Vecmāte Māra Grieze: “Beidzot arī es pati piedzīvoju dabiskas dzemdības”

IZZIŅA
Māra Grieze
Mamma trīs meitām – Laurai (10), Madarai (6) un Jasmīnai (6 mēneši).
Izglītība: psiholoģijas maģistrs, vecmāte.
Darba vieta: ģimenes veselības centrs “Stārķa ligzda”.
Piedalījusies: daudz dzemdībās, bet no pieņemto dzemdību skaita nosaukšanas izvairās – tās vairs neskaita. Un – vai skaitam ir nozīme? Tas katru reizi ir vienreizīgi un pirmatnīgi!
Brīvajā laikā patīk: spēlēt klavieres un klausīties klasisko mūziku.

Vecmātē Mārā Griezē slēpjas tik kvēlojoša un gaiša dzirksts, ka it nemaz nav brīnums, ka daudzi jo daudzi pāri Latvijā vēlas, lai viņu atvasīte piedzimst tieši Māras uzraudzībā. Arī manās trešajās dzemdībās kā otrā vecmāte piedalījās tieši Māra (pirmā – vecmāte Dina Ceple). 
Kad sarunājamies ar Māru, viņas rokās omulīgi “runājas” arī viņas trešā meita – tobrīd piecus mēnešus vecā Jasmīna. Gudru, maigu skatienu viņa vēro notiekošo, un ir skaidrs, ka viņas mieru rada mammas mīļās rokas un nosvērtā balss.

Mammām tu vienmēr atgādini, ka vajag rūpēties par sevi. Vai arī pati to izpildi – rūpējies par sevi?
Šobrīd es rūpējos par sevi vairāk nekā jebkad esmu rūpējusies. Visticamāk, tas vienalga ir maz. Ja agrāk man bija jāmācās, ka tā ir jādomā, tad tagad rūpējos: rītos, kad sanāk pagulēt, es paguļu, nevis skrienu piekopt māju. Rūpējos tādā veidā, ka sadalu savus darbus vienmērīgi, lai nebūtu vienas milzīgas darba dienas; lai dienā ir tik darba, cik es varu izdarīt. Lai nav jākļūst par dusmīgo mammu. Kaut jāatzīst, ka ne vienmēr izdodas, itin nemaz – ne vienmēr!

Pirmo reizi mūžā es jūtu, kā tas ir, ka man gribas, lai bērns visur ir līdzi. Iepriekšējās divas meitas es ļoti agri atdevu auklēm un atgriezos darba solī. 

Kad tu saki “rūpes par sevi”, ko tu ar to saproti?
Pēdējā grūtniecības laikā rūpju par sevi man laikam ir bijis tik daudz, ka pat varētu teikt – es parūpējos vienlaikus arī par pēcdzemdībām (smejas). Es tik ļoti gatavojos, ka man būs pēcdzemdību depresija, ka tagad, kad tā nav iestājusies, pat dažbrīd smaidot saku, ka nezinu, ko lai tagad dara! Tiešām biju parūpējusies uz priekšu. Pat nav īpaši jāpiedomā, kā sevi žēlot, – tieku pietiekami labi ar visu galā bez tādas uzspīlētības un milzīgas piespiešanās. Dzīve notiek. Nevaru teikt, ka ir viegli, nebūt ne, bet ir daudz mierīgāk nekā ar pirmajām divām meitām, jo tveru dzīvi daudz apzinātāk!
Šis mazais cilvēks – Jasmīna – man ir visu laiku līdzi. Pirmo reizi mūžā jūtu, kā tas ir, ka man gribas, lai bērns visur ir līdzi. Iepriekšējās divas meitas es ļoti agri uzticēju auklītei un atgriezos darba solī. Tagad varu izbaudīt, ka ar Jasmīnu visur esmu kopā – man tā gribas un viņai tā gribas. Ejam kopā, un man tas šķiet kā dabīgs ritums – vai nu varu būt kopā ar savu bērnu, vai neejam tur, kur nevaru viņu ņemt līdzi. Tik īss ir šis īstais kopā būšanas laiks, izdzīvojam to!

