Bijusī skolas direktore: Skolotājam bērna cieņa ir jānopelna
“Būsim godīgi, zināšanu kopums un zināšanu daudzums nenosaka, vai skola ir padarījusi savu darbu. Ir lielas, izcilas skolas, kuras strādā ar atlasītiem bērniem. Un viņu uzdevums ir augstie sasniegumi. Tieši tāpat ir augsto sasniegumu sports un veselīgs dzīvesveids visiem. Tāpat arī šeit. Tādas skolas kā Teteles pamatskola pilda sociālā lifta funkciju,” tā par skolas sociālo nozīmi stāsta Teteles pamatskolas bijusī direktore Jeļena Žoide, kura regulāri atgriežas skolā, lai pasniegtu stundas. Viņa saka, ka gribējusi palikt skolā, lai būtu vidē un nezaudētu saikni ar īsto procesu, ar bērniem.
Par Teteles pamatskolu uzzinājām pagājušā gada nogalē, kad Valsts reģionālās attīstības aģentūras un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas organizētā konkursa “Ģimenei draudzīgākā pašvaldība” komisijas sastāvā apceļojām tuvākus un tālākus Latvijas novadus, reģionu centrus un pilsētas. Ozolnieku novada Teteles pamatskola, kurā šobrīd mācās 170 audzēkņu, komisijai atstāja spilgtu iespaidu. Beigās tai tika piešķirta īpaša balva par ieguldījumu jauniešu izaugsmes veidošanā. Jeļena Žoide vairs nav šīs skolas direktore, viņa tagad uzrauga visas Ozolnieku novada skolas, esot Izglītības nodaļas vadītājas amatā. Tomēr viņa piekrita pastāstīt gan par to, kāda ir Teteles pamatskolas panākumu atslēga, par mūsdienu skolotāju izaicinājumiem, un to, kas skolotājam sniedz vislielāko gandarījumu.
Jūs ilgus gadus esat pavadījusi Teteles pamatskolā – gan kā
skolotāja, gan arī kā direktore. Bet pavisam nesen esat mainījusi
darba vietu. Kāpēc tā?
Manuprāt, tā ir dabiska notikumu gaita. Es 10 gadus strādāju šajā
skolā par skolotāju, tad desmit gadus biju direktora vietniece un
kopš 2009. gada vadīju skolu kā direktore. Un tad mani uzaicināja
vadīt izglītības nodaļu novadā. Tas dod iespēju lietas un ieceres,
kas darītas un īstenotas skolā, nest tālāk uz citām skolām. Tas dod
man iespēju uz visiem jautājumiem, ar kuriem es esmu strādājusi
pēdējos desmit gadus, paskatīties arī no cita skatu punkta,
plašāk.
Vai ir jau izkristalizējušies jautājumi, kas
jārisina?
Galvenais uzdevums gan līdz šim, gan arī turpmāk ir viens – mums
jānodrošina vienādi kvalitatīva pieejama izglītība visiem novada
bērniem.
Konkursa komisiju pērn atveda uz Teteli tieši tādēļ, lai parādītu reālo dzīvi, reālo darbu, kā sadzīvo kopā latviešu un mazākumtautības plūsmas, kā šī realitāte ietekmē skolas darbu.
Ne visiem novadiem tas izdodas.
Jā, tas nav viegli, tomēr mūsu novadam ir laba pieredze. Reizē ar
Ozolnieku novada izveidi es sāku strādāt par skolas direktori. Līdz
ar to novada izglītības sistēmas izveidē un kopējā procesā esmu
klāt no pirmās dienas. Kad uzsāka veidot novada izglītības sistēmu,
to uzreiz veidoja tā, lai nodrošinātu visiem bērniem vienādu
izglītības līmeni, lai nodrošinātu maksimālu sociālo vienlīdzību,
rūpējās, lai sistēmu izveidotu skaidru un loģisku. Šobrīd Ozolnieku
centrā ir pieejami pakalpojumi bērniem un vecākiem izglītības jomā,
un tādi ir arī Tetelē, Salgalē un Garozā, vietās, kas atrodas
piecpadsmit, divdesmit un vairāk kilometru attālumā no novada
centra. Jau no paša sākuma novada izglītības sistēma veidota tā,
lai, piemēram, interešu izglītība būtu sadalīta proporcionāli. Ja
ir uzsākta sadarbība ar baseinu, iedzīvotāji varēja būt
pārliecināti, ka visu skolu bērniem būs iespēja to apmeklēt.
