Ilgu laiku nepiesakās mazulis – par ko vērts aizdomāties? Saruna ar ginekoloģi

Pie ginekoloģes-endokrinoloģes, dzemdību un ultrasonogrāfijas speciālistes, Vasaraudzes privātklīnikas vadītājas Inetas Vasaraudzes sievietes vēršas ar visdažādākajiem jautājumiem. Viena no delikātākajām tēmām ir sieviešu neauglības diagnostika un ārstēšana.

Lai gan medicīnas zinātne attīstās gluži vai vēja ātrumā, joprojām, runājot par fizioloģiskajiem (arī ģenētiskajiem) un psiholoģiskajiem faktoriem, to ietekmi uz organismu ir aktuāls jautājums – vista vai ola? Vai maz ir iespējams aizrakties līdz patiesajiem cēloņiem?

Kā jūs kā mediķe uzskatāt –  psiholoģiskie aspekti spēj ietekmēt pāra auglību?

Mediķi pamatā iedalāmi divās kategorijās: tie, kas nodarbojas ar cilvēka fizioloģiskajām izmaiņām, un tie, kas pievēršas psiholoģiskajām, psihiskajām izmaiņām. Mēs, ginekologi-reproduktologi, neesam apmācīti nodarboties ar pacientu psiholoģiskajām problēmām.

Bet, ja jūs man jautātu, vai Latvijā vispār ir kāds zinošs speciālists šajā jautājumā, kas spēj sniegt skaidru atbildi, kā psiholoģiskie aspekti ietekmē vai neietekmē pāra auglību, es teiktu, ka nav. Ir bijuši centieni pievērsties grūtnieču psiholoģijai, taču uzskatu, ka pie mums tā vēl ir terra incognita jeb neizpētītā zeme, tāpat kā pēcdzemdību psiholoģija un neauglības psiholoģija.

Reizēm pāriem ar medicīniski ļoti līdzīgu situāciju, cenšoties tikt pie bērniņa, rezultāts atšķiras. Varbūt tādos gadījumos izskaidrojums tomēr meklējams psiholoģijā?

Nekad nebūs tā, ka divi pāri fizioloģiski ir pilnībā identiski; tas vienkārši nav iespējams. Esmu pamanījusi, ka mūsdienās, 21. gadsimtā, cilvēki ļoti cītīgi meklē visam skaidrojumu garīgajā sfērā. Protams, tur var rast daudz atbilžu, taču jāapzinās, ka ne vienmēr un ne par visu.

Es neauglību redzu vairāk kā fizisku un medicīnisku problēmu. Vadoties no savas ārstniecības prakses, nevaru iedomāties nevienu, kam tā bijusi psiholoģiska problēma. Runājot par statistiku – jā, apmēram 10 % visu neauglību ir neizskaidrojamās neauglības, taču ar laiku tām vienalga rodas medicīnisks skaidrojums. Vai nu zinātne attīstās un mēs uzzinām, kas bijis par iemeslu, vai arī aktualizējas saslimšanas, kas tolaik palikušas nepamanītas, bijušas dīgļa stadijā un tamlīdzīgi.

Mana profesionālā pieredze, sadarbojoties ar psihoterapeitiem, tomēr rāda, ka tad, kad sakārtojam pacienta hormonālo sistēmu, sakārtojas arī galva jeb tas, kas notiek viņa prātā. Nevis otrādi.

Kā ar klasisko piemēru, kad pāris tiek aplaimots ar mazuli tad, kad ar šo domu vairs nav tik ļoti pārņemts, kad atslābst un vienkārši ļaujas notiekošajam?

Tie ir atsevišķi gadījumi, nevis likumsakarība. Protams, reizēm tā notiek, taču domāju, ka galvenais iemesls vienalga meklējams fizioloģijā, nevis psiholoģiskajos procesos. Kāpēc? Jo atslābstot samazinās kortizola (tā saucamā stresa hormona) līmenis organismā. Rezultātā harmonizējas menstruālais cikls, līdzsvarojas citu hormonu darbība, tādējādi rodas labvēlīgāks fons bērna ieņemšanai.

