasta, cik lielu informācijas apjomu dzirdu par suņa ārstēšanu, bet bērna ārsts nevarēja pat vienu minūti kaut ko paskaidrot. Tomēr šis nav stāsts tik daudz par demogrāfiju, bet savstarpējo attieksmi, ka ārstam pacienti ir cilvēki, nevis pagales. 

Foto: Demogrāfs, sešu bērnu tētis Ilmārs Mežs. 

Neatkarīgi no tā, vai mums patīk iebraucēji vai nepatīk, demogrāfijas līkne pamazām kāpj uz leju. 

Mēs šobrīd esam jau tik daudz iedzīvotāju zaudējuši, ka būs ļoti grūti vai pat neiespējami vienā brīdī šo procesu apturēt. Bet arī izmiršanas palēlināšana būtu ļoti vietā. Ja deviņdesmitajos gados piedzima divreiz mazāk bērnu kā astoņdesmitajos, tad šobrīd ir divreiz mazāk ģimeņu, tāpēc dzimst divreiz mazāk bērnu. Tur nav jābūt lielam matemātiķim, lai šos secinājumus izdarītu. 
Man ir daudzi vaicājuši – vai pašreizējā demogrāfiskā situācija patiešām liecina, ka Latvija ir apdraudēta. Taču tas atkarīgs no tā, ko mēs katrs Latvijā saskatām. Latvijai kā ekonomiskai vai administratīvai vienībai latviešu izzušana nav būtiska. Mēs vienmēr varēsim aizņemties iedzīvotājus no pārējās pasaules. Apdraudējums ir tad, ja runājam par Latviju kā nacionālu valsti, kur runā latviski un saglabā latviešu kultūru. Cilvēku “aizņemšanās” ziņā labākā pozīcijā ir, piemēram, Spānija un Portugāle, jo viņi daudz vieglāk var integrēt, piemēram, cilvēkus no Latīņamerikas, ar ko viņiem ir līdzīgas valodas, līdz ar to arī integrācija ir daudz vienkāršāka. Mums šādu iespēju īsti nav. 

Latvijai kā ekonomiskai vai administratīvai vienībai latviešu izzušana nav būtiska. Mēs vienmēr varēsim aizņemties iedzīvotājus no pārējās pasaules. Apdraudējums ir tad, ja runājam par Latviju kā nacionālu valsti, kur runā latviski un saglabā latviešu kultūru.

Pēdējos gados par demogrāfijas uzlabošanu tomēr daudz runāts un, šķiet, ka ir pat  manāmi kādi uzlabojumi. 

Te man jāpiemin mūsu kaimiņi igauņi, kas nevis pasludināja demogrāfijas uzlabošanu par svarīgu un prioritāru jautājumu, bet tukšu mucu skandināšanas vietā nopietni ķērās pie risināšanas. Un ir sasnieguši apskaužamu rezultātu – iedzīvotāju samazināšnās ir apturēta. 

Vai tas nozīmē, ka par spīti skaistām runām un dažādām iniciatīvām patiesībā latviešiem kā nācijai vairs nav izredžu? 

Ja mēs radikāli neuzlabosim ģimenes politiku un iedzīvotāju skaita stabilizēšanu, tad pēc simts gadiem mēs būsim vairs tik ap vienu miljonu. Paši latvieši jau vēl būs Latvijā – bet cik lielā īpatsvarā? Un valodas zaudēšanas apdraudējums ir reāls, jo mums piemīt izteikta spēja pielāgoties un pāriet runāt citā valodā. Pat tad, ja sarunu biedri saprot latviski, daudzi latvieši tomēr centīsies ar viņiem runāt svešvalodā – krieviski vai angliski. Šādos valodu lietojuma pieradumos, latviešu valodu ikdienā lietosim arvien mazāk un retāk. Es reiz Latvijas Radio 1 apvaicājos, kāpēc tur dominē ārvalstu mūzika? Viņi mani sūtīja klausīties Latvijas Radio 2, jo LR-1 esot “moderns radio”, kas šādi cer piesaistīt jauniešus. Turklāt neesot nemaz tik daudz latviešu dziesmu, ko atskaņot... Cik maz Latvijā ir ēdināšanas iestāžu, kur fonā skan latviešu mūzika? Ja mēs pieradinām sevi, ka pat fona mūzikai latviešu valoda nav piemērota, tad pēc paaudzes vai divām mūsu mazbērniem nāksies diskutēt, kādā valodā runāt savā starpā. 