Ja tika veidota laba un skaidra atbalsta sistēma ar logopēdu,
psihologu, speciālo pedagogu pakalpojumiem, tika sekots līdzi, lai
tas būtu proporcionāli visām skolām, nevis kādai vienai īpašai
skolai.
Katrai pašvaldībai bija iespēja brīvi izraudzīties
objektus, vietas un lietas, ko parādīt konkursa “Ģimenei
draudzīgākā pašvaldība” komisijai. Ozolnieku novada pārstāvji mums
izvēlējās parādīt tieši Teteles pamatskolu.
Es joprojām uzskatu, ka tas bija riskants solis (smejas). Jā, var
parādīt lielāku skolu, var parādīt vidusskolu, kas atrodas novada
centrā, bet var parādīt arī lauku skolu vai skolu, kuras ikdienu
ietekmē ļoti dažādi faktori. Teteles pamatskolā ir bērni no lauku
mājām, netālu ir rūpnīca, līdz ar to skolā ir rūpnīcas darbinieku
bērni, šeit ir mazākumtautību plūsma. Teteles pamatskola ir tuvu
pilsētai, bet tajā pašā laikā ne pārāk tuvu. Šeit tiešām var redzēt
ļoti dažādus interesantus apstākļus. Un tie ir pietiekami
sarežģīti, kuros skolotājiem nākas strādāt.
Ja vecāki strādā Jelgavā, daļai no viņiem vieglāk paķert bērnu,
aizvest uz pilsētas skolu un vakarā no skolas paņemt. Tāpēc daļa
bērnu tiešām mācās pilsētā. Bet liela daļa tomēr izvēlas laist
savus bērnus Teteles pamatskolā. Pilsētā daudz vieglāk piedāvāt
plašu interešu izglītības programmas klāstu. Bet mēs neesam tik
tuvu, lai Teteles bērni uz tiem varētu paspēt. Tāpēc arī šeit tiek
veidota interešu izglītības sistēma.
Konkursa komisiju pērn atveda uz Teteli tieši tādēļ, lai
parādītu reālo dzīvi, reālo darbu, kā sadzīvo kopā latviešu un
mazākumtautības plūsmas, kā šī realitāte ietekmē skolas
darbu.
Un mums ir, ko parādīt. Par spīti sarežģītajiem apstākļiem mums ir
bērni ar ļoti labiem mācību sasniegumiem, arī lieliskiem olimpiāžu
rezultātiem. Mēs regulāri saņemam pateicības no apkārtnes skolām,
piemēram, Jelgavas Spīdolas Valsts ģimnāzijas, Jelgavas Tehnikuma,
par mūsu bērniem, kuri pēc Teteles absolvēšanas mācās un studē
šajās mācību iestādēs.
Mums ir ļoti labs kontakts ar bērnu vecākiem, bet, lai tā būtu, pie tā daudz tiek strādāts. Pirmais, ko mēs vecākiem rādām – ka mēs viņus atbalstām.
Kā jūs to darāt? Ir skolas, kur mācību sasniegumi tomēr
ir problēma.
Atbilde slēpjas ikdienas darbā. Mums ir ļoti cieša klašu
audzinātāju sadarbība ar ģimenēm. Mēs tiešām ar šo jautājumu ļoti
strādājam. Ja gribi, lai bērns izaugtu par krietnu cilvēku,
jāstrādā ar ģimeni. Jā, arī mums ir ģimenes, kuras ir sarežģītos
finansiālos un sociālajos apstākļos. Bet uzsvēršu – mums ir ļoti
laba sadarbība ar sociālo dienestu. Mums novadā ir ļoti labs
sociālais pedagogs, kurš veiksmīgi palīdz risināt arī šos
jautājumus. Mums nav bērnu, kuriem būtu ilgstoši kavējumi. Kad
vajag, sniedzam atbalstu, kad vajag, vienkārši turam roku uz pulsa,
kontrolējam un liekam rāmjos, tas palīdz.
Man liekas, ka daudzas skolas, skolotāji, skolu
direktori, visi, kas ir skolas vidē, baidās aiztikt vecākus,
izdarīt spiedienu. Cenšas strādāt ar bērniem, neaiztiekot
vecākus.
Nav runa par spiediena izdarīšanu, ir runa par patiesu atbalstu. Es
atceros divus gadījumus, kad vietējais darba devējs – ķieģeļu
rūpnīca – bija slēgta. Un iedomājieties, kā tas ir, kad 70% skolēnu
vecāku zaudē darbu. Tas nav viegli...
Tādā brīdī vecāku galvenais un grūtākais uzdevums ir nodrošināt
savu ģimenei finansiāli. Un tikai tad viņiem atliek laiks
audzināšanai. Mums ir ļoti labs kontakts ar bērnu vecākiem, bet,
lai tā būtu, pie tā daudz tiek strādāts. Pirmais, ko mēs vecākiem
rādām – ka mēs viņus atbalstām. Un esam viņu pusē. Jā, mēs audzinām
bērnus, diskutējam ar vecākiem, runājam ar viņiem, saucam uz skolu.
Un mums nav tādu vecāku, kuri nenāktu, neinteresētos, nesadarbotos.
Viņi saprot – arī mēs audzinām un rūpējamies par viņu bērniem un
cenšamies atbalstīt, cik vien iespējams.
Šajā kopdarbā mēs jūtam rezultātu gan bērnu sekmēs, gan arī vēlāk
olimpiāžu rezultātos. Protams, mēs vienmēr varam vēlēties vēl
labākus sasniegumus, bet vienlaikus saprotam, ka skolām var būt
dažādas funkcijas. Būsim godīgi, ne jau zināšanu kopums un zināšanu
daudzums nosaka, vai skola ir padarījusi savu darbu. Ir lielas,
izcilas skolas, kuras strādā ar atlasītiem bērniem. Un viņu
uzdevums ir augstie sasniegumi. Tieši tāpat ir augsto sasniegumu
sports un veselīgs dzīvesveids visiem. Tāpat arī šeit. Tādas skolas
kā Teteles pamatskola pilda sociālā lifta funkciju.
Man patīk, ka jūs sakāt – sociālais lifts. Tas nozīmē,
ka jūs nevis paliekat uz vietas, bet ceļat bērnus uz
augšu.
Mūsu galvenais uzdevums, lai no potenciālajiem sociālo dienestu
klientiem mēs izaudzinātu krietnus cilvēkus, kuri spēs uzturēt savu
nākotnes ģimeni, savu valsti. Varbūt daži bērni nebūs profesori,
viņiem nebūs spilgtas karjeras, bet, ja es jau tagad redzu, kā mani
audzēkņi, kuri ir izauguši, jau šobrīd ir daudz labāki vecāki
saviem bērniem, nekā bija viņu vecāki, tas jau ir ļoti, ļoti daudz.
Šī apziņa sniedz lielu gandarījumu. Ja bijušie skolēni savus bērnus
ved pie mūsu skolotājiem, nevis uz pilsētas skolu, tas, manuprāt,
izsaka daudz. Viņi novērtē to, ko mēs šeit dodam.
Kāda bija sajūta atstāt skolu, kur vietā nāks cits un,
iespējams, darīs citādāk?
Pirms manis Teteles pamatskolā strādāja pieredzējis direktors, kurš
izveidoja ļoti labu sistēmu. Es zinu, ka skolā ir stabils kolektīvs
un laba komanda. Kad sistēma ir laba, tad tā ilgi var strādāt arī
bez ikdienas kontroles (smejas). Man ir pārliecība, ka viss būs
labi, jo arī pati sistēma ir laba. Un, galu galā, es neesmu
aizgājusi nekur tālu. Strādāšu to pašu, ko līdz šim, bet skatīšos
ne vairs uz vienu skolu, bet četrām.
Kāds bija Jūsu ceļš līdz pedagoģijai?
Esmu dzimusi Uzbekistānā, kur mani vecāki tobrīd bija praksē. Bet
tēva ģimene ir no Jelgavas. Mans tēvs bija tāds speciālists, kurš
braukāja, strādāja praktiski pa visu pasauli. Mēs viņam braukājām
līdzi, līdz ar to mācījos ļoti daudzās vietās. Esmu pabeigusi
Jelgavas 5. vidusskolu. Pēc tam studēju pedagoģiju
Daugavpilī.
Pedagoģijā ir sastopama kāda parādība, ko no vienas puses var
vērtēt pozitīvi, bet no otras puses tai ir zināmi mīnusi. Par ko es
runāju? Par to, ka pedagoģija lielā mērā balstās uz personībām.
Mana dzīves profesijas izvēle arī bija uz šādu personību balstīta.
Man Jelgavas 5. vidusskolā bija kolosāls fizikas skolotājs. Es
mācījos specializētajā fizikas klasē. Un aizgāju studēt par fizikas
skolotāju.
Nevar noliegt, ka joprojām pedagoģijā liela nozīme ir personībām.
Skolotāja loma ir nenovērtējama, īpaši sākumskolā. Uz sākumskolu
vecāki ved bērnu pat ne uz konkrētu sākumskolu, bet pie konkrēta
skolotāja. Tāpēc saku, ka skolotājs personība var būt pluss, bet
reizēm tas var būt arī mīnuss. Un tā var būt, ka no skolas aiziet
cilvēks, un viss mainās.
Esmu mācījusies ļoti dažādās skolās, gan mazos ciematiņos, gan
elitārās skolās. Man liekas, ka esam spēruši soli pareizā virzienā.
No tāda skolu modeļa, kā bija kādreiz, kad viss bija pakļauts
stingrajām prasībām, kad galvenais bija kārtība, nevis personība,
mēs ejam pareizā virzienā. Veidojot savu izglītības sistēmu, mēs
esam paņēmuši labus zinātniskus pedagoģijas pamatus, bet esam
pavērsušis to visu bērnu virzienā.
Kad cilvēkiem parādījās informācija par kompetenču pieeju mācību saturā, viņi sadalījās divās grupās. Vieni teica – es nevarēšu un negribēšu darīt. Bet otri nāca un vaicāja – bet saki, kas tur ir tik jauns.
Tas nozīmē, ka atbalstāt reformas, kas mūsu izglītības
sistēmā šobrīd tiek īstenotas?
Es esmu par to. Es esmu redzējusi arī citās valstīs veiksmīgus
piemērus, kā var veikt izglītības reformas. Biju kursos Skotijā.
Viņi reformu ceļu ir gājuši pirms kādiem astoņiem gadiem ar ļoti
labiem rezultātiem. Runājot par mūsu reformu, mazliet ir šaubas un
bažas par pedagogiem, kuri to īstenos. Daļai pedagogu būs grūti.
Tas nozīmē, ka reformas ieviesējiem ir nopietni jāstrādā pie
skolotāju sagatavošanas. Labā ziņa, ka kaut kādā mērā tas arī
notiek. Tik jāpārdomā, vai ar to, kas notiek, ir pietiekami, lai
pedagogi patiesi būtu gatavi pārmaiņām. Jaunajiem pedagogiem būs
vieglāk. Bet tajā pašā laikā ir skolotāji, kuri nostrādājuši ilgus
gadus, jau strādā tā, kā to paredz jaunā kompetenču pieeja. Kad
cilvēkiem parādījās informācija par kompetenču pieeju mācību
saturā, viņi sadalījās divās grupās. Vieni teica – es nevarēšu un
negribēšu darīt. Bet otri nāca un vaicāja – bet saki, kas tur ir
tik jauns. Mēs jau to darām. Tas nozīmē, ka tiem, kuri jau to dara
un uztver pareizi, būs pavisam viegli.
Ir dzirdēts, ka skolās nav pietiekamas infrastruktūras,
lai jauno kompetenču pieeju realizētu.
Es domāju, ka infrastruktūra ir pietiekama. Un pēc būtības reforma
neparedz jaunas metodes, bet jaunu saturu. Metodes pedagoģijā ir
tās pašas, kuras bija Aristoteļa laikā. Jauni ir līdzekļi, jauns ir
aprīkojums un jauns būs saturs. Tāpēc jau reforma saucās –
kompetenču pieeja izglītības saturā. Tas ir vairāk kā skaidrs –
cilvēki ir mainījušies, bērni nav tādi, kādi bija pirms 30 gadiem.
Un, ja pa vecam vairs nesanāk, tad ir kaut kas jāmaina.
Es nepiekrītu, ka mūsdienu bērni ir slikti un briesmīgi. Bērni joprojām ir labāki par pieaugušajiem. Bērni vienmēr ir atvērtāki par pieaugušajiem, sirsnīgāki.