Tomēr nevar noliegt, ka emocijas un to ietekme uz veģetatīvo nervu sistēmu, sevišķi ilgtermiņā, ļoti spēcīgi iespaido organisma fizioloģiskos procesus.

Manuprāt, atslēga vienalga jāmeklē tajā, cik stabila vai nestabila ir konkrētā indivīda fizioloģija. Ja fizioloģija būs stabila, psiholoģiskie faktori nespēs izsist organismu no līdzsvara. Šāda veida sakarību redzam arī citās jomās.

Piemēram, ja vienu stress salauzīs un visa viņa dzīve būs sabojāta, tad otram tas būs kā pakāpiens, lai saprastu, no kādām kļūdām jāmācās un kā vislabāk virzīties uz augšu. Mana profesionālā pieredze, sadarbojoties ar psihoterapeitiem, tomēr rāda, ka tad, kad sakārtojam pacienta hormonālo sistēmu, sakārtojas arī galva jeb tas, kas notiek viņa prātā. Nevis otrādi.

Nav reti gadījumi, kad mīļotie, kamēr iet cauri grūtībām un nespēj realizēt sapni par pēcnācēju, ir kopā, bet, kad ģimenē ienāk mazulis, katrs aiziet savu ceļu. Kā to skaidrojat?

Tiešām ir visai daudz gadījumu, kad pāri pēc bērna piedzimšanas izšķiras, un te stāsts nav tikai par grūtībām, kas reizēm spēj arī vienot. Gribam to atzīt vai ne, bet bērna piedzimšana un rūpes, kas ar to saistītas, jebkurā gadījumā ir ļoti liels pārbaudījums ģimenei. Tāpēc jāsaprot, kas tad sākotnēji šos cilvēkus ir turējis kopā.

Skaidrojumu var būt daudz, un katrs gadījums jāskata individuāli. Sievietes ļoti bieži ieciklējas uz grūtniecību un vairs neredz neko citu sev apkārt. Viņas ir gatavas noturēt vīrieti sev blakus ar visiem iespējamajiem līdzekļiem, bet, kad rezultāts sasniegts, vīrietis vairs nav vajadzīgs.

Te prātā nāk piemērs no dabas, kur dažu sugu zirnekļu mātītes pēc pārošanās vai tās laikā, instinktu vadītas, apēd tēviņus. Mātišķais instinkts ir ļoti spēcīgs. Latvijā vispār vērojams izteikts mātes kults, arī zemapziņas līmenī. Latviešu mitoloģijā vien var saskaitīt vairāk nekā 40 dažādu māšu, ir arī Māte Latvija. Bet kur tajā visā atrodams vīrietis?

Tātad to, ko saprotam ar vārdu mīlestība un ar kādu mērķi bērns konkrētajā savienībā tiek radīts, partneri var saprast atšķirīgi.

Jā. Taču pamatā mēs gribam bērnus, lai vairotos, lai radītu pēcnācējus. Vienalga, tie ir cilvēki vai dzīvnieki. Vairošanās instinkts ir ielikts mūsos visos, bet tikai cilvēku sabiedrībā šim procesam klāt pievienota jēga. Tāpat neviens cits bērna radīšanas momentam nepieliek klāt mīlestības faktu, tikai cilvēks. Patiesībā cilvēka prātā atrodami daudzi jo daudzi šķērsceļi, kur iespējams nomaldīties.

Vai prāts ir spējīgs izstrādāt arī sava veida blokus, tādējādi apzināti vai neapzināti atraidot partneri un neļaujot notikt vairošanās procesam?

Hipotalāma-hipofizārajā-olnīcu sistēmā, kuru varam ietekmēt ar savu zemapziņu (ar apziņu ne), retu reizi var rasties šāda veida bloki.  Stāsts ir par smadzeņu dominanti, respektīvi, uz ko tiek likts uzsvars – uz palikšanu vai nepalikšanu stāvoklī.

