Baiba Baikovska: “Ārsts klauvēja pie manas galvas – tajā nekas neesot”

Ar Baibu Baikovsku iepazināmies sanāksmē, kur dažādi eksperti pulcējās, lai strādātu pie Latvijas Nacionālās attīstības plāna nākamajam periodam. Brilles koši sarkanos rāmjos, mūsdienīgs matu griezums, pārdomāts apģērbs. Un ratiņkrēsls. 
Viņas viedoklis sanākušajiem lika ieklausīties, paraudzīties uz noteiktiem jautājumiem no cita skatu punkta. Personība, ar kuru gribas sarunāties. 
Kad vēlāk satiekamies, jo esmu uzrunājusi Baibu intervijai, viņa ierodas kopā ar savu uzticamo asistenti – suni Elfu. Iepriekš jau esmu noskaidrojusi, ka servisa suņus – suņus-pavadoņus, asistentus un signālsuņus – citi nedrīkst glaudīt, uzrunāt vai aicināt parotaļāties – lai suni nenovērstu no viņa galvenā uzdevuma, tas ir, palīdzēšanas savam saimniekam. 

VIZĪTKARTE
Baiba Baikovska
Strādā: Biedrībā “Agape Latvija”, attīstot biedrības apakšnozari “Spēju kustība”, un Rīgas Stradiņa universitātē vieslektores statusā
Aizraušanās: Garas pastaigas ar suni-asistentu Elfu, lasīšana (gribētos, lai tam ikdienā sanāk vairāk laika), gatavošana un pielāgotais fitness. 
Ziemassvētku dāvanā vēlas saņemt: Laiku – ar ģimeni, draugiem, mierā
Grāmata, ko šobrīd lasa: Ričards Rors “Mīlestības ceļš” un James Bowen “A Street cat named Bob”
Spēj saskumdināt: Nepiedošana un cilvēku nežēlība pret dzīvniekiem 
Vēlas iemācīties: Atpūsties, vēl vairāk teikt jā un nē, kad tas nepieciešams, un kādreiz nākotnē varbūt dziedāt. 

7 FOTO

Baibas Baikovskas foto albums

+ 3

Skatīt visus

Kā Tu atceries savu bērnībā? Slimību esi ieguvusi bērnībā.
Jā, slimību ieguvu pusotra gada vecumā. Kas ir labi, jo nevaru atcerēties, kā bija bez tās. Tagad ir okei, kā ir. 
Bērnību atceros dažādu. Man ir ļoti, ļoti labi vecāki. To var secināt jau pēc tā, ka viņi no manis neatteicās. Jo klasika Latvijā tajā laikā bija uzskats – jūs esat jauni, jums būs vēl normāls bērns. Mani vecāki tobrīd patiešām bija jauni. Taču mana mamma ir medmāsiņa, viņa nespēja atteikties no manis. Viņa pati uz savu iniciatīvu pret parakstu izņēma mani no slimnīcas, sakot, ka nav vajadzīgi tādi ārsti, kas vecākiem nedod cerības un piedāvā atteikties no sava bērna. Ārsti tiešām nedeva cerību. Ārsti esot klauvējuši man pie galvas un teikuši: tur iekšā taču nekā nav un arī nebūs! 

Mana mamma, stiprā sieviete, kad es biju maza, tētim teica: ej prom vai nu tagad, vai nekad. Tētis tādu domu pat nepieļāva. 

Bērnība tā arī pagāja – pierādot, ka manā galvā tomēr kaut kas ir. Es gāju parastā skolā. Toreiz mēs dzīvojām laukos, Tukuma rajonā, un izvēle bija iet vai nu parastā skolā vai internātskolā, kas no mājām bija diezgan tālu un diezgan dārgi lauku cilvēkam, tas ir, 200 lati mēnesī. Tolaik tā bija liela nauda. Tā nu gāju parastā sākumskolā – Anša Lerha – Puškaiša sākumskolā, kas tagad ir muzejs un vēlāk pamatskolu pabeidzu Zemgales vidusskolā – tajā es biju pirmais bērns ar invaliditāti. Šī skola ar gadiem ir kļuvusi arvien pieņemošāka, un tajā mācās ne viens vien bērns ar invaliditāti. Bērnība ir bijusi gan pierādīšana, gan spēlēšanās. Arī sevis apzināšanās un sevis nepieņemšana, jo jebkura atšķirība no citiem bērnībā un pusaudžu gados sāp. Tev liekas, ka tevi nepieņems, tev jālīdzinās citiem. Protams, arī es šiem posmiem gāju cauri, vēlēdamās kādam līdzināties.

