Tētis jaunībā un brieduma gados. Pieredzē dalās Jānis Šipkēvics seniors, politiķis Māris Kučinskis un biologs Juris Šteinbergs

Rakstu sēriju par tētu un bērna attiecību stiprināšanu atbalsta Valsts reģionālā attīstības aģentūra. 

MĀCOS TĒVU UNIVERSITĀTĒ

Jānis Šipkēvics (60 gadu), trīs bērnu tēvs, “Radio SWH” valdes priekšsēdētājs
Dēls Jānis (36), meita Tīna (19) un dēls Olivers (4)

“Mana tēva universitāte ir mani trīs bērni. Jānim, Tīnai un Oliveram bija viens un tas pats tētis, tikai dažādos gatavības līmeņos. Divdesmit gados es biju labs, četrdesmit labāks un tagad vislabākais tēvs. Vismaz tā es saku sev.

No visiem bērniem gatavāko tēti dabūja Olivers. Tagad man ir neatsverama pieredze, iemaņas, nav “jātaisa karjera”, man pieder visvērtīgākais – laiks bērnam. Es zinu, kā rīkoties, lai noliktu bērnu gulēt, pieceltu, paēdinātu, apģērbtu bez skandāliem un nervozēšanas. Es prognozēju bērna reakciju, zinu, kas jāsaka, lai viņš uztvertu visu kā rotaļu. Laikus nolieku “spilvenus”, kur var gadīties pakrist. Tā ir lielākā izmaiņa. Nav mainījusies pamatlieta – es ļoti mīlu visus trīs savus talantīgos un brīnišķīgos bērnus.

Man padodas runāt ar viņiem kā ar sev līdzīgiem. Izdodas pacelties līdz bērnu līmenim. To, šķiet, esmu apguvis. Es labprāt lieku Oliveru gulēt, jo mēs izrunājam vīru paveiktos dienas darbus un nedarbus. Man patīk izgudrot savas pasakas, kurām viņš notic, nošausminās, pabrīnās, nosmejas un ar mierīgu sirdi liekas uz auss. Galvenais ir nemelot, bet pastāstīt neticamas lietas par visparastākajiem priekšmetiem tā, ka tas šķiet ticami un reāli. Olivers tad ar aizturētu elpu klausās un bieži ilustrē manus stāstus ar pantomīmas paņēmieniem.

Bērnu vajag uztvert kā dāvanu, priekšrocību, nevis kavēkli, traucēkli karjerai, dzīvei, attiecībām. Bet to var saprast tikai ar gadiem.

Es cenšos vest bērnus uz sporta sacensībām. Gan skatīties, gan piedalīties. Man svarīgi radīt viņos sacensības momentu it visā. Mēs katru rītu ar Oliveru mačojamies, kurš ātrāk izpucēs zobus, apģērbsies un būs gatavs doties uz dārziņu. Un es gandrīz vienmēr zaudēju... Vēl mūs vieno humora izjūta. Starp mums valda īpaša komunikācija, kas parasti ir aforismi, joki, vārda spēles, absurdi, kalambūri. Mums patīk radoši žonglēt ar visu, par ko runājam. Un Olivers arī jau līdzvērtīgi pieslēdzas ar saviem pigoriem!

Pirms 35 gadiem nebija notikusi autiņbiksīšu revolūcija. Mūsu mazā vannasistaba bija Jānīša lupatiņu un rāpulīšu piebāzta. Ziemā gatavošanās iziet pastaigāties un apjausma, ka mazais ir saslapinājies un apmierināts, visbiežāk vecākiem radīja lielas problēmas.
Jānis ar zēnu kori no mazotnes bija pieradis koncertēt pa pasauli. Reiz viņš atveda no Amerikas Nintendo spēli. No tā brīža mēs abi sacentāmies, kurš pirmais spēlēs. Tagad Olivers planšetē atrod visu piecās sekundēs, un mans uzdevums ir laikus pārtraukt “kontaktēšanos ar Visumu”. Tas nav viegli, bet, ja izdodas to veikt klusi ar piekrišanu, jūtos kā audzināšanas lielmeistars!
 

Tagad man ir neatsverama pieredze, iemaņas, nav “jātaisa karjera”, man pieder visvērtīgākais – laiks bērnam. 

