Valters Krauze svinēs 49. dzimšanas dienu: "Puni ir jāuzsit visos vecumos"

Lai arī Sigulda nav liela, Valters atzīstas, ka vēl visu nav apguvis. Mazpilsētas kulta kafejnīca Misters Biskvīts darba dienas vidū ir stāvgrūdām pilna, un mēs dodamies iekarot kultūras vietu ar cēlu nosaukumu Devons. Aiz loga ir pelēka diena, bet mēs sēžam starp dzintara gleznām. Valters ir atradis brīvu brīdi, jo līdz ar decembri sākas skrējiens, kad viņš būs Ziemassvētku vecītis, vakaru vadītājs, smīdinātājs…

Tiesības neatvērt
– Ilgus gadus runāji par sapņu mājiņu, un nu tas ir piepildījies. Cik tā atbilst vīzijām, kādas tev bija?
– Esmu realizējis procentus septiņdesmit no kārotā. Milzīgi priecājos, ka esmu iepazinis Siguldas cilvēkus. Man šeit jau ir autoserviss, šuvēja, ēdinātāji…

– Uzticami profesionāļi?
– Jā. Un jau pēc pirmā pusgada jaundraugiem, ja tā varu teikt, ir manas mājas atslēgas. 15. jūnijā pirmoreiz šeit paliku pa nakti. Priecājos, ka pēc pirmās vasaras viena komposta kaudze jau ir pilna. Nākamajā pavasarī varēšu tajā spraust ķirbi, skatīsimies, kāds būs. No vienpadsmit hortenzijām ziedēja visas, tikai viens ceriņš izkrita. Apmēram jau zinu, kādu gribu pagalmu, ko vēl vajag pabeigt.

Zini, sākumā tā dīvaini jutos. Veikalā pārdevēja laipni saka: “O, jūs Siguldā, kā jums pie mums?” Mulsu – ko lai saku? Kopumā man patīk. Rīgā es to neizbaudīju, bet te ir lokālpatriotisms. It visā. Siguldieši ir lepni par to, ka viņi ir Siguldā, vienalga – skolā, pilsētas svētkos, sporta pasākumos, labdarībā vai kalniešu spēlēs.

– Sapratu, ka māju gribi nomaļākā vietā, lai, izejot pa durvīm, vari tuvējā mežiņā baraviku nogriezt.
– Esmu pateicīgs vecākiem, ka viņi man piedāvāja zemes gabalu, teica – nāc, taisi, dari! Droši vien viss notiek tā, kā tam jānotiek, jo nezinu, ko īsti es darītu ziemā, nu – tajā tālajā galā. Šeit ir dzīvība visus četrus gadalaikus, 50 kilometru līdz Rīgai.

– Esi mazliet arī ēnas pusi izjutis, jo mazpilsētā seko tam, ko dari.
– Nē, tas droši vien ir tā, kā pats sevi nostādi. Ļoti priecājos par draudzību, paldies, ka mani pieņem un varu uzticēties, bet katru dienu nav jābūt atvērto durvju dienai. To esmu teicis arī draugiem, paziņām – ja redzat, ka mājas pagalmā stāv mašīna, tas nenozīmē, ka jāstājas malā un jāklauvē pie vārtiem – čau, ko dari…

– Saki – ieklausieties savā intuīcijā, varbūt es gribu būt viens.
– Nevis varbūt, bet man ir tādas tiesības. Visiem tādas ir. Foršāk ir sagaidīt brīdi, kad vienojamies par vienu vulkāna vakaru. Vai pat diviem, ar nakšņošanu. Nevis tā – čiv, čiv, čiv, un tad septītais čiv nav vairs tāds baigi interesants.

Cīņa par detoksu
– Daudz mantu izmeti?
– Rīgā ļoti daudz nonesām pagalmā, bet, atbraucot uz šo māju, piektā daļa tāpat tika izmesta. Drīzāk – citās rokās atdota. Lūdzu Zandai izvākt ledusskapi, viņa atrada zapti Camambera 2015. Jā, jā… Gribētos cerēt, ka tāds traks vācējs vēl neesmu, bet vispār – jā…

– Pēc detoksa ir vieglāk elpot?
– Protams! Domāju, ka reizēm tas ir nevis skopums vai vākšanas lieta, bet latviskais praktiskums – tas kaut kad noderēs. Skaties uz to štruntu un domā – paga, ja nu būs tāda situācija, ka zem pannas vajadzēs palikt... Kaut gan ir, ko likt zem pannas. Un tu atstāj – jā, tas ir tai situācijai. Bet tā nepienāk gadu, divus, trīs…

