Izpostītā bērnība. Karīnas Pētersones dzīvesstāsts, kurš varēja būt citādāks

Atzīšanās

Mani sauc Karīna Pētersone. Man ir 37 gadi. Esmu mamma diviem bērniem un meita savai mammai. Es strādāju Bērnu slimnīcas fondā un esmu izveidojusi apģērba zīmolu Aleksandra Pasakas, kas ir sociāls projekts.

Un es savu bērnību pavadīju internātskolā un bērnunamā.

Ilgus gadus slēpu savu “izcelsmi”. Jo tā uzlika zīmogu un stereotipus. Pirms diviem gadiem sapratu, ka kādam ir jāpastāsta tas, kā jūtas bērns, kad tiek brutāli ierauts “sistēmā” jeb oficiāli sauktajā ārpusģimenes aprūpē. Tāpēc es uzrakstīju stāstu. Stāstu par savu bērnību.

Beigu sākums

Mana mamma ir slima. Viņai ir šizofrēnija. To, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā, viņa pirmo reizi saprata, kad mācījās 8. klasē. Viņa ļoti nobijās no savām domām un uzticēja savas sajūtas skolas direktoram, kurš viņu nosūtīja pārbaudīties pie psihiatra. Psihiatrs viņu nosūtīja ārstēties uz Jelgavas bērnu psihiatrisko slimnīcu. Un ar to sliktās domas arī beidzās. Gadi gāja, un mamma aizmirsa par šo savu dzīves epizodi. Mācījās, dzīvoja, priecājās, iemīlējās, piedzimu es.

Ļoti labi atceros to momentu, kad sajutu – kaut kas nav labi, kaut kas mainās. Mēs sēdējām zālītē pie autobusu pieturas, gaidot autobusu uz mūsu pilsētu, mamma izņēma no somas cigareti un sāka smēķēt. Pirms tam nekad nebiju redzējusi viņu smēķējam.

Es prasīju: “Mammu, tu pīpē?” Viņa: “Tikai vienu. Nepīpēšu vairāk.” Es: “Jā, nepīpē. Man nepatīk.”
Mamma jaunībā. (Foto: no privātā arhīva)
 

Tad es kārtējo reizi sāku sarunu par to, ka man nepatīk bērnudārzs, kurā eju, un lūdzu, vai viņa nevar mani nevest uz turieni. Un viņa pateica – jā, labi. Nomainīsim. 

Tas bija brīdis, kuru atceros kā starta punktu tam, kā viss aizgāja “grīstē”. Es sāku iet jaunā bērnudārzā, kurā man patika, bet mājās viss vairs nebija kā agrāk. Mamma sāka arvien vairāk smēķēt, mūsu mājās parādījās mammas balsis, Amerikas prezidents Reigans, Dievs. Mani tas viss ļoti biedēja. Mamma arvien retāk izkāpa no gultas, smēķēja, sēdēja, atspiedusi muguru pret dīvāna malu un vai nu skatījās vienā punktā sienā, vai aktīvi runāja ar balsīm.

Ik pa laikam viņa atcerējās par mani, saņēmās, uztaisīja ēst, parunāja, bet tad atkal ieslīga savā pasaulē. Es nesapratu, kas notiek, nesapratu, kāpēc mamma pazūd no manis. Ik pa laikam viņa pieskrēja pie loga un skaļi bļāva pa visu pagalmu. Tas uzjautrināja citus bērnus. Es stāvēju blakus, raudāju un lūdzos, lai mamma izbeidz. Man sāka pievērst uzmanību bērnudārzā. Audzinātāji sāka uztraukties, bērnudārza direktore izrādīja pret mani īpašu maigumu. Es viņai ļoti pieķēros. 

Kādu dienu, kad spēlējos pagalmā, iznāca mamma, pienāca pie manis un sāka pīt bizes. Parādījās sveši cilvēki. Mamma sapina bizes un pazuda. Sveša tante man prasīja, vai gribu aizbraukt pie bērnudārza direktores. Atbildēju, ka gribu. Kā jau teicu, tā sieviete man bija ļoti mīļa.

Svešs onkulis mani aiznesa uz mašīnu. Jutu, ka kaut kas nav kārtībā, bet nespēju līdz galam saprast – kas. Mašīnā tantes man pateica, ka šodien nebrauksim pie direktores, ka mēs aizbrauksim uz kādu vietu, kur es padzīvošu ar citiem bērniem. Tad, manuprāt, man pirmo reizi pateica, ka mamma ir slima. Un tur es padzīvošu, kamēr mamma izveseļosies, un tas noteikti nebūs ilgi.

Biju nobijusies un vainoju sevi. Par to, ka uzprasīju mammai nomainīt bērnudārzu, jo, ja es būtu palikusi iepriekšējā bērnudārzā, mamma nesaslimtu. Ar šo vainas apziņu es nodzīvoju līdz 12 gadiem, kamēr uzticēju to kādai sievietei, kura tajā laikā spēlēja svarīgu lomu manā dzīvē. Viņa izskaidroja, ka tāda slimība nerodas no šādiem notikumiem. Līdz tam neviens man nepajautāja, ko es jūtu un kā es jūtos. 

