Dana ar kasti: “Ģimenes ir nogurušas no nekārtības”

IZZIŅA 
Vārds, uzvārds: Dana Gulbe. 
Nodarbošanās: organizēšanas konsultante un lektore, Montesori skolotāja.
Labākā atpūta: gandrīz visi brīži, kad tuvumā nav datora un telefona. Pārgājieni!
Īpaši garšo: mazsālīts lasis uz maizītes ar lielu kārtu sviesta! :)
Iesaka izmēģināt: no rīta piecelties agrāk un veltīt 10 minūtes meditācijai.
Nepatīk: ka ir lietas, kas nepatīk. Gribētos ar visu būt mierā.
Grāmata, ko iesaka izlasīt: Hal Elrod The miracle morning.

Vieni no vairāk lasītiem rakstiem ģimenes portālā “Mammamuntetiem.lv” ir par tematiem, kas saistīti gan ar bērnu mācīšanu pēc Montesori metodēm, gan par to, kā iemācīt bērnam kārtot istabu. Un abus šos tematus ir iespējams pārrunāt ar Danu Gulbi – Montesori skolotāju, kārtošanas meistari (pati viņa sevi dēvē par organizēšanas konsultanti), uzņēmuma “Dana ar kasti” vadītāju un grāmatas “Kas notiek bērnudārzā” autori. Vēlāk intervijā smejot teikšu, ka viņa ir izcils viesis ģimenes ballītēs – tik daudz tematu ar viņu pārrunājami, tik daudz jaunu ierosmju no viena cilvēka sasmeļami! 
...
Viņa ienāk telpā gaiši un gaisīgi, smaida atbruņojoši un runā ar mirdzumu acīs, un es uzreiz noticu: man viņas priekšā nebūtu neērti atvērt pat piebāztāko no sava mājokļa skapīšiem. Nebūtu neērti atzīties, kāpēc šis krāms joprojām krāj putekļus mūsu mājās. Dana, visticamāk, ar vieglu, pieņemošu sejas izteiksmi jautātu: lūk, miskaste, varbūt ir īstais laiks krāmu ielikt šeit? 

Vai tev bērnībā bērnistaba arī vienmēr bija sakārtota?
Iekšējais dzinulis man vienmēr ir bijis vērsts uz kārtību, man tā vienmēr ir patikusi – patika spēlēt “skolās” un taisīt perfektas burtnīciņas. Vai man bērnībā to īpaši spieda vai mudināja? Nē, tādu atmiņu man nav. Iespējams, tieši tāpēc man nav pretreakcijas, nav iekšējas izjūtas, ka vārds “kārtība” saistītos ar kaut ko negatīvu. Lai gan daudziem tā ir, ar to saskaros. Daudziem vārds “kārtība” izraisa jautājumu – kādēļ par to runāt, tas ir kas negatīvs, paņem daudz laika, no tā nav nekādas jēgas, es labāk par to nedomāšu.

Es tā jau esmu piekusis!
Jā, kas vēl nebūs – māja vēl būs jākārto! 

Mans vīrs noteikti priecātos par Danu ar kasti mājās (smejamies). Reiz ar vīra mammu un vecmāmiņu pārspriedām, kur tas mans vīrs tik kārtīgs gadījies; tas noteikti neesot iedzimis no viņām. 
Filozofiski par bērniem runājot. Agrāk uzskatīja, ka bērns piedzimst kā balta lapa un viņu veido apkārtējā vide, notikumi. Tagad arvien vairāk noticu idejai, ka mums ir diezgan gatavs iekšējais komplekts, diezgan gatavas ievirzes, kuras sabiedrība un ģimene, protams, modelē un pielāgo sabiedrībai, kurā mēs esam. Tomēr ļoti daudz mūsos jau ir ielikts.

6 FOTO

Kārtošanas iedvesmotāja Dana Gulbe

+ 2

Skatīt visus

Svarīgi saprast, ka izpratne par kārtību mums visiem nekad nebūs vienāda, vienota standarta nav. Tāpat vienmēr uzsveru – vārds “kārtība” iet kopā ar vārdu “kontrole”. Kārtība nav par izmešanu ārā, salikšanu smukās kastītēs, par glītu bildīti pie sienas. Tie ir blakusefekti. Mērķis ir kontrole, kad tu saproti, kas tev pieder. Visas lietas – kas tev mugurā, kas atrodas tavās mājās – ir bijuši tavi apzināti lēmumi. Nevis tu esi dzīvojis mākonī, kur lietas atnāk pašas un vienā brīdī vairs nesaproti, ko ar tām iesākt, bet tie ir tavi apzināti lēmumi. Manuprāt, kārtība ir par kontroli. Kā kārtība izpaužas tavam vīram, tev vai taviem bērniem – tam ir milzīga gradācija. Līdz brīdim, kamēr tu savā telpā jūties labi, viss ir kārtībā. Pie cilvēka, kurš, skatoties man acīs, godīgi var pateikt: es savās mājās jūtos labi, es neeju.