– Vai – šie vadi kaut kur noderēs…
– To, paldies dievam, iemācīja tēvs – mājās neturēt pusi no šīfera loksnes, drāšu rituli vai trīs pussistas flīzes. Vai arī – cik gadu brauc uz ārzemēm un ej vietējā tirgū augļus pirkt, bet tur tāds vietējais sūdiņš. Nu kam man tādu vajag! Atbrauc mājās, sūdiņš koferī, un ko – liec pie pārējiem, kas jau priekšā. Nu, cilvēcīgi. Tas pats ar drēbēm. Siguldā ir Iespēju māja, dažādi cilvēki, kam grūti dzīvē gājis, var sev ko atrast. Tur nesu visu, ko nenēsāju. Skaties – viens tāds mētelis, neesmu četrus gadus vilcis, bet ja nu ar suni mežā iešu… Lai gan vari iet ar jebkuru mēteli.

– Pieļauju, bija liela gatavošanās, kamēr māja tapa. Pieskatīji procesu?
– Ir lietas, kurās neko nesaprotu, tāpēc man ļoti patīk uzticēties cilvēkiem.

– Un ticēt, ka elektrība un kanalizācija darbosies?
– Tieši tā. Ja meistars prasa, kā es gribētu kabeli, krānu – bišķi pa labi vai kreisi, es varu pateikt savu vēlmi. Man patīk, ja man saka – zini, tās bārbeles vajadzētu stādīt metru no bruģa malas, jo kur tu ziemā, kad šķūrēsi, liksi sniegu? Man nav tādas pieredzes, tāpēc esmu pateicīgs, ka Jānis Šics, brāļu Šicu tētis, tā saka. Kapitāls čalis! Viņš man lika bruģi, sētu, pagalmu palīdzēja sakārtot, pēc izglītības dārznieks. Par ko man lielā cieņa – viņš nevilka aiz elkoņa un neteica: “Šeit nestādi!” Teica: “Iestādi. Ja izdzīvos, tu priecāsies, ja neizdzīvos, sapratīsi, ka bija nepareizi.”

Puni ir jāuzsit visos vecumos. Bet es bez tādiem pārspīlējumiem. Mani nekad nav interesējuši BMW vai māja ar balkoniem, trim stāviem, baseiniem. Tas viss ir jāapmaksā, jāapsilda, jāapkurina un, pats galvenais, jātīra. Tas ne vienmēr ir patīkami.

– Vismaz terasīte tev ir, kur lietus laikā pasēdēt?
– Protams! Man gan nepatīk deminutīvi, tāpēc – terase, un tā patlaban ir iepakota pret vējiem.

– Plēvēs?
– Jā, tāpat kā Biskvītā. Tur to noskatījos, un vietējie siguldieši izdarīja.

– Tur joprojām baudi rudens dzestro gaisu?
– Jā. Man gan ir nedaudz žēl, ka tikai jūnijā ievācos, bet tas nekas, nākamā vasara būs manējā. Visādā ziņā esmu sapratis pagalma robežas, puķu dobes izmērus un ko nākamajā gadā darīšu, ko nedarīšu. Tad redzēs, cik puķu būs pārziemojušas, cik būs jāliek par jaunu. Suns būs paaudzies, pie kāda saprāta pienācis.

Uzticīgas acis un ķepas
– Bella ir vēl kucēns?
– Seši mēneši bija, kad paņēmu no Ulubeles, nu ir jau septiņi.

– Krancītis?
– Visparastākais. Domājam, kas viņas vecāki varētu būt kaut kas no takša, no pekinieša vai papilona. Ja tādas uzticīgas acis un ķepas tevi gaida, tas ir baigi forši.

– Tas arī bija izsapņots – kādreiz stāstīji, ka tev būs bobis.
– Jā, bet tad man vēl bija kaķis, tagad viņš godīgi savu mūžu ir nodzīvojis. Vēl paguva pārvākties.

– Viņam bija šoks?
– Nē, domāju, ka gadu nasta savu padarīja. Astoņpadsmit...

– Pats devi vārdu Bellai?
– Patversmē viņu sauca par Blusiņu. Maniem vecākiem suņi ir bijuši, bet Blusiņa gluži nē…

– Vēl piesauksi nelaimi, dabūsi cīnīties?
– Suņu blusas – tas ir normāli. Tā jābūt.