Pusaudžu vecums dažkārt izvēršanas par moku vecumu arī tiem, kuriem nav invaliditāte. Kas tolaik bija tavs atbalsts?
Mana mamma un tētis vienmēr ir bijis lielākais atbalsts, arī pusaudžu vecumā. Vidusskolas laikā mēs jau dzīvojām Rīgā – dēļ iespējām. Invaliditātes jautājumos joprojām ir Rīga un ir Latvija. 
Pēc vidusskolas iestājos augstskolā, bakalauru programmā. Tobrīd notika vēl viens lūzums, kad atkal bija jāmeklē sava identitāte, un es ilgi nevarēju atrast. Studējot Rīgas Stradiņu universitātē, ārkārtīgi daudz bija jāmācās, daudz jālasa, tur ir augstas prasības. Tad es atradu savu ceļu kristietībā, baznīcā. Nāca sapratne, ka Dievs pieņem bez nosacījumiem, man vairs nebija jālīdzinās nevienam un nekam. Atklāju, ka man piederība nav jānopelnī, ka esmu pieņemta tāda, kāda esmu. Protams, ne vienmēr man viss ir ideāli. Ir izaicinājumi un sāpes, bet tajā visā ir stabils pamats, kas palīdz izcīnīt cīņas un izsāpēt sāpes, bet nesalūzt.

Bieži vien, kad ģimene piedzīvo problēmas ar bērnu, pāris izšķiras. Savukārt tu uzsvēri, ka tētis pusaudžu vecumā tev bija liels atbalsts. 
Tētis nekad nav aizgājis. Mēs daudz nerunājām, tā laika paaudze – sevišķi vīrieši – vispār nav lieli runātāji, jābūt taču stipriem. Joprojām mēs sarunājamies diezgan maz, bet tās rūpes ir jūtamas dažādos veidos. Arī tajā, ka viņš vienmēr, kā mācēdams, rūpējās, lai mums viss ir. Viņš pat nepieņēma domu, ka varētu aiziet. Lai gan mana mamma, stiprā sieviete, kad es biju maza, tētim teica: ej prom vai nu tagad, vai nekad. Tētis tādu domu pat nepieļāva. 

Ar Baibu Baikovsku sarunājas vecāku organizācijas Mammamuntetiem.lv vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa.

Vai pareizi saprotu, ka vecāki lēmumu par pārcelšanos uz Rīgu pieņēma tieši tevis dēļ? Bija gatavi mainīt visu savu dzīvi, lai tev palīdzētu?

Jā. Viņi darīja ļoti daudz. Varbūt pat vairāk, nekā mēs spējam iedomāties. Mamma desmit gadus sēdēja mājās un nāca ar mani uz sākumskolu, lai varētu palīdzēt, jo skola šādu bērnu vajadzībām nebija pielāgota. Pēc tam mamma mani vadāja turp un atpakaļ arī uz pamatskolu, kas bija 8km attālumā no mājām. Tētis ļoti daudz strādāja, jo tas atbalsts, ko tolaik šādām ģimenēm piešķīra, bija ļoti mazs. Lai katru dienu izbraukātu uz skolu, atbalstā mums piedāvāja 20 latus gadā. Tas bija vienīgais atbalsts, ko piedāvāja vai mājapmācības alternatīvu. Mājapmācības alternatīvu pat neizskatījām un, tā kā sapratām, ka atbalsta mums nebūs, cīnījāmies paši saviem spēkiem. 
Vecāki izvēlējās cīnīties, nevis padoties, un, manuprāt, viņu attiecības ieguva. Viņiem apkārt nebija piemēru, kā un ko vislabāk darīt. Viņi izlēma mainīt savu dzīvi un pārcelties uz pilnīgu citu vietu Latvijā. Tajā laikā bija stereotipi, ka tikai dzērājiem un narkomāniem ir šādi bērni, lai gan lielākajā daļā gadījumu tam ar šo nav sakara. 