Pēc augstskolas absolvēšanas biju trīs mēnešu armijas mācībās. Tā kā piedzima dēls, man iedeva divu nedēļu atvaļinājumu. Tas bija Jānīša pirmais labais darbs šajā pasaulē. Kopš tā laika jūtos viņam nedaudz parādā. Tagad cenšos viņam to atdarīt, cik un kā spēju. Tīnu un Oliveru redzēju ienākam šai pasaulē, un piedzīvoju klātienē brīnumu, ko nekas nevar aizstāt. Viņu nabassaitītes bija manās rokās. Šādos brīžos asaras acīs ir neizbēgamas...
Bērniem jājūtas līdzvērtīgiem, līdzatbildīgiem, līdzjūtīgiem. Tad komunikācija ar viņiem padodas vieglāk. Filmā par Eltonu Džonu tēvs viņam uzbļauj par mūzikas plašu aiztikšanu, vēstis nodod pavēlēs. Mani uzskati ir pretēji. “Nekomandierēt”, ļaut līdzvērtīgi sarunāties, lutināt. Tīna no manis pat skaļāku toni nav dzirdējusi, kur nu vēl fizisku sadošanu “pa mizu”! Tas izaugšanas laiks īstenībā ir tik īss, ka to vajag izbaudīt.  

Atziņa
Mani bērni ir mani avoti, kuros pasmeļu ikreiz, kad slāpst pēc svaigām domām, idejām, miera un sapratnes. Viņi ir neizsmeļami, jo paši visu laiku uzpildās. Es ar viņiem lepojos no sirds! Un varu to nekautrēties pateikt tieši acīs. Viņi man ir vērtīgākais šajā dzīvē.”

STRIKTA REŽĪMA VIETĀ SARUNAS UN ARGUMENTĒŠANA
 

Foto no personīgā albuma. Jaunākā dēliņa kristības 

Māris Kučinskis (57), četru dēlu tēvs, politiķis
Dēli Gints (31), Edgars (17), Roberts (2), Jēkabs (9 mēneši)

“Es kā tētis varu izdarīt visu to pašu, ko mamma, tomēr aizstāt viņu nevaru. Īpaši, kad bērniņš vēl ir ļoti mazs un mamma viņu baro pati, dodot arī daudz maiguma un mīļuma. Mazākajam dēlam Jēkabam tagad ir tikai deviņi mēneši, tāpēc mamma ir ļoti svarīga. Mums ir arī divus gadus vecs brālis Roberts, ar viņu es kā tētis tik ļoti labprāt sarunājos! Mazākajiem bērniem ir maza vecuma starpība, tāpēc man pašam nākas daudz iesaistīties un palīdzēt. Man patīk dēliem mācīt darīt kaut ko praktisku, kopā darboties. Ar gadiem saproti, ka bērniem ir jādod vairāk. Tagad, esot kopā ar mazākajiem dēliem, jūtu, ka gribas ar viņiem kopā pavadīt vairāk laika, kopā sportot, iesaistīties viņu dzīvē aktīvāk. Vairāk, nekā to darīju ar vecākajiem dēliem.  
Pašlaik sabiedrības attieksme pret bērnu audzināšanu ir kļuvusi saprotošāka. Pret bērniem izturas daudz cieņpilnāk – kā pret pilnvērtīgiem sabiedrības locekļiem. Pirms 30 gadiem svarīgākais bija disciplīna, kas bija gan labi, gan vienlaikus apspieda personības izaugsmes un veidošanās iespējas. Piemēram, ja ar pirmo bērnu bija strikti – ja ir temperatūra, tad divas dienas jāpavada gultā un nekādas dauzīšanās –, tad ar jaunākajiem jau mēģinu runāt, argumentēt un pārliecināt, kāpēc kaut kas ir vai nav jādara. Iespējams, tas ir tāpēc, ka mēs katrs dzīvojam savā “burbulī”, un apkārt esošie vecāki ir ar līdzīgiem uzskatiem un rīkojas līdzīgi. Varbūt citā vidē ir citādi audzināšanas principi. 
 

Tagad, esot kopā ar mazākajiem dēliem, jūtu, ka gribas ar viņiem kopā pavadīt vairāk laika, kopā sportot, iesaistīties viņu dzīvē aktīvāk. Vairāk, nekā to darīju ar vecākajiem dēliem.  

Atminos sajūtas, kad piedzima pirmie bērni, un tagad, kad piedzima jaunākie. Kopumā tas vienmēr ir prieks, un gribas skaļi smieties, bet atšķiras laikmeti un iespējas. Piedzimstot vecākajam, vīrietis dzemdībās klāt nevarēja būt. Dēlu ieraudzīju trīs vai pat četras dienas pēc viņa piedzimšanas. Toties tas bija lielāks noslēpums un brīnuma sajūta. Mazākos sagaidīju kopā ar sievu, un tas, protams, veido spēcīgu piesaisti jau kopš pirmajiem bērna dzīves mirkļiem. 

No vienas puses, būt par vecākiem tagad ir vieglāk, jo attīstījušās tehnoloģijas, ir autiņbiksītes. Ir arī ne tik pozitīvas lietas, kuras, atzīšos, audzināšanā izmantoju arī es. Tās ir viedteholoģijas, kas dažreiz ir kā aukle. Ja agrāk bērniem, kuri garlaikojās, devām grāmatas, tad tagad tomēr dažreiz tiek arī pie telefona. Īsti labi tas nav. Toties divgadniekam ļoti daudz tiek lasīts priekšā.”

Atziņas: 
• Laiks, ko pavadīsiet kopā ar bērniem, kamēr viņi vēl ir mazi, vienmēr atmaksāsies. Bērni izaug tik ātri! 
• Vienmēr esi gatavs palīdzēt sievai, jo ir labi, ja bērnu mamma ir smaidīga un atpūtusies. 
• Laiks, līdz bērns sāk iet skolā, ir pats svarīgākais. Ko šajā laikā viņā ieguldīsi, tas arī būs noteicošais dzīvē. 
 

AR DĒLIEM VĒL NEMĀCĒJU BŪT TĒTIS
 

Juris Šteinbergs (54), četru bērnu tēvs, bioloģijas zinātņu doktors

Dēli Ivars (28), Roberts Nils (20), meitas Elza (6) un Nora Vilma (2). 

“Noteikti varu teikt, ka esmu labāks tētis mazajām meitām nekā biju tētis lielajiem dēliem. Esmu kļuvis pieaudzis. Dzīves pieredzes uzkrātā bagāža liek labāk saprast, kā mazās sirsniņas jūtas. Ar vecākajiem dēliem vēl biju jauns, toreiz likās, ka visa pasaule griežas ap mani. Tagad ir labāka izpratne par to, kā jūtas citi. Tas pie manis atnāca ar gadiem. Kopumā šāda izpratne attiecībām nāk par labu. 

Esmu pasaulē labākais kāju un roku nagu griezējs, jo maziem bērniem to var izdarīt tikai ar pacietību un maigumu. To darīju arī vecākajiem bērniem un tagad – mazajām meitām. 
Piedalījos visu četru bērnu dzemdībās, un jāatzīst, ka sajūtas par satikšanās brīdi tad un tagad neatšķiras. Visi mazi zīdaiņi ir līdzīgi – slapji un glumi (smejas). Tajā brīdī vairāk domāju par mammu, jo atbalsts viņai ir visvairāk vajadzīgs. 

Esmu pasaulē labākais kāju un roku nagu griezējs, jo maziem bērniem to var izdarīt tikai ar pacietību un maigumu. 

Nevaru teikt, ka manā izpratnē ir lielas atšķirības starp audzināšanu pirms 30 gadiem, kad piedzima vecākais dēls, un bērnu audzināšanu tagad. Tiesa, ir mainījusies likumdošana. Agrāk nebija pat formulēts, kāda īsti ir tēva loma bērna dzīvē. Bet, piedzimstot meitām, varēju jau doties tētim domātā atvaļinājumā, jo to paredzēja likumdošana. Puikas vairāk audzināja pirmā sieva, es biju ar bērniem kopā mazāk. Atzīšos, ka ar dēliem es vēl īsti nemācēju būt tētis. 
Tagad mani kā tēti pārsteidz un iepriecina tas, ka spēju novērtēt un apbrīnot, cik dabiski un patiesi ir bērni. Viņi ir atvērti pasaulei, labestīgi. Viņi no dabas ir labi. Mēs, pieaugušie, ar laiku to sabojājam.
 

Agrāk nebija pat formulēts, kāda īsti ir tēta loma bērna dzīvē. Bet, piedzimstot meitām, varēju jau doties tētim domātā atvaļinājumā, jo to paredzēja likumdošana.

Man ir ļoti mīļi vecāki, kuriem es vienmēr esmu varējis stāstīt par saviem kreņķiem. Gribētu, lai man ar bērniem veidotos tādas pašas attiecības. Izskatās, ka tā arī būs.”

Atziņa: 
Tētim ir jāsaprot, ka maza bērniņa pasaulē ir divi cilvēki – mamma un tētis. Visi pārējie ir perifērija, tāpēc tētim noteikti ir jāatrod laiks un iespēja būt šā bērna pasaules daļai. Pēc tam kad bērns jau aug lielāks, jādomā, kādas viņš redz mammas un tēta attiecības. Tas būs modelis, ko viņš iemācīsies, un tā turpinās izturēties pret apkārtējiem. Bērns nedara to, ko viņam saka, bet gan to, ko rāda vecāki. Kad šo saproti, tas ļoti maina izturēšanos pret apkārtējiem, sāc piedomāt, kāds esi tu pats. 

Rakstu sēriju par tēta un bērnu attiecību stiprināšanu atbalsta Valsts reģionālās attīstības aģentūra.