20 FOTO

Vecmātes Māras Griezes ģimene

+ 16

Skatīt visus

Pieminēji pēcdzemdību depresiju. Kā tu tā zināji, ka tāda ir gaidāma?
Jo pirmajās divās reizēs bija. Pēc pirmajām dzemdībām mazāk apzināti, jo tajā sajūtā neļāvos iet iekšā – depresija vienkārši bija, bet slēpu to kā no sevis, tā no citiem. Otrajā reizē depresija bija dziļi, dziļi. Milzīga, dziļa bedre. Pēc otrā bērniņa, kas nāca pasaulē ar ķeizargriezienu, atceros savus vārdus: mana dzemdēšanas karjera ir beigusies. Tā es arī jutos – ka viss ir beidzies un nekad mūžā citādi arī nebūs. Es gribēju piedzīvot dabiskas dzemdības, bet tas bija otrais “ķeizars”. 
Aptuveni gadu atrados bedres apakšā, līdz atkopos. No tās izrāpties bija diezgan grūti. Lai kā negribētos to atzīt, viens no veidiem bija distancēties no bērna. Atstāju mazo drošās rokās un ar uzrāvienu centos kaut kur būt bez viņa. Otrs bija koris un Dziesmu svētki – tas bija mans pēcdzemdību depresijas ārstēšanas veids. Man bija, uz ko tiekties.

Vai dziedāšana korī palīdzēja?
Tas palīdzēja aizbēgt, nedomāt par to. Tas bija eksistenciāli. Tā līdz galam. Es tieši tā arī jutos – mana sievietes dzīve, mans galvenais uzdevums paliks nepiepildīts. Cik jocīgi, ka, par to runājot, lielākajai daļai cilvēku šķiet: kāda starpība – kā? Galvenais, ka tev ir bērns. Ar bērnu būšanu tu esi sevi piepildījusi. Man tomēr šķiet, ka ir svarīgi arī – kā, nevis tikai ka.

Tev ir sāpīgas atmiņas arī par to, kā tu no bērniem aizbēgi.
Kā es aizbēgu, nebiju ar viņiem kopā, kā es neļāvu depresiju izdzīvot kopā ar bērniem, bet mēģināju kāpt ārā pa otru pusi, nevis kopā ar viņiem. 

Manā dzimtā jau četrās paaudzēs esam vienīgās meitas, un valdīja uzskats, ka nedrīkst dzemdēt otrreiz, jo tas ir kaut kas tik šausmīgs, ka to var izturēt tikai vienu reizi. Un vispār labi, ka visi ir veseli un dzīvi palikuši. 

Šajā grūtniecībā es skaidri zināju, ka man ir ļoti maz procentu piedzemdēt pašai un ka man ir jāgatavojas pēcdzemdību depresijai. Tik daudz, cik es sevī ieguldīju grūtniecības laikā, tik daudz atziņas, kas nāca caur to! Tiešām ir izmainījušās daudz lietas. Es biju spiesta domāt par notikumiem desmit, pat divdesmit gadu robežās. Atklāt sevi, beigt iedomāties vai noslēpt, vai paslaucīt zem tepiķīša, bet beidzot ieraudzīt un atklāti uzrunāt, kāpēc un kas ir bijis. Patiešām – pat līdz paaudžu paaudzēm. Sākot ar dzimtas sieviešu uzrunāšanu. Tā pa īstam. 
Daudzi runā par ģenētiku, par dzimtas sieviešu iepriekšējo pieredzi un to, kā tas transformējas uz mums. Vairākus faktus zināju, bet nekad nebiju par to aizdomājusies dziļāk.
Manā dzimtā jau četrās paaudzēs esam vienīgās meitas, un valdīja uzskats, ka nedrīkst dzemdēt otrreiz, jo tas ir kaut kas tik šausmīgs, ka to var izturēt tikai vienu reizi. Un vispār labi, ka visi ir veseli un dzīvi palikuši. 
Es zinu, ka dzemdībās gandrīz nomiru gan es, gan mana mamma. Tā tas ir vilcies līdz trešajai paaudzei, kur beidzot nonācu līdz manai vecvecmāmiņai Pelagejai, kura piedzemdēja divus bērnus, un pēc viņas katrai meitai sekoja pa vienai meitai. Sapratu, ka varu sakontaktēties ar šo savu vecvecmāmiņu un smelties spēkus no viņas. Arī bērnībā man ar viņu ir bijusi īpaša sasaiste; viņa nomira, kad man bija desmit gadu. Tā nu savās dzemdībās paņēmu palīgā Pelageju, un bija arī mana mamma un oma, kurām grūti gāja. Arī man gāja grūti, bet es to paņēmu nevis kā nelaimīgu ģenētiku vai sliktas saknes, bet – tad darām kopā! Visas saslēdzāmies, un tas, manuprāt, bija absolūti dievišķi. 

