Sociālā pedagoģe Vita Skramane-Beriņa: “Bērns nedrīkst saņem negatīvu vērtējumu, ja viņš nespēj apgūt reizrēķinu”

Sarunājamies  par to, kādas grūtības visbiežāk novērojamas skolēniem mācīšanās procesā, cik daudz un kā var palīdzēt vecāki, vai ar bērnu valodas un runas prasmēm tiešām ir tik slikti? Ko nozīmē mācīšanās traucējumi un kā ar tiem tikt galā. 

Vai bērnu valoda patiešām paliek sliktāka?
Nevar viennozīmīgi pateikt, ka viss ļoti slikti. Valodas attīstība skolēnu vidē kopumā ir vidēja. Klasē, kurā ir 30 bērnu, korekcija un palīdzība nepieciešama 4 – 5 bērniem. Tas, ko novērojam ikdienas darbā ne tikai ar bērniem un viņu vecākiem, bet pat kolēģiem, kas ir jaunāki par 30 gadiem, ir kas cits. Mainījusies ir domāšana. Šobrīd tā ir vairāk taisnvirziena. Neder teikšana aplinkus. Pat pieaugušie nesaprot, ja viņiem pasaka tēlaini “Tas ir kā ar mietu pa pieri”. Bērniem ir tieši tāpat. Man klasē ir bērns, kuram daudz lasa priekšā, bet bērns nesaprot tādus vārdu kā “starmeši”.  Laikam tās ir tās X, Y paaudzes, kurām  ir atšķirīga smadzeņu darbība no mums – citu paaudžu pieaugušajiem. 
Ļoti viegli pamanīt tos bērnus, kuriem mājās vecāki lasa priekšā grāmatas. Viņiem valoda ir daudz bagātāka. 
Vēl ir atšķirība arī starp pašiem vecākiem. Pirmklasnieku vecāki ir pirmā neatkarīgās Latvijas paaudze, kas ir izaugusi, skatoties Cartoon Network multiplikācijas filmas un ārzemju televīziju. Līdz ar to šie vecāki ir pavisam savādāki gan valodas, gan arī vērtību ziņā, ja salīdzina tās pašas skolas 8. klašu skolēnu vecākus. Bet, protams, ir ļoti atšķirīgi vecāki, lielākā daļa ir dzīvesgudri, zinoši un atbildīgi.

Agrāk, aizvedot bērnu pie speciālista, tika meklētas viņa vājās puses. Ko viņš nevar, ko neprot... Tagad ir mainījusies pati pieeja – bērnā meklē stiprās puses, resursus, kas var palīdzēt mācīties. 

Bet kā šādās situācijās var palīdzēt sociālais pedagogs? Vai vecāki ir gatavi sadarboties? 
Pirms 10 gadiem vecāki baidījās no psihologiem, sociāliem pedagogiem, speciāliem pedagogiem, domāja, ka to apmeklēšana liecinās, ka bērns ir slims, tad tagad no intelektuālās izpētes, sociālpedagoģiskā vai speciālā pedagoga darba vairs nebaidās. Tas uzreiz nenozīmē, ka bērnam ir  kādas problēmas. 
Agrāk, aizvedot bērnu pie speciālista, tika meklētas viņa vājās puses. Ko viņš nevar, ko neprot... Tagad ir mainījusies pati pieeja – bērnā meklē stiprās puses, resursus, kas var palīdzēt mācīties. Tas mainījis arī vecāku attieksmi pret bērnu attīstības speciālistiem. Piemēram, ja bērns labi zīmē, un viņam zīmēšana ir ļoti palīdzoša, tad vajag ļaut stundu laikā zīmēt tos ķinķēziņus uz burtnīcas malas. Tas palīdz atcerēties un labāk apgūt vielu. Citam vajag dzirdēt, citam pierakstīt, citam skaļi atkārtot. Ja atrod bērnam piemērotāko metodi, mācīties ir vieglāk. 

