Arī uz meitas dzemdībām viņš ņēma līdzi fotokameru. Saruna ar Latvijas labāko fotogrāfu Lauri Vīksni

Bērnībā Lauris aktīvi dejoja sporta dejas un komandas darbā - ar treneriem, vecākiem un partneri - tika pat līdz Latvijas čempiona titulam savā apakšgrupā. Sākums 12 dejai veltītajiem gadiem bija pavisam nevainīgs – vasaras brīvlaikā aizgāja līdzi kaimiņam uz deju nodarbībām. Ko sēdi malā? Pakusties mazliet! Nākamreiz nāksi? Un Lauris jau bija ieskaitīts mācekļos, jo Skrīveros puišu, kas gribētu dejot, nebija daudz.  

Kad Marija Naumova uzvarēja Eirovīzijas konkursā, Lauris dejoja šovā, ar kuru dziedātāja pēc uzvaras apbraukāja visu Latviju. Vēlāk viņš koordinēti kustēties uz skatuves mācīja arī citiem, tostarp grupai Cafe, Intaram Busulim, Emīlam Balceram, Ralfam Eilandam… Bet tad pēkšņi sāka fotografēt.

Busulis ilgi neesot varējis samierināties: “Kā tu tā, Laurīt, mūs nodevi un aizgāji pretējā frontē, uz dzelteno presi!” Sākumā Lauris tiešām fotografēja slavenības, bet darbs foto aģentūrā F64 darbības lauku papleta. Nu jau vairākus gadus Lauris ir neatkarīgais fotogrāfs. Un gandrīz nedejo: “Kad dejoju, viss iet pa gaisu, tāpēc telpa ap mani atbrīvojas. Mazliet neērti…” Taču dejas rūdījumu un pieredzi zemapziņa liek lietā joprojām - viņš labprātāk rāda, nevis stāsta, kā labāk nopozēt. Tas noder arī savstarpējā komunikācijā, prasmē sevi prezentēt un, protams, stājā.

Pasākumu fotografēšana – kas tevi aizrauj šajā žanrā?
Nesamākslotība un dabiskums. Man patīk būt nemanāmam un notvert cilvēka emocijas kādā kopējā kompozīcijā. Ķert mirkļus, kad cilvēks nav jutis fotogrāfu. Savulaik fotogrāfs un dīdžejs Jānis Garjānis teica, ka atceroties mani no laikiem, kad viens no pirmajiem fotografēju naktsklubos, - es esot strādājis atšķirīgi.

Varbūt tāpēc, ka, novērojot, kā darbojas citi, biju redzējis fotografēto attieksmi pret viņiem. Sapratu, ka nevēlos izraisīt tik negatīvas līdzcilvēku emocijas. Es nebāžos virsū, cenšos ķert situācijas, viņus netraucējot.

Tas prasa koncentrēšanos, ātrumu, uztrenētu acu un droši vien arī intuīciju.
Jā, intuīciju… Es vispār esmu par sajūtām. Bieži vien nevaru izskaidrot, kāpēc esmu pagriezies un nospiedis pogu tieši tai brīdī. Kad Saeima tikko bija apstiprinājusi Valdi Zatleru par prezidentu, gāju ārā no ēkas - un redzu, ka pretējā pusē pa frakciju mājas logiem skatās cilvēki. O, nobildēšu!

Tā, pašam pat īsti nemanot, noķēru kadru, kur deputāts un jurists Jānis Lagzdiņš, kurš parasti ir ļoti ieturēts, rāda divdomīgu žestu. Pēc tam man likās – kur nu šitādu nepieklājīgu bildi! Bet redaktorei bija cits skatījums, tā arī kļuva par pirmo bildi, ko no manis pārpirka un kuru drukāja pat uz krekliem.  

Svarīgi gan ir būt spējīgam tādus mirkļus piefiksēt tehniski labā kvalitātē. Tas man no tiem pirms tam izšautajiem miljoniem! Lai gan pārsvarā visu tveru ar sajūtām, fotogrāfiju neesmu mācījies.

Nemaz?!
Mans vectēvs bija fotogrāfs. Kad viņam amputēja kāju, darbnīca tika pārcelta uz mājām. Fotografēšanu pārņēma tēvs, kurš piepelnīšanās pēc bildēja kāzas, bet vectēvs attīstīja bildes. Uz avīzēm vienmēr žāvējās bilžu tūkstoši, un es tās visas apskatīju.