"Lielā meita Laura visu grūtniecību ļoti vēlējās, lai man izdodas piedzemdēt. Viņa zina savu piedzimšanas stāstu un zināja, kādas vēlos trešās dzemdības, tomēr ne detaļās. Katrā reizē, kad bija jāievēlas kāda vēlēšanās, nopūšot svecīti vai braucot pār kādu jaunu tiltu, viņa vēlējās, lai mammai šoreiz izdodas piedzemdēt. Re, kādas desmitgadīgai meitenei var būt vēlēšanās, īsti – līdz zosādai īsti!"

Pastāsti sīkāk. Tā ir kā sievietēm ielikta doma, ka viņas nevar dzemdēt vairāk par vienu? Kā tas izveidojās?
Viņas uzskatīja, ka dzemdēt ir šausmīgi. Un, tā kā visas manas dzimtas sievietes ir jau mirušas – arī mana mamma –, man nebiju iespēju ar viņām par šo runāt detalizēti. Savu piedzimšanas stāstu es gan apmēram zinu.
Tā ir tāda negatavība, dzemdībās viņas bija vienas, nezināja, kā tas būs. Piemēram, mana mamma uz dzemdībām aizgāja ar grāmatu, un tad saprata, ka tomēr šis notiek citādi un grāmatu nesanāks palasīt. Viņas dzemdības bija drausmīgi ilgas, drausmīgi sāpīgas un uz robežas ar nomiršanu. Un man tās ir palikušas kā šausmas. Šo visu zinot, nav jābrīnās, kur man radušies ķeizargriezieni. Pirmā meita “sēdēja” vēderā ar dibenu pa priekšu – nu, mammīt, ja tev tik grūti dzemdēt, tad būs “ķeizars”. Tajā laikā par dzimtas lietām pat nebiju aizdomājusies. Es domāju, ka tas patiesi bija saistīts ar manām neapzinātajām bailēm un ar to jauneklīgo negatavošanos dzemdībām – sak’, lai dzemdētu, pietiek tikai ar labu gribu.

Depresija bija dziļi, dziļi. Milzīga, dziļa bedre. Pēc otrā bērniņa, kas nāca pasaulē ar ķeizargriezienu, atceros savus vārdus: mana dzemdēšanas karjera ir beigusies. Tā es arī jutos. 

Kā tev šķiet, vai tavas dzimtas sieviešu stāsts ir saistīts arī ar to, kā nolēmi kļūt par vecmāti?
Līdz tam vēl neesmu aizrakusies. Bet pieļauju, ka jā. Ka man bija grūti un bija sajūta, ka savas dzimtas stāsts ir jāpārrada. Un jāpārrada stāsts par to, ka stiprs nenozīmē to, kā visbiežāk to saprotam. Stiprs ir tad, kad tu spēj tiešām atzīt, nomirdināt veco Māru un piedzemdināt jauno Māru. Stiprs nozīmē arī to, ka tu spēj pieņemt... Mana vislielākā gatavošanās bija tam, kā es spēšu pieņemt, ja tomēr arī trešais bērns man piedzims ar ķeizargriezienu. Nesaņemt kaut ko ir daudz grūtāk nekā izdarīt to grūto darbu. 

Ja tu būtu piedzīvojusi trešo “ķeizaru”, tu domā, ka atkal piedzīvotu depresiju?
Jā. Šajā varbūtībā ieguldīju lielu darbu, lai, ja arī tas tā notiktu, es “nenomirtu” pavisam, bet spētu izdzīvot tālāk un vislabākajā veidā. 