– Viņa ar pašapziņu pieņēma tavu komplimentu, ka sauc par skaisto?
– Es ļoti ceru. Ulubele bija nobildējusi, ielikusi savā lapā, un tad visi dzeltenie sāka raustīt bildes pa labi, pa kreisi. Visādi stulbeņi rakstīja: “Apsveicam Valteru ar ģimenes pieaugumu!” Līdz muļķībai. Citi saka – nu tev ir meitiņa. Nē, man ir suns, draugs. Meitiņas man nav, ir krustmeita.

– Bella uzreiz tevi pieņēma? Jums bija kontakts?
– Es it kā braucu pēc cita suņa, kuru mājaslapā biju noskatījis, bet viņš jau bija paņemts. Tad skatījos vienu vilku meiteni, bet viņai bija tāda vēsture – atrasta piesieta pie koka, esot policijas lieta, varot ieilgt. Teicu – bet man tas brīdis ir pienācis, ka es to sunīti gribu! Sniedze, ļoti laipna meitene, man iznesa šitādu čabulīti.

– Tu viņu lutini, gultā kājgalī guļ?
– Pagaidām jā, bet viņai ir sava vieta, kārumi. Esmu arī uzkliedzis, ir žagars. Dzīvniekam mājās pa galdu nav jāstaigā. Suns ir draugs, labs draugs, tomēr tas ir suns.

– Dodaties garās pastaigās?
– To Siguldas Ilze parādīja – visus Mākslinieku kalniņus un skaistās ainavas. Ceļa sākums ir caur kapiem, tālāk – skaistā Gaujas senleja. Tur tiešām ir ko redzēt. Jā, visur kur esam bijuši. Bellai ir pirmās meklēšanās laiks. Biju samulsis, pie vetārstes aizskrēju, viņa teica – viss kārtībā, tā esot. Bet tagad pat pa pagalmu es viņu vadāju saitē. Bella jau nav vainīga par to, kas viņai tajā galvā notiek. Tie ir instinkti.

– Parasti no patversmes dod sterilizētu dzīvnieku.
– Vēl par agru. Daži paziņas saka, vajagot pirmos kucēnus atļaut. Bet ko ar viņiem darīt? Vest uz Ulubeli? Un vēl viens jautājums – pie kura puikas tad es viņu vedīšu? Palaist uz ielas – būs vai nebūs? Nē, nē.

– Tad tev ir tādas rūpes…
– Jā, bet man tas patīk.

Atver logu – tur ir skaistais, cerīgais
– Siguldā ir Baltais flīģelis, Devons, kultūras un sporta dzīve sit augstu vilni. Darbs ir uz vietas?
– Zini, kā – es atsaucos, bet nevienam nav pienākuma man dot darbu. Jau Rīgā dzīvojot, biju piefiksējis, ka darbi man vairāk ir Vidzemes un Latgales pusē. Savulaik no Madonas aizlēcu uz Rīgu, tagad uz Siguldu. Rīgā viss ir forši, bet no tās drūzmas biju noguris.

– Tev netrūkst sajūtas, ka, izejot no dzīvokļa, pēc piecām minūtēm vari būt Ozīrisā?
– Bet Siguldā es jebkur varu būt pēc desmit minūtēm! Un nav korķu.

– Bet Rīgas elpa?
– Nepietrūkst. Rīgā paliek koncerti, teātri, draugi, paziņas. Tas viss jau ir spēkā. Sālsmaižu sērija jau arī vēl nav beigusies.

– Jāņus svinēji jaunajā pagalmā?
– O, nostrādāju krastmalā ar Janu un Raimondu Paulu.

– Vasarā safilmējies arī Jaungada taksometram 2…
– Paldies Mārim (režisoram Mārim Martinsonam – S. L.), ka mani aicināja jau otro reizi. Ļoti maza man tā lomiņa, bet varu teikt – tur ir tas, ko redzu arī Siguldā. Ja esi kādā kolektīvā, tad dedz par laikabiedriem. Tu daudz par viņiem zini, pārdzīvo. Biju Mālpilī, kur deju kolektīvam Dūka bija sadraudzības koncerts. Sabraukuši mārupieši, madonieši, rīdzinieki, valmierieši, un redzi, ar kādu milzīgu prieku cilvēki to dara savā brīvajā laikā, par to neko nesaņemot. Kaut kas līdzīgs ir Jaungada taksometrā – arī tā ir kā deju kopa. Negribu daudz stāstīt, ir jāiet, jāskatās.