16 FOTO

Saruna ar Baibu Baikovsku

+ 12

Skatīt visus

Kas, tavuprāt, taviem vecākiem tevis audzināšanā bija visgrūtākais?

Saprast, kāpēc tā ir. Pēc mammas nostāstiem – sākumā, kad es ieguvu invaliditāti, viņai bijis ļoti būt grūti kopā ar mammām, kurām ir veseli bērni. Visu laiku nācies domāt, kāpēc tieši mums tā ir? Tas, uz ko mēs esam virzījušies – sagatavoties posmam pēc tam, kad vecāki aizies. Maniem vecākiem vienmēr – paldies Dievam! – ir bijusi apziņa, ka visi ir mirstīgi un viņiem mani šim dzīves posmam ir jāsagatavo. Vecāku vadmotīvs vienmēr ir bijis, lai es nenonāktu sociālās aprūpes namā. Šim mērķim tika pakārtota mūsu dzīve. Mani vecāki tagad saka, ka viņi droši var mirt, jo mēs ar manu Elfu dzīvojam divatā, patstāvīgi. Es īrēju dzīvokli, strādāju. Un par spīti ārstu prognozēm, es studēju doktorantūrā. Manuprāt, lai cik skarbi tas izklausītos, vecāki bieži nedomā, kas ar bērnu notiks nākotnē. Man sāp un mani tas kaitina visvairāk. Tā ir grūta lieta – laist savu bērnu vaļā. Laist bērnu skolā, apzinoties, ka var būt sāpīgi. Laist pasaulē, apzinoties, ka sasitīšos – emocionālā ziņā. Tas vecākiem ir grūtākais. 

Maniem vecākiem vienmēr – paldies Dievam! – ir bijusi apziņa, ka visi ir mirstīgi un viņiem mani šim dzīves posmam ir jāsagatavo. Vecāku vadmotīvs vienmēr ir bijis, lai es nenonāktu sociālās aprūpes namā.

Jā, skolas laiks man nebija viegls, jo bērni mēdz būt nežēlīgi. Bērni mēdz būt atšķirīgo nepieņemoši. Vienu brīdi es nevēlējos iet uz skolu, jo ir grūti izturēt zākāšanu. Mamma stāstīja, ka viņai šī apziņa ir bijusi smaga – stumt mani uz skolu, lai gan zināja, ka būs slikti, smagi. Paldies mammai, ka viņa to darīja! Tikai pateicoties tam, man šobrīd zem kājām ir stabilitāte. Liela daļu vecāku bērniem ar invaliditāti pieļauj, manuprāt, eksistenciālu kļūdu. Mīlēt savu bērni ir labi, bet turēt inkubatorā – nē. Un nelaist ārā no inkubatora. Tas visdrīzāk ved uz traģēdiju nākotnē. Ja mēs iedomājamies pieaugušu bērnu, kurš dzīvo ar vecākiem, bērnu, kuru vienmēr aprūpē, pabaro, saklāj gultu... Kad vecāki aiziet, šis bērns nevienam vairs nav vajadzīgs. Esmu šādas situācijas redzējusi. Bērna taisnais ceļš ir uz pansionātu. 

Jo bērns ir izaudzināts bezpalīdzīgs.
Jā, viņš nemāk dzīvot – ne ēst taisīt, ne rēķinus maksāt, ne arī sevi aprūpēt. Un lielākajā daļā gadījumu nestrādā. Mana mamma ar vecākiem, kam ir bērns ar invaliditāti, ir daudz runājusi. Viņai nav iespējams runāt pretī! Jo manai mammai ir pieredze.
Bērna sargāšana nodara daudz ļauna. Tas iedragā arī attiecības. Loģiski, ka pieaugot tev rodas vēlme pēc savas telpas, pēc savas personības. Izdzīvot invaliditāti skaisti – veidi tam ir dažādi. Kādam vajag vairāk asistentus, kādam mazāk, bet, ja cilvēkam galvā nebūs ielikts mācīties, studēt un strādāt, tad neviens viņa asistentus nākotnē nevarēs apmaksāt. Protams, te ir jāņem vērā, ka ir dažādas invaliditātes, kur atšķiras arī spējas un iespējas uz neatkarīgu dzīvi, bet, ja tas ir iespējams, manuprāt, uz to būtu jāiet. 