Mēs ar mammu
 

Internātskola

Internātskolu atceros ļoti miglaini. Manu ķermeni vēl joprojām pārņem ass šausmu vilnis, kad mēģinu sakārtot atmiņas par šo laiku. 

Es miglaini atceros pirmo dienu. Atceros, ka mani ieveda milzīgā hallē, kur bija daudz bērnu, zilās skolas formās ar baltām apkaklītēm. Bērni bija sastājušies pa divi, grupās pa klasēm, un gaidīja, kad varēs iet uz ēdamzāli pusdienot. Tantes parunāja ar citiem tur esošajiem pieaugušajiem, pie manis kāds pienāca, pieveda pie 1. klases bērniem. Tas kāds man teica: “Lūk, Vija (vārds mainīts), dod viņai roku. Iesiet kopā ēst.” Kāds no bērniem bļāva: “Nedod roku, viņai uz rokām ir kārpas!” Visi sāka smieties. Vija stāvēja ar pastieptu roku, gaidot, un es pasniedzu viņai savu roku pretī. Internātskolā kļuvām par labākajām draudzenēm. Ironiski, bet tieši viņa būs tā persona, kura pēc gadiem izprovocēs manu piekaušanu bērnunamā.

Neviens ar mani neparunāja, nepajautāja, kā es jūtos, vienkārši ielika kā mazu skrūvīti lielā mehānismā. Jutos slikti. Man bija bail, un es gribēju mājās. Pie mammas. Pat ar visām balsīm.

Man izveidojās jauns rituāls. Katru vakaru es lūdzu Dievu. Vairāk to varētu nosaukt par tirgošanos. Tas skanēja apmēram tā: “Mīļais Dieviņ. Lūdzu, lūdzu, izdari tā, lai mamma ir vesela un es atgriežos mājās. Ja tu to izdarīsi, tad es...” un tad es sāku uzskaitīt visu iespējamo, ko man nepatika darīt un ko es pat nevarētu izdarīt. 

Atceraties, kā bērnībā meklējāt ceriņus ar nepāra ziedlapiņu skaitu? Es tās ziedlapiņas apēdu kilogramiem, un man bija tikai viena vēlēšanās: “Kaut mamma būtu vesela un es varētu braukt mājās.” Citas meitenes plēsa margrietiņas, skaitīja mīl, nemīl. Es skaitīju: “Braukšu mājās, nebraukšu mājās, braukšu mājās, nebraukšu mājās...” Es ik uz soļa par to domāju. Ja pārlēkšu šim celmam – mamma kļūs vesela. Ja uzrāpšos šajā kokā – mamma kļūs vesela. Ja pārlēkšu strautiņam – mamma kļūs vesela. 

Un nekas nenotika.

1. klase mācījās tajā pašā ēkā, kurā mēs nakšņojām. No rīta piecēlāmies, pabrokastojām, tad gājām mācīties, papusdienojām, tad atkal mācības, mājasdarbi un launags (kuru varēja dabūt tikai tad, kad bija izpildīts mājas darbs), un tad drīkstēja līdz vakariņām iziet ārā pagalmā paspēlēties. Mums bija divas skolotājas. Viena bija ļoti sirsnīga un jauka, otra bija asa un kliedza.

2. klasē mēs jau gājām mācīties uz lielo skolu. Un palika tikai kliedzošā skolotāja. Viņas favorīts no mūsu klases bija puisis, kurš izcēlās ar savu nežēlību. Kad viņai vajadzēja kaut kur iziet, tad kārtības uzturēšanu viņa uzticēja viņam. Viņam ļoti patika visus notupināt uz ceļiem klases aizmugurē, likt izstiept rokas un tad, ejot garām, kādam uzšaut ar lineālu. Es neatceros, vai man trāpīja, tikai atceros, ka bija ļoti bail.

Ziniet, ir tāds joks – kad bērnam jāiet gulēt, viņam piemetas ēdamais, dzeramais un skrienamais (uz tualeti). Un tad mēs, vecāki, sakostiem zobiem jožam uz virtuvi, pēc podiņa utt. Ja vienā telpā atrodas divdesmit bērni, tad viņiem ir vēl grūtāk aiziet gulēt. Gribas parunāt, pastāstīt kādu spoku stāstu, palēkāt.

Internātskolā, lai noturētu kārtību un režīmu, mūs sodīja par to, ka esam bērni. Es pati vienreiz izcietu sodu par to, ka negāju laikus gulēt: septiņu gadu vecumā stāvēju tumšā hallē uz aukstas grīdas, ar ieliektiem ceļiem un izstieptām rokām, uz kurām ir uzlikts spilvens. Es neatceros, cik ilgi bija jāstāv, tikai atceros, ka beidzot pie manis pienāca un prasīja: “Vai tagad iesi gulēt?” Mēs parasti atbildējām “jā”, un tad sekoja teksts: “Nu, tad pastāvi vēl, lai kārtīgāk uznāk miegs.”