– Esi pamanījis sociālajos tīklos asas polemikas?
– Vakar atkal drusku par to domāju. Skolas laikā bija tā, ka disenēs daudzi mācēja breikot, un man drusku skauda, ka es tā nemāku. Bija tādi, kas ļoti labi mācēja braukt ar skrituļdēli. Man bija, bet var teikt, ka šļūkāju, tā neskaitījās īsta braukšana. Un arī tas man tā kā drusku kremta.

Bet tagad, manuprāt, neko neesmu zaudējis, ka neesmu ne feisbukā, ne instagramā, es nesaprotu ne jūtūberus, ne influencerus. Katram laikam savs, ne par to ir runa, bet paies pāris gadi, un tā jau atkal nebūs, viss mainīsies. Baigi labi bez tā varu iztikt. Reizēm kāds saka – nujā, mēs dzīvojam tādā laikmetā, visas tehnoloģijas… Bet es tiešām nejūtu, ka kaut ko zaudēju, kāds nevar mani atrast vai kādam manis pietrūkst. Vai es pats, vakarā ejot gulēt, domātu – cik žēl, ka neredzēju, kādas kuram tās vakariņas…

– Tu tā apzināti?
– Ļoti! Jo es biju feisbukā.

– Izvairies, jo par tevi ir pastiprināta interese vai komunikācija ne tāda, kā gribētu?
– Jā, tāda nepieklājīga komunikācija, uzbāzīga. Un tas mani neapmierina.

– To žulti grūti saprast.
– Man pašam ir bijušas kļūdas, par kurām ir kauns. Jā, reizēm esmu iespļāvis ne to, ko vajag, un ne tur, kur vajag. Nevaru laiku pagriezt atpakaļ. Bet tā, ka katru dienu kāds būtu jātur lietas kursā par to, kāds ir mans viedoklis… Tādas sajūtas man nav. Ja tu man jautā, es atbildu, bet nekad tev nezvanīšu, nesūtīšu īsziņas: “Klausies, domāju, tev vajag darīt tā, es iesaku…” Pasarg dievs! Es taču neko vēl pats nezinu. Man nākamgad būs 49. Negribu līst pie tiem, kuriem ir 17, 15 vai 20, un teikt – hei, esmu viens no jums! Es neesmu viens no viņiem.

– Tu sevi uzskati par apolitisku?
– Kāpēc?

– Ja negribi iesaistīties polemikā.
– Kāpēc ne – ik pa brīdim gribas. Varbūt priekšstats ir tāds, jo bieži zvana – sveiki, te tāds portāls, tas un tas pateica to un to, ko domājat? Bet kādā sakarā man jāsaka?! Es neko nedomāju. Vai – čau, ko iesaki pret rudens depresiju? Neko neiesaku, lieciet man mieru! Un tāpat aiziet raksts Krauzem rudens depresija.

Tajā sijātavā varēs saprast
– Tu sevi uzskati par vientuļo vilku?
– Kāpēc? Nē… Man vārds viens vispār tā īpaši nepatīk. Es, pirmkārt, neesmu viens. Otrkārt, ja es tiešām justos tā – viens un vilks, tad arī tev teiktu: “Es baigi labi jūtos viens, man neko nevajag, neko negribu…” Nu nē…

– Tur tā lieta – tu aizej pie cilvēkiem ar smaidu…
– Jā, taču varu atzīties – ir brīži, kad negribas smaidīt. Bet tas ir mans darbs – jāsaņemas. Man piedāvā darbu, lai es tai prieka, līksmības vai lustības mucai spundi izrautu. Man vajag drusku pagrūst pārējos, lai tā pika veļas. Bet teikt, ka draugu pulkā man ir grūti klusēt un nebūt jautram… nē. Ļoti mierīgi varu arī muti neatvērt. Varu sēdēt, skatīties tālumā trīs dienas.

– Žultainu tevi neesmu redzējusi, vari būt asāks vai sarkastiskāks…
– Ja kaut kas ir dots, par to ir jāpriecājas un jākopj. Teikt – zināt, vispār man ir dots, bet šodien nav garastāvokļa, tāpēc neko nedarīšu… Tā nevar. Daudz esmu grēkojis pret savu ģimeni, draugiem, paziņām. Ar savu sarkasmu. Jā, arī ar žulti kādreiz.