20 FOTO

Saruna Rīgas Teikas vidusskolā ar sociālo pedagoģi Vitu Skramani - Beriņu

+ 16

Skatīt visus

 


Iespējams, ka situāciju varētu uzlabot jaunais kompetenču modelis, kas apvienos teoriju ar praksi? 
To patreiz ir ļoti grūti prognozēt, jo klasēs ir milzīgs bērnu skaits. 
Ir skolotāji, kuri strādā no sirds, bet ar 30 bērniem klasē ir grūti . Pašlaik Latvijas skolēniem kopumā labi padodas uzdevumi, kas prasa atcerēties vai rīkoties pazīstamās situācijās, taču trūkst iemaņu un pieredzes iedziļināties un apstrādāt daudzveidīgus datus, darboties komandā, piedāvāt risinājumus nestandarta situācijām, veidot sakarības starp teorētiski apgūto un reāli dzīvē pieredzēto, analizēt paveikto un izvirzīt mērķus nākamajiem darbiem. Skolēniem trūkst prasmju īstenot savas ieceres jaunos apstākļos. Ir pilnveidots mācību saturs, bet lielā skolēnu skaita dēļ ir grūtības skolotājam, jo jādiferencē uzdevumi, grūtības skolēniem. Klasē var būt bērns, kas joprojām 5. klasē skaita uz pirkstiem, un ir cits bērns, kas piedalās Latvijas matemātikas olimpiādē. Ļoti atšķirīgi līmeņi, bet skolotāja ar abiem bērniem strādā ar vienu mācību vielu. Vienam jādod papildmateriālus, otram jāpalīdz. Vairumam skolotāju stundas ir saturīgas un interesantas, katram skolotājam ir savas metodes, bet līmeņu atšķirības ļoti sadrumstalo mācību procesu. Laiks ir ierobežots – mācību stunda ir tikai 40 minūtes. Ja klasē ir  30 bērnu, iznāk, ka katram ir iespēja veltīt apmēram vienu minūti. 

Tas, ko dzirdu no saviem bērniem un ko saka kolēģu bērni, ka viņi vienkārši netiek līdzi tam mācību tempam.
Mācību temps ir liels. Tiklīdz kaut kur kaut kas mazliet aizķeries, vai bērns izlaiž kādas mācību stundas, līdzi vairs netiek. Šobrīd mācību grāmatas veidotas tā, ka tajās gandrīz nav likumu. Līdz ar to vecākiem var rasties grūtības palīdzības sniegšanā bērnam.
Tagad uzdevumi ir tādi, ka, lai tos atrisinātu, ir jābūt apveltītam ar atjautību un iztēli, bet realitātē ir tā, ka ne visi bērni ir apveltīti ar bagātu iztēli un spēj veikt uzdevumus atbilstoši prasībām.

Kur ir meklējams iemesls tam, ka vieniem tā iztēle ir, citiem nav? Vai iztēles trūkums ir saistīts ar to, pārāk maz lasīts?
Ne vienmēr.  Bagāta iztēle kādam var piemist, bet kādam – nē.  Kādam, kuram tās nav, iespējams, ka tā ir smadzeņu darbības īpatnība. Visiem viss nav vienādi. Turklāt mūsdienu bērniem ir pavisam citādāka bērnība nekā bija viņu vecākiem un vecvecākiem. 
Piemēram, kad es biju bērns, tad 3 – 5 gadu vecumā gājām ārā spēlēties ar akmentiņiem, pārdevām puķītes, rīkojām koncertus... Tas viss veicināja iztēli. Tagad, piemēram, man vienā bērnudārzā bija jāvēro divi bērni. Ko viņi darīja? 20 bērnu grupiņā 70% no bērniem neprot spēlēties. Vispirms viņiem ierosina spēlēt paslēpes, kamēr viena daļa bērnu skrien slēpties, kāds jau sauc, ka tagad spēlējam ķerenes. Tā 2 minūšu laikā laikā mainās spēles, bet neviena tā īsti nemaz nesākas. 

Ar ko to saistīts? 
Pētījumi rāda, ka bērni līdz 12 gadu vecumam var neatšķirt  realitāti, ko rāda TV, no  tās, kas ir dzīvē. Tāpēc filmām ir  ierobežojumi. To, ko viņi redz ekrānā, bērni pieņem pa esošu. Agrāk iztēle vairāk attīstījās dēļ tā, ka spēles notika dzīvē, tu bijis spiest domāt un plānot, kā spēlēties, ko darīt...

Vai nepārņem bažas, uz kurieni viss virzās? 
Tādas bažas bija arī pirms 200 gadiem. Katrai paaudzei ir savas bažas. Uztrauc drīzāk telefonu lietošana no nenormāli agra vecuma. Bērns stāv pie loga un redz pa logu putniņu, un mēģina pievilkt sev putniņu klāt, jo pieradis to darīt telefona ekrānā. Tā smadzeņu attīstība tiek izmainīta. 
Mainās rokraksts pat vecāko paaudžu cilvēkiem. Vai esat mēģinājuši rakstīt ar roku? Burti ir šķībi greizi, izlaižam burtus, ierakstam vietā nepareizus. Jo tajā brīdī, kad rakstām ar roku, darbojas citi smadzeņu centri. Darbojas plānošanas centrs, jo tu plāno teikumu, izplāno, ko gribi uzrakstīt. Izlabot un nodzēst nevarēs. Rakstot datorā,  viss ir vienkāršāk – uzraksti, nodzēs... Vispār nekas nav jāplāno. Šie centri tiek daudz mazāk nodarbināti, nav tik labi attīstīti. Ja skatās bērnu rokrakstus, tad 15 gadu laikā rokraksti ir pasliktinājušies. 

To, vai bērns mācīsies labi, var novērot jau pēc 3 gadu vecuma. Ir bērni, kas viegli un automātiski apgūst krāsas, bet ir tādi mazuļi, kuriem jāmāca speciāli, un ir grūtības iemācīt.

Vai par to būtu jāuztraucas? Raksta taču tāpat datorā. 
Nu, ja ir tikai slikts rokraksts, tad vēl nekas. Bet , arī pareizrakstība ir kļuvusi sliktāka. Grūtības sagādā loģiska teikuma sastādīšana. Ja burtnīcās ir jāpabeidz teikums, tad daļa klases nesaprot, kā tas ir jādara, teikumi sanāk samocīti, īsi un neinteresanti. 

Bieži nākas dzirdēt, ka nav negudru bērnu, bet ir bērni ar mācīšanās grūtībām jeb mācīšanās traucējumiem. Ko tas īsti nozīme?
Disleksija, disgrāfija, diskalkulija un arī pedagoģiskā ielaistība – tas viss pieskaitāms pie mācīšanās grūtībām. Tas ir stāvoklis, kas nepāriet. Ja šie traucējumi ir, tad ir. Ja ar laiku pāriet, tad tās nav bijušas mācīšanās grūtības, bet gan neapgūta mācību viela. 
To, vai bērns mācīsies labi, var novērot jau pēc 3 gadu vecuma. Ir bērni, kas viegli un automātiski apgūst krāsas, bet ir tādi mazuļi, kuriem jāmāca speciāli, un ir grūtības iemācīt. Tāpat ar formām – vieni apgūst paši, citiem neiet ar visu darbošanos. Turklāt panākumi mācību vielas apguvē nav saistīti ar to, cik centīgi ar bērnu ir darbojušies bērna vecāki. 
Vēlāk seko tas, kā bērns apgūst dienu secību, kas ir rīts un vakars, veidojas vai neveidojas izpratne par laika izjūtu, diennakts daļām, gadalaikiem. Citiem tas notiek automātiski, bet citus pat mācot, redzams, ka jūk jēdzieni. 
Vēl viens rādītājs – kā bērns apgūst pulksteni. Viens to apgūst tā, ka pat nepamana, pa kuru laiku, bet citam pulksteņa apgūšana vēl 5. klasē ir problēma. Tas viss ir saistīts ar smadzeņu darbību un signalizē, ka šeit varētu būt problēmas ar matemātiku.
Īsta disleksija sastopama ir ļoti reti. Tie ir kādi 2- 3 % no populācijas. Savukārt disleksijas iezīmes ir 20 – 25% , tas nozīmē, ka ir funkcionāla lasītprasme, bet cilvēks var īsti nesaprast, ko viņš ir izlasījis. Tieši par to šobrīd ir uztraukums, ka tehniski bērns tekstu izlasīt spēj, bet nespēj uztvert saturu. Līdz ar to rodas pretestība . Ir normāli, ka bērni pretojas, viņiem “rieeebjas....”, bet šo riebumu pret konkrētu prasmju apgūšanu, iespējams, jau ieliek bērnudārzā. Jo tad, kad dārziņā ir jāsāk mācīties lasīt, neviens neskatās, vai bērnam ir interese un spējas sākt mācīties lasīšanu. Ja viņam tas ir uzspiests, rodas pretestība un viņš arī vēlāk nelasīs. 
Lasīšanas problēmas var redzēt pēc tā, kad bērns sāk saprast fonētiskās darbības. Lasīšana nesākas ar burtu salikšanu kopā.  

Ar kādām problēmām vēl saskaraties ikdienā kā sociālais pedagogs? 
Ir bērni ar uzvedības problēmām. Šie bērni atnāk uz skolu no dārziņa, un mēs redzam, ka bērns neiekļaujas klasē, ka viņam ir problēmas. Sākam skaidrot, kas ir par iemeslu. Bet vienmēr, sākot sarunas, ar vecākiem, parasti atgādinu, ka mēs esam sadarbības partneri, ka mums jābūt vienā pusē, nevis pretējās. Mūsu visu interesēs ir panākt, lai bērnam varam palīdzēt. 
Ja runa ir par logopēdiskajām problēmām, tad vecākiem jārēķinās, ka ar šiem bērniem jāstrādā arī mājās. Pēc darba, pēc skolas. Ar to, ko mēs bērnudārzā vai skolā pāris reizes nedēļā izdarām, ir par maz. Tā ir bērna nākotne. Daļa vecāku īsti no nesaprot, jo bērns iet pie logopēda... Ko vēl vajag? Bet progress šādos gadījumos ir ļoti lēns. 
Bet, jāsaka, ka ļoti labus rezultātu var  novērot ģimenēs, kur vecāki atbildīgi izturas pret saviem vecāku pienākumiem.  Atceros, viens 13 – 14 gadus vecs krievu puisis nevarēja izrunāt R skaņu. (R burta izrunu iesaka labot līdz 8 gadu vecumam). Viņam iepatikās viena meitene, un pat to viņš kompleksoja. Teicu, ka solīt rezultātu nevaru, bet nu mēģināsim. Pēc mēneša tas puisi atnāca pie manis un spēja izrunāt R burtu. Tātad izdarīt var visu, ja ir motivācija, bet vecākiem tomēr ir ļoti jāiesaistās visā procesā.
Protams, jāatceras, ka bērniem, kuriem viss mācībās padodas viegli, ap 6. - 7. klasi var sākt pazemināties sekmes. Viņi ir pieraduši, ka viss viņiem padodas viegli un ja pusaudžu gados neuztur motivāciju mācīties, var gadīties, ka mācības vairs neliekas saistošas un kāds cits bērns, kuram iepriekš bija grūtāk ar mācībām, aiziet priekšā, tāpēc, ka viņš ir centīgs. Varbūt viņam ir grūti, viņš sēž pie grāmatām 5 stundas, bet viņam sanāk. Tas ir stāsts par talantu un 10 000 darba stundām. Talants viens pats nepalīdzēs. 

Vai mūsdienās bērni vispār prot mācīties? 
Daļa prot un dara to labi, daļai jāpalīdz iemācīties mācīties. Mēs mācam vecākiem, kā ir jāmāca bērniem mācīties. To, vai bērns iemācīsies mācīties, jau atkal diezgan labi var redzēt bērnudārzā. Uzdod kādu darbiņu, ko kopā ar vecākiem ir jāizpilda, un pēc nedēļas jāatnes. Tad var redzēt, kurš tiešām to izdara, bet kurš aizmirst. Tobrīd tā vēl ir vecāku atbildība, bet vēlāk to pārņem un iemācās bērns. 

Vai vecākiem ir jākontrolē, ko un kā bērns mācās? 
Ir bērni, kuriem ir ļoti svarīgi, lai sēž blakus, citiem pietiek, ka mamma vai tēvs kaut kur fonā dara savas lietas, bet ir tepat netālu. Citiem vajag aiziet uz savu istabu, aizvērt durvis un vēlāk atrādīt paveiktos darbus. Bet, galvenais, ka mācību procesā mājās, bērnam ir jābūt pārliecībai, ka vecāks ir atbalstošs un pieejams.

Vai vecākiem ir jākontrolē mājas darbi?
Pirmajos gados noteikti būtu jāseko līdzi, lai bērnam ir prieks par izdarīto, lai vecāki novērtē. Tas māca mācīties. Kopā ieiet e-klasē, pārrunāt, ar ko sākt mācīties. Sākt vajag ar grūtākajiem mājas darbiem. Vajag uzslavēt par paveikto darbu.. 
Ir pētījumi, ka, sākot ar grūtāko un iet uz vieglāko, mācības izdodas izdarīt ātrāk un veiksmīgāk nekā otrādi. 

Esmu novērojusi, ka mans bērns mācās vācu valodu, paralēli YouTube klausoties dziesmu klipus angļu valodā. Man tas šķiet briesmīgi, bet bērns saka, ka viņam netraucē. Dzirdēju, ka arī citiem ir tāds mācīšanās ieradums – mācieties vienlaikus ar citas informācijas fonu. Kā to var smadzenes aptvert? 
Tagad tā mācās diezgan daudzi– mācās vienu priekšmetu, bet fonā diezgan skaļi skan kaut kāda dziesma angļu valodā.
Mēs jau pašlaik vispār augam trilingvālā valodas vidē – latviešu, angļu, krievu valodas, ja ģimenē vēl kādas citas tautības vecāks, tad vēl kāda cita valoda. Smadzenes pierod funkcionēt multifunkcionāli dažādu valodu vidē.  Ja bērnam ir normāla garīgā attīstība, bērns vienkārši automātiski sašķiro valodas “pa kabatiņām” un viens otram netraucē. Ja bērnam tā mācīties ir ērti, viss tiek izpildīts un izprasts, kādēļ lai tā nedarītu.
Uzmanības sadalīšana šajā vecumā ir tāda, ka to bērni var. Vēl to varēs arī studiju gados. Lūk, pēc 40 gadiem jau kļūs grūtāk... Vairs nevarēs gan darīt darbu, gan klausīties kaut ko fonā. 
Bet tas, kas ir jāmāca, ir interneta higiēna. Ja viņš meklē konkrētu lietu, tad lai to dara mērķtiecīgi, nevis aizlaiž uzmanību uz citām lietām, lai neaizklīst uz citām tēmām, kas novērš uzmanību, neskatās dažādas interneta vietnes, kuras nav drošas. 

Kā skolā notiek bērnu ar mācīšanās grūtībām, atlase?
Mācīšanās grūtības visbiežāk apzina tieši 2. klasē. Pirmajā klasē bērns tiek vērots, ko īsti bērns var, kur vēl jāiekļaujas. Otrajā klasē jau ir redzama situācija. Tad jau var diagnosticēt mācīšanās traucējumus, logopēdiskas problēmas, nav attīstījusies fonemātiskā dzirde – neizšķir skaņas, piemēram, masa/māsa, pile/pīle. Šīs lietas padodas korekcijai, bet grūti un ilgi. Šādi bērni raksta ar kļūdām, jo vienkārši nedzird skaņas, garumzīmes. Viņiem ir grūtāk uztvert tekstu, jo tā jēga nav izprotama, nedzirdot vārdu saprotami.
Piemēram, skolotājs lasa tekstu un bērnam ir jāatzīmē, kuri apgalvojumi ir pareizi, kuri nē, viņš to nevar izdarīt. Tekstu viņš uztver tad, ja tas tiek lasīts viņam priekšā mazliet gabaliņiem, nevis kā vienots teksts. Tāpēc vecākiem iesaku jau no agrīna vecuma lasīt priekšā bērnam un pārrunāt katru rindkopu kas tur notika, ko bērns saprata. Arī tos vārdus, ko bērns nesaprot, der pārrunāt vārda nozīmi. Īpaša uzmanība jāpievērš vecvārdiem.

Kas ir vainīgs, ja bērnam ir šādi traucējumi? 
Neviens. Kāds labums meklēt vainīgo? Vai no tā kas mainīsies un bērnam uzlabosies, piemēram, lasītprasme? Smadzenes tā ir uzbūvētas un ja īpatnību dēļ kāds smadzeņu centrs nedarbojas kā vajag, tad tā darbību pārņem citi centri. Bet tad smadzeņu darbība notiek savādāk, intensīvāk un bērns piekūst daudz ātrāk, vairs objektīvi nevar uztvert materiālu pat ja ļoti cenšas. Vienā brīdī viņš vispār vairs nespēj padomāt, neko nesaprot. Tad ir jāļauj pāris minūtes atpūsties, un var strādāt tālāk. 