Izdzīvot invaliditāti skaisti – veidi tam ir dažādi. Kādam vajag vairāk asistentus, kādam mazāk, bet, ja cilvēkam galvā nebūs ielikts mācīties, studēt un strādāt, tad neviens viņa asistentus nākotnē nevarēs apmaksāt. 

Vecākiem būtu vajadzīgi piemēri – kā savu bērnu palaist. Nesen augstskolā saskāros ar paradoksālu situāciju. Sastapu cilvēku ratiņkrēslā – parastajā. Automātiski – pievilkšanās spēka vai profesionālā kretīnisma dēļ – man gribējās aiziet aprunāties. Puisis sēdēja vestibilā. Sarunas gaitā apjautājos, vai viņam nav elektriskie rati, jo ar parastajiem ir grūti stumties, faktiski nevar to izdarīt. Viņš trenējoties. Nu labi, bet trenēties var mājās. Izrādījās, ka mamma puisi aizstumj uz lekciju, tad aiziet padara kaut ko savu, tad atnāk un pārstumj uz nākamo lekciju. Ierosināju, ka elektriskos ratus var turēt un lietot šeit, augstskolā. Mammai būtu brīvais laiks, kamēr jaunietim ir lekcijas. Šī mamma pēc tam kādu laiku ar mani nerunāja. Jo tā ir duāla sajūta – gribas, lai bērns studē un darbojas. No otras – pasakot, ka bērnam ir jābūt neatkarīgam, tu mammai it kā rauj nost viņas misiju. Lielā daļā šādu gadījumu vecāki bērnam atdod sevi visu, un tagad sanāk, ka viņai es šo bērnu rauju nost, rauju nost viņas dzīves misiju. Tās vairs nebūs. Bet var un vajag brīvāk, vajag laist vaļā! Tu savu esi ļoti labi izdarījusi. Tomēr vecākiem ļoti gribas turēties pie sava bērna. 

Vai konkrētais jaunietis pēc tava ierosinājuma ir uzlabojis savu neatkarību un nāk uz augstskolu ar elektriskajiem ratiem? 
Nē. Nekas, parunāsim vēl. Pirms vairākiem gadiem iepazinos ar studenti ratiņkrēslā, kurai es kļuvu par mentori. Palīdzēju viņai augt ticībā un neatkarībā. Reiz, kad šīs studentes tētis mani veda no savas meitas izlaiduma mājās, tētis stāstīja, ka meita teikusi: ja Baiba tā var dzīvot, arī es tā varu. Par to ir liels prieks. Šo meiteni, piemēram, iedrošināju pašai sākt pārvietoties ar autobusu, trolejbusu, sākt izmantot taksometra pakalpojumus, lai gan iepriekš viņu visur veda tētis. 

Kā studenti tevi uztver? Esi šobrīd vienīgais, taviem vārdiem runājot, braucošais pasniedzējs. 

Pa lielam es nezinu, kāda ir viņu attieksme – viņiem nākas manī klausīties, jo esmu viņu pasniedzēja (smejas). Tomēr redzu, ka ir okei, studenti klausās ar interesi. Jo īpaši, kad atļaujos paironizēt par stereotipiem, kas attiecas uz invaliditāti. Esmu uzstājusies arī sieviešu stendapos. Studentiem, piemēram, stāstu, ka dažkārt garāmgājēji man kā cilvēkam ratiņkrēslā dod naudu. Smejos – žēl, ka dod tik maz. Pirms dažiem gadiem, kad gāju tepat, pa Āgenskalnu, brauca garām šika mašīna, izleca ārā šoferis un iedeva 20 latus. Tos es izmantoju, gāju tieši pie friziera. Līdz ar to studentiem mainās priekšstats par invaliditāti. 
Vēl par stereotipiem. Gāju uz pasu daļu mainīt pasi. Līdzi atnāca mamma – lai pēc tam iedzertu kopā kafiju, pavadītu laiku. Pasu daļā, kad bija jāfotografējas, sieviete no pasu daļas, runāja nevis ar mani, bet ar manu mammu: Vai viņa varētu pagriezt galvu nedaudz pa labi? Vai viņa varētu bildē nesmaidīt? Vai varētu tomēr mazliet pa kreisi? Manai mammai ir laba humora izjūta un viņa atbildēja: “Es nezinu, es viņu nekontrolēju” (smejas).
Diemžēl daļai vecākās paaudzes ir saglabājies priekšstats - ja tev ir fiziska invaliditāte, tev noteikti ir arī psihiskas problēmas. Tas tā var būt, un var arī nebūt. Un pat, ja ir arī psihiskas problēmas, cilvēks ir pelnījis cieņpilnu attieksmi, jo viņš ir cilvēks. 