Tikko gribas sākt zāģēt mājiniekus, tā uzreiz vajag apdomāt: ko es pats savās lietās varu sakārtot? 

Reizēm manas lekcijas apmeklē vecāka gada gājuma sievietes, kuras šurp atvilkušas viņu meitas. Lai pāraudzina mammu – krājēju. Viens no maniem pirmajiem jautājumiem ir: vai tu savās mājās jūties labi? Vai tevi tur nekas nenomāc? Vai tu spēj mājās gan atpūsties, gan produktīvi darboties? Vai uz visiem šiem jautājumiem spēj atbildēt pozitīvi? Vairumā gadījumu nevar. Kaut kas grauž. 
Kārtošana ir jauns temats pasaulē, un Latvijā vēl jo vairāk. Vidi un kārtošanu mēs parasti neiedomājamies kā vienu no faktoriem, kas, iespējams, ietekmē mūsu pašsajūtu. Mēs drīzāk teiksim, ka dzīvoklis par mazu, ka naudas par maz, ka nav tik smalku lietu, kā gribētos. Tad, protams, nekārtībā tiek vainots vīrs, bērni, arī darbs. Bieži vien neapmierinātības iemesls ir triviāls un tik vienkāršs – vide, kurā tu atrodies katru dienu. Bet tas ir tik nesāpīgs, lēts un kolosāls veids, kā kaut ko mainīt! Vismaz pamēģini, jo sliktāk jau nekļūs. 

Ja šo lasa ģimene ar 3, 4 vai 5 bērniem, noteikti nosaka pie sevis: aha, pamēģini tu ar manu bērnu daudzumu mājās uzturēt kārtību!

Man ir bijuši klienti arī ar četriem un pieciem bērniem, un tas nav iemesls, lai nekārtotu. Te patiesībā jautājums ir nevis par bērnu skaitu un to, cik liela ģimene. Kārtošana sākas ar katru vienu cilvēku – pašam ar sevi. Ja mani uzrunā, piemēram, kliente sieviete, mēs sākam tikai ar viņas lietām. Kārtošana vienmēr sākas ar lietām, kas pieder tieši tev: drēbes, kosmētika, rotaslietas, apavi, hobiju priekšmeti. Sāc ar to! Tam ir grūti noticēt, bet mana pieredze rāda, ka vairumā gadījumu pārējie ģimenes locekļi pavelkas līdzi. Pat ja nepavelkas, ar to, ka esi ticis galā ar sevi, jau ir iegūts zināms miers, tu vairs tik daudz “necepies”. Tikko gribas sākt zāģēt mājiniekus, tā uzreiz vajag apdomāt: ko es pats savās lietās varu sakārtot? 

Tātad iekšējo pasauli ar nekārtīgo skapi tu saisti vislielākajā mērā?
Protams! Tas ir saistīts vistiešākajā veidā!
Kārtošana mani interesē tieši tās dziļuma dēļ, jo kārtībai ir ļoti cieša saistība ar to, kas notiek mūsos iekšienē. Man ļoti patīk Kanādas klīniskais psihologs Džordans Pītersons, viņš savos video daudz runā par kārtošanu. Reiz uz jautājumu, ko darīt cilvēkam, kurš jūtas pilnīgi apjucis savā dzīvē – karjerā, attiecībās un citās jomās –, speciālists atbildēja: sakārto savu istabu! Kad sākam darboties ar priekšmetiem – lemjam, ko mēs gribam, ko negribam –, mēs uztrenējam prātu darīt to pašu citās situācijās – ar nemateriālām lietām. Ja prātā ir iestājies ķīselis, tad ar citu ķīseli to ir grūti sakārtot. 
Sakārtot fizisko pasauli ir relatīvi viegli. Pat ja liekas, ka nekārtība ir tāda, ka to nevar izturēt, un mājoklī ir 2000 priekšmetu, tas tik un tā ir limitēts daudzums, tu pamazām ej uz priekšu un pienāks brīdis, kad būsi sakārtojis. Vai varam izskaitīt visu, kas notiek mūsu galvās?

Iesaku ierasto “man nav laika” aizvietot ar “tā šobrīd nav mana prioritāte”. Nevajag sev melot.