Kas ir tas, kas bērnos ir mainījies?
Ja kādreiz bērni automātiski pakļāvās sistēmai un domāja, ka
galvenie ir noteikumi un visa darīšana pēc instrukcijas, tad tagad
bērni tā nedomā. Viņu brīvība, iespēja pieņemt lēmumus pašiem ir
ļoti, ļoti svarīga. Viņiem ir lielāka iekšējās brīvības pakāpe. Ar
mums skolotāji varēja strādāt ar primitīvākajām metodēm, brīvo
cilvēku grūti piespiest darīt kaut ko, viņš ir jāpārliecina. Tas
prasa augstāku pedagoģiskās meistarības pakāpi. Turklāt šī apziņa
jau arī nerodas bērnos no nekurienes. Uzskati par bērnu audzināšanu
ir mainījušies, līdz ar to tas nāk no ģimenēm. Mēs ar bērniem
nerunājam par partijas uzdevumiem, bet par īstām
vērtībām.
Es nepiekrītu, ka mūsdienu bērni ir slikti un briesmīgi. Bērni
joprojām ir labāki par pieaugušajiem. Bērni vienmēr ir atvērtāki
par pieaugušajiem, sirsnīgāki. Kad mēs bijām bērni, mums taču arī
bija nebeidzama enerģija. Mazs bērns joprojām var skraidīt visu
dienu un smaidīt visu dienu. Un tad mēs to kaut kur pazaudējam. Ir
tik svarīgi bērnus audzināt un mācīt tā, lai smaidi nekur
nepazustu.
Kādreiz cieņa no bērnu puses skolotājam pienācās pēc definīcijas.
Taču tagad tā nav. Jo bērni ir iemācīti analizēt visu, ko viņi
redz. Līdz ar to skolotājam bērna cieņa ir jānopelna. Loģiski, ka
tādos apstākļos strādāt grūtāk. Tas ir izaicinājums.
Domājot par bērnu mācību motivāciju, ir svarīgi, lai skolās būtu zinoši karjeras konsultanti.
Bet tas noteikti nav vienīgais
izaicinājums.
Kā vienu no lielākajiem izaicinājumiem noteikti jāmin mācību
motivācijas veidošana. Ar bērnu motivēšanu jāstrādā nemitīgi.
Jaunajā kompetenču pieejā pareiza ir galvenā ideja – mums nav jādod
faktu kopums, mums jāiemāca analizēt, secināt un pieņemt lēmumus.
Kad bērni to mācēs, viņi varēs ne tikai mācīties matemātiku, bet
arī izvēlēties ceļu dzīvē. Tas nekādi neizslēdz to, ka bērniem tiks
sniegtas arī zināšanas. Bērni dažkārt jautā, kāpēc jāmācās viena
vai otra lieta. Pirmā analoģija – ja tu gribi uzvarēt kādā sporta
spēlē, tev ir jāzina spēles noteikumi. Ja gribi, ko sasniegt ir
jāzina pamati.
Domājot par bērnu mācību motivāciju, ir svarīgi, lai skolās būtu
zinoši karjeras konsultanti. Mēs šogad pieņēmām darbā šādu
speciālistu uz pilnu slodzi. Karjeras speciālists ir ļoti svarīgs,
jo, analizējot, kur iet mācīties mūsu bērni, runājot ar viņiem un
arī ar vecākiem, dažkārt var redzēt, ka bērns nepazinās savās
spējas, neapzinās, ka izvēlētā profesija viņam neder. Un jāatzīst,
mūsdienās tas tiešām nav viegli. Šodienas bērns tikai pēc astoņiem
gadiem iesaistīsies darba tirgū, bet mēs taču pat nezinām, kādas
profesijas tad būs pieprasītas. Viņam izvēle šodien ir krietni
sarežģītāka, nekā tā bija man, kad pastāvēja standarta izvēles –
ārsts, skolotājs, inženieris un vēl dažas izvēles. Bet tagad
pasaulē viss tik strauji mainās. Un es saprotu, cik sarežģīti
izglītības sistēmai nākamajam posmam sagatavot profesionāļus un
pielāgoties visam jaunajam. Pielāgoties pieprasījumam, kas vēl
tikai būs.