Studentiem, piemēram, stāstu, ka dažkārt garāmgājēji man kā cilvēkam ratiņkrēslā dod naudu. Smejos – žēl, ka dod tik maz.

Kad pirmo reizi satikāmies, tu minēji, ka joprojām slimnīcās vecākiem piedāvā atstāt bērnu, ja viņš piedzimst ar noteiktām veselības problēmām. 
Jā, tā joprojām notiek. Pagājušajā nedēļā tikos ar mammu, kurai ir bērniņš ar invaliditāti, un arī viņai tika piedāvāts pamest savu bērnu. Mamma to nedarīja. Manuprāt, šīs situācijas rodas no noteiktas ārstu paaudzes neziņas. Protams, ir arī izņēmumi – arī vecāka gada gājuma ārsti ir saprātīgi un izprot, ka invaliditāte nav nāves spriedums. No tā, ko mēs nezinām, mēs baidāmies. Joprojām, ja grūtniecības laikā atklāj, ka bērnam, iespējams, būs Dauna spriedums, tad pieļauj arī vēlāku abortu. Tas, manuprāt, līdzinās masu genocīdam. 

Kā Tev šķiet, varbūt vajadzētu, lai Tu ārstiem novadi kādu lekciju par šo tematu? 
Tā ir laba ideja, tas būtu vērtīgs ieguldījums. 

Piemēram, varētu ārstiem ieskicēt scenāriju, kas ar Tevi būtu noticis, ja tiktu nodota kādā no Latvijas aprūpes iestādēm.
Es noteikti nebūtu tas, kas esmu tagad. Visdrīzāk es eksistētu pansionātā. Tas izklausās traki, bet tādos aprūpes namos darbiniekiem lielākoties nav laika kādam veltīt individuālu uzmanību. Abas puses ir situācijas ķīlnieki – nevar vainot arī darbiniekus, viņi ir pārguruši. Biju aizgājusi ciemos pie sievietes uz sociālās aprūpes namu. Iegāju labierīcībās un man vajadzēja, lai kāds palīdz aizvērt durvis – vairāk neko, tikai aizvērt durvis. Palūdzu kādai no darbiniecēm. Tas prasītu sekundi – vienkārši aizgrūst durvis. Šī garāmejošā sieviete man uzbļāva. Neiedziļinoties, ka man neko vairāk nevajag, tādu nieku. Es ticu, ka tas ir no pārguruma. Tā nu es visu darīju pie atvērtām durvīm. Protams, ir izņēmumi, kad ar cilvēkiem individuāli strādā un palīdz attīstīties. Arī tādus gadījumus zinu. 
Bērnam ar invaliditāti, arī ar mana veida invaliditāti, ja neattīsta galvu, smadzenes, domāšanu, tad nekas nevirzās uz priekšu, lai nākotnē varētu būt iespējas iegūt izglītību un strādāt. Mana mamma kā mediķis zināja, ka man ļoti vajag attīstīt sīko motoriku, jo tā pozitīvi ietekmē smadzeņu darbību. Mēs to visu darījām, darījām līdz strīdēšanās līmenim tā, ka vecmāmiņa nevarēja izturēt. Arī tas, kā es mācījos lasīt, ir kaut kā vērts. Man bija jālasa: su-la. Pa zilbēm lasīju labi, bet vārdu kopā salikt nevarēju. Mamma prasīja: nu, kas tur ir? Es atbildēju: sū** tur ir! (smejas)
Bija kāds, kurš par mani cīnās, izķerot to stadiju, kad negribas mācīties, kad neredz tam jēgu. Daudzi cilvēki diemžēl šādi palaiž arī potenciāli gudrus cilvēkus pašplūsmā. 
Vēl viena būtiska kļūda, ko vecāki pieļauj un par kuru es diezgan atvērti runāju arī ar studentiem – teikšana bērnam: “Tad, kad tu būsi vesels”. Es neesmu pret rehabilitāciju, arī es pati eju uz fizioterapiju, uz pielāgotu fitnesu, reizi gadā braucu uz rehabilitācijas centru. Bet tas viss ir ar mērķi, lai saglabātu manu neatkarību un uzturētu fizisko formu. Tas, ko vecāki bieži dara – ārstē bērnu ar cerību, ka viņš kaut kad būs vesels. Bet ja nu nē? Piemēram, man ir centrālās nervu sistēmas bojājums un, ja nenotiek liels brīnums, nekas nemainīsies, ar to man ir jādzīvo. Bet ja es būtu lielāko daļu laika pavadījusi rehabilitācijas centros, cerot, ka varbūt kādā vecumā es staigāšu ar spieķīti, jo man ir līdzsvara traucējumi, tad man nebūtu tās dzīves, kas ir tagad. Visam ir jābūt sabalansētam, bet bieži vien visa vecāku darbība ir mērķēta uz izārstēšanos. Viņi iespēju bērnam pilnvērtīgi dzīvot saista tikai ar staigāšanu (vai kādu citu izārstēšanos). Invaliditāte principā nav tikai slimība. Invaliditātes pieredzi veido cilvēka bioloģiskie, psiholoģiskie un sociālie faktori, un tas ir konstants stāvoklis, kurā esam un kura negatīvās sekas ir iespējams mazināt. 