Grūtākais, kā parasti, visticamāk, ir sākt, atrast motivāciju pieķerties pirmajām lietām. Jo atrunas var atrast ik uz soļa: nav laika, esmu piekusis utt. Ko tu vari pateikt, lai motivētu pieķerties kārtošanai?
Iesaku ierasto “man nav laika” aizvietot ar “tā šobrīd nav mana prioritāte”. Nevajag sev melot. Ja es tagad rosinātu, lai aizej sakārto savu māju, tu gan jau neietu. Bet, ja es piesolītu samaksāt 200 000 eiro, tu gan jau ietu. Pārkārtotu prioritātes un laiku atrastu. 
Ir jānotic. Tāpēc man patīk dalīties stāstos, veidot video – jo vairāk par kārtošanas nozīmību runāsim, jo vairāk cilvēku teiks, ka, jā, strādā! Jānotic kolektīvi. Citādi šobrīd, runājot par kārtību mājās, pirmā normālā reakcija ir – tiešām? Kārtošana? Vai kaut ko tādu manā dzīvē var izmainīt? 
Kā tev šķiet, kāpēc šī tava lieta – Dana ar kasti – Latvijā tik labi aizgāja? 
Domāju, ka tas bija gaisā. Mēs dzīvojam fantastiskā laikā – ir daudz iespēju, daudz piedāvājumu. Šis ir arī laiks, kad mums pieder daudz vairāk priekšmetu nekā jebkad iepriekš. Un neviens priekšā nepasaka, kā ar tiem priekšmetiem tikt galā, rezultātā mēs esam apauguši ar milzīgu mantu daudzumu; mēs esam zem milzīgas industrijas sloga, kas nemitīgi liek pirkt, pirkt un pirkt, un tikai tad tu būsi laimīgs. Tev vajag vēl tikai to vienu kleitiņu, tikai to vienu rāmīti. Mēs zem šī sloga salūstam un turpinām nest iekšā mājās. Šis vilnis nāk pāri pasaulei un ir atnācis arī līdz Latvijai. Esmu priecīga, ka esmu tā, kura par kārtošanas tematiku pirmā sāka skaļāk runāt. Cilvēki ir noguruši no nekārtības. Lai gan Latvijā to mantu vēl nav tik daudz.

Mums vienkārši naudas nav tik daudz.
Nauda tevi no jaunām lietām attur līdz noteiktam punktam; pasaulē ražošana uz cilvēku un dabas resursu rēķina cenu ir nolaidusi ļoti zemu. Un mūs var viegli iemidzināt: ar krekliņu par 6,99, ar kurpēm par 15,99. Nopērkam un uz mirkli jūtamies, ka varam atļauties, bet tas ir mānīgi. Vai ar saviem resursiem tu patiešām izdarīji to, ko gribēji dzīvē izdarīt? Simtprocentīgi visiem maniem klientiem pēc kārtošanas dramatiski mainās attieksme pret iepirkšanos. Cilvēks vienkārši vairs neiet un nepērk to, ko viņam nevajag, it kā stāv tam pāri un tas ir kolosāli – gan no ekoloģiskā viedokļa, gan no personisko resursu viedokļa. 

Videi patīk mazāk jaunu kleitu. 
Nopietnā kārtošana it kā nonāk pretrunā jo tas ir par mešanu ārā, kamēr visi runā par zero waste, ka nevajag mest ārā, tajā pašā laikā es mudinu tikt vaļā no visa liekā. Taču ir labāk vienu reizi piekraut konteineru līdz augšai, lai uz visu atlikušo mūžu saglabātu galvā klikšķi par nevajadzīgu mantu nepirkšanu. Tad mūža griezumā atkritumu daudzums, ko radīsi, būs ievērojami mazāks, nekā tie daži maisi vai konteiners, ko izmetīsi sākumā. 

Kad kolēģiem teicu, ka gaidāma intervija ar Danu ar kasti, tad kolēģe Audra atbildēja, ka viņa varētu taisīt biznesu “Audra ar miskasti”.
Mums varbūt vajadzētu sadarboties (smejas). Jā, daudzus biedē mešana ārā – kā šo padzird, tad kā bruņurupucītis ievelkas čauliņā. Mantas ir plāksteri, ar ko aizlīmējam radušās problēmas – traumas, bērnības pieredzi utt., un ar mantām daudz kompensējam. Kad cilvēks beidzot grib noraut savu plāksteri, tad ar dramatisku mešanu ārā, konteinera piepildīšanu nedēļas laikā – un tā tiešām ir bijis manā pieredzē – plāksteri noraujam un brūce ātri sadzīst. Ja cilvēks nav gatavs, tas notiek vardarbīgi. Piemēram, ja sieva pa kluso met ārā vīra lietas – daudzas sievas tiešām tā dara! –, sadzīšana nenotiks. Starp citu, arī vīri pa kluso mēdz mest ārā sievu mantas. Nesen kāds vīrietis man stāstīja, ka sieva krājot nagu lakas. “Un tad es laiku pa laikam salieku tās melnā maisā un nolieku blakus miskastei. Ja divu nedēļu laikā sieva par savām nagu lakām nav atcerējusies, es tās izmetu ārā,” pieredzē dalījās vīrietis. Tā nevajag darīt! Ja cilvēks nav gatavs, rezultāta nebūs. 

Arī vīri pa kluso mēdz mest ārā sievu mantas. Nesen kāds vīrietis man stāstīja, ka sieva krājot nagu lakas. “Un tad es laiku pa laikam salieku tās melnā maisā un nolieku blakus miskastei...

Tu, man šķiet, esi kolosāls ģimenes ballīšu sarunu biedrs – mājas kārtošana un bērnudārzs ir jauno ģimeņu top temati! Tevi var izsūknēt sausu, lai paņemtu kādas atziņas. (Smejos.) 
Man patīk par to runāt. Esmu no sirds par šo iedegusies, un, ja cilvēks ir aizdedzies, viņš aizraujoši var stāstīt par jebko, arī par spuldzītēm.