Pat tad, ja sarunu biedri saprot latviski, daudzi latvieši tomēr centīsies ar viņiem runāt svešvalodā – krieviski vai angliski.

Ko darīt? Pasaules vēsture rāda visādus iespējamos scenārijus. 

Nav obligāti jābūt kā Tadžikistānai, kas no 1 miljona iedzīvotāju pirms Pirmā pasaules kara līdz šodienai uzlēkusi uz 7 miljoniem iedzīvotāju. Ziemeļvalstīm kopš Pirmā pasaules kara ir dubults pieaugums. Nevaram apgalvot, ka Somija, salīdzinot ar Latviju, kara laikā būtu maz cietusi. Tomēr viņi ir spējuši pa šo laiku dubultoties, bet mēs Latvijā sarūkam, turklāt jāatceras, ka padomju laikos mums bija daudz iebraucēju no Krievijas. Interesanti, ka šodien pat Krievijā ir vērojams iedzīvotāju skaita samazinājums par spīti tam, cik ļoti viņi vēlētos saglabāt lielvaras statusu. 

Tātad, tas nav nekas jauns, ka latviešiem ir zema dzimstība?

Jā, tēma par latviešu zemo dzimstību nav jauna. Jau kopš Pirmā pasaules kara dažādi autori par to ir runājuši. Pirmās Latvijas laikā demogrāfijas ziņā vilkāmies citām tautām astē. Tolaik iedzīvotāju skaits nedaudz vēl pieauga uz Latgales rēķina. Jau brāļi Kaudzītes savās piezīmēs atstājuši liecības, ka Vidzemē samazinās iedzīvotāju skaits. Un mazās lauku skoliņas viņu dzīves laikā sāka nīkuļot. 
Vērtējot pašreizējo demogrāfisko situāciju dažādās valstīs, man dažkārt norāda, ka Eiropas valstīs pieaugums ir uz imigrācijas rēķina. Bet imigrācija Eiropā izteikti aktīva ir vien pēdējos 20 gadus. Piemēram, arī Francijas franču ģimenei bērnu skaits ir lielāks, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm. Somiem iebraucēju skaits ir palielinājies vien pēdējos gados, līdz ar to somu pieaugums ir pašu nopelns. 

Neticu, ka varam atgriezties trīsdesmito gadu idillē, ka latviešu vairums dzīvos un pelnīs savās viensētās.

Tomēr mums starpība ar šodienu ir. Kādreiz taču bijām divarpus miljoni. 

Vispirms par vēsturi. Ir iegājies, ka par Latvijas iedzīvotāju skaita maksimumu 1914.gadā uzskata 2,55 miljonus iedzīvotāju, bet realitātē mūs nebija tik daudz. Marģers Skujenieks pirmais lietoja Krievijas statistiķu kļūdainos aprēķinus par Latvijas apriņķu iedzīvotāju skaitu 1914.gadā. Viņš, norādīdams 2,55 miljonus, sākumā vēl piebilst, ka tas nav pareizs, un patiesais iedzīvotāju skaits bijis par 10% mazāks, bet tomēr turpina šo pārspīlēto skaitu lietot, jo citu nebija. Vēlāk piezīme par kļūdu pazudusi. Tā šis kļūdainais skaits iegājies kā patiess. Pēc šiem datiem sanāk, ka Pirmā pasaules kara laikā mēs esam zaudējuši ap miljonu iedzīvotāju, bet reāli ir mazāk. Ir dati, kas rāda, ka starp 1897. un 1914.gadu Rīgas iedzīvotāju skaits palielinās par 238 000 jeb gandrīz dubultojies tikai 17 gados. Bet no kurienes šie cilvēki Rīgā uzradās? Reāli tie bija laucinieki no tuvākiem un tālākiem novadiem. Respektīvi – iekšējā migrācija Latvijas ietvaros. Lauku apvidos iedzīvotāju skaits tāpēc attiecīgi samazinājās, kas datos ignorēts. Tāpēc pirms pirmā pasaules kara Latvijā nebija vairāk par 2,3 miljoniem iedzīvotāju. Bet savu maksimumu sasniedzām 1990.gadā ar nepilniem 2,7 miljoniem. 