Cik sen tu jau vadi lekcijas?
Vieslektora statusā esmu otro gadu. Kā vieslektors arī gribu palikt, jo man patīk arī viss cits, ko es daru, piemēram, darbojos Servisa suņu biedrībā “Teodors”, tagad esmu uzsākusi strādāt arī kristīgā organizācijā “Agape Latvija”, kurā līdz šim nav bijusi nozare cilvēkiem ar invaliditāti, gribu tādu izveidot un runāt par iekļaušanas jautājumiem kristīgas kopienas kontekstā. Diemžēl arī kristīgajā vidē par cilvēkiem ar invaliditāti ir ļoti daudz stereotipu un, piemēram, ne katrā baznīcā var iekļūt, ja esi ratiņkrēslā. Pati esmu Āgenskalna baptistu draudzē, pieejamība nav teicama, bet strādājam pie tā. Vieglāk ir pārbūvēt vidi, nekā attieksmi. Ja būs pieejama attieksme, mainīsies arī vide. 

Suns man palīdz noģērbties, un šis ir viņas mīļākais process – viņa man palīdz novilkt mēteli, zeķes. Kamēr trenējās, daudzās zeķēs palika caurumi! 

Tev ir īpašs suns. Kā tu pie viņa tiki un kā ikdienā viņš tev palīdz?
Ikdiena ar Elfu ir ļoti interesanta. Pie suņa tiku vairāk nekā pirms diviem gadiem. Izlasīju Apeirona mājas lapā, ka ir Servisa suņu biedrība “Teodors”, kurā apmāca suņus asistentus, pavadoņus, signālsuņus. Biju redzējusi manas norvēģu draudzenes sadarbību ar viņas suni-asistentu un nolēmu pieteikties sunim arī es. Elfa ir pirmais suns-asistents Latvijā, mācījās divus gadus. Elfa pati izvēlējās mani, šajās apmācībās tieši suns izvēlas saimnieku un nevis otrādi. Reizēm domāju – ka tik viņa nenožēlo savu izvēli (smejas). Lai sadarbība notiktu, sunim savs saimnieks ir jāmīl, jāgrib būt ar mani, jāgrib man palīdzēt. Ikdiena ar suni-asistentu ir gan smieklīga, gan nopietna, jo viņa palīdz cilvēkcienīgas lietas. Pacelt, atnest priekšmetus. Tāpēc man māja vienmēr ir kārtīga, jo ja es kaut ko atstātu mētājamies uz grīdas, Elfa paceļ un atnes man. Ir bijis tāds kuriozs – lasot lekciju, man reiz ienāca prātā kā filmās nomest zemē lapas, bet Elfa visas pacēla. 
Jo ilgāk mēs ar Elfu dzīvojam kopā, jo vairāk viņa saprot, ko es katrā brīdī gribu, un izpilda arī bez komandas. Arī es viņu arvien labāk pazīstu – zinu, kad viņai vajag dzert, kad vajag ārā. Mums ir izveidojusies saikne, sajūta vienai par otru. Suns man palīdz noģērbties, un šis ir viņas mīļākais process – viņa man palīdz novilkt mēteli, zeķes. Kamēr trenējās, daudzās zeķēs palika caurumi! Elfa man palīdz piecelties no gultas – ir iemācīta ielēkt parastajos ratos un palīdzēt, kamēr es pieceļos. Viņa