Kā izpaužas tavs pakalpojums? Es tevi izsaucu, tu ierodies, un tad izgāžam manu skapi un sākam šķirot?
Pamatā izmantoju kārtošanas meistares japānietes Marijas Kondo radīto Konmari metodi un papildinu to ar savu redzējumu. Individuāla kārtošana ir trīs stundu sesija – tas nav par daudz, nav par maz. Satiekamies, sākam ar sarunu, lai saprastu, kas šajās mājās notiek, kas visvairāk krīt uz nerviem; padalos ar savu viedokli, kas tieši šajās mājās ir galvenie klupšanas akmeņi. Un tad ķeramies pie zonas, kas cilvēkam šajā brīdī ir vissāpīgākā. Kārtojam nevis vietu, bet kategoriju. Es iesaku sākt ar drēbju skapi, jo drēbju parasti ir visai daudz, tās ir vieglāk izmest, kā arī vieglāk organizēt atpakaļ. Es nekad nepieņemu lēmumu otra vietā, neesmu stilists, nekomentēju, vai šis tev piestāv, vai šim esi par vai tievu resnu. Esmu blakus, lai uzdotu neērtus jautājumus. 
Kad mantas izšķirotas, es rādu paņēmienus, kā atlikušo organizēt, lai kārtību turpmāk būtu uzturēt vieglāk. 

Ja es jūtos slinka un nevīžīga, vai, tavuprāt, tiešām tas ir maināms? Atnāca Dana ar kasti, un vai tāpēc pazudīs mans slinkums?
Man ir klientes, kuras, lokot kopā ar mani drēbes, saka: es šo nekad viena nedarīšu, šis ir tas mājas darbs, ko man tiešām riebjas darīt. Paiet mēnesis, un viņas man sūta bildes un vēstules, ka veļas dienas ir viņu mīļākās dienas. Tādas transformācijas notiek, taču, protams, es nevaru apsolīt. Mans mērķis ir panākt, lai kārtība ir viegli uzturama, lai ikdienas kārtības ritenis, ko mēs griežam, ir pēc iespējas vieglāks.

Un bērnu skaitam, ar ko mēs dažkārt mēdzam aizbildināties, īsti nav nozīmes. Ja tā paskatās, katra bērna rociņas ir mazi palīgi kārtības uzturēšanā.
Jā, tieši tā! Varu piekrist, ka daudzi čīkst un nekārtību noveļ uz savu bērnu skaitu, tomēr arī tā bija tevis paša izvēle. Kāpēc par to tagad citiem likt justies slikti? Tieši tāpat ir ar lietām, kas ir tavās mājās. 
Manai jaunākajai klientei ir deviņi gadi. Mamma paaicināja, un kopā ar meitenīti skatījām viņas drēbes – to bija ļoti daudz, un bērnam bija grūti tikt galā. Meitene nebija gatava ne no vienas lietas šķirties, pat raudiens nāca. Apjautājos, kāpēc to drēbju ir tik daudz. Vai viņa vecākiem jautā, lai pērk, jo ļoti gribas? Meitene atbildēja, ka viņa neko neprasa, viņai neko nevajagot. Mamma pērk. Šajā brīdī sapratu, ka nekad vairs nesākšu ar bērnu, bet gan ar mammu. Kaut kā šīs mantas bērna istabā taču nonāca! Jā, iespējams, bērns čīkstēja un lūdzās, bet vienalga nopirkšana bija pieaugušā lēmums. Nevar vainot bērnu, ka viņš nespēj tikt galā ar 300 rotaļlietām savā istabā; protams, ka viņš to nespēj! Mantu un drēbju daudzums ir vecāku atbildība. 

Kāds ir tavs ieteikums, kā organizēt, lai bērnu jubilejās netiktu sadāvināti nevajadzīgu mantu kalni? Ja bērnam sarīko ballīti, tad nākamajā dienā viņa istabā vairs nevar ieiet. 
Dāvināšanas kultūra ir daudzu problēmu sakne. Mums ir teicieni par dāvinātu zirgu, kuram zobos neskatās, ka par dāvanu vienmēr ir jābūt pateicīgam un tā tālāk, un visgrūtāk ir atbrīvoties no lietām, kas ir dāvinātas. Pamatos ir jāmaina attieksme pret dāvināšanu. Mēs vairs nedzīvojam tādos laikos, kad nevaram paši aiziet un nopirkt nepieciešamo. Priekšmetu kā dāvanu vajadzētu izmest no galvas; jādāvina piedzīvojums, kopā būšanas laiks. Reizēm saka: nu jā, bet bērns to nesaprot. Bērns saprot visu! Visu, ko ģimene ievieš un uztver par normu. Ir forši, ja bērnu ballītē visi kopā aizbrauc uz kādu pasākumu un dāvina nevis dāvanu, bet, piemēram, katrs viesis samaksā par sava bērna ieejas biļeti. Ja tomēr ļoti vajag dāvanu, tad labāk, ja tā ir viena liela kopīga dāvana, kas ir saskaņota ar vecākiem. Mana personīgā nostāja ir pret naudas dāvināšanu bērnam, jo ir sajūta, ka uz ballīti ir jānopērk ieejas biļete. Bet, ja tā ir skaista krājkasīte ar konkrētu mērķi, piemēram, braucienam uz zinātnes centru “Ahhaa” Igaunijā, tad katrs var krājkasītē ko iemest, lai ceļojumā var atļauties vairāk. 
Mēs nevaram novelt atbildību uz bērnu: bērns grib mantas. Viņš grib, jo ir ieraudzījis, ka tā vajag. Ka visi cits citam dāvinām priekšmetus un priecājamies par tiem. Tikko mēs to mainām, tā arī bērns pamazām mainīs attieksmi. 