Vai pedagogi to visu zina?
Domāju , ka jā, jo par bērna ar mācīšanās traucējumiem izglītošanu regulāri tiek rīkoti dažādi kursi, semināri, pieredzes apmaiņas. Nozīme ir skolotāja ieinteresētībai izglītoties, ja skolotājam šī tēma ir aktuāla, informācija par mācīšanās traucējumiem ir pieejama. 

Kas nosaka, ka bērnam ir mācīšanās traucējumi un kādi ir pieejamie atbalsta pasākumi skolēniem ar šādām problēmām? 
To var noteikt atbalsta personāls, kas strādā skolā. Piemēram, Rīgas Teikas vidusskolā atbalsta personāla komandā ietilpst logopēds, speciālais pedagogs, divi sociālie pedagogi, divas medmāsas un divi psihologi. Komanda izvērtē, vai konkrētam bērnam ir vajadzīgi atbalsta pasākumi, fiksē to dokumentā. Tad, kad tas ir nolemts, bērns drīkst izmantot atbalsta līdzekļus, piemēram, reizrēķina tabulu. 
Ir skolas, kur bērnam, ja ir grūtības apmācības procesā, nosūta uz Pedagoģiski medicīnisko komisiju, izvērtēšanai un ieteikumu sniegšanai. Tad ar Pedagoģiski medicīniskās komisijas lēmumu, bērnam var tik piemērota cita apmācības programma.


Vai šādas programmas neizliek zīmogu bērnam? Piemēram, pēc 9. klases beigām viņu nepieņem vidusskolā? 
Nē, tas netraucē viņu uzņemt vispārizglītojošā programmā. Vispār bērna interesēs, lai šāda informācija par viņa īpatnībām būtu apkopota, lai skolotāji ar to rēķinātos un pašam bērnam veiksmīgāk noritētu mācības. 

Ko nozīmē atbalsta pasākumi? 
Pagarinātais laiks uzdevumu veikšanai, var izmantot atgādnes- bērni strādā ar papildmateriāliem. Mana dziļa pārliecība ir tāda – ja bērns nezina reizrēķinu, nevar to apgūt, un  tāpēc nevar izpildīt uzdevumu un saņem negatīvu vērtējumu, tad tā būt nedrīkst. Iedod viņam atgādni ar reizrēķinu un ar pašu uzdevumu viņš tiks galā.
Palīgskolotājs , kā bērna atbalsts- stundas laikā palīdz bērnam apgūt mācību vielu, individuāli paskaidrojot.

Vai tad reizrēķins nav jāiekaļ no galvas? 
Agrāk tā bija... Un tiem, kuriem viss veicas, noteikti reizrēķinu vajag zināt no galvas. Bet, var būt matemātikas apgūšanas grūtības, vai var būt arī vispārējas grūtības, kas biežāk ir kopā ar emocionālajām grūtībām. Un ir bērni, kas reizrēķinu iekaļ un prot noskaitīt kā pantiņu, bet tiklīdz tas ir jāizmanto uzdevuma pildīšanā, to neprot pielietot, līdz ar to- no tādas dzejoļa iekalšanas nav jēgas. Tāpēc reizrēķina nezināšana nevar būt par iemeslu sliktām atzīmēm matemātikā. Protams, bērnam vajadzētu saprast reizrēķina pamatprincipus, jāsaprot, kā rakstos veikt lielu ciparu reizināšanu un citas darbības. Jāatceras- bērniem, kuriem ir matemātisko iemaņu traucējumi visbiežāk ir grūtības apgūt pamatprasmes matemātikā.  Ir taču zīmuļi ar reizrēķinu, lineāli... to visu drīkst izmantot. 
Jāsaprot, kā bērns nonāk pie matemātiskā uzdevuma rezultāta, ir jāprot to  izskaidrot. Vēl skolās vajadzētu iekļaut tādu mācību priekšmetu kā loģika, kas būtu ļoti noderīgi. Tikpat efektīvi būtu šahs vai dambrete kā obligāts priekšmets līdz par vidusskolas pēdējais klasei.