var ieslēgt un izslēgt gaismu, attaisīt durvis. Īpaši lepojos, ka mans suns prot padot tualetes papīru – ja viņai paprasīs papīru, viņa nenes visu lielo iepakojumu, bet izņem un atnes vienu rullīti (smejas). Un mēs arī daudz spēlējamies. Vēl viņa drīkst lidot ar mani lidmašīnā, jo saimnieku no šādiem suņiem nedrīkst šķirt. Smējos, ka lidmašīnā pret suni izturējās labāk, nekā pret mani. Viņai ik pa brīdim jautāja, kā viņa jūtas, bez maksas piedāvā padzerties, bet man ūdens jāpērk un tik bieži nejautā, kā es jūtos (smejas). Kad pirmo reizi ar suni lidojām uz vasaras skolu Itālijā, ar studentiem smējāmies, ka vajadzēja teikt, ka šādi suņi dzer tikai augstākās klases šampānieti (smejas). Pāri visam Elfa ir mans draugs, kurš visu laiku ir man blakus. 

Esmu dzirdējusi, ka šie suņi ir diezgan dārgi.
Jā, ļoti, bet tās izmaksas nav lielākas par to devumu, ko sniedz servisa suns cilvēka ar invaliditāti ikdienā – emocionālo un fizisko atbalstu.  Pateicoties brīvprātīgajam darbam Servisa suņu biedrībā “Teodors”, suni varam apmācīt par 10 000 eiro. Lai gan pilnā cena suņa mūža garumā būtu apmēram 25 000 eiro. Mēs, servisa suņu biedrība “Teodors” pastāvam, apmācām servisa suņus, rūpējamies par viņiem un nododam cilvēkiem, kuriem tie nepieciešami, pateicoties ziedojumiem un ļoti lielam treneres ieguldījuma,. Katru gadu atkārtoti Elfa iziet atestāciju, un šī atestācija pārsvarā ir vajadzīga nevis sunim, bet saimniekiem, jo nereti tieši saimnieki pietiekami nestrādā ar suni.
Suns ir arī iemesls sarunām ar citiem cilvēkiem, atver komunikācijai. Nevari iedomāties, cik daudzi nāk klāt aprunāties, sveši cilvēki nāk klāt un rāda savu suņu bildes! Piemēram, Somijā šādus suņus izmanto skolās. Bērns, kam ir invaliditāte, ar šādu suni drīkst iet uz skolu, un iedomājies, cik tas ir īpaši – ņemt uz skolu savu suni! Šajā gadījumā suns bērnu padara, tautas valodā runājot, krutu. Ar bērnu vēlas sarunāties, nevis novērsties. 

Sarunas beigās Baiba teic, ka ir gatava būt par atbalsta personu jauniešiem vai vecākiem, kam ir bērns ar invaliditāti. Mēs, vecāku organizācija Mammamuntetiem.lv, esam atvērti atbalsta grupu organizēšanai – interesentus aicinām sazināties ar Baibu (kontakti zemāk) vai ar Mammamuntetiem.lv, rakstot uz inga@mammam.lv vai zvanot 26466250.

Ja ir kādi jautājumi, komentāri, atsauksmes droši var rakstīt Baibai Baikovskai – baiba.baikovska@gmail.com. Sazināties vari arī viņas blogā ŠEIT.