 

Mēs nevaram novelt atbildību uz bērnu: bērns grib mantas. Viņš grib, jo ir ieraudzījis, ka tā vajag. Ka visi cits citam dāvinām priekšmetus un priecājamies par tiem. 

Kas ir galvenais padoms, ja runājam par to, kā bērnam iemācīt sakārtot istabu?
Mans ieteikums vienmēr ir nodalīt mantas. Ir viens atvērts plaukts ar ikdienas mantām, un vecāku izveidota mantu noliktava. Pie šī nosacījuma ir pilnīgi vienalga, cik bērnam mantu, – vienkārši vienam noliktava būs drusciņa mazāka, otram lielāka. Bet ir svarīgi, lai mantu daudzums, ar ko pirmsskolas vecuma bērns ikdienā spēlējas un ko redz, ir nemainīgs. Neraugoties uz to, cik bērnam ir liela istaba, māja vai cik jums ir daudz naudas. Mantu rotācija no noliktavas uz istabu notiek reizi nedēļā vai reizi divās. Šim ir daudzi ieguvumi, sākot ar to, ka bērns spēj savā istabā uzturēt kārtību, jo ir mazāk lietu, kā arī nenotrulinās bērna uztvere pret priekšmetiem, kas ir viņa istabā. 
Mammas ir novērojušas: ja istaba ir pilna ar mantām, bērns vienalga spēlējas ar mazu daļu. Pārējās lietas neaiztiek, tomēr visu laiku ar acu kaktiņu tās redz, un tā notrulinās bērna uztvere pret šīm lietām, viņš tās vairs neredz kā kaut ko jaunu un interesantu. Bērnam pat negribas pieiet klāt, jo ir sajūta, ka manta ir zināma. Taču, tiklīdz tā ir paslēpta skapī un parādās laiku pa laikam, ir sajūta: o, man ir kaut kas jauns! Šādā veidā varam panākt, ka bērns mazdrusciņ ir paspēlējies ar visām savām mantām. 
Ja veido atvērto plauktu, tur nevar būt lietas, kuras vēlas tikai bērns vai kuras vēlas tikai vecāki. Iesaku izvēlēties principu 50:50 – pusi izvēlējies bērns un pusi vecāki. Jo parasti bērns izvēlas vienkāršas rotaļlietas, savukārt vecāki – izglītojošas. Ja ir šāds daudzpusīgs komplekts, bērnam noteikti būs aizraujošāk. 

Tu strādāji bērnudārzā un gūtās pieredzes iespaidā uzrakstīji grāmatu “Kas notiek bērnudārzā?”. Kas bija galvenais, ko ar savu grāmatu vecākiem gribēji pateikt?
Galvenais mērķis bija vecākiem iedot reālistisku, pieredzē balstītu atainojumu, kas notiek bērnudārzā. Manuprāt, visas problēmas rodas no nezināšanas, aizspriedumiem un bailēm. Daudzās ģimenēs bērnudārzs ir pirmā vieta, kur bērns atdalās no ģimenes, nonāk starp svešiem pieaugušajiem, un tas ir ļoti biedējoši. Tu vairs nebūsi blakus, nevarēsi pasargāt. Nezinām, kas ar bērnu tur notiek. Kad uzzini, vari atdot pelnīto cieņu šim laika posmam un šim izglītības sistēmas posmam. 

Hei, bērnudārzs nav vieta, kur mēs nogrūžam bērnu, kamēr ejam uz darbu. Tur notiek izglītības process, tur tiek veidota mana bērna personība.

Diemžēl Latvijā bērnudārzs ir atstāts ļoti spēcīgā pieskatīšanas vietas statusā, un tas man sāp. Ja aizej pie psihoterapeita, agri vai vēlu cilvēks nonāk līdz sešu gadu vecuma pieredzei. Tās ir formējušas to, kādi mēs esam šobrīd. Skaidrs, ka lielāko daļu ietekmē ģimene, tomēr bērnudārzs ir vieta, kur bērns pavada neiedomājami lielu daļu savas dzīves. No viena puses, šis posms ir tik svarīgs, no otras – ir attieksme, ka tas taču ir tikai bērnudārzs. Kā tā var būt? Tas, ka sabiedrībā ir šāda attieksme pret bērnudārzu, noved pie tā, ka šāda attieksme ir arī sistēmas līmenī. Tas, ka skolotāji pastāvēs pie Ministru kabineta, neko nemainīs. Ir jāmainās sabiedriskajai domai. Ka mēs kā vecāki sakām: hei, bērnudārzs nav vieta, kur nogrūžam bērnu, kamēr ejam uz darbu. Tur notiek izglītības process, tur tiek veidota mana bērna personība. Gribu, lai tur ir cilvēki, kas saņem pienācīgu atalgojumu, pienācīgus darba apstākļus un atbalstu. Ja sabiedrības līmenī tas sāks mainīties, mēs varam cerētu uz pārmaiņām. 
Arī šis ir viens no manas grāmatas mērķiem – jā, augsts un varbūt pāri savam dibenam lecošs mērķis, bet es gribu, lai tas kaut mazdrusciņ iekustina diskusiju. 

Ko tu redzi, kas ir nopietnākie mīti, ko vecāki par bērnudārzu nes sev līdzi, iespējams, no pašu bērnu dienām? 
Viens no lielākajiem mītiem – un no šī izriet daudzi apakšmīti –, ka bērnudārzs ir pieskatīšanas vieta, kur bērns vienkārši iet padzīvoties. Daudzu vecāku apziņā nav atšķirības, vai bērns ar mašīnītēm pa paklāju braukājas mājās vai arī viņu aizvedu uz bērnudārzu, un viņš to dara tur. Tas ir milzīgs mīts! Bērnam diena bērnudārzā ir darba diena. Darbā mēs esam savākušies, pieklājīgi, sēžam taisnu muguru. Tieši tāpat jūtas bērns bērnudārzā. Ja šo vecāks sev ieraksta galvā, uzreiz mainās attieksme – cik ilgi bērnu atstāju bērnudārzā, cikos viņu turp vedu, cik brīvdienu no bērnudārza iedodu un tā tālāk. 
Par bērnudārzu ir arī daudz baiļu, ka bērni tur tiek traumēti, salauzti. Protams, es nevaru apgalvot, ka visos Latvijas bērnudārzos viss ir kārtībā un liecieties mierā, tomēr man gribas ticēt, ka tie ir izņēmumi. Kontroles sistēma, kas seko, lai pret bērnu nebūtu ne emocionālas, ne fiziskas vardarbības, šobrīd ir daudz spēcīgāka nekā jebkad iepriekš. Tas bērnudārzs, kas bija pirms 40 gadiem, šodien vairs nepastāv. To varu apgalvot. 
Mīts daudziem ir arī sajūta – ja jau mans bērns iet bērnudārzā, tātad viņam tur visu iemācīs. Iemācīs lietot podiņu, ēst, runāt, lasīt, rakstīt. Bērnudārzs visu izdarīs, un man par to nav jādomā. Šis ir sāpīgs temats. Vecāks pārstrādājies, noguris, un vēl savs bērns ir jāizglīto? Kam tad ir domāts bērnudārzs? Mums kā vecākiem nav jāimitē skola, nav jāliek bērnam sēdēt pie galda un pildīt burtnīcas, taču izglītot savu bērnu, strādāt ar viņu, mācīt ir ikviena vecāka pienākums. Vienkārši veltīt savam bērnam laiku. Iet ar viņu ārā, sarunāties par dabu, par sadzīviskām norisēm, mācīt lietot podiņu, mācīt ēst. 

Bērnam diena bērnudārzā ir darba diena. Darbā mēs esam savākušies, pieklājīgi, sēžam taisnu muguru. Tieši tāpat jūtas bērns bērnudārzā. 

Arī es esmu dzirdējusi par vecākiem, kas uzskata, ka viss jāiemācās bērnudārzā. Bet vai tu pati reāli ar šādiem vecākiem esi saskārusies? Grūti iedomāties šādu reālu cilvēku. 
Jā, esmu saskārusies. To nepasaka tik skarbā tekstā, bet attieksmi var just gan. Piemēram: nu, vajadzētu tā kā bērnam podiņu sākt piedāvāt, bet, kāda jēga – bērnudārzā kopā ar visiem iemācīsies. Šāda attieksme ir ļoti bieži. Vecāki nereti iekrīt vienā vai otrā galējībā – vieni ir tie, kurus, par laimi, nav gadījies satikt un kuriem daudzas lietas ir vienaldzīgas, bet otri ir, kuri par bērnu grib izdibināt visu. Cikos viņš ēda, ko ēda, cikos čurāja, kāpēc bērns izskatās mazliet noskumis? Bērnu vispār nelaiž vaļā. Protams, mammas, kuras ir jūsu portāla un žurnāla auditorija un kuras ir arī manas grāmatas auditorija, drīzāk iekrīt otrā grāvī, jo baidās palaist bērnu vaļā, baidās savu bērnu kādam uzticēt. 

