Skolotājs no Amerikas: "Es gribētu, lai mani bērni mācās Latvijas skolā"

– “Mammu, zini, tagad mums reizi nedēļā matemātiku mācīs skolotājs no Amerikas!” 
– “Kā tas ir – matemātika būs angļu valodā?” 
– “Jā, angļu valodā! Un mācību stunda pie šī skolotāja ir pavisam citāda.”
– “Vienreizēji, mācību stunda “divi vienā”.”

Tāda bija mana saruna ar dēlu, kurš mācās Rīgas Franču liceja (RFL) 8. klasē. Tā kā Latvija šobrīd ir ceļā uz pilnveidotā mācību satura un mācīšanās pieejas ieviešanu skolā, savukārt Amerikā šis process jau iziets krietni sen, aicināju Skotu Poro uz sarunu. Kas un kā mainīsies izglītībā un Latvijas skolās – šis šobrīd ir lielais jautājums kā vecākiem, tā skolotājiem (intervija notika pirms pandēmijas izsludināšanas). 

Sarunas laikā Skots daudz smejas un pauž sapratni, ka ir svešinieks uz latviešu skolēnu skatuves. Ne tik daudz angļu valodas, cik citas mācīšanas pieejas, atvērtības un komunikabilitātes dēļ. Tāpēc ikdienā skolā viņu arvien pavada ziņkārīgi skatieni, un viņš smaidot teic, ka skolēnu acīs ir redzējis jautājumu “Čalis no tālienes, ko viņš te dara?”. “Tas ir aizraujoši būt šeit – brīnišķīgi, zinātkāri bērni, kuriem patīk izmēģināt,” Skots vēlāk intervijā raksturos latviešu skolēnus. 

 

IZZIŅA

• Vārds, uzvārds: Skots Poro (Scott Porot)
• Profesija: skolotājs
• Iecienītākās atpūtas vietas Latvijā: pārgājieni Gaujas Nacionālajā parkā
• Latvijas skolēnu labākās īpašības ir apņēmība mācīties un lieliska humora izjūta
• Iesaku izlasīt Dorisa K. Gudvina (Doris Kearns Goodwin) grāmatu par Abrahamu Linkolu “Team of Rivals”
• Filmas, ko noskatīties ģimenes lokā: “Cosmos” (1976. vai 2011. gada filmas), kā arī Disneja “Donald in Mathmagic Land” (1959)
• Gribu iemācīties, kā taisīt koka mēbeles bez skrūvēm un naglām, pēc metodes “Tongue and Groove”
   

Kā tas nākas, ka esi gudrs, foršs, turklāt no Amerikas, un esi skolotājs Latvijā, latviešu bērniem?
Mana sieva ir latviete. Mēs iepazināmies Ņujorkā, kad strādāju tur par skolotāju. Kad precējāmies un plānojām nākotni – ka gribam bērnus un kur tos vēlamies audzināt –, izskatījām trīs iespējas: Ameriku, Latviju un Franciju. Franciju tāpēc, ka mans tētis ir francūzis. Latvija šajā konkursā uzvarēja. Ne tikai tāpēc, ka nav vīzu problēmu, bet galvenokārt tāpēc, ka šī valsts ir piemērota vieta, kur augt bērniem, kur veidot ģimeni. Bērni Latvijā ir vērtība. Pirms sāku veidot ģimeni, nekad valstis nebiju vērtējis no šāda skatupunkta, bet tagad redzu: Latvijā ir bērnu kopšanas atvaļinājums. Citās valstīs, piemēram, Amerikā, tāds pat neeksistē! 


Ko tu zināji par Latvijas izglītības sistēmu, pirms sāki šeit strādāt?
Nezināju faktiski neko. Ienācu atvērts, gatavs jauniem izaicinājumiem. Un jāteic, ka esmu patīkami pārsteigts! Man no sirds patīk – šeit strādāt ir kolosāli un iedvesmojoši, man patīk mani skolēni un kolēģi, skolas direktore ir neticami lieliska. Šajā skolā kā skolotājs jūtos atbalstīts. Varbūt izklausās dīvaini, bet esmu ļoti apmierināts un priecīgs.

Matemātika angļu valodā. Kad kādam stāstu, ka manam bērnam reizi nedēļā matemātiku māca angļu valodā, visi ir pārsteigti, uzskata, ka tas ir ļoti grūti. Kā latviešu bērniem ar šo veicas, cik tas ir viegli vai grūti?
Jāteic, ka gandrīz visiem maniem skolēniem veicas visai raiti, plūstoši, neraugoties uz to, ka mācīšanās ir angļu valodā. Pārsvarā visi to uztver kā kaut ko aizraujošu – mācīties vielu angliski, kas nav angļu valoda. Man šķiet, ka viņiem patīk. Angļu valodu viņi ir mācījušies jau vairākus gadus, turklāt mani skolēni foršus, mūsdienīgus izteicienus angļu valodā zina un prot izmantot vairāk nekā es! Tādus izteicienus un frāzes, ko lieto Amerikā, ko lieto mūsdienu jūtūberi. Tad es jautāju: ko jūs teicāt? Un tad viņi man paskaidro, ka šis šobrīd ir topā jūtūberu vidū. Daudzi mani skolēni ir patiesi spoži – ir gods būt viņu skolotājam. 