Kā tev šķiet, kāpēc tev bija tik svarīgi piedzīvot dabiskas dzemdības? Un kāpēc vispār sievietēm tas ir būtiski?
Daudzi nepiekritīs, daudzi piekritīs, bet tas ir tas sievišķais apliecinājums, ka mēs esam sievietes, ka mēs varam izdarīt savu galveno uzdevumu. Ja skatāmies šaurākā apziņā, tad varam teikt, ka pietiek arī ar grūtniecību. Arī adoptējot bērnu, mēs pildām mammas funkciju, bet caur manu ķermenisko nesaslēgšanos līdz galam esmu defektīva. Vismaz man bija šī sajūta – ka esmu nepilnīga, ko liecina arī rētas uz mana vēdera. Ka nevarēju izdarīt to pati, nespēju izdarīt galveno sievišķo uzdevumu uz šīs pasaules, es neesmu piepildīta, es neesmu pareiza. Neesmu kļuvusi par Sievieti ar lielo burtu, neesmu īsta sieviete!

Vai es pareizu sapratu – tev bija ļoti maza iespējamība, ka tās būs dabiskas dzemdības?
Jā, tāpēc, ka pēc diviem ķeizargriezieniem piedzīvot dabiskas dzemdības ir ļoti maza varbūtība. Tas ir sarežģītāk, jo dzemdes muskulis ir pārgriezts, un pārgriezts muskulis nespēj strādāt tā, kā vesels. Tas būtu, kā skriet maratonu ar gūžas protēzēm vai sagraizītiem ceļgaliem un cerēt, ka noskriesi labi. Dinai (vecmāte, ginekoloģe Dina Ceple – red.), kas bija mana aprūpes ārste, es teicu: es visu saprotu, es sev dodu 20 % un ceru, ka tie piepildīsies. Uz ko viņa atbildēja: tu gan esi optimistiska! Viņa paziņoja, ka manas izredzes ir tikai 2 %. Tad es paliku ar šiem diviem procentiem – tas bija beigu pagrieziens, kad sabruku līdz pašai zemei. Tomēr, ja jau ir kaut vai šāda cerība, nolēmu iet līdz galam, neatkāpties no plāna mēģināt. Tad man būs tīra sirdsapziņa, ka visu esmu izdarījusi. Tobrīd, šķiet, es paslēpos no visas pasaules – sajūta bija, ka nevarēju ne ar vienu runāt, satikties, atbildēt. Nokļuvu saiknē ar sevi, savu bērnu un divām vecmātēm. Četru cilvēku kompānija, kas komunicēja, un pārējās lietas bija pilnīgi malā. Tās nebija parastas mājdzemdības, kurās mēs iesaistām bērnus.

Runājot par dzemdībām, lielākajai daļai cilvēku šķiet: kāda starpība – kā? Galvenais, ka tev ir bērns. Ar bērnu būšanu tu esi sevi piepildījusi. Man tomēr šķiet, ka ir svarīgi arī – kā, nevis tikai ka.