Kas tev bija grūtākais, strādājot bērnudārzā? Man tas šķiet ļoti grūts darbs – nevis trokšņa dēļ, bet tāpēc, ka jau bērnu sejās var redzēt, kā kuram dzīvē ārpus bērnudārza patiesībā klājas. 
Bērni ir kolosāli! Darbs bērnudārzā mani nevis kā skolotājam, bet kā cilvēkam ir licis augt turbo ātrumā. Jo bērni nemelo. Viņi nespēj noslēpt, ka viņiem ir garlaicīgi, ka viņiem apnika. Viņu atklātība sit un dzen uz priekšu – mainies, dari labāk, meklē, ko vari darīt labāk! Nav iespējas iemigt, bērni neļauj iemigt. No vienas puses, tas ir grūtākais, no otras – pats vērtīgākais, ko var dabūt darbā ar bērniem. Viņi ir vispatiesākā, tiešākā un savā ziņā visnežēlīgākā auditorija, kāda var būt. 

Ir grūti, ja redzi, ka vecāks nesadarbojas, ka vecāks nav uz viena viļņa, nepiedalās kopīgajā mācību procesā, ko virzām. Un tad ir sajūta: vai tiešām man par šo ir jāuztraucas? Uz šo jautājumu audzinātājas bieži vien atbildi atrod, kad pašām piedzimst bērni. Arī man savā ziņā tā bija. Daudz vairāk atlaidu atbildību. Es nesāku sliktāk strādāt, bet sapratu, ka mans bērns par savu mammu ir izvēlējies mani, un mana pirmā atbildība ir par manu bērnu. Citi bērni ir izvēlējušies savus vecākus, un es bērnudārzā izdaru visu, ko es varu, taču par citiem bērniem vakarā spilvenā man nav jāraud.

Vai tu tiešām raudāji?
Jā, es ļoti pārdzīvoju. Man reizēm likās, ka kāds bērns ir agresīvs, ka lietas nevirzās uz priekšu, ka tā ir mana vaina.

Gan jau arī par to, ka kādu bērnu nevari izglābt.
Arī tas. Man, protams, darbs bija siltumnīcas apstākļos – es strādāju privātā Montesori bērnudārzā, un apkārt bija fantastiskas ģimenes. Kad rakstīju grāmatu, ļoti daudz intervēju audzinātājas no citiem dārziņiem, un daudzviet stāsti bija dramatiski. Ka bērnam vienmēr ir netīras drēbes, ka tētis mājās mammu bakstot vai sitot... Tie, protams, ir grūti darba apstākļi. Tu dari visu, kas ir tavos spēkos. Bet ir jāprot ieelpot un izelpot, un saprast, ka bērns ir piedzimis tajā ģimenē. 

Kad saka – ka bērns pats izvēlas savus vecākus –, man vienmēr ir duāla sajūta. Proti, ka vecāki dažkārt šādi atrunājas par savām neizdarībām – bērns pats vainīgs, ka izvēlējās mani!
Es tev pilnīgi piekrītu, teikums paredz, ka bērns taču pats zināja, kādus vecākus izvēlas. Ar šo teikumu ir jāuzmanās, bet, kad vajag tikt vaļā no vainas sajūtas un novilkt robežu, šis teikums var palīdzēt. Par to domā ne tikai audzinātājas, bet arī vecāki. Piemēram, vecākam ir grūti apstākļi, agri jāatgriežas darbā, jo bērnu mamma audzina viena. Nav variantu, un bērns dārziņā ir jālaiž no pusotra gada vecumā. 
Grūts temats. Sabiedriskajā telpā daudz ir izskanējis, ka tu esi labs vecāks, ja bērnu dārziņā laid ne agrāk kā no trīs gadu vecuma. Bet ko darīt tiem vecākiem, kuriem objektīvi nav izvēles? Tāpat esmu redzējusi mammas, kuras nodzīvo ar bērnu mājās līdz trīs gadu vecumam, taču ir sajūta, ka mammas mājās it kā nav bijis, viņa bērnam ir bijusi emocionāli grūti pieejama. 

 

Svarīgākais kritērijs bērnudārza izvēlē ir nevis dārziņa prestižs, nosaukums vai rajons, bet cik bērnu ir uz vienu pieaugušo. Montesori pedagoģijā uzskata, ka viens pieaugušais uz pieciem bērniem ir ideālais variants.