Man ir ļoti grūti atcerēties kaut ko labu par internātskolu. Jo viss labais saistījās tikai ar tikšanu prom no tās. Bet noteikti bija arī labas epizodes. Vienkārši man kā bērnam tā bija tik liela trauma, ka apziņa nespēj to atcerēties.

Diezgan ātri, esot internātskolā, man parādījās hronisks gastrīts. Man pārmetoši teica: “Tas no bada, ko piedzīvoji mājās.” Gastrīts pazuda 15 gados, aizejot no bērnunama.

Gastrīts bija mans otrais glābiņš. Mani bieži sūtīja uz slimnīcām. Sākumā uz vietējo, pēc tam uz rajona. Slimnīcās es pavadīju ļoti daudz laika. Man vēl joprojām, esot slimnīcās, ir sajūta, ka esmu drošā vidē. Slimnīcās apkopējas, medmāsiņas, dakteres pret mani izturējās ar maigumu. Viņas juta man līdzi un ienesa siltuma sajūtu manā mazajā, nedrošajā, bailīgajā pasaulītē. Tagad, atskatoties atpakaļ, es pieļauju, ka mani arī paturēja slimnīcā ilgāk, nekā vajadzētu. Jo redzēja manas bailes no internātskolas.

Gastrīta dēļ mani nosūtīja uz sanatoriju Jūrmalā. Sanatorijas laiks man asociējas tikai ar prieku. Neviens nezināja, ka esmu no internātskolas. Es varēju būt tāda kā visi citi. Es meloju un fantazēju par savu dzīvi. Šajā pasaulē mana mamma bija vesela, un es biju laimīga jau no meliem sev pašai. Sanatorijā sāku zagt.

Citiem bērniem regulāri bija dažādi radinieku sagādāti gardumi. Man ļoti gribējās kaut ko no tā visa, un es apzagu citus bērnus. Zagšanu, protams, pamanīja, bet nevarēja atrast vainīgo. Es sāku izmantot viltības. Nozagu un gabaliņu no zagtā ieliku vienas meitenes skapītī. Viņu “pieķēra”. Bet pēc laika pieķēra arī mani – zagšanas laikā.

Mamma, vēl joprojām esot savā pasaulē, ik pa laikam saņēmās un atbrauca pie manis. Tie man bija lieli svētki. Mamma vienmēr atveda daudz gardumu. Tā kā viņa tajā pašā dienā netika atpakaļ, viņa varēja palikt pie manis pa nakti. Mēs gulējām vienā gultā. Tas bija mans laimes brīdis. Sajust blakus savu mammu. Katru reizi, kad viņa atbrauca, es lūdzos: lūdzu, ved mani prom. Man te ir slikti. Un kādu dienu viņa tā arī izdarīja – aizveda mani prom.

Mājas

Mājās es nodzīvoju gandrīz divus gadus. Neviens īsti neko neizdarīja ne mammai, ne man. Ar septembri es sāku iet mūsu pilsētas skolā 4. klasē. Mājās nekas nebija mainījies. Mammai bija balsis, ik pa laikam viņa mēģināja savākties un parūpēties par mani, bet tas viņai līdz galam nesanāca, jo balsis diktēja savus noteikumus.

Skolā es biju no izsmejamajiem bērniem – netīra, ik pa laikam utaina, smirdīga un ierāvusies sevī. Arī pagalmā es biju izsmejamais bērns. Man bija pāris draugi, kuri man vēl joprojām ir tuvi. Bet – es baidījos no citiem bērniem, jo nekad nezināju, par ko mani izsmies šodien.

Arvien vairāk es sāku justies “rasi zemāka”, apdalīta, nenormāla, sliktāka. Un tas viss tāpēc, ka pati biju vainīga: ja es nebūtu prasījusi nomainīt bērnudārzu, mamma būtu vesela. Es pati esmu vainīga, ka esmu atbira, problēma. Tādas bija manas to laiku sajūtas. 

Salīdzinoši ātri klases audzinātāja sāka uztraukties par mani. Sāka nākt uz mājām, pārliecināties par stāvokli. Un saprata, ka mani mājās atstāt nevar.

5. klases vidū mani aizveda uz bērnunamu. Atkal ar tekstu: kamēr mamma slimo. Pēc tam tu varēsi atgriezties.

Bērnunams

Sākums bērnunamā man likās daudzsološs. Tur bija daudz mazāk bērnu nekā internātskolā. Telpas bija mājīgākas. Un bērnunama direktore bija jauka, sirsnīga sieviete. kura apķēra un samīļoja, mani satiekot. Pirms tam tā nebija bijis. 

Un tur bija arī mana internātskolas labākā draudzene, par ko es biju ļoti priecīga.

Un manī pamodās cerība – tagad gan viss būs labi. Es te varu padzīvot, kamēr mammai slikti. 

Nebiju agresīvs bērns. Savas sajūtas – kā es jūtos kā cilvēks – es turēju sevī. Mācījos, lasīju. Principā biju labais bērns, pret kuru nav grūti sajust sirsnību.

Arī bērnunams. Man 13 gadu. (Foto: no privātā arhīva)

Protams, mūsu bērnunamā bija “problēmbērni” – agresīvi, nepaklausīgi, naida pilni. Tagad, pieaugusi, saprotu, no kurienes un kāpēc viņi bija tādi. Ar viņiem bija grūti tikt galā, principā nevarēja tikt galā nekādi.

Bērnunamā strādāja arī saimniecības daļas vadītājs. Viņa dzelžains uzskats bija, ka disciplīnu var iedzīt ar koku. Viņam bija diezgan liela ietekme uz direktores viedokli. Un kaut kādā brīdī, aiz izmisuma, nezinot, ko darīt, viņa sāka arī ticēt, ka šā vīrieša metodes varētu strādāt attiecībā uz “problēmbērniem”. 

Sāka parādīties epizodes, ka šie bērni ik pa laikam dabūja sitienus par kādu savu neadekvātu un agresīvu darbību. Mums tas likās normāli. Mēs domājām: viņš dabūja sodu par to, ko izdarīja.

Man bija gadi 11, kad mani tāds bariņš no bērniem nežēlīgi piekāva. Bija vēls vakars, un es kaut ko ne tā biju pateikusi par vienu meiteni. To viņai pateica mana internātskolas labākā draudzene. Tā meitene draudzējās ar puisi, kurš bija autoritāte citu bērnu vidū. 

Atceros, ka sēdēju istabā, viņi ienāca, sāka mani grūstīt, un es aizbēgu uz tualeti. Ielīdu stūrī un raudāju. Tas puisis paņēma mani aiz rīkles, pievilka sev klāt un teica: “Tas tev par to, ka teici sliktu par to meiteni.” Un nometa mani atpakaļ uz grīdas. Tad kāds cits puisis sita man pa galvu ar kāju, un mana galva atsitās pret sienu.

Tad man laikam sākās histērija. Atceros tikai to, ka gribēju nomirt. Neredzēju dzīvē citas iespējas. Nāve tajā brīdī likās vienīgais situācijas atrisinājums. Es gribēju tikt vaļā no sāpēm, pazemojuma, izmisuma un bailēm. Man nebija citur, kur bēgt. Man liekas, kāds aizskrēja pateikt nakts audzinātājām, ka es taisos izdarīt pašnāvību. Es atceros, ka audzinātāju baidījās: ka tik neizdaru pašnāvību, un ka tik par šo kautiņu neuzzina vadība.

Es neko nepateicu vadībai. Kāpēc? Pirmkārt, man likās, ka pati esmu vainīga, jo pateicu sliktu par to meiteni. Ja es nebūtu pateikusi, mani nepiekautu. Otrkārt, man nelikās, ka kāds varētu man palīdzēt. Tas, ko savos 11 gados biju sapratusi – man esmu tikai es. Neviens man nevar palīdzēt. Un es nevaru ticēt nevienam.

Atšķirībā no internātskolas, kur mēs mācījāmies tikai internāta bērni, bērnunama bērni mācījās skolā kopā ar citiem bērniem. Tieši šajā skolā es neatceros nevienu draugu no “pilsētas bērniem”. Mēs, bērnunama bērni, turējāmies atsevišķi. Un šeit es sāku sajust pirmās vēsmas attieksmē no “normālajiem cilvēkiem”.

No mums distancējās, mūs neuzskatīja par normāliem, mēs bijām sinonīms vārdam “problēma”. Mēs nejutāmies normāli, un arī citi mūs redzēja kā “ne–normālus”. Arvien dziļāk manī sakņojās pārliecība, ka esmu sliktāka nekā citi. Jo citiem bija ģimenes, bija mājas, bet mēs bijām bars, ko negribēja.

Foto: Miks Užāns

Apmēram pēc gada bērnunams pārcēlās uz citu pilsētu. Es gāju 6. klasē un jaunā skolā. Mana skola atradās pāris kilometru tālāk – lielākā pilsētiņā. Katru rītu ar sabiedrisko autobusu braucu uz skolu. Atceros savu pirmo skolas dienu: man bija elektrozaļš adīts kostīms – jaciņa un svārki, es biju ļoti sakautrējusies un stāvēju klases priekšā, ar rokām aizsegusi seju. 

Šajā skolā satiku sievieti, kura pasniedza mums vācu valodu. Viņa man sāka pievērst uzmanību. Viņa bija pazīstama ar bērnunama direktori, un laikam kādā sarunā viņa uzzināja, kāpēc esmu nokļuvusi bērnunamā. Izrādījās, arī viņas mamma slimoja ar to pašu slimību, kas bija manai mammai. Es sāku ciemoties pie viņiem, dienu, divas, nedēļu, mēnesi.

Viņai bija dēls, kurš bija priecīgs, ka esmu ienākusi viņu dzīvē. Viņa ar vīru mēģināja man radīt mājas sajūtu. Tas, ko viņi līdz galam nepamanīja, – es pa šiem gadiem jau biju sagrauta. Es vairs nespēju ieraudzīt labo. Esot ar viņiem kopā, es ne sekundi neiedomājos, ka esmu tur tāpēc, ka mani var mīlēt.

Sākumā mans izskaidrojums sev, kāpēc esmu pie viņiem bija: nu, tas jau tāpēc, ka tantei mamma slimo ar to pašu slimību, ko mana mamma. Pēc tam es sev skaidroju: nu, es esmu te, jo viņi vienkārši ir pieklājīgi. Ne sekundi neiedomājos, ka esmu tur tāpēc, ka man var pieķerties, ka mani var mīlēt. Jo es taču biju no turienes – no bērnunama. Tādus kā mēs nevar mīlēt. Tikai pēc daudziem gadiem (kad biju apmēram 28 gadus veca), ejot vairākus gadus psihoterapijā, es sapratu – tas bija manis dēļ. 

Viņi ļoti centās man iemācīt elementāras ikdienas lietas. Tante daudz ar mani runāja, skaidroja. Bet katru vārdu es uztvēru tikai kā tekstu, cik slikta es esmu, cik nenormāla. Un domās arvien vairāk ieslēdzos sevī. Viņa ātri pamanīja, ka mīlu lasīt. Viņai bija fantastiska bibliotēka. Es mīlēju to istabu. Tur es iepazinos ar Džeinu Eiru, Skārletu no Vējiem līdzi un citiem. Viņa pamanīja, ka grāmatām vispirms izlasu beigas un tikai tad sāku lasīt pašu grāmatu. Viņa mācīja, lai atstāju sev intrigu. Bet es baidījos no bēdīgām beigām. Viņa mani iemācīja, ka grāmatai ir jāizlasa nosaukums un autors. Jo pirms tam es to nedarīju. Vienkārši paņēmu grāmatu un “apēdu”. 

Bet katru viņu vārdu es uztvēru caur savu sakropļoto skatījumu. Nespēju ieraudzīt mīlestību. Un, pametot bērnunamu piecpadsmit gadu vecumā, es aizslēdzu durvis arī viņiem.

Tante bija tā, kura aprāva manu pieķeršanos ilūzijai “kad mamma būs vesela, es braukšu mājās”. Viņa maigi paskaidroja, ka šī slimība ir uz mūžu. Ka tā vienmēr būs mammas dzīvē. Viņa bija arī tā, kura man paskaidroja, ka es neesmu vainīga pie mammas slimības.

Zaudējot ilūziju, ka drīz braukšu mājās, manī iekšā kaut kas izmainījās. Es arvien vairāk sāku domāt par to, kā lai kļūstu par tādu kā citi. Un kā lai tieku prom no bērnunama. Manuprāt, tajā brīdī daļā manis pamodās pieaudzis cilvēks. Es sapratu, ka nevaru gaidīt glābiņu. Man ir jārīkojas pašai.

Izlēmu, ka man ir jāmaina skola: jāpāriet uz pamatskolu, kura atradās pilsētā, kur bija bērnunams. Pieaugušie nesaprata, kāpēc to gribu, un mēģināja mani pierunāt palikt esošajā skolā, jo izglītības ziņā tā skaitījās kvalitatīvāka. Skaļi pateicu, ka man ir grūti katru rītu celties.

Realitātē – biju izlēmusi sākt visu no nulles. Nomainīt necilo, kluso masku, pret sabiedrisko, krutās meitenes masku. Es nolēmu – viss, tagad būšu sabiedrības daļa. Es panākšu, ka mani mīl, ka ar mani grib draudzēties. Es pierādīšu, ka esmu tā vērta. Aizgāju no skolas un aizslēdzu durvis visiem. Arī jaukajām meitenēm, kuras bija un gribēja būt manas draudzenes. Jo viņas bija atgādinājums manai nedrošībai, necilībai, bailēm. Ja kāds būtu ielīdis manā galvā un redzētu, kas tur notiek, saprastu manas rīcības motīvus. Toreiz to nespēja neviens.

Mana “pārdzimšana” notika veiksmīgi. Es ļoti ātri ieguvu draugus, un draugi bija mans glābiņš. Man bija divas dzīves – dzīve bērnunamā, kur bija izdzīvošanas skola, un dzīve ar draugiem, kur viss bija viegli un bezbēdīgi. Bet es nevienam nestāstīju, kas notiek manā galvā. Tas bija mans lielais noslēpums. Diezgan ātri sapratu: ja tu gribi būt tāds kā citi, nerādi savas sāpes un zemo pašapziņu.

Tikmēr bērnunamā “problēmbērni” auga. Kļuva agresīvāki, naida pilni, neadekvāti. Visi baidījās no saimniecības daļas vadītāja. Agrāk vardarbības metodes bija vērstas tikai pret “problēmbērniem”, taču tagad jau mēs visi baidījāmies, ka varam dabūt.