Kad tagad aizbraucu pie omītes pašķirstīt opja albumus, man ir sajūta, ka tās ir manis fotografētas bildes. Acīmredzot esmu uzsūcis informāciju par kadrējumu un visu citu. Tā, lūk, ir mana skola! Turklāt apkārt vienmēr ir bijuši viedi čaļi, katrs pa bišķim kaut ko iemācījuši.

Bija tāds konkurss, kurā mana bilde dabūja godalgu: Ainārs Šlesers ar sievu stāv uz skatuves kā Amerikas prezidents ar pirmo lēdiju, un apkārt mirdz nenormāls konfeti salūts. Kad uz Latviju atbrauca fotogrāfs no Somijas, kurš konkursā bija aizstāvējis manu darbu, teicu viņam par to paldies. Viņš prasīja, kur esmu mācījies fotografēt. Saku, ka nav sanācis, uz ko viņš: nemācies arī, bet turpini fočēt! Tā jau ir – prasmi uzkačā bildējot.

Pasākumi mēdz būt svinīgi, bet fotogrāfam var gadīties arī rāpot. Kāda ir tava darba forma?
Ja nepieciešams, varu arī uzvalkā gulties uz zemes. Ko tad mēs tagad – meklēsim, ko paklāt apakšā? Tikmēr moments būs zudis! Man praktiski visas bikses ir ar padilušiem ceļgaliem. Protams, svinīgos pasākumos ir dreskods. Pirmo uzvalku darba vajadzībām nopirku, kad kļuvu par vienu no oficiālajiem fotogrāfiem Latvijas prezidentūrai ES Padomē.

Agrā jaunībā biju dabūjis pa biksēm par saplēstiem džinsiem pie prezidenta, otrreiz vairs negribēju saņemt aizrādījumu. Fotogrāfs nedrīkst izlēkt ar savu izskatu un izraisīt negatīvas emocijas cilvēkos, pie kuriem iet. Jo loģiski, ka tad viņi pret fotogrāfu vairs nebūs atvērti.

Bet svarīgi, ka apģērbs ir ērts! Žaketes parasti ir stīvas, un, paceļot rokas, rodas milzīga slodze, kas ātri nogurdina. Bet man ir izdevies atrast brīnišķīgu žaketi, kas staipās.  

Vērojot cilvēkus, ir radušies kādi secinājumi par mums kā sugu?
Cik mēs esam dažādi! Tieši to man patīk piefiksēt – cilvēku dažādību. Un vēl nākas secināt, ka cilvēka statuss vai turība neko neliecina par ētiskumu - tie nav saistīti lielumi.

Tik daudzos pasākumos esi bijis vērotājs no malas, vai vēl spēj arī vienkārši piedalīties?
Ir grūti. Piezogas jautājums: ko es tur darīšu, kā es tur… Masu pasākumos, tiklīdz man nav kameras un jāsaplūst ar pūli, atceros bērnībā redzētus masu evakuācijas skatus. Tas mani dara nemierīgu, tāpēc labāk jūtos kā personāls, kam vienmēr būs pieejams ātrāks ceļš uz izeju.  

Kad gatavojāmies otrās meitas dzimšanai - uz pirmās piedzimšanu nepaspēju iziet veselības pārbaudes, jo viņa piedzima mēnesi par ātru -, manī modās satraukums, kā es to spēšu. Kļūstu bāls jau tad, kad lielajai meitai pie zobārsta spricē anestēziju.

Atcerējos, ka reiz man bija jāfotografē medicīnas darbinieks darba procesā. Iegāju operāciju zālē, bez liekām emocijām izdarīju darbu un gāju ārā. Un tikai tad sāku domāt – pag, kas tas tikko tur bija, tas taču bija aborts! Aiz fotoaparāta es distancējos no situācijas.        

Sapratu, ka arī uz dzemdībām jāņem līdzi kamera un jāfotografē. Tādējādi esmu klāt, bet it kā tomēr ne. Bildēju, līdz vecmāte teica, lai lieku nost kameru un palīdzu mammai… Divas izelpas, un viss jau bija noticis.

Ko dari, kad nefotografē?
Fotografēšana – tas pat nav darbs! Sāku gan, lai nopelnītu, bet ar laiku kļuva ārkārtīgi interesanti, un tagad tas pārvērties fanātismā.

Kad aizgāju no aģentūras, man nebija savas kameras, īrēju to pasākumiem.  Tas bija smagi! No rīta redzi fantastisku miglu, bet fotoaparāta nav. Sajūta tāda - kam es vispār šai pasaulē esmu vajadzīgs, ja nevaru piefiksēt šo skaistumu!