Bērnu psihologi izpētījuši, ka divarpus gadi ir vecums, no kura bērns ir gatavs socializēties, un tas ir fakts. Tajā pašā laikā – ko ar savu vainas sajūtu varam iesākt? Šeit atgādinu, ka mums jābūt pateicīgiem par iespēju palikt ar bērnu arī šo pusotru gadu, jo kas notiek Rietumeiropā, kas notiek Amerikā! Kapitālisms savā uzskatāmākajā izpausmē! Vecākiem bērni ir jāatstāj pāris mēnešu, pat dažu nedēļu vecumā! 
Tas, ko varam darīt, – neatstāt bērnu pirmajā vietā, kas pagadās. Izvērtēt, kur un kam pieskatīšanā viņu atstāt. Ir mājdārziņi, privātie dārziņi, kur ir mazākas grupiņas. Svarīgākais kritērijs bērnudārza izvēlē ir nevis dārziņa prestižs, nosaukums vai rajons, bet cik ir bērnu uz vienu pieaugušo. Tas ir pirmais un svarīgākais! Montesori pedagoģijā uzskata, ka viens pieaugušais uz pieciem bērniem ir ideālais variants. Ja grupiņā ir 12 bērni, jābūt vismaz diviem pieaugušajiem, kas ir vērsti tikai uz bērniem. Kādreiz runā, ka varbūt vecākiem vajadzētu vēl ilgāk maksāt bērnu kopšanas pabalstu, taču es teiktu, ka drīzāk šis finansējums ir jānovirza tam, lai grupiņās, kur ir pusotru gadu veci bērni, būtu vairāk audzinātāju uz noteikto bērnu skaitu. 
Par atgriešanos darbā. Ir daudz mammu, kuras finansiāli varētu atļauties palikt mājās, taču šausmīgi negribas. Jo būt kopā ar bērnu līdz trīs gadu vecumam – tas nav viegli, tas “dod pa nerviem”! Arī sieviete grib darīt savas lietas, baterijas nosēžas – arī šis ir arguments, lai izlemtu bērnu laist dārziņā agrāk. Ir jābūt godīgam pret sevi, nevainot sistēmu, sabiedrību un visu pasauli, bet uz situāciju paskatīties godīgi. Piemēram, man ir noriebies trīs reizes dienā savam bērnam taisīt ēst. Mani pašu tas tiešām nogurdināja! Tikko paēd brokastis, jau jādomā, ko gatavot pusdienās! Esmu par to, lai esam atklātas. 

Kādi ir tavi nākotnes izaicinājumi?
Pirms dažām dienām pieteicos, lai iegūtu kouča sertifikātu. Visam, kam pieķeros, man gribas rakt dziļumā, un, man šķiet, koučings man noderētu, lai sapludinātu kopā abas lietas, ko es daru, – gan kārtošanu, gan savu pedagoga pieredzi. 
Esmu par to, lai rokam dziļumā, nav jēgas plivināties pa virsu. Dzīve ir tik īsa un tik vērtīga, ka jādara visu tik dziļi, cik šajos apstākļos ir iespējams. Vai redzam savam darbam pievienoto vērtību? Nesen biju radio, un man jautāja, kāpēc ir tik maz audzinātāju. Atbildēju, ka studiju gados studiju biedrenes uz jautājumu, kāpēc gribi iet strādāt bērnudārzā, bieži vien atbildēja: man ļoti patīk bērni! Man šķiet, ka tā ir daudz par seklu motivācija, lai varētu darīt tik smagu darbu. Jo jau pirmajā mēnesī radīsies situācija, kurā tev nepatiks bērni, – nebūs iztēlotās ainas, kurā visi smaida un kopā lasa grāmatu. Tā vietā bērni apčurājas un sāk kliegt. Tāpēc visā, ko darām, drusciņ tomēr jābūt misijas sajūtai. Ka tas, ko es daru, ir veids, kā šo pasauli, šo realitāti varu padarīt par labāku vietu. Ka ar savu dienu, laiku un enerģiju varu šai pasaulei iedot ko paliekošu. Ja šāda sajūta ir, manuprāt, tad var tikt cauri arī īslaicīgām grūtībām, satricinājumiem, kritiku. Jēga man ir pamatdzinulis. Vai tam ir jēga? Šis ir jautājums, ko, manuprāt, laiku pa laikam sev ir jāuzdod. Vai ar savu dzīvi, ķermeni, prātu atstāju ko vērtīgu, vai pasaule pēc manis paliks labāka? 

Fragments no atsauksmes par Danas Gulbes grāmatu “Kas notiek bērnudārzā”
Ilze Dzene, 4 bērnu mamma 
“Grāmatai “Kas notiek bērnudārzā” uzskrēju virsū grāmatnīcā, un noteikti ieteiktu to izlasīt visiem Latvijas bērnudārznieku vecākiem. Patika, ka tiek apskatīti tādi tipiskie vecāku sevis šaustīšanas jautājumi kā: vai izvēlētā auklīte vai bērnudārzs ir īstie? Vai es nedaru bērnam pāri, vedot uz bērnudārzu? No kāda vecuma un kādēļ bērnudārzu Latvijā tomēr iesaka apmeklēt no 2,5–3 gadu vecuma? Turklāt šī grāmata pirmo reizi atklāti pasaka – nav nozīmes bērnudārza nosaukumam! Tāpat ir ļoti uzteicama iestāšanās par skolotājām, kuras no sirds ir pelnījušas lielāku atbalstu un novērtējumu no mūsu – vecāku – puses!
Patika, ka grāmata ir tieši par pirmsskolas izglītības situāciju Latvijā. Ieskicēta arī informācija par kompetenču izglītību un optimālajām prasmēm, kas nepieciešamas bērnam, uzsākot skolas gaitas.”
Priekšmetu kā dāvanu vajadzētu izmest no galvas; jādāvina piedzīvojums, kopā būšanas laiks. Reizēm saka: nu jā, bet bērns to nesaprot. Bērns saprot visu! 

Autore: Inga Akmentiņa-Smildziņa, Mammamuntetiem.lv