Bērnunamā parādījās psiholoģe. Kaut kas jauns. Viņa katru bērnu aicināja pie sevis runāties, kaut ko zīmējām. Pirmais cilvēks, kurš mēģināja ieraudzīt, kas slēpjas aiz mūsu maskām. Drīz vien direktore sāka izdarīt uz viņu spiedienu, lai viņa atstāsta, ko bērni viņai stāsta. Psiholoģe atteicās, darbinieku vidū sākās diezgan saspīlēta situācija.

Vecākās meitenes ik pa laikam aizbēga uz pilsētas diskotēku. Uz to gāja visi viņu vecuma bērni. Vairākas reizes viņas tika pieķertas, lamātas. Un tad pienāca kārtējā reize, kad viņas pieķēra. Tas bija vēls vakars. Daudzi jau bija aizgājuši gulēt. Mums visiem lika savākties lielajā zālē, kur parasti notika koncerti.

Abas meitenes izveda priekšā, lika izģērbties, augšu līdz krūšturim, nopēra un nocirpa matus. Pārējiem pateica: “Tas notiks ar katru, kurš ies uz diskotēkām. Un ja kādam skolā pateiksiet – ar jums arī tā izdarīsim.” Es atceros, kā visi stāvējām, bija klusums. Parasti agresīvie “problēmbērni”, kuri smējās, ja kādam darīja pāri, arī klusēja.

Bija jūtams, ka visiem klātesošajiem ir meiteņu žēl. Es atceros, ka pie sevis domāju: labi, ka neesmu viņu vietā. Jo jau biju sākusi skatīties diskotēku virzienā un laikam pat jau uz kādu bijusi. Pēc tam abas meitenes sēdēja istabā, raudāja, smējās, raudāja, smējās. Ik pa laikam kāds no mums pie viņām iegāja, un neviens, pilnīgi neviens neizteica kādu izsmejošu piezīmi. Tas bija, manuprāt, vienīgais brīdis, kad visi jutās vienoti. Meitenes pielīdzināja matus, lai neredz robus, un pirmdien visi gājām uz skolu. Mēs nevienam neko nepateicām.

Bet ar to viss nebeidzās. Daļa bērnunama darbinieku nespēja sadzīvot ar šo notikumu un domāja, ka kaut kas ir jāmaina. Atbildīgās institūcijas saņēma pirmos signālus, ka bērnunamā kaut kas nav kārtībā. Direktori, saimniecības daļas vadītāju un vēl pāris cilvēkus atstādināja uz izmeklēšanas laiku no darba. Zināt, kāda bija mūsu pirmā reakcija uz notiekošo? Mēs raudājām, lūdzām, lai atgriež direktori, rakstījām vēstules, ka gaidīsim.

Pagāja kāds laiks, un mēs sajutām, ka dzīve bērnunamā ir mierīgāka. Tad mums pateica, ka lieta izbeigta un bērnunamā atgriezīsies direktore. Ar viņu arī saimniecības daļas vadītājs.

Es atceros, ka sēdēju savā istabā, pie manis atnāca meitenes no “pretējās frontes” un prasīja: “Dzirdēji, ka direktore atgriezīsies?” Es: “Jā.” Viņas: “Forši ne?” Bez absolūta entuziasma balsī. Mēs zinājām, ka mūsu dzīvē atkal ienāks bailes un gaidīšana – kādā garastāvoklī būs saimniecības daļas vadītājs. Sēdējām, runājām, un tad beidzot kāda saņēmās un pateica, ka negrib, ka ir tā kā agrāk. Un visas piekrita.

Tas viss beidzās ar to, ka kādi septiņi bērni aizbēga no bērnunama, divi puiši tā arī neatgriezās, aizgāja dzīvot citā bērnunamā. Un ar diezgan lielu skandālu direktore tomēr tika atstādināta.

Pilsētā sāka runāt par to, kas bija noticis, un draugi man prasīja, vai tā ir taisnība. Es pateicu – jā. Neviens nesaprata – kāpēc es neko neteicu. Es vienmēr biju smaidīga, jautra, lecīga. Tā, it kā viss būtu kārtībā.

Vardarbības epizodes no pedagogu puses beidzās. Bet neviens viņus nepamācīja, ko darīt ar “problēmbērniem”. Viņi netika ar tiem galā. Lai kaut cik noturētu grožos, regulāri bija draudi: ja nebeigsi trakot, dabūsi sprici. Es neatceros, kad kādam tiešām būtu kas spricēts. Bērni siroja pa pilsētu, miskastēs meklēja pudeles, cigaretes, zaga.

Es no tā distancējos, jo biju iefiltrējusies pie normālajiem. Drīz vien ieguvu ienaidniekus bērnunamā – ejot vakarā uz “mājām”, es vienmēr domāju: kaut neviena nebūtu pagalmā, kaut neviens mani nepamanītu. Un tad es noslēpu savas bailes dziļi, dziļi sevī un gāju iekšā. Jo, ja es parādīšu vājumu, mani sabradās un noēdīs.