Mani skolēni foršus, mūsdienīgus izteicienus angļu valodā zina un prot izmantot vairāk nekā es! Tādus izteicienus un frāzes, ko lieto Amerikā, ko lieto mūsdienu jūtūberi.

Vai vari salīdzināt Latvijas un Amerikas skolēnus? 
Jā, varu minēt dažus piemērus, kas parāda atšķirīgo. Pirmos mēnešus Latvijā man bija visai grūti – nevarēju saprast, kāpēc cilvēki neveido acu kontaktu, kāpēc paziņas uz ielas pēc iespējas ātrāk paskrien man garām. Bieži vien pat neskan “Sveiks!”, “Labrīt!”, “Kā tev klājas?”. Amerikā ir dīvaini, ja ar satikto paziņu nav šāda verbāla kontakta, tā parasti izturas, ja otram cilvēkam tu nepatīc. Kādu reizi, pusdienojot ar draugiem, es apjautājos, kas par vainu, kāpēc cilvēki tā uzvedas – vai es jums nepatīku? Viņi brīnījās: kā tu to domā? Pēc kā tu to spried? Mēs vienkārši ejam pa ielu, kāpēc lai mēs apstātos, parunāties? Mēs reizēm pat neapstājamies, lai aprunātos ar uz ielas satikto mammu! Tā ir milzīga latviešu un amerikāņu kultūras atšķirība. Tas nav labi vai slikti, tā vienkārši ir atšķirība, kura jāzina, jāsaprot un jāpieņem. 

 

“Es mazliet runāju latviski,” Skots saka latviešu valodā, atzīstot, ka šobrīd saprot latviski vairāk, nekā spēj izteikties mutiski. 
Foto: Arturs Ķipsts 

Vēl viens piemērs par atšķirīgo – cilvēki šeit dzīvo ar tādu kā kopienas tipa domāšanu. Ja kādam kas ir nepieciešams, tu vari vienkārši piezvanīt draugam, un kāds tev palīdzēs, atnesīs, ja kas vajadzīgs. Amerikā, Ņujorkā, un vietā, kur es izaugu, Losandželosā, tas nebija tik vienkārši. Tu esi pats par sevi. No vienas puses, latvieši nav tik smaidīgi un komunikabli, no otras puses – viņi viens otru patiesi atbalsta, un tas ir vienreizēji. 

Ja salīdzina Latvijas un Amerikas skolēnus, lielā atšķirība ir tajā, ka latviešiem ir nepieciešams ilgāks laiks, lai pieņemtu jauno, man vajadzīgs ilgāks laiks, lai viņus atvērtu, atraisītu. Pirmajā semestrī Latvijā man nekad klasei nav jāsaka, jāapsauc: “Lūdzu, beidziet sarunāties!”. Gluži otrādi, latviešu bērniem es lūdzos: “Lūdzu, runājiet! Lūdzu, izsakiet viedokli! Lūdzu, apspriediet šo jautājumu viens ar otru!” Man ir sajūta, ka šādās reizēs viņi saskatās un domā: “Vai šis čalis ir īsts? Varbūt tas ir kāds joks?” Ļoti uzskatāma kultūras atšķirība. Amerikā bērnu uzvedība ir pilnībā citāda. Uzvedības izaicinājumi, ar ko esmu saskāries – skolēns var pacelt pret tevi krēslu, salauzt galdu. Strādājot skolā, kur mācās bērni no nelabvēlīgām ģimenēm, Amerikā esmu saucis uz klasi policiju. Ko tādu šeit es neesmu piedzīvojis un pat nespēju iedomāties, ka tā varētu notikt.

Ja salīdzina Latvijas un Amerikas skolēnus, lielā atšķirība ir tajā, ka latviešiem ir nepieciešams ilgāks laiks, lai pieņemtu jauno, man vajadzīgs ilgāks laiks, lai viņus atvērtu, atraisītu.

Tajā pašā laikā daļa pieaugušo mūsdienu bērnus Latvijā dēvē par nevaldāmiem, piedēvē viņiem uzvedības problēmas.
Es domāju, ka ikviena paaudze par nākamo paaudzi tā mēdz izteikties. (Smejas.)
Bērnu uzvedībai parasti ir kāds nopietns iemesls. Un mēs nekad nezinām, kas notiek viņa dzīvē, ko viņš domā, mēs nezinām, kāda ir viņa ģimenes situācija, kādas ir viņa šā brīža attiecības ar vienaudžiem un draugiem. Varbūt es, runājot par mācību vielu, esmu pateicis ko tādu, kas bērnam raisa atmiņas par kādu nepatīkamu, skumju dzīves notikumu. Mūsdienu bērniem ir tādas pašas sajūtas, vajadzības un problēmas, kādas bija mums, un skolotājiem ir jāiemācās atpazīt, pamanīt, ka bērnam kas ir atgadījies. 