Neapzinātā informācija bieži vien saistīta arī ar dzimtas stāstiem. Praktizējot kā ginekoloģe, reizēm sastopos ar trīs paaudžu sievietēm: vecmāmiņām, mammām un meitām. Pamanu, ka likteņi mēdz būt ļoti līdzīgi. Te gan stāsts lielākoties ir par psiholoģiju, nevis ģenētiku, jo viena paaudze pārņem otras rīcības un modeļus. Saka: “Es nekad nedarīšu tā kā mamma,” – taču neapzināti rīkojas tieši tāpat.

Ja pārim ilgi neizdodas ieņemt bērnu, vai bieži sarunās pavīd vārds adopcija?

Scenāriji ir dažādi, taču pēdējos piecos, desmit gados manā praksē neviens pāris nav adoptējis bērnu. Neviens. Iespējams, tas ir tāpēc, ka mūsdienu tehnoloģijas piedāvā daudz citu iespēju, piemēram, ir olšūnu, spermas donori, mākslīgā apaugļošana. Arī tad, ja sievietei vairs nav savu olšūnu, bet ir dzemde, viņa var iznēsāt bērnu. Jā, ģenētiski tas nav sievietes bērns, bet fizioloģiski ir – viņa šo mazuli ir iznēsājusi un piedzemdējusi. Tāda ir mūsdienu realitāte – adopcija zaudē aktualitāti, jo zinātne neauglības jomā piedāvā jaunas tehnoloģiskas iespējas.

Pēdējos piecos, desmit gados manā praksē neviens pāris nav adoptējis bērnu. Neviens. Iespējams, tas ir tāpēc, ka mūsdienu tehnoloģijas piedāvā daudz citu iespēju, piemēram, ir olšūnu, spermas donori, mākslīgā apaugļošana. 

Cik saprotu, tieši vairošanās instinkts mūs virza uz mērķi – radīt fizioloģiski un ģenētiski savus bērnus. Bet, ja tā padomā, arī mīļotie kādreiz viens otram bija pilnīgi sveši, taču spēja izveidot ģimeni, kur valda mīlestība. Kāpēc attiecībā uz bērna adopciju šis process šķiet daudz sarežģītāks?

Tāpēc, ka katrs gadījums balstās pilnīgi citā filosofijā. Kad satiekas vīrietis ar sievieti, valda iemīlēšanās ķīmija – izstrādājas feromoni, ir klātesošs ar prātu neizskaidrojams pievilkšanās spēks. Pavisam vienkāršoti sakot, daba šos procesus izstrādā, lai mēs pārotos, vairotos. Tāds ir dabas plāns, kāpēc mēs viens otru satiekam. Runājot par bērnu – tur šāda plāna nav, tur strādā tikai prāts. Un prāts ieslēdz emocijas, nevis emocijas ieslēdz prātu.

Tad tāpēc par tikko iemīlējušos pāri mēdz teikt – viens pēc otra kā bez prāta?

Tieši tā. Bieži varam novērot, ka iepazīstas divi absolūti pretpoli un iemīlas. Kad uz to skatāmies caur prāta prizmu, šķiet, ka tur nav nekā loģiska. Taču viņi ir viens otru atraduši, un ir spēcīga vilkme būt kopā.

Kādi ir jūsu novērojumi – kas visbiežāk izraisīja neauglību kādreiz un kādi tam ir iemesli tagad?

Savulaik vairākumā gadījumu neauglību izraisīja iekaisumi. Tagad savā ārstes praksē iekaisumus novēroju ļoti reti. Medicīnas zinātne ir progresējusi, diagnostikas iespējas kļuvušas labākas, medikamenti pieejamāki.

Mūsdienās visaktuālākās ir hormonu problēmas, vismaz manām pacientēm noteikti. Tāpat arvien biežāk vērojamas grūtības, kas saistītas ar asins recēšanu, nopietnas ģenētiskas problēmas, pamatā sievietēm, kas neļauj iznēsāt grūtniecību. Grūtniecība iestājas, taču bieži vien pārtraucas iepriekš minēto hematoloģisko traucējumu dēļ.

Hormonu traucējumi parasti iedzimst ģenētiski vai tomēr vairāk saistīti ar dzīvesveidu?