Sākās vecums, kad sāku lietot alkoholu, smēķēt. Manī auga agresija un dusmas. Pirms tam izjutu tikai bailes, sabrukumu, zemu pašapziņu, tagad tam pa virsu pārklājās agresijas, dusmu un naida apvalks. Skolā kļuvu lecīgāka, nepaklausīgāka.

Tuvojās 9. klases izlaidums. Visi pieņēma, ka turpināšu mācīties vidusskolā. Bet es redzēju tikai vienu – šī ir mana iespēja tikt prom. Atradu Rīgā arodvidusskolu, kur paralēli vidusskolas programmai varēja apgūt sekretāres lietvedes programmu. Iestājos.

Rīgā, arodvidusskolā. Man 16 vai 17 gadu. (Foto: no privātā arhīva)
 

Vasaras sākumā sarunāju ar jauno bērnunama vadītāju, ka pa vasaru piestrādāšu par apkopēju mazo bērnu grupā. Visu vasaru tīrīju grīdas, jo man, braucot uz jauno dzīvi, ļoti gribējās jaunas, stilīgas kurpes, kādas bija visām pilsētas meitenēm. Saņēmu naudu, priecīga aizskrēju nopirkt sev kurpes (trīs izmērus par lielu, bet tik un tā nopirku), sapirkos saldumus, cigaretes, pirmo reizi pati samaksāju par ieeju diskotēkā (pirms tam vienmēr maksāja kāds no draugiem) un laimīga gaidīju savu brīvību.

Tuvojās diena, kad bija jādodas uz Rīgu. Noskaidroju, ka man pirmais pabalsts dzīvošanai būs 20. septembrī. Gāju pie bērnunama vadītājas un prasīju, lai iedod naudu, ar ko izdzīvot līdz 20. septembrim. Un viņa pateica: “Nē. Tev bija nauda. Ar to tev arī jādzīvo.” Es: “Bet es to nopelnīju, tā bija mana alga, un es to iztērēju.” Viņa pateica: “Man vienalga. Dzīvo, kā gribi.”

Un tā es, bez santīma kabatā, ar saplīsušu sporta somu, pāris apģērba gabaliem, daudz dusmām un naida devos uz Rīgu.

Rīga

Kā es izdzīvoju līdz tam 20. datumam? Mani uzturēja meitene, kura jau pirmajā dienā piedāvāja kļūt par draudzenēm. Es atkal iztiku no citu cilvēku labsirdības. Un nevienu brīdi neiedomājos, ka varētu pie kāda griezties un lūgt palīdzību.

Pirmos gadus brīvībā biju kā norāvusies no ķēdes, dzēru daudz un dažādas izcelsmes alkoholiskos dzērienus, pamēģināju dažādas vielas, viltoju pases kopiju, gāju uz nakts diskotēkām, mūžīgās problēmas kopmītnē – es skaitījos no agresīvajām, sliktajām meitenēm. Pirmdienās regulāri gājām pie mācību daļas vadītājas “uz paklāja” par kārtējo nakts klaiņošanu. Reiz mācību daļas vadītāja neizturēja un izmeta mūs, trīs meitenes, no kopmītnes. Vienu nakti esmu pavadījusi uz ielas, jo nebija, kur iet. Un tas viss laikā, kad skaitījos valsts aprūpē.

Vēl pāris reižu brīvdienās aizbraucu uz bērnunamu, bet tad izlēmu: nebraukšu. Man tur riebās.

Tas sakrita ar laiku, kad mammu biju ielikusi slimnīcā, viņas slimība tika apārstēta, un viņa atgriezās pie mums. Šis apārstējums ilga ilgi. Desmit gadus viņai nebija neviena slimības saasinājuma.

Un neviens neinteresējās – kur es esmu. Piecpadsmit gadus veca. Valsts aprūpē.

Mana pašapziņa bija zem jebkādas kritikas. Bet es to lieliski slēpu zem bravūrības maskas. Es nevienam nestāstīju, cik nožēlojama, cik neglīta jūtos. Vienmēr iemīlējos puišos, kuri vissliktāk pret mani izturējās, pazemoja, es pazemoju sevi. Labajiem puišiem, kuri mani iemīlēja, es nespēju atbildēt ar to pašu. Jo es nebiju pelnījusi labu attieksmi.

Regulāri balansēju uz robežas: nenormāli dzerstiņi trakos ūķos un – skola, sapņi...

Es varētu ilgi un gari stāstīt, kas notika pēc bērnunama. Bet īsi – es no turienes izgāju salauzta, dzīvi nezinoša un naida pilna. Un gadiem nekad nerunāju par to, kā jutos tad, jūtos tagad un ko piedzīvoju. Bija brīži, kad tas izlauzās no manis, bet es ātri sabāzu to atpakaļ – dziļākajā stūrī. Un slēpu savu “izcelsmi”. Jo tad tu vairs neskaities normāls.

Apmēram 26 gadu vecumā, kad jau biju veiksmīgi izveidojusi karjeru, man bija stabili ienākumi, ceļojumi divas reizes gadā, smadzenes atslāba, un no zemapziņas sāka līst ārā viss rūpīgi noslēptais. Biju sasniegusi savus mērķus un nezināju, ko tālāk darīt. Es nespēju sevi savākt, kļuvu apātiska, depresīva. Savācos, lai aizietu uz darbu, tur izliku visu enerģiju un tad atkal slīgu apātijā. Stimuls, kāpēc aizgāju pie psihoterapeita, – man bija bail saslimt ar šizofrēniju.

Psihoterapijā pavadīju apmēram četrus gadus, gāju reizi nedēļā. Tā bija mana ikdiena. Mans ķermenis protestēja. Sākās psihosomatika. Uz seansiem gāju ar krampjiem vēderā. Ķermenis brēca: ko tu dari?! Tu to nobāzi. Nevelc ārā.

Terapeitei vajadzēja ilgu laiku, kamēr es palēnām sāku runāt par bērnību, piedzīvoto, sajūtām, redzēto. Un terapijā es sāku atcerēties ne tikai slikto, bet arī labo.

Atceros, ka sēdēju pretī terapeitei, sāku runāt par kādu jauku bērnības epizodi, viņa skatījās uz mani un smaidīja: “Redzi, Karīna, bija arī labais.” Un es padomāju: jā, tiešām. Bija arī labais. To es ieraudzīju 28 gados. Pirms tam manu skatu aizmigloja naids, dusmas, bailes un sāpes.

Mana mamma un mana meita. Tagad mamma man ir vislielākais atbalsts un palīgs. (Foto: no privātā arhīva)

Atceros, kad no Rīgas pirmo reizi atbraucu brīvdienās uz bērnunamu, mēs ar pāris bērniem un Solveigas audzinātāju gājām cauri mežam. Es viņai teicu, cik laimīga esmu, ka beidzot esmu prom no murga. Viņu sāpināja šis teksts. Viņa man prasīja: “Bet, Karīna, bija arī labas lietas?”

Solveigas audzinātāj, ja mēs šodien ietu cauri tam mežam un jūs man uzdotu šo jautājumu, es atbildētu: jā, bija. Un daudz laba. Un tad mēs atcerētos, kā mēs visi bērni braucām uz jūsu laukiem, rīkojām talku, cepām ārā uz ugunskura kartupeļu pankūkas. Tieši tur es iemācījos garšīgāko pankūku recepti, ko izmantoju vēl joprojām.

Mēs atcerētos, kā jūs mācījāt mums tautas dejas, kā mēs braucām dejot uz pilsētas svētkiem. Kā mēs gājām uz jūru peldēt, lasījām mežā mellenes. Es atcerētos, kā jaunā saimniecības daļas vadītāja maniem mūzikas skolas braucieniem slepus pirka cepumus un citus gardumus, lai man nav jābrauc tikai ar maizīšu kalniem. Atcerētos pavārīti, pie kuras smejoties skrējām uz virtuvi “taisīt bardaku”.

Bet toreiz es to neredzēju un nevarēju ieraudzīt. To es ieraudzīju tikai 28 gadu vecumā, pateicoties psihoterapijai.
 

Šodiena

Es daudz esmu domājusi, ko es gribētu mainīt savā bērnības pieredzē. Viens ir skaidrs – neviens bērns nav pelnījis ciešanas. Un tā bija elle, kur es atrados. Un tam nebija jānotiek. Mana mamma, dzerot zāles, spēj dzīvot pilnvērtīgu un saprātīgu dzīvi.

Viņa ir labākā vecmāmiņa maniem bērniem. Mans vislielākais atbalsts un palīgs. Viņa nebija pelnījusi palikt viena, bez atbalsta, bez ēdiena un – svarīgākais – bez manis. Un es nebiju pelnījusi būt atrauta no sev visdārgākā cilvēka pasaulē – savas mammas. Mēs atgriezāmies viena pie otras pie pirmās iespējas. Būvējām mūsu attiecības no jauna. Un mums tas izdevās.

Manā personībā ir iecirsti milzīgi robi, un bērnībā piedzīvotā sekas es jūtu ik dienu. Bet šī pieredze ir devusi arī ko lielu. Tā man ir devusi spēju saprast, ka neviens cilvēks nepiedzimst ļauns. Ka agresijai un dusmām apakšā slēpjas milzīgas sāpes. Ka bērna vienīgā un pareizā vieta, kur augt, ir ģimene. Ka ļoti svarīgs ir atbalsts un cilvēku sapratne. Ka mūsu sabiedrībā akūti pietrūkst zināšanu par to, kā mēs varam palīdzēt, un cik lielas sekas var būt tam, ja vienaldzīgi paejam garām bērnam, kurš cieš.

Šī pieredze man acīmredzot bija jāpiedzīvo. Jo citādāk es nezinātu, ko tā nodara cilvēkam. Un nevarētu izstāstīt šo stāstu.

No portāla Jauns.lv