Darīju visu, lai ātrāk tiktu pie aparāta, tad iestājās mieriņš. Bet, tiklīdz iedomājos, ka man vajag kādu jaunu objektīvu, nejūtos vairs pilnvērtīgs, kamēr man tā nav. Ne tā ārišķīgi, vienkārši zinu, ko ar šo tehnisko līdzekli varēšu izdarīt. Citādi visu laiku jādomā - re, tur aizgāja kadrs… Re, vēl viens!
 

Man arī nepatīk bildēt cilvēkus nekomplementārās situācijās. Kā fotogrāfam man varbūt vajadzētu to fiksēt, bet… Izturos ar cieņu, man negribas cilvēkus pazemot.

Bet fotoredzi visu laiku ieslēgtu neturu – ja nepārtraukti fiksē un analizē notiekošo, tā ir milzīga slodze smadzenēm.

Ko tu novērtē fotogrāfijā?
Kvalitāti un radošumu. Dziļumu un pievienoto vērtību. It kā vienkārša ainava, bet aiz staba kaķis pus aci pabāzis. Vai kadrs ir sadalīts ar kādām konkrētām līnijām. Vai interesanti kontrasti noķerti. Novērtēju, ja bildē ir ieliktas vairāk nekā divas dimensijas, ja rodas jautājums - kas palicis aiz kadra?

Ir ambīcijas arī kādam mākslas projektam?
Paškritika mani atsēdina. Bet gribas jau, gribas savu izstādi beidzot uztaisīt. Saistībā ar latviešu nacionālajām vērtībām, vectēvu un viņa darbiem.

Cik daudz tev par cilvēku jāzina, lai viņu bildētu?
Jo vairāk zinu, jo grūtāk. Ja kaut ko nezinātu, nebūtu pievērsis uzmanību, bet zinot izturos tolerantāk, lai nenodarītu pāri. Taču ir bijis tā, ka nobildēju, neko daudz nezinot, bet citi saka, ka esmu uztaustījis kaut kādu šā cilvēka stīgu.

Ir kas tāds, ko tev nepatīk fotografēt?
Bēres. Varbūt kādam ir interesanti redzēt, kā cilvēki sēro un atvadās, bet man šķiet, ka bez tādām bildēm varētu iztikt. Ja vajag, lai citi fotografē…

Man arī nepatīk bildēt cilvēkus nekomplementārās situācijās. Kā fotogrāfam man varbūt vajadzētu to fiksēt, bet… Izturos ar cieņu, man negribas cilvēkus pazemot. Visai bieži sanāca tikties ar Mārtiņu Freimani viņa pēdējos dzīves mēnešos. Viņš bija tik dzīves saguris, ka nespēju viņu fotografēt. Kad viņš aizgāja, visiem vajadzēja bildes, bet man nebija nekā jauna, ko iedot. Man bija iespēja dalīties ar bildēm, kurās viņš izskatījās enerģijas pilns, lai cilvēku prātos paliktu gaišs un sprigans. Vai tas ir slikti? Var jau būt, ka tā palaidīšu garām kādu šedevru, bet man ir svarīgi sadzīvot ar savu sirdsapziņu. 

Kura ir tava mīļākā fototēma?
Man patīk bildēt gaismu, kontrastus, gaismu spēles. Krēsla, kad vakars pāriet naktī un pilsētā ieslēdz gaismas, – tas ir maģisks mirklis. Kad vēl strādāju aģentūrā, priekšnieks Gatis Rozenfelds izdomāja, ka mums jāattīsta videointerviju gaismošana, un piedāvāja iedziļināties šajā lietā. Biju nolikts fakta priekšā, par ko tagad esmu pateicīgs.

Pirms simtgades, kad Latvijā nenormāli daudz filmēja, vienā brīdī nebija brīvu gaismotāju. Mans labs draugs, mazbudžeta filmas Kriminālās ekselences fonds operators uzvaicāja, vai varu izlīdzēt un pagaismot, esot palikušas padsmit maiņas. Galu galā gaismoju 69 maiņas un uzzināju, cik dziļi ir spējīgs domāt režisors. Tā bija laba pieredze, ko vēlāk pārnesu arī uz foto, jo fotogrāfs patiesībā ir režisors, gaismotājs un operators vienā personā. 

Kad Imants Ziedonis vairs neizgāja no mājām un viņam vaicāja, kā viņam visvairāk pietrūkst, viņš teica, ka pietrūkst iespējas būt klāt notikumos un ieraudzīt kaut ko, par ko varētu teikt: re, kā! Jā, man arī gribas būt un fotografēt tādos notikumos. Re, kā!

No portāla Jauns.lv