Vai tas nozīmē, ka jau pirms simts gadiem ļaudis no laukiem meklēja labāku dzīvi pilsētā, atstājot tukšus laukus?

20. gadsimta sākumā Latvijas lauki bija sasnieguši savu iedzīvotāju skaita maksimumu. Toreiz bija daudz tā saucamās viena vai divu zirgu saimniecības, respektīvi, cik pieaugušus vīriešus vajag, lai zemi apstrādātu. Trīsdesmitajos gados Latvijas lauku apdzīvojums veidojās uz vecsaimniecībām, kas izpirktas no muižām, un jaunsaimniecībām, kas bieži vien nebija uz auglīgas zemes. Citiem vārdiem sakot, labās zemes vienkārši vairs nebija pieejamas. Jau pirms Pirmā pasaules kara pamazām sākās urbanizācijas process, kas veicināja “lieko” cilvēku pārcelšanos no laukiem uz pilsētām, kur bija daudz lielākas algas. Toreiz gan lauki nebūt nepalika tukši, tomēr daudzi latvieši atrada sev labākus apstākļus pilsētās, īpaši Rīgā. Viņu vietu pamazām aizpildīja laukstrādnieki no Latgales, Lietuvas un Polijas. 

Par spīti visam, 3 un vairāk bērnu ģimeņu īpatsvars šobrīd valstī ir lielākais kopš neatkarības atjaunošanas. 

Šobrīd notiek tas pats. Cilvēki joprojām pārceļas uz pilsētām. Visvairāk tieši uz Rīgu. 

Pašreizējās prognozes ir tādas, ka turpmāk iedzīvotāju skaits pieaugs tikai tuvākā Pierīgā. Bet Vidzemes, Kurzemes un Latgales attālie novadi iedzīvotāju skaita ziņā tikai samazināsies. Ir naivi gaidīt, ka nāks “pareizais politiķis”, kas nokārtos reģionālo attīstību un ar burvja mājienu radīs darba vietas katrā pagastā. Es varbūt būšu skarbs, bet vairs nav iespējamas jaunas darba vietas vairumam gribētāju lielākā daļā no attālajiem pagastiem. Tikai dažām ģimenēm, kas specializēsies kādā šaurā nišā, piemēram, tūrismā, ekoloģisko tēju, kazu vai trušu audzēšanā. Bet vairumam šodienas lauku jauniešu peļņas darbs laukos nebūs iespējams. 

Izklausās, ka vairs nav vērts pūlēties kaut ko saglābt. 

Šobrīd jācīnās par to, lai kaut kāds iedzīvotāju saturs ir valstī kopumā, bet diez vai ir jēga cīnīties, lai katrs pagastiņš saglabātu savu skolu un pagastnamu. Mums ir jāpieņem sāpīgi lēmumi attiecībā uz mazo vidusskolu slēgšanu. Mēs līdz šim esam daudz naudas izdevuši, lai pēc iespējas saglabātu mazās skolas ar nelielu skolēnu skaitu un nodrošinātu darba vietas skolas personālam. Katrā Latvijas rajonā Jums minēs kādu piemēru, kur par Eiropas fondiem izremontēta pustukša skoliņa, kas tagad jau slēgta, vai drīz tiks slēgta. Taču centralizēto eksāmenu dati rāda, ka šajās skolās nav labu un konkurētspējīgu rezultātu. Liela daļa mazo vidusskolu absolventu nevar sekmīgi nokārtot eksāmenus. Mēs ieguldām daudz naudas, lai saglabātu mazapmaksātas darba vietas mazās skolās, kuras nedod bērniem labas attīstības perspektīvas. Tas nozīmē, ka patiesībā mēs radām potenciālos emigrantus. Īsāk sakot, neticu, ka varam atgriezties trīsdesmito gadu idillē, ka latviešu vairums dzīvos un pelnīs savās viensētās. 

Ir jābūt vienam atsevišķam ministram, kurš domā par bērniem un ģimeņu lietām.

Man joprojām izklausās, ka izmiršana ir neizbēgama. 
Domnīca “Certus” ir prognozē, ka 2023. gadā Latvijas iedzīvotāju skaits vairs nesamazināsies un apstāsies uz tuvāko pusgadsimtu 1,87 miljonu apmērā. Viņi gan vairāk mērķē uz to, ka mūsu algas būs tuvākas Vācijas algām. Es šādiem optimistiskiem vērtējumiem nevaru pievienoties. No otras puses es esmu optimists – ja mēs būtiski paaugstinām dažāda veida atbalstu ģimenēm vismaz līdz Igaunijas līmenim, iekļaujot arī mājokļu politiku, ir izredzes cilvēku skaitu Latvijā stabilizēt. To jau rāda arī Igaunijas piemērs, ka pēdējos gados tur iedzīvotāju skaits vairs nesamazinās. Taču viņi atbalstā iegulda divas reizes vairāk līdzekļu, bez kā tas nenotiktu.

Tādējādi mums izdotos noturēt tos, kuri vēl nav aizbraukuši? Un varbūt daļu motivēt atgriezties. 
Šobrīd ik gadu no Latvijas aizbrauc ap 1% iedzīvotāju. Cik daudz atgriežas? Jau tā mums katru gadu par pus procentu nomirst vairāk kā piedzimst. Un tad vēl šis procents no iedzīvotāju skaita. Un cik procentu ir vienā veselumā? Tikai 100. Tātad “mūs pietiks vēl 100 pavasariem”.

Labā ziņa, ka šobrīd pilnā sparā norit reemigrācijas programma. 

Aptaujas uzrāda, ka līdz 40% aizbraukušo apsvērtu iespēju atgriezties, ja Latvijā radikāli uzlabotos situācija. Jautājums, ko īsti nozīmē radikāla situācijas uzlabošanās. Laikam ne jau to, ka vidējā alga pēdējos gados pieaugusi par 10%. Es pieņemu, ka daudz vilinošāk būtu, ja alga būtu gandrīz tāda pati, kāda tā ir viņu pašreizējā mītnes zemē. Kurš var to algu uzburt dubultu? Rezultātā mēs varam cerēt uz kādiem 20-30%, kas varētu kādā brīdī atgriezties, ja valsts veiks nopietnus pasākumus. Bet cerēt, ka lielākā daļa jebkad atgriezīsies, manuprāt, nav pamata. Vismaz es šīm cerībām nevaru pievienoties. Parunājot ar tām ģimenēm, kas ar saviem bērniem jau nodzīvojušas ārzemēs vismaz 5-7 gadus, vairums neredz iespēju atgriezties.
Un šeit ir arī tāda morāli ētiskā puse – no vienas puses mums viņus vajag atpakaļ Latvijā. Taču – kādus finansiālos stimulus mēs varam dot, lai viņi vairāk atgrieztos? Sanāk, ka jebkuri pabalsti vai nodokļu atvieglojumi, vai pat bērnudārzu rinda bez rindas, ir uz palicēju rēķina. Tā ne viens vien var sākt domāt – sanāk, ka man vispirms ir jādodas uz ārzemēm, lai saņemtu kādu papildus atbalstu no valsts. Un tas nav pareizi. 

Mūsu problēma nav tikai aizbraucēji. Arī mirstības rādītāji nedara cerīgu ainu. 

Mirstība mums ir visai stabili augsta. Savukārt dzimstībā vērojami tādi kā viļņi. Kad bija krīze, valdība diemžēl izvēlējās risinājumu, kas ļoti ietekmēja ģimenes ar bērniem. Šobrīd varbūt daļēji to ir izdevies kompensēt, bet mēs redzam, ka dzimstības radītāji joprojām ir krietni zemāki par mirstības rādītājiem. Lai varētu runāt par pozitīvu dabīgo pieaugumu, jārunā par to sieviešu skaitu, kas ir tajā vecumā, lai radītu bērnus un būtu potenciālie vecāki. Šobrīd mums šo sieviešu skaits ir par trešdaļu mazāks kā bija 2000. gadā, un ik gadus tas turpina strauji sarukt. Citiem vārdiem sakot, šobrīd mums vēl ir neliels neizmantotais resurs ar vecākiem, kuri dzimuši astoņdesmitajos gados, kuri varbūt varētu lemt par labu vēl kādam bērniņam, ja saņemtu nepieciešamo atbalstu dažādos veidos. 

Ir ģimenes, kas, lai arī gribētu, nerada bērnus. Bail no nabadzības. 