Šobrīd Latvijā notiek pārmaiņas izglītībā, tiek ieviests pilnveidotais mācību saturs un pieeja “Skola 2030”. Gribētu par to uzzināt tavu viedokli.
Kad sāku strādāt par skolotāju Amerikā, divus trīs gadus pēc tam Amerika sāka ieviest jaunu, pilnveidotu mācību programmu. Lielākā daļa štatu vienojās un sāka ieviest jaunu veidu, pieeju, kā mācīt bērnus. Tas notika pirms 15–20 gadiem. Pārmaiņas izglītībā ir ilgtermiņa process, tās notiek lēnām. Paskaties uz Zviedriju, Somiju, Igauniju, Singapūru – rezultāti radās pamazām. Arī pārmaiņas Latvijas izglītībā nenotiks vienas nakts laikā. Nenotiks tā: “Hei, mums ir jauns veids, kā turpmāk mācīt bērnus, darām tā!”, un visi sāks darīt. Tas nav vienkārši. Nepieciešams liels ieguldījums – skolotāju apmācība, izpēte, treniņi. Manā uztverē nosaukums “Skola 2030” to arī apzīmē – vajadzīgs ilgs laiks. Jau Amerikā redzēju, ka daļa sabiedrības, tostarp vecāki, gaidīja, ka pārmaiņas notiks, uzsitot knipi. Jārēķinās un jāpieņem, ka šis ir lēns process. Ja tas notiks steigā, kaut ko būtisku varam palaist garām, kļūdīties. Iespējams, no malas izglītības pārmaiņu ieviešana izskatās dīvaina un neveikla, kādam, iespējams, ir sāpīga un nepatīkama. Taču tā tas notiek, un jāpatur prātā, ka šīm pārmaiņām ir ilgtermiņa mērķi. Jāuztver mierīgi! Somija pārmaiņas sāka aptuveni 1998. vai 1999. gadā, un rezultātus sāka vērot tikai 2005.–2006. gadā. Latvijā process ir sācies tagad. 

Klasē tu vari ieviest izglītības jaunās idejas un pieejas, atvest jaunus skolotājus, nodrošināt tehnoloģisku atbalstu. Taču ir jāzina arī, kāda ir kopējā emocionālā noskaņa ārpus klases, ārpus skolas; skolēni ir cilvēki, un skolā viņi ienes visu, kas ir ārpus tās. 

Sākām, manuprāt, pārāk vēlu. 
Jūs sākāt tad, kad valsts tam bija gatava. 


Mēs visi zinām, ka Latvijā skolotājiem ir pārāk zems atalgojums. Tu raksturoji, ka pārmaiņu process būs ilgs, pat sāpīgs process. Un apzināšanās, ka tas jādara par tik zemu atalgojumu, iespējams, ir divtik sāpīgs. 
Par algu jautājumu ir grūti runāt. Bez šaubām, būtu lieliski, ja skolotājiem maksātu vairāk, jā, tur nav šaubu. Ja tu sagaidi, ka skolotājs darīs vairāk, ir jāmaksā vairāk. Mēs esam profesionāļi, un par mūsu darbu ir jāmaksā. Pieminot grūtības un sāpes, es domāju par lielo sevī ieguldāmo darbu, kas priekšā. Skolotājiem papildus būs jāmācās, jātrenējas.


Vai tu esi bijis arī citās Latvijas skolās? Rīgas Franču licejs nav tipiska Latvijas skolas ēka, šī ir nupat renovēta un aprīkota ar jaunākajām tehnoloģijām. Skolotāji – pat no Rīgas skolām – man ir sūdzējušies, ka viņiem trūkst mūsdienīgu tehnoloģiju.
Es neesmu bijis citās valsts skolās, pazīstu tikai skolotājus no citām skolām. Ja neskaita RFL, vēl es pasniedzu privātskolā un privātajiem klientiem. 
Jā, es zinu, ka RFL nav tipiska valsts skola. Un šī skola ir fantastiska! Es zinu, kas šeit notiek lieliski un kas nenotiek tik labi, bet pēc šīs pieredzes es nevaru spriest par situāciju visā Latvijā. Katrā gadījumā šajā skolā es kā skolotājs jūtos atbalstīts – skola man maksā tik, cik vien viņi var maksāt, atbalsta tā, kā vien var atbalstīt, un tas ir patīkami.  
Tāpat redzu, ka vadība meklē veidus, kā skolai piesaistīt vislabākos pasniedzējus, iegulda šