Kā bērnam mācīt patriotismu? Stāsta pieciem bērniem bagātā Kalniņu ģimene

Kā šādam kuplam un vecumos tik dažādam bērnu pulciņam sirdī ielikt mīlestību pret savu zemi un cieņu pret tās paražām? Marts smaidot retoriski jautā: “Vai viņiem ir varianti?” 
 

Nekas nav obligāts

Kristīne šo Marta trāpīgo piezīmi paskaidro: “Bērni no vecākiem ņem vislielāko piemēru. Man bija vecāki un vecvecāki, kas bija mans piemērs, kā dzīvot, kā rīkoties. Jau no mazām dienām es sāku dziedāt folkloras grupā, ko vadīja mana mamma. Visi svētki tika svinēti ar dziesmām. Protams, es šobrīd vēl taustos, kā īsti audzināt bērnus. Mana vēlēšanās ir, lai šī latvietības izjūta bērnos ienāk tā, kā tā savulaik ienāca manī – organiski un nepiespiesti. Mans uzdevums ir neuzspiest un vērot bērnus, un dot iespēju bērniem ieraudzīt šīs vērtības,” pārliecināta ir mūziķe.
Kristīne ar Martu piezīmē, ka viņuprāt, Latvijā arī bērnu dārzi un skolas lieliski māca latvisko, tomēr – visa pamatā esot ģimenes vērtības.

Mana vēlēšanās ir, lai šī latvietības izjūta bērnos ienāk tā, kā tā savulaik ienāca manī – organiski un nepiespiesti. Mans uzdevums ir neuzspiest un vērot bērnus, un dot iespēju bērniem ieraudzīt šīs vērtības.

Kristīne ķirbis, Marts – skelets?

Jautāti, kā viņi kā vecāki uztver bērnu vēlmi svinēt dažādus no Rietumiem pārņemtus svētkus, pāris saskatās un nosmaida - sak’, esam saskārušies arī ar šādu jautājumu. Kristīne stāsta: “Mūsu sabiedrība ļoti viegli pārņem citas tradīcijas, jo paši esam kaut kādā brīdī palaiduši garām iespēju izkopt savējās. Piemēram, Helovīnus ir ļoti ērti svinēt – lielveikalā var nopirkt kostīmu, mutē mums tiek ielikts sauklis – nav īpaši jāpiepūlas un jādomā, tikai jāstaigā apkārt un jāprasa konfektes. Bet arī latviešiem ir ķekatu laiks – iespēja saģērbties par lāci vai par nāvi, iet ķekatās ar dziesmām un rotaļām. Kādā brīdī vecāki ir piemirsuši šo tradīciju nodot saviem bērniem. Varbūt nebija uzņēmības – gatavoties, skaidrot? Pieļauju, ka daudzi vecāki šodien ir ļoti noguruši, lai domātu par šādiem jautājumiem.” 
Kristīne atceras, kā pati skolas laikā ar draugiem pa dzimto pilsētu gājuši ķekatās. “Tagad, kad meita ierosina man saģērbties par ķirbi, bet Martam par skeletu, man jādomā – kāpēc tieši ķirbis? Nepamet sajūta, ka cilvēki kaut ko dara, īsti nezinot, kāpēc. Vajag ar jēgu!” spriež mūziķe.
 

14 FOTO

Kalniņu ģimene

+ 10

Skatīt visus

Ar tautastērpu un izlaistiem matiem

Tomēr ģimenei paši svarīgākie svētki ir vasaras saulgrieži. “21. jūnijs parasti tiek rezervēts plašākām ģimenes svinībām. Tad mēs ar Kristīni neplānojam nekādus citus pasākumus, atsakām koncertus un veltām šo dienu un nakti saulgriežu sagaidīšanai. Tad mēs uzstājamies paši sev,” stāsta Marts. 
Jautāta par paražām, kas jāievēro saulgriežu svinēšanā, Kristīne norāda: “Nekas mums nav obligāts. Protams, mēs sienam sieru, pinam vainagus, dziedam un gatavojam uguns vietu, puiši taisa plostu, meitas lasa Jāņu zāles, bet nekas nav strikti noteikts, kā tam ir jānotiek. Piemēram, meita reiz negribēja pīt matus – bet tradīcija paredz, ka pie tautastērpa jaunām meitām ir jānēsā divas bizes! Tomēr es neskatos uz to tik strikti. Mums galvenais ir gatavošanās un kopā būšana.”

Slavas dziesma mazmājiņai

Reiz pirms kādiem Saulgriežiem puiši pat esot apņēmušies svinību vietā uzbūvēt mazmājiņu un pat šo ikdienišķo darbu var apvīt ar īpašu sajūtu. “Neviens viņiem nelika neko būvēt – paši izdomāja un sāka. Kopīga darbošanās beidzās ar grandiozu mazmājiņas atklāšanu, visiem dziedot “Sūda dziesmu”. Neko tādu nevar ieplānot un piespiest kādam piedalīties, taču mūsu mazajam dēlam tas tik ļoti patika, ka vēl ilgu laiku viņš telefonā skatījies šo video. Galvenais ir sajūtas – ja mums kādu gadu negribas gatavot uguns plostu, to nedarām,” stāsta Kristīne.
 

18. novembrī – kopā ar domubiedriem

Katrs novembra sākums Kalniņu pārim paiet vairāk organizatoriskajā plānā – jāgatavojas “Raxtu Raxtu” lielajam koncertam. Šajos koncertos viņai ir sajūta, ka ir kopā ar tautu, ar tiem Latvijas iedzīvotājiem, kas domā līdzīgi, kam ir tās pašas vērtības.