Piekrītu, jo pārāk liels ir nabadzības risks, kas iestājas, ja ģimenē ir vairāki bērni. Pēc EUROSTAT datiem, pirms kāda laika puse no Latvijas ģimenēm, kurās piedzima trešais bērns, bija zem nabadzības sliekšņa. Tātad, ja abi vecāki strādā, tik un tā trīs un vairāk bērni bieži neļauj izkļūt no nabadzības slazda. Lai atļautos vairāk bērnu, vecāku materiālajam stāvoklim ir jābūt kompensētam  gan valsts ģimenes pabalstos, gan nodokļu atlaidēs. Īpaši nozīmīgs Latvijā būtu daudz plašāks mājokļu atbalsts jaunajām ģimenēm, kas palīdzētu ne vien turīgākām ģimenēm, bet visām. Tāpat aktuāla ir pašvaldību bērnudārza nepieejamība līdz 3 un pat 4 gadu vecumam. 
Daudzas Eiropas valstis iegulda savās jaunajās ģimenēs ar mērķi, lai ģimenes, kurās ir vairāk bērnu, nenonāk nabadzībā. Ir valstis – Dānija, Skandināvija, arī Igaunija, kas iegulda divreiz un trīsreiz vairāk, rēķinot proporcionāli viņu valsts budžetiem. Un ir valstis, kas šajā ziņā ļoti ietaupa, tai skaitā Latvija. 
Ja mēs šobrīd proporcionāli daudz naudas tērējam izglītībā, infrastruktūrā, u.c., varbūt ir vērts, nākotnē lielāku budžeta procentu novirzīt tieši ģimenēm, lai nebūtu tik liels nabadzības risks, rodoties vairāk bērniem. Taisnības labad gan jāsaka, ka dažos pēdējos gados mums situācija jau ir uzlabojusies. Pēdējos gados ir izdevies palielināt tā saucamo māmiņalgu, valsts ģimenes pabalstu un daudzas citas lietas. Kopumā bērna kopšanas atvaļinājumu ilgums uz pasaules fona ir ļoti cienījamā līmenī. Ja mēs varam gadu vai pusotru būt atvaļinājumā un par to saņemt pabalstu 44 vai 60% apmērā no algas, tas tomēr ir ļoti labi. Te gan atkal Igaunija priekšā, jo 19 mēnešus maksā 100% no algas. 
Līdz galam vēl nav risināts, kas notiek pēc pusotra gada, kad jāatgriežas darbā, bet bērnudārzi ir grūti pieejami. Interesanti, ka vidējās un nabadzīgākās pašvaldības atrod veidus, kā nodrošināt savus bērnus ar bērnudārzu vietām, bet bagātajām pašvaldībām, īpaši Rīgā, šī jautājuma risināšanai vienmēr pietrūkst politiskās gribas. 
Par spīti visam, 3 un vairāk bērnu ģimeņu īpatsvars šobrīd valstī ir lielākais kopš neatkarības atjaunošanas. 

Par māmiņalgām savulaik bija kliedzēji – pacels šo pabalstu, sadzims bērni nelabvēlīgās ģimenēs. Ko par šo saka dati?

Latvijā tikai nesen uzsāka statistikas vākšanu par jauno māmiņu izglītības līmeni, tādēļ esmu spiests atsaukties uz igauņu datiem. Daži baidījās no māmiņalgu pacelšanas – jo kas tad notiks! Bērnus sāks masveidā dzemdēt nelabvēlīgās ģimenes. Tomēr Igaunijas dati rāda, jo izglītotāka un situētāka māmiņa, jo lielāks stimuls radīt vēl kādu bērnu, jo pabalstus rēķina no algas. Jā, citu starpā ir arī nelabvēlīgas ģimenes, bet to ir tikai daži procenti, un tādēļ ir radītas dažādas sociālā atbalsta iestādes, kurām ir jārisina sociālie jautājumi. 
Manuprāt, viena no dārgāk izmaksājušām Latvijas valdības kļūdām, kas tika izdarīta krīzes gados, bija Bērnu un ģimenes lietu ministrijas slēgšana. Ir jābūt vienam atsevišķam ministram, kurš domā par bērniem un ģimeņu lietām. Jo šobrīd jebkurā valdības lēmumā pietrūkst skats, kā tas ietekmēs ģimenes. Turklāt ministrijas ļoti maz savā starpā sadarbojas. Šādas ministrijas pastāv daudzviet Eiropā un tāda ir nepieciešama arī Latvijā.