Minēji, ka grūtniecības laikā tev bija daudz atziņu. Vai vari ar kādām padalīties?
Jāsāk ar to, ka jāatzīstas: šī grūtniecība bija neplānota. Tas bija negaidīts pavērsiens. Un tagad jāsaka, ka tā bija dievišķa – man bija iekšējs sapnis, ka kādreiz gribētos vēl vienu bērnu, bet tobrīd nebija tādu apstākļu, lai kas tāds notiktu. Taču notika. Laikam tas bija pirmais – pateikt sev, ka bija neplānoti, savā ziņā traki, bet es to pieņemu un iešu tam cauri kaut vai viena vai ar mazāku atbalstu, nekā mēs parasti ejam. 
Un otrs bija atbildības uzņemšanās par iepriekšējo. Ka mēs nevaram iet pa to pašu ceļu un sasniegt kaut ko citu. Man bija jāsāk no paša sākuma – saprast, kas bija tās lietas, kāpēc īsti neveicās ar iepriekšējām dzemdībām, un kā būtu jāiet citi ceļi. Beidzot beidzu vainot visus pārējos, jo, protams, vieglāk ir vainot, piemēram, dzemdību iestādi, vecmāti, sakritību vai likteni, bet nepaskatīties acīs, kāpēc līdz šim tā ir noticis. Tā bija galvenā atziņa. Visu atbildību par to, kāpēc iepriekšējās dzemdības nebija izdevušās, es paņēmu uz sevi. Kļuva pilnīgi skaidrs – tur nekas citādi nevarēja būt! Es neko tajā visā no sevis nebiju ieguldījusi, kā tikai brīvo ticību, ka, ja ļoti grib, viss izdodas. Taču tas nav iespējams, ir jāveic milzīgas transformācijas, lai izdotos. Varbūt kādam izdodas – es stāstu tikai savu stāstu. 
Sākums bija drošās vides meklēšana. Sapratu, ka grūtniecības aprūpē, pats par sevi saprotams, iešu savā darbavietā – “Stārķa ligzdā”. Ka man jāsāk strādāt ar sevi uzreiz, un tas nav tikai par to, ka jāiet peldēt vai vingrot. Svarīgs bija garīgais darbs. Gāju vingrot “Stārķa ligzdā” pie mūsu Aiviņas (vecmāte Aiva Zeidmane), un tas nav stāsts par muskuļu “uzkačāšanu”. Katrā nodarbībā Aiva runā par citu tematu, un es biju spiesta ne tikai noklausīties, bet paskatīties personīgi uz sevi. Katru reizi gāju kā nulle, it kā par dzemdībām neko nezinātu – biju atvērta. Jo pirmo reizi šo informāciju izlaidu caur sevi, un man bija tik daudz lielu atklājumu!
Man ļoti noderēja pieredzes stāsti. Speciāli satikos ar mammām, kuras ir dzemdējušas pēc viena vai diviem ķeizargriezieniem. Tās bija manas trīs mammas pēc diviem “ķeizariem”, un biju piedalījusies viņu dabiskajās dzemdībās. Atcerējos, kā viņas to darīja, un teicu, ka viņām man tagad ir jāstāsta no otras puses – kā viņas gāja savu sagatavošanās ceļu. Man bija jākļūst mazai, mazai, lai uzdrošinātos viņām pajautāt, vai viņas vispār gribēs man to stāstīt. Tā bija pazemība no manas puses – iet klausīties lekcijas, uzdot jautājumus. Atslēgas vārds bija pazemība – nevis, ka es visu zinu, visu varu, bet neko nezinu, nevaru un, visticamāk, man nekas neizdosies. Šie pieredzes stāsti deva ļoti lielu stiprinājumu, ka es eju pareizo ceļu. Bet tie nedeva garantiju. Cilvēkiem no malas likās – nu, protams, tev izdosies, mēs tev ticam! 

Jā, jo tu esi tik forša un tik gudra!
(Smejas.) Jā, jo tā jau izskatās, ka eju pareizajā virzienā. Bet tobrīd man likās – lūdzu, nesakiet man neko. Nevarētu teikt, ka es ticēju.
Vēl viena lieta, ko darīju, – psihoterapija. Gājām visa ģimene – arī ar bērniem. Cik spēju, stāstīju, kā es jūtos, arī par savām bailēm, nepiedzemdēšanu. 
Ilgtermiņa uzņemšanās bija diēta – spēja atteikties ik dienas vairākus mēnešus. Sapratu – jo man būs mazāks bērns, jo lielāka ticamība, ka piedzemdēšu. Savu grūtniecību laikā nekad nebiju varējusi neuzbaroties. Pirmajā reizē nāca klāt 30 kilogrami, otrajā 20, šajā – tikai deviņi. Kad pieņēmu lēmumu par šo, biju jau grūtniecības pusē un klāt bija nākuši 11 kilogrami. Pēc tam vairs neviens kilograms nepieauga, pāris pat nokritās. Bet, neraugoties uz to, Jasmīna piedzima 4500 gramu smaga un 60 centimetrus gara! Vislielākais no visiem maniem bērniem. Taču es domāju – ja būtu turpinājusi ēst visu, ko vēlos, meitas piedzimšanas svars būtu vēl lielāks. 

Kā tavas diētas ievērošana izpaudās? Atteicies no saldumiem vai vēl no kaut kā?
Ievēroju Govri Mothas grāmatas “Vieglu dzemdību metode” dietoloģiskos ieteikumus – drusciņ skaitot kalorijas, atsakoties no saldumiem, miltu produktiem. Protams, kaut kad jau arī mazliet sagrēkoju. Taču tas, ka esi grūtniece, nenozīmē, ka jāēd par diviem, – ir jāskatās, ko ēd. Man tas bija liels izaicinājums. Vienīgais, ko atstāju, – kafiju ar pienu. Sevi mierināju – pat ja man būs “ķeizars”, es pēc tam būšu smuka. 
Lai man būtu vieglāk, mana vecmāte Dina pat kopā ar mani ievēroja diētu. Centāmies turēties kopā – viena otrai sūtījām, ko ēdam. Ko vēl labāku var vēlēties? Ar karodziņa vicināšanu, ka es tev ticu un tev izdosies, ir krietni par maz. Šis bija pa īstam. Mans grūtniecības laiks bija liela ticība, paļaušanās un iešana. Šajā ceļā devos kopā ar savām vecmātēm Dinu un Aivu. Tā milzīgā atklātība, kas starp mums valdīja, man šķiet, bija īstā atslēga. Gāju arī uz masāžām, uz pirts rituāliem pie pirtnieces Ineses Krūmiņas – viņa taisa īpašus rituālus. Es domāju, ka arī šis bija viens no pagriezieniem. Parasti pirtnieki no grūtniecēm baidās, bet Inese Krūmiņa nenobijās – dziedādama latvju dziesmas, pēra no visas sirds, lēja kontrastūdeņus. Man tā bija sagatavošanās tam, ka, lai izdotos, mazliet ir jāiet pāri robežām. Arī šie pirts rituāli nedaudz bija iešana pāri robežām. Bet jutos pilnīgā drošībā. Un pēc tam aukstā ūdens peldē. 
Gāju arī uz rebozo lakatu šūpināšanu – to biju ieteikusi citām grūtniecēm, bet pati nebiju piedzīvojusi, izbaudījusi, cik tā ir liela bauda ne tikai fiziski! Tas ļauj ķermenim atslābt, ļauj just. Rebozo laikā man bija arī raudāšanas epizodes, jo šie lakati patiesi iešūpina arī dvēseli, ne tikai ķermeni. Pēdējā rebozo reizē dūla Evelīna (Evelīna Strazdiņa – red.) bija tas cilvēks, kurai nācās dzirdēt visu manu nevarēšanas stāstu – raudāju vairāk nekā stundu. Viņa aizvēra manu vaļā esošo dvēseli, sačubināja uz dzemdību procesu. Interesanti, ka visas ķermeniskās lietas – pirts, masāža, rebozo – nostrādā garīgā līmenī. Vismaz es to tā jutu.
Piedzīvoju arī kraniosakrālo terapiju – tajā stāsta ķermenis, tajā var parunāt ar savām fascijām. Man ārkārtīgi svarīgi bija sajust sevi. Nonācu līdz paaudžu izjūtām, nepiepildītām izjūtām man kā bērnam. Terapeite savu roku turēja man uz muguras. Turēja ilgi, jutu siltumu, kas nāk no plaukstas, un sapratu, ka es kā bērns šo neesmu saņēmusi piedzimstot – mūs visus uzreiz pēc dzemdībām aiznesa, uzlika uz aukstas šāles. Sajutu beidzot to, kā man bija ļoti pietrūcis. Protams, atkal bija jāraud. Terapeite joprojām neņem savu roku nost, un ir tik droši, droši, droši. Tādas ķermeniski garīgas transformācijas, par kurām pirms terapijas pat nenojautu.
Grūtniecības laikā man bija arī fotosesija – nevienā iepriekšējā nebija bijusi. Ilgi prātoju, vai vajag, jo bija drūmas izjūtas. Paņēmu tumšas drēbes, bet tagad jāsaka paldies fotogrāfei Kristīnei Zavelei, kura bija parūpējusies arī par gaišām drēbēm. Taču viņa ļāva sabildēties arī manās tumšajās drēbēs – izlūdzos, jo gribēju arī tādu bildi, kā tobrīd patiešām jutos.