Esmu paudis viedokli brīžos, kad man to neviens nejautā, un pats pēc tam ļoti pārdzīvojis. Pat atvainojies. Es sevi pašaustu, bet saprotu – arī pēc nedēļas es domāju tāpat. Cita lieta ir forma, kā to pasniedz, kā tas nāk no manis ārā. Un situācija. Bet esmu to teicis, izpildījis, un neko vairs tur nevaru darīt. Nav tādas dzēšgumijas vai tipeksa, ar kuru aizkrāso ciet un pēc tam var rakstīt pāri.

– Cilvēki bieži kopj pusdraugu attiecības, acīs smaida, bet aiz muguras runā ko citu. Tāda liekulība?
– Lai katrs pats par sevi domā. Arī es jau ilgāku laiku, ja mani kur aicina, nesaku – jā, jā, es iešu. Drīzāk – piedodiet, man ir darbs vai cits pasākums. Ja jūtu, ka tas nav mans, tad man nav jāiet.

– Varbūt ir grūti būt godīgam, jo zini, ka cilvēkam būs nepatīkami, ja neglaudi pa spalvai.
– Tā grūti teikt. Mūs katru ietekmē laika apstākļi, pilnmēness, elektrības cenas... Un katra diena ir citāda. Nav tā – paņemsim formulu, un tā strādās arī rīt, parīt, pēc mēneša, vasarā, ziemā...

– Tā ir ieklausīšanās – būt godīgam vismaz pret sevi?
– Es kaut kā mēģinu pats sev to teikt (smejas). Nezinu, vai tā ir, ka tomēr savai intuīcijai jātic. Lielākajā daļā gadījumu laikam esmu pieņēmis pareizos lēmumus – nedarīt to, neiet tur, ar tiem cilvēkiem netikties, nepieņemt to piedāvājumu. Man tā šķiet, bet to droši vien brīdī, kad tajā sijātavā liks pa labi, pa kreisi, varēs saprast.

Mani draugi zina, ir tāda spēle – apgāžu piecas krūzītes, pagriežu muguru, un viņi zem vienas no tām paslēpj riekstu, es pagriežos un atrodu. Ir tā, ka pāris reižu nostrādā, tad sākas maldīšanās… Un tad tā spēle jābeidz. Nu, nebūs visu laiku. Man nav tādu spēju. Bet ir vēlme – vēl, vēl, vēl to parādīt. Tad viss aiziet aplam.

– Mums katram esot ekstrasensorās spējas, varam izkopt smalko jūtīgumu.
– Tam es pilnībā piekrītu. Un ļoti ticu. Manuprāt, tā ir ar jebko. Tikai manā gadījumā diemžēl ļoti bieži tas slinkums, samierināšanās vai sevis nenovērtēšana ņem virsroku – ek, ko tad es…

– Tev nav augstuma baiļu?
– Ir. Turklāt milzīgas. Pirmajā reizē mani nogrūda. Pēc tam vēl vairākas reizes nolēcām. Tā sajūta ir tāda… Es bieži lidoju sapņos. Vēl joprojām man tas ļoti patīk. Man ļoti patīk visādu veidu amerikāņu kalniņi. Panorāmas rats neinteresē.

– Kāda ir bijusi tava jocīgākā apņemšanās?
– Par kauniem gribi dzirdēt? Ko tik es neesmu apņēmies! Atmest smēķēšanu, iemācīties angļu valodu, atsākt dejot tautas dejas… Es ļoti to visu gribētu joprojām.

– Izlasīs un uzaicinās kāds senioru kolektīvs.
– Vidējā paaudzē es vēl būtu tīri štrams, bet, redz, viena lieta – uz mēģinājumiem es vēl varētu izstaigāt, bet kolektīviem piektdienās, sestdienās ir skates, koncerti, man tas ir darba laiks. Bet Gatves dejā es solo esmu dejojis. Protams, ne Deju svētkos. Ar kolektīvu Jūrmala.

– Kaut ko tomēr esi izpildījis. Citi visu mūžu sapņo par māju, bet līdz tai nenonāk. Tu runāji, runāji, neturēji sveci zem pūra un to izdarīji.
– Ja es būtu tikai gulējis gultā, skatījies sienā, bakstījis ar pirkstu nāsī, nekas nebūtu noticis. Tas ir par jebko.

– Kura ir nākamā virsotne?|
– Atdot kredītu. Forši tēvs pateica – ja taisies to darīt, tad fiksi, jo tev personas kods nav tik smuks, pēc desmit gadiem neviens vairs nedos… 

– Ko gribēsi nākamgad?
– Vasaru izbaudīt.

No portāla Jauns.lv