Labs jautājums. Protams, daudz kam ir ģenētisks pamatojums, un domāju, ka nākotne sniegs vēl daudz jaunu atbilžu šajā jomā. Taču arī dzīvesveids spēj radīt problēmas. Hormonu disbalansam parasti ir divi iemesli: organiskie traucējumi, kad notikušas būtiskas izmaiņas un konkrētie orgāni vairs nedarbojas kā nākas, un funkcionālie traucējumi, kad orgāni ir veseli, taču līdz galam nefunkcionē tā, kā vajadzētu.

Un tas visbiežāk ir ārējās vides ietekmes, neizgulēšanās, pārsportošanās, pārperfekcionisma rezultāts, jo organisms tiek izsists no līdzsvara. Mēs sevī pietiekami neieklausāmies. Organisms mums saka priekšā, kas viņam nepieciešams. Bet vai dzirdam? Drīzāk jau ne.

Vai pirms grūtniecības plānošanas būtu jāveic hormonu analīzes, ģenētiskie testi?

Runājot par hormonālo sistēmu – sievietēm labs katalizators ir regulārs menstruālais cikls. Ja ir regulāras mēnešreizes, kas nav ilgākas par septiņām dienām, uztraukumam nav pamata. Tas gan neizslēdz nepieciešamību reizi gadā doties profilaktiskā vizītē pie ginekologa. Bet, runājot par kopējo veselības stāvokli, starptautiski pieņemtas vadlīnijas saka – fiziski veselam cilvēkam, kuram nav akūtu vai hronisku (arī ģenētisku) saslimšanu, simptomu un fizioloģisku defektu, ir jāmēģina gadu tikt pie bērniņa. Tikai tad, ja gada laikā grūtniecība neiestājas, jāsāk meklēt iemesli, kāpēc tā.

Bet viedokļi, protams, atšķiras. Piemēram, Austrālijā nesen sākta visu jaundzimušo ģenētiskā testēšana uz iedzimtām saslimšanām – ar domu, ka, zinot, uz ko ir predispozīcija, iespējams jau laikus dot atbilstoša dzīvesveida rekomendācijas.

Tā saucamā individualizētā medicīna, kad katram izstrādāti tieši viņa ģenētiskajam kodam atbilstoši skrīningi. Es gan esmu mazliet skeptiska šajā jautājumā, jo ir grūti paredzēt, kāda būs cilvēku reakcija, uzzinot, ka ir klātesoši nopietni ģenētisko slimību riski. Vai šī informācija psiholoģiski mobilizēs, bet varbūt tieši otrādi – sagraus?        

Nevar noliegt, ka visā pasaulē, arī Latvijā, manāma tendence pirmo bērnu radīt arvien lielākā vecumā. Cik labi vai slikti tas ir ģenētiskajam materiālam?

Slikti. Sieviete piedzimst ar savu olšūnu komplektu, kas visu laiku tērējas. Kādreiz uzskatīja, ka vienā menstruālajā ciklā aiziet tikai viena olšūna, taču tā nav. Uz vienu menstruālo ciklu tiek gatavotas vairākas. Viena olšūna ir vadošā, kas aiziet uz ovulāciju, bet pārējās (kuru skaitu mēs nezinām) aiziet bojā.

Turklāt viss, ko sieviete savā dzīvē ir darījusi un turpina darīt (slimošana, medikamentu lietošana, neveselīgs dzīvesveids, kaitīgie paradumi utt.), būtiski ietekmē viņas olšūnas. Vīriešus šajā ziņā Dievs ir lutinājis mazliet vairāk, viņiem sperma nomainās 90 dienās, respektīvi, pietiek trīs mēnešus dzīvē veikt kādas izmaiņas, un sperma būs pavisam citas kvalitātes.

Kā šī situācija tiek risināta, lai sievietēm būtu lielāka izvēles brīvība?

Daudzās Rietumu valstīs, kur novērojama tendence, ka sievietes pirmo bērnu sāk plānot tikai pēc gadiem trīsdesmit, ir ieviesušas social egg freezing – olšūnu sasaldēšanu sociālu iemeslu dēļ. Tas nozīmē, ka sievietei līdz 38 gadiem (atkarībā no konkrētās valsts politikas) ir iespēja sasaldēt noteiktu skaitu olšūnu, lai tad, kad viņa būs gatava grūtniecībai (visdrīzāk – psiholoģiski), būtu pieejams atbilstošs materiāls. Tā ir iespēja plānot grūtniecību tad, kad sieviete to patiešām vēlas, neatkarīgi no viņas veselības stāvokļa.

Sieviete ir ieguvēja, jo var plānot savu dzīvi tā, kā to vēlas. Ko no tā iegūst bērns?

Grūti teikt. Kad es biju jauna, valdīja uzskats, ka sievietēm obligāti jādzemdē no 20 līdz 25 gadu vecumam. Ja dzemdēja 33+, tā jau bija veca pirmdzemdētāja. Bet šodien 33 gados mēs sakām – cik forši, ka esi par to iedomājusies! Nomainījusies tikai viena paaudze, bet uzskati par grūtniecības plānošanu ir pavisam citi.

Vai labākas bija mammas, kurām bērns piedzima 18, 20 vai 25 gados? Nezinu. Viņas visdrīzāk bija psiholoģiski, arī materiāli nenobriedušas. Diez vai viņas tik ātri bija paspējušas sasniegt savus mērķus karjerā, piepildīt sapņus un tā tālāk. Tas viss viņām bija jādara pēc tam – jau ar bērnu. Kurš cieta? Droši vien, ka visi. Tāpēc domāju, ka patiesība vienmēr ir kaut kur pa vidu, cenšoties atrast līdzsvaru starp organisma fizioloģiju un psiholoģisko briedumu.

Kad jautāju, vai jums ir zināms kāds pāris, kurš gribētu dalīties ar savu veiksmes stāstu saistībā ar neauglību, teicāt, ka nav. Tēma pārāk delikāta?

Jā. Patiesībā sabiedrība ir visai netoleranta, runājot par neauglību un bērniem. Joprojām pastāv dažādi stereotipi, piemēram, kāzas nepieciešamas tikai tad, ja pārim jau ir, viņi gaida vai drīzumā plāno bērnu. Šā iemesla dēļ jaunlaulātie nereti no vecāku, radinieku, kolēģu, draugu puses nemitīgi tiek bombardēti ar jautājumu – kad tad būs bērni? Es uzskatu, ka vienīgais, kurš drīkst uzdot šo delikāto jautājumu un atgādināt par reproduktīvo vecumu, ir ginekologs.

Noslēgumā varbūt varat sniegt kādus vienkāršus ieteikumus, kā uzlabot savu veselību, pašsajūtu un vienlaikus arī auglību?

Tas, ko patlaban iesaka visas vadošās vadlīnijas: trīs mēnešus pirms grūtniecības plānošanas sākt dzert folskābi, 400–600 mikrogramu dienā. Ja bērniņš uzreiz nepiesakās, tas nekas – var turpināt to lietot. Neko ļaunu ar folskābi cilvēks sev izdarīt nevar. Runājot par citiem vitamīniem, viedokļi atšķiras. Bet tas, ko saka pilnīgi visi, – vajag atmest smēķēšanu, jo tā ļoti nopietni ietekmē spermas kvalitāti.

Ja par veselīgu dzīvesveidu – iesaku nemesties no viena grāvja otrā, piemēram, no absolūti mazkustīga dzīvesveida uz maratona skriešanu. Izvairīties no pārspīlējumiem. Nekas nav mainījies, gadu desmitiem un simtiem veselīgs dzīvesveids ir bijis viens un tas pats – astoņas stundas miega, astoņas stundas aktivitāšu (darbs un citas aktivitātes), astoņas stundas atpūta. Mūsdienu steidzīgajā laikmetā, protams, visvairāk cieš atpūta un miegs. Tāpat nevajadzētu aizmirst par mērenību ēšanā. Atslēgvārds ir līdzsvars. Kā vienmēr.

Avots: Jauns.lv, intervija no žurnāla "Patiesā Dzīve"