Tētis parūpējās, lai meitenes pēc Jasmīnas dzimšanas laicīgi tiek atvestas atpakaļ, un arī viņas saņēma to īpašo satikšanos. Kad vecmāte Dina deva Jasmīnu paturēt meitenēm, viņa izteica vecākajai meitai Laurai pateicību par viņas ticību. 

Jā, klausos un domāju, ka dažām pat trīs grūtniecību laikā nav tik daudz procedūru, nodarbību un aktivitāšu, kā tev šīs vienas ietvaros. 
Tā arī bija – es darīju par visām trim grūtniecībām kopā!
Gatavoju arī pēcdzemdību plānu. Tas bija svarīgi, ka gatavojos pēcdzemdību bedrei un tam, ko darīšu, kad tā pienāks. Šī bedre var pienākt arī pēc parastām dzemdībām. Pēc dzemdībām bedri gaidīju, smaidīju, smaidīju, bedri nesagaidīju un joprojām smaidu (smejas). Nekad pēc dzemdībām neesmu jutusies tik labi, kā jūtos tagad, – Jasmīna mani ir paglābusi no ļoti daudz kā. Starp citu, viņa piedzima 5. maijā – ļoti zīmīgi, ka šī ir Vecmāšu diena. Laikam vēl īpašāk nebija iespējams.

Ko tu biji ierakstījusi pēcdzemdību plānā?
Ierakstīju, ka neko nevarēšu. Ierakstīju tos cilvēkus, kurus pēc tam labprāt satiktu. Izrādās, to bija ļoti maz. Iepriekšējās reizēs nepretojos – pēc dzemdībām ciemos nāca tie, kas gribēja, es neierobežoju. Ar puķēm, apsveikumiem – it kā viss bija labi. Šoreiz sarakstiņš ar cilvēkiem, kurus labprāt redzētu, bija ļoti īss. Sarakstīju arī, ko priecātos, ja katrs no šiem cilvēkiem man sarūpētu. Kam es būtu gatava ko palūgt no praktiskajām lietām – mājas uzkopšana, bērnu izvadāšana, pēcdzemdību rebozo. Manā izdzīvošanas plānā ietilpa dūlu atbalsts. 
Man šķita, ka es zinu, kā jāraksta dzemdību plāns, – es taču tik daudziem šo esmu stāstījusi! Uzrakstīju savējo. Izlasīju, un likās: khm, lielisks plāns! Garš, bet labs. Atnācu uz vizīti pie Dinas. Teicu, ka vakar vakarā uzrakstīju, jā, last minute (‘pēdējā brīdī’). Dina, nelasot plānu, teica: kā tas ir, ka daru pēdējā brīdī? Dzemdību plāns ir svarīga lieta, bet daru pēdējā brīdī. Raudāju, domāju – nu, kāpēc viņa man piesienas? Vai arī dzemdībās kaut kas tiks darīts last minute? 
Dzemdību plānā biju rakstījusi, ka man vajadzēs papaijāt galviņu. It kā tā jocīgi. Man bija pietrūcis ķermeniskā kontakta. Kad Dina atbrauca pie manis uz mājām – dzemdības bija pašā sākumā –, viņa teica, lai dodu šurp savu galvu. Apgūlos, ieliku viņai klēpī galvu. Sāpītes minimālas. Sapratu, ka šis mirklis dzemdību gaitai ļoti palīdzēja. Kas tāds var notikt, ja ir tuvība. Es gribēju, un vecmāte bija gatava sniegt, ko vēlos un – pa īstam. 
Šeit vietā piebilst, ka grūtniecības laikā arī nācās apjaust, cik maz paldies esmu teikusi savam vīram. Pateicu. Pazemīgi lūdzu piedošanu par to, kāda esmu bijusi, cik maz esmu viņam pateikusies par atbalstu, cik pašsaprotama man gadiem šķitusi viņa iesaiste ģimenes dzīvē, kamēr dienām un naktīm neesmu bijusi mājās, cik esmu bijusi pieprasoša, jā, arī savā ziņā visvaroša, dominanta, nesievišķīga. Kad skatos no šīs pa īstam piedošanas/pieņemšanas prizmas, man tiešām ir daudz vieglāk dzīvot. Ik dienas redzu atkal un atkal, cik nebeidzams ir šis ceļš – pieņemt un pateikties. Par it visu. Apgūstu to ik dienas, un, ja kas neizdodas, rīt būs jauna diena!

