Atkal maza bērna vecāki Anda Čakša un Ivo Tērauds: "Mērķtiecīgi ieplānojam laiku arī sev"

Saruna par vecāku izaicinājumiem ar jaunajiem vecākiem Ivo Tēraudu un Andu Čakšu.

Anda Čakša ir politiķe – kad piedzima viņas trešais bērns, ieņēma veselības ministres amatu. Ivo Tērauds ir ārsts – otolaringologs. Anda Čakša un Ivo Tērauds ir jaunie vecāki, kam jau pāri 40 gadu slieksnim un kuru šā brīža jaunākais acuraugs ir pusotru gadu vecā meita Anna. Taču Andas un Ivo pieredze vecāku lomā ir bagātīga – Andai no iepriekšējās laulības ir dēli Eduards, kuram jau 24 gadi, un Andrejs, kurš ir 12 gadu vecs. Savukārt Ivo ir tēvs arī 26 gadus vecajai Elizabetei un 14 gadu vecajai Nikolai. 

Kad viesojamies pie intervijas galvenajiem varoņiem, viņu dārzs ir saules pieliets. Intervijas laikā raisās izjūta, ka tāda ir arī viņu ģimenes dzīve. Viņi daudz smejas, Ivo joko un brīžiem paķer sievu “uz zoba” – sak’, ko tu mani baksti, es gribu izstāstīt. Un, sarunai beidzoties, Ivo smīkņā, ka nu būšot jāklausās, cik daudz nepareiza sarunājis. 
Kad Ivo nav klāt, Anda dārzā rāda uz lepni saaugušajām rozēm un podos koši ziedošajām pelargonijām – tas esot Ivo veikums. Arī pavārs viņš esot lielisks. Vēlāk Ivo smiedamies teiks, ka ministres vīrs nemaz nevar cerēt, ka sieva gaidīs mājās ar vakariņām. 

Tā kā jūs abi esat strādājoši cilvēki un maza bērna vecāki, man jājautā: vai šobrīd nejūtaties noguruši? 
Anda: Jūtamies.
Ivo: Protams!

Kas ir tas, kas visvairāk nogurdina? 
Ivo: Mani nogurdina tas, ka jāstrādā vairākās vietās.
Anda: Droši vien tas, ka man nav brīva laika sev. Es visātrāk atgūstos, kad dabūju vismaz pusdienu tikai sev, un pēc tam atkal varu sevi veltīt visiem pārējiem. Piemēram, man ir ļoti labi, ja Ivo mani palaiž uz pilsētu.
Ivo: Uz “Rimi” (smejas).
Anda: Jā, reizēm kaut vai uz to. 
Ivo: Brauciens uz “Rimi” mums sanāk gandrīz kā neliela ekskursija – no Inčukalna uz Siguldu. 
Anda: Vai iedod laiku palasīt grāmatu, kas maza bērna mammai ir ekskluzīvs prieks. Vai arī ir iespēja vienai pašai iziet pastaigā ar suni. Ja es eju ar suni, Annu un vēl Annas “transportlīdzekli”, ir pietiekami sarežģīti menedžēt, sekot līdzi, ieklausīties, ko vēlas Anna, – visu laiku esmu zināmā stresā. Vai aiziet uz koncertu, izstādi. Pirms dažām nedēļām ar vīru bijām Venēcijā, bija tāda sajūta, ka esmu nometusi desmit gadus – baudu mākslu, ejam uz kafejnīcām, naktīs guļu! Maza bērna vecāki reizēm atpūšas, arī aizejot uz darbu, jo pārslēdzas rūpju veids.

 

23 FOTO

Anda, Ivo un Anna

+ 19

Skatīt visus

Tieši gribēju jautāt, cik laika jums sanāk pabūt divatā – speciālisti parasti uz šo norāda, ka vecāki grēko ar savu attiecību atstāšanu novārtā.
Anda: Mēs vairs neesam jaunie vecāki, gados tik jauni cilvēki, un laikam tāpēc pie šā jautājuma piedomājām jau no paša sākuma. Pirmajos bērna dzīves mēnešos, protams, tam tiešām īsti nav laika, bet vēlāk regulāri vajag atrast kaut vakaru, lai aizietu divatā uz restorānu, teātri vai koncertu. Omas ir palaidušas brīvsolī pat uz nedēļas nogali. Sen gan neesam bijuši kino. Taču mērķtiecīgi ieplānojam laiku sev, savstarpējais laiks ir ļoti svarīgs. Arī gada sākumā bijām ceļojumā, ļoti vajadzēja atpūtu. Omas uzrotīja piedurknes un uz desmit dienām palika ar bērniem. 
Ivo: Ikdienā mēs kopā esam tikai četri, attiecīgi pieskatīšanā palika divi bērni. 
Anda: Tā piedurkņu uzrotīšana pietiekami daudz ir tieši ar mazo.

Saprotu, ka jums ir tādas zelta omas. Šodien ne jau visas omas var un grib palikt ar mazbērniem.
Ivo: Šajā ziņā mums viena ir zelta oma, otra – mana mamma – ir jau salīdzinoši lielā vecumā, lai paliktu ar Annu. Liels palīgs mums ir arī lielie bērni, īpaši Eduards. 
Anda: Es ar pārsteigumu un lepnumu varu skatīties, ar kādu atbildību un rūpību Eduards Annai seko līdzi – reizēm, man šķiet, ar pārspīlētu rūpību; reizēm pat man ko aizrāda (smejas). Eduards mazajai māsai daudz arī māca – tādas lietas, ko es neiemācītu. Brāļi atstāj lielu nospiedumu.

Kolosāli, ka jūs dēliem uzticaties. 
Anda: Tas laikam ir grūtākais un svarīgākais – uzticēties. Eduardam gan ir jau 24 gadi, un es, starp citu, viņa vecumā jau biju trīsgadnieka mamma.
Ivo: Bet tas nenozīmē, ka tev tāpēc bija lielākas smadzenes (abi smejas).
Anda: Un svarīgi ir uzticēties arī tētim, arī viņš lieliski tiek galā ar Annu. Mammām nevajag ieslēgt “tikai es varu”. Šobrīd es tētim ļoti ļauju palīdzēt. 
Ivo: Tev jau liekas, ka es to daru par maz (mīļi pasmīn). 
Anda: Viņiem ir savs ik vakara rituāls. Kad Annai autiņbiksēs ir lielās darīšanas, tad viņa sauc: “Ivo!” Jo pateikt “tētis” ir grūtāk. Anna zina, ka tētis viņai mazgā dupsi, liek vannā, viņiem ir savs gulētiešanas rituāls. Tās ir viņu lietas. Man vairāk ir rīta posms, tētim – vakara.

Ivo: Jūs jau zināt, ka vīrieši nobriest lēnāk. Daži pat stipri vēlāk. Tā atšķirība ir milzīga – vai bērns ir šajā vecumā vai 23 gados, kādā man piedzima pirmā meita Elizabete. Toreiz biju absolūts muļķis, nu absolūts! Pats biju vēl pusbērns.
Atceros šādu gadījumu. Nupat ar pirmo bērnu bijām palaisti mājās no dzemdību nama. Meita sāk raudāt. Nu raud ļoti! Mēs – abi topošie ārsti – skatāmies un nesaprotam. Ņēmām bērnu un braucām uz slimnīcu. Mūs sagaidīja daktere gados. Viņa paņēma mūsu meitu rokās. Lēnām šūpoja un teica: mazi bērni ēd. Mazi bērni čurā. Mazi bērni guļ. Mazi bērni arī raud. Ņemiet nu, vecāki, savu bērniņu un brauciet mājās. 
Kad pats jau biju ārsts un ar minēto dakteri bijām kolēģi, es viņai šo epizodi atgādināju (sirsnīgi smejas). 

Tā atšķirība ir milzīga – vai bērns ir šajā vecumā vai 23 gados, kādā man piedzima pirmā meita Elizabete. Toreiz biju absolūts muļķis, nu absolūts!

Tajā laikā 23 gadi bija normāls vecums bērnu radīšanai, tagad pamazām par normu kļūst arī bērns 40 gadu vecumā. 
Ivo: Tāpēc tagad Annas audzināšana arī citādāka nekā bija ar pirmajiem bērniem. Galvenā atšķirība ir tā, ka tu bērnam ļauj augt, pats tikai piedalies, nevis audzini ar dažādiem aizliegumiem, uzdevumiem vai ko tādu. Jā, es nemāku ar Annu tā rotaļāties, kā Anda prot. Nu tā īsti – uzreiz mesties smilšu kastē, man tas vēl nesanāk. Taču ir tāda drošības sajūta.
Anda: Ka tu bērnam neko nevari nodarīt. 
Ivo: Jā, ar pirmajiem šķita, ka zīdainim varu ko nodarīt, baidījos par katru sīkumu. 
Anda: Par katru nieku skrējām uz slimnīcu.
Ivo: Ja tu kā vecāks bērna augšanu “pavirzi” vēlamā virzienā, tad bērna attīstība noteikti ir daudz labāka, nekā bija tiem, kas auga postpadomju bērnudārzā, piemēram, 1992. gadā. 
Anda: Labs piemērs tam ir kāpnes. Mums mājās ir kāpnes. Atceros, kā vecākajiem bērniem neļāvu kāpt. Arī Annai sākumā kāpnēm priekšā bija nolikts aizsargs. Bet, kad mazā paaugās, noņēmām un sēdējām ilgstoši blakus, jo bērnu kāpnes interesē. Sēdējām blakus, ļāvām darboties, ierādījām, kā kāpt ir drošāk. Saprotam, lai bērns ko apgūtu, viņam viena lieta ir jāatkārto vairākas reizes. Tāpēc šobrīd Annai kāpnes vairs nav problēma, viņa pa tām ir iemācījusies stabili pārvietoties. Mums mājās meitai ir maz “nē”, ko nedrīkst. Un šie paši “nē” pārsvarā ir saistīti ar drošības jautājumiem. Ja viņu interesē pasmaržot puķes, kādēļ lai viņa neiekāptu puķu dobē? Tad nu viņa iekāpj, izsmaržo visu un nāk pie manis, pēc samtenēm smaržojoša. Sākumā domāju, ka suns tās puķes izguļ, bet izrādās – Anna. 
Ivo: Tagad, savos gandrīz 50 gados, ir interesanti vērot un atskatīties uz savu bērnību, saprast savu vecāku kļūdas. Es grīdu joprojām nemāku izmazgāt! Bērnībā mamma man iedeva lupatu, es kaut ko sāku darīt, un pēc divām minūtēm mamma lupatu ņēma nost – “dod, es pati” vai “tu nemāki!”. Tā vietā, lai ļautu man izcūkāties un tad kādā brīdī klusi pārmazgātu. Tā bija ar daudzām lietām. Šādi it kā sīkumi nāk līdzi visu dzīvi, pat joprojām. Psiholoģiskas un citas lietas. Ja izdotos vismaz šīs kļūdas, ko pieļāva mani vecāki, nepieļaut tagad, tad jau bērnam būtu labi.

Regulāri vajag atrast kaut vakaru, lai aizietu divatā uz restorānu, teātri vai koncertu. Omas mūs ir palaidušas brīvsolī pat uz nedēļas nogali. Mērķtiecīgi ieplānojam laiku sev, savstarpējais laiks ir ļoti svarīgs. 

Visu bērnam gan nevajag ļaut darīt. Citreiz pie manis kā pie ārsta atnāk ģimene, un redzu, ka trīsgadniekam vecāki ir totāli zem viņa tupeles! Tā ir pārprastā demokrātija. Parunājot ar vecākiem, redzu, ka viņi to pat saprot, tomēr acīmredzot ir kāds mirklis, kad ir grūti tikt atpakaļ normālās sliedēs. Robežām ir jābūt. Kad mēs augām, tad savukārt robežas bija pārspīlētas. Vidusmēra ģimenē bērni auga diezgan šaurās sliedēs – vecāki bija darbā, un dzīves izglītība, ja to tā var saukt, bija ļoti šaura. Ģimenei bez šaubām ir liela nozīme.
Anda: Videi, ģimenei un vecākiem bērna dzīvē patiesi ir ļoti liela nozīme. Interesanti skatīties, kā meita mūs vēro. Aizbraucam ciemos pie omas, pēc tam Anna divas dienas attēlo omas grimasi.
Ivo: Latviešiem vēl nav izdzīvotas un joprojām nāk līdzi tādas lietas kā tumsonība, aizspriedumi, māņticība, dogmatisms. To ļoti redzu savā ārsta kabinetā. Tāpēc latviešiem ir viegli visādus mēslus pārdot, viņi ir tādi lētticīgāki. Piemēram, mārketinga triki vecākiem ir iestāstījuši, ka bērniem degunu vajag skalot ar jūras ūdeni. Pirmkārt, jūra tam ūdenim klāt nav stāvējusi. Otrkārt, deguna skalošana ar ūdeni ir mazuļa mocīšana. Protams, ja degunā ir liela tūska, var iepilināt deguna pilienus, taču redzu, ka iesnu atsūkšana un skalošana ar tā dēvēto jūras ūdeni ir kļuvusi gandrīz vai par ikdienas rituālu!

Izklausās, ka jūs lasāt izglītojošu informāciju par bērnu audzināšanu, nevis guļat uz lauriem – mums katram jau ir divi lieli bērni un mēs zinām, kā izaudzināt trešo. 
Anda: Jāteic, ka lasu diezgan daudz. Esmu beigusi pediatrijas fakultāti, mācījusies par bērniem. Taču arī medicīnā mainās uzskati, piemēram, agrāk zīdaini baroja pēc noteiktu stundu skaita, tagad – pēc pieprasījuma. Annai bija piena nepanesība, mēģināju tam pieiet mierīgi. Meita kritās svarā.  Tāpēc Anna ar krūti nav ilgi barota. Jālasa literatūra, jāizprot, kāpēc tā notiek, nevis mammai jākrīt izmisumā. Sevi ir jāizglīto, kā vislabāk bērna attīstībai, kā ar viņu dzīvoties, kādas rotaļlietas izvēlēties. Mums dienas kārtībā ir podiņmācība. 
Ivo: Anda par saviem puikām smējās – pirmais audzis kā pediatra bērns, otrais kā psihoterapeita bērns, un trešais ir ministra bērns. 
Anna: Neraugoties uz to, ka tobrīd, kad tuvojās dzemdību laiks, un pēc Annas piedzimšanas darba lietās man bija liela stresa situācija, Anna ir ļoti mierīgs bērns, naktīs gulēja. Lai mamma varētu strādāt.
 

Jo bērni ir ļoti saprotoši.
Anda: Jā! Es tiešām to redzu. 
Ivo: Katrā ziņā sievu ministri nevienam nenovēlu. Reāli nenovēlu. Laika ziņā – grūti sadalīties starp darbu un ģimeni.
Anda: Kaut kas vienmēr no tā cieš, līdzsvaru ir ļoti sarežģīti noturēt. 
Ivo: Otram cilvēkam katrā gadījumā jābūt ļoti saprotošam. Ministres vīrs nevar cerēt piedzīvot – alus, vakariņas un televizors. Padomju sievietes pienākums taču bija sarūpēt vīram siltas vakariņas. (Smejas.)
Anda: Ivo pats gatavo, ar šo mums nav problēmu. Kopumā domāju, ir ļoti svarīgi, ka vecākiem ir iespēja izlasīt kvalitatīvu informāciju. Arī mana kolēģe pediatre stāstīja, kā cīnījusies ar pusaudžiem un tad uzzinājusi, ka ar pusaudžiem jādara tā – nevis jācīnās uzreiz ar visām viņu problēmām, bet vispirms jāatrisina viena, tad nākamā un tā uz priekšu. Vecākiem bieži vien gribas visu uzreiz, un uzreiz viss izgāžas. Ir lietas, kas nav jādomā no jauna, bet jāizlasa. Arī es, kad vajadzīgs, vispirms izlasu, tad nobriestu sevī un daru. Un varam iet uz priekšu.

Audzinot savus bērnus, ir vērts aizdomāties, vai mūsu bērni, kad būs pieauguši, ar mums gribēs pavadīt laiku. Vai gribēs ar mums uzturēt attiecības?

Ivo: Jā, un sievai es uzticos. Bet viņa grib, lai arī es visu izlasu. (Abi smejas.) 
Anda: Nuja, tad tev vieglāk saprast. 
Ivo: Ar izlasīšanu vien tomēr nepietiek. Svarīgi ir, cik tu esi klātesošs. Tad bieži vien jūti, ko vajag vai nevajag. Ja viss, kur iesaisties, ir kopīga “multenes” skatīšanās, tad arī nezini, ko un kurā situācijā darīt. Ar pirmajiem bēriem šis man bija ļoti grūti, manī bija liels puišelisms. It kā esi tēvs, bet būtībā tikai uz papīra. Nemācēju būt klāt. 
Anda: Reizēm tēvi domā, ka visa būšana ar bērnu aprobežojas ar mantu pirkšanu.
Ivo: Jā, visi ģimenē šajā ziņā smejas par mani – ka pērku Annai drēbītes. Tā ir mana lieta. Gan jau ar to kompensēju kaut ko, kur neesmu bijis klāt lielajiem bērniem.

Ā, jūs esat tētis, kurš meitai pērk drēbītes? Citi tēti izpaužas, pērkot arvien lielākas mantas.
Ivo: Jā, man patīk pirkt Annai drēbītes!
Anda: Mums Annai mantām ir ierobežojums. Pērkam attīstošās spēles. Vienā reizē sapērkam vairākas, bet dodam pa kārtai – kad ar vienu jau esam iespēlējušies, ņemam nākamo. 
Ivo: Annai tagad ir labvēlīgs vecums, kad viņai vajag dārza dakšu, ķerru, lejkannu, nevis īpašas rotaļlietas. 
Anda: Mums nav mazās ķerriņas, un šī ir problēma. Pastaigājoties nevaram paiet garām vienai kaimiņmājai, kurā ir tāda ķerra – mājai nav žoga, un, kolīdz Anna to rotaļu ķerru ierauga, tā skrien pie tās. Visi instrumenti, kas Annas rokai ir derīgi, dārzā tiek izmantoti. Suņa lielo ķemmi, piemēram, viņa izmanto par grābeklīti vai slotu. 
Ivo: Annu sūtīsim uz “rimčiku” par iefasētāju (smejas). Viņa šobrīd pārpako un iefasē visu! Īsta fasētāja. 
Anda: Bērnam patiesi nav vajadzīgs daudz un dārgas rotaļlietas. Anna tik ļoti ilgi virtuvē var darboties ar dažāda izmēra bļodiņām!
Ivo: Cik laba ir filma “Lielais”, kur Toms Henks ir galvenajā lomā. Filmā ir aina – pieaugušie sēž ap galdu rotaļlietu fabrikā un ir izgudrojuši kārtējo it kā unikālo rotaļlietu. Tikai bērns ar savu skatījumu nesaprot, kur to tagad likt. Man šķiet, ka mūsdienās ar šādām rotaļlietām ir pilni bērnu preču veikalu plaukti. 

Kā jūsu vecākie bērni reaģēja uz to, ka būs māsiņa?
Anda: Es nezinu, vai viņi ūsās smīnēja. Varu izstāstīt vecākā dēla stāstu. Kad izstāstīju, ka būs bērniņš, viņš atbildēja: “Nu, re! Arī es varēšu palielīties.” Tobrīd viņa kursabiedram bija piedzimusi maza māsiņa, bija ieķiķinājuši par to. Kad dzima vidējais brālis, tad Eduardam bija 12 gadu, man šķita, ka viņš pārdzīvoja, bija saskumis. Likās, ka viņam ir sajūta: nu tiks izjaukts ģimenes komplekts. Šoreiz ir citādi. Eduards ir tas, kurš Annu daudz pieskata, bet Andrejs – lai arī viņam ar Annu ir 12 gadu starpība – ir lielais rotaļu draugs. 

Ivo: Kad lidojām uz Maurīciju, lidmašīnā bija daudz franču ģimeņu – ceļojumā devās vairākas paaudzes kopā. Piemēram, jaunā ģimene ar bērniem un vecvecākiem. Skatījos un domāju: kā viņi to māk? 
Anda: Tas priecēja – ka paaudzes māk ceļot kopā. Latvijā, šķiet, tas nestrādā.
Ivo: Lai piedod visas omas, bet es priecājos, ka pieņēma likumu un bērnu bez vecāka ziņas pie ārsta atvest vairs nav iespējams. Bieži vien vecāki stāv aiz durvīm un oma ar bērnu klēpī stāsta, kas nu noticis. Oma jauno ģimeni ved saitē.

Varbūt šī ir atbilde, kāpēc lidmašīnās tik reti ir redzamas latviešu ģimenes paplašinātā sastāvā. Jaunā paaudze ir sapratusi, ka negrib, lai omas vada viņu dzīvi.
Anda: Ja jaunā ģimene to šādi ir spējusi nodefinēt, tad ir lieliski. Varbūt, kad paies zināms laiks, arī mēs ar paaudzēm sadzīvosim tā, kā franči. 
Ar katru no bērniem es mēģinu laiku pavadīt divatā. Ar Andreju bijām Berlīnē, un tieši trāpījāmies uz praidu. Tas, kas mani pārsteidza: atbalstīt devās arī tradicionālās ģimenes – krāsaini saģērbušies vecāki, bērni un pat vecvecāki. Tas mani tiešām pārsteidza. Mēģināju iztēloties šādu situāciju savu paziņu vidū – man bija grūti iedomāties, kas šādi varētu rīkoties. Tas ir sabiedrības atbalsts dažādiem cilvēkiem un nav nekas nosodāms. Tas man lika aizdomāties, cik mums vēl tāls ceļš ejams līdz tādai pieaugušai sabiedrībai kopumā.
Audzinot savus bērnus, ir vērts aizdomāties, vai mūsu bērni, kad būs pieauguši, ar mums gribēs pavadīt laiku. Vai gribēs ar mums uzturēt attiecības? Nevis vienkārši atbraukt paēst kartupeļu pankūkas, bet darīt kaut ko kopā, ceļot kopā. Un tieši šobrīd, kamēr bērni mazi, mēs ieliekam šo vēlēšanos vai nevēlēšanos. 
Tāpat sev var uzdot jautājumu: vai es gribētu būt sev mamma? Vai es gribētu ar sevi draudzēties? Vai es pie sevis brauktu ciemos? Šādi jautājumi pašam sev ļoti palīdz. Caur šādu prizmu mēs varētu kļūt daudz labāki.

Kāpēc jums bija svarīgi apprecēties? 
Anda: Lai Anna piedzimtu ģimenē. Oficiālā ģimenē.
Ivo: Likumīgā.
Anda: No vienas puses, ir grūti atbildēt. Tā varbūt ir tāda mūsu kopīga iedoma – ka tas ir stāsts par atbildību. Atbildība pret bērnu. Ka viņš ienāk pasaulē un robežas ir skaidri ievilktas. Tas nav kaut kas tāds imaginārs. 
Ivo: Kā jūs teicāt. Im... im..? (Smejas.)
Anda: Iedomātas attiecības, bet ļoti skaidras. Strikti novilktas robežas, kurā laukumā tad mēs spēlējam šo spēli “ģimene”. 
Ivo: Šādi tu parādi, ka oficiāli uzņemies atbildību. Arī mēs sākumā nedomājām par precēšanos – ne velti apprecējāmies divas nedēļas pirms dzemdībām.
Anda: Tad radās iekšēja pārliecība, ka rāmis ir jāiezīmē. Tā ir laba sajūta. Bērnam augt bez rāmja – tas ir kā istaba bez sienām. Kad ir tas nesaprotamais caurvējš. 
Ivo: Sākumā domājām tikai sarakstīties, bet bija arī ballīte.
Anda: Ballīte bija tāpēc, ka Ivo teica: “Nē, tad vajag tā, lai pašiem prieks!”
Ivo: Tev jau pašai arī beigās gribējās to kleitu uzvilkt (smaida).
Anda: Gribējās jau gribējās! Ja iepriekš mēs par kāzām koķetējām – vajag vai nevajag –, tad tagad es priecājos, ka šādu lēmumu pieņēmām. Tiesa, apprecējāmies bez gredzeniem.

Jums tā arī nav gredzenu? 
Ivo: Man nav, viņai ir.
Anda: Ivo ir ķirurgs, un gredzens visu laiku jāņem nost. Es savukārt tiku pie tāda greznāka gredzena, ko nenēsāju ikdienā. Pēc laika man sagribējās arī klasiskāku, bet to es vēl gaidu.

Vīri vienmēr laipni aicināti sievām dāvināt gredzenus!
Anda: Tieši tā! 
Ivo: Laulība arī vecākiem vienam pret otru uzliek pienākumus. Ne jau emocionālus. Mēs tomēr dzīvojam lietu pasaulē. 
Anda: Pienākumus zemapziņā. 
Ivo: Vieglāk ir neprecēties un paziņot, ka šodien tas ir cool. 
Anda: Tas izveido to neredzamo ligzdu, kur šobrīd augt Annai un visiem pārējiem bērniem. 

Latvijas vecāku organizācija Mammamuntetiem.lv izdevusi jaunu izglītojošu žurnālu "Mammām un Tētiem. Bērnudārznieks". Tā mērķis uzlabot vecāku zināšanas par bērna vecumposma īpatnībām no 1,5 līdz 6 gadu vecumam, bērnu audzināšanu un disciplinēšanu bez vardarbīgām metodēm un emocionālo audzināšanu, bērnam piemērotu uzturu un sporta aktivitātēm, kā arī veicināt bērnu traumu samazināšanos.

lejuplādēt PDF formātā

atvērt lasīšanai online

Tā atšķirība ir milzīga – vai bērns ir šajā vecumā vai 23 gados, kādā man piedzima pirmā meita Elizabete. Toreiz biju absolūts muļķis, nu absolūts!