Viegli jau pateikt – es piedodu, es pieņemu. Grūtāk to pa īstam izdarīt. 
Man pēc dzemdībām bija nelielas finansiālas grūtības – tu nupat uzzināji, ko visu grūtniecības laikā darīju (smejas). Man likās – lai tas maksātu, ko maksādams, es darīšu, un nenožēloju to. Bet pēc tam radās zināmas naudas grūtības, un šī situācija man parādīja vīrieša un sievietes dabu, jo līdz šim es taču visu varēju pati. Strādāju, labi varēju nodrošināt sevi, ģimeni, mašīnu, bērniem pulciņus. Tolaik es nedevu iespēju vīrietim parādīt, ko var viņš. Man pat nevajadzēja viņa viedokli, jo es visu zināju labāk. Beidzot, kad secināju – man vairs nav nekādu finansiālu iespēju –, tas man nāca pazemības un pieņemšanas veidā. Es palūdzu, ka vajadzētu krējumu, un viņš atnesa. Tiešām atnesa! Man pēkšņi bija vienalga, vai tas ir krējums, ko parasti pērku es, bet mums mājās bija krējums. Šī ir nākamā lieta, kas man bija jāpārdomā, – kā vīrietis var justies ar stipro sievieti sev blakus? Esot blakus man, viņam nebija vietas, kur sevi parādīt. Ir ļoti dziedinoši saprast, nonākt sievišķīgā atkarībā, ārkārtīgi svētīgi. Ir jāiemācās vīram pateikt paldies arī par ikdienas lietām. Just pateicību. 

Klausos un domāju, ka šī tava pieredze, šķiet, nav tikai par gatavošanos dabiskām dzemdībām. Tas ir kaut kas daudz, daudz vairāk. It kā grūtniecības laiks ir tas, kurā saprast, vai un kurā virzienā pašai sievietei ir jāmainās. 
Jā. Es tiešām daudz gatavojos. Taču izdošanos nepieņemu kā pašsaprotamu – es gatavojos, un, ja tik centīgi gatavojos, bija jāsanāk. Nē, šī ir milzīga dāvana. Ir pagājuši seši mēneši, bet joprojām neticu, ka tas ir noticis. Ik pa brīdim šķiet – vai tiešām? Vai tas nav tikai sapnis? 
Beidzot sapratu arī, kas ir vecmāte, un beidzot pa īstam sapratu sievietes, kuras savām vecmātēm sūta mazuļu bildītes. Pa īstam sapratu! Sapratu, ko mammas ar to saka. Protams, vecmāte ir īpaša, bet beidzot arī man ir sajūta, ka es savām vecmātēm līdz mūža galam ne ar ko nevarēšu pateikt paldies. Tas bija kaut kas daudz, daudz vairāk par parastu darbu. Tas ir fenomenāli. Man ir bezgalīga pateicība. 

Kas ir tas, ko tu sievietēm mammām gribētu pateikt par attieksmi pret sevi un skatījumu uz bērniem? 
Piedzīvojot dabīgās dzemdības, tās ik reizi uztvert kā dāvanu. Tā ir dāvana. Ja neizdodas, kā ir gribējies, tad būt tik stiprai un saprast, kāpēc tā notika. Nevis pateikt, ka man nepaveicās, bet paņemt savu atbildības daļu. Pieņemt arī to, ka mums var sanākt dažādi. Izdarīt to godīgo maksimumu no savas puses. Man šķiet, ka grūtniecība ir vislielākais transformācijas laiks. Kad esi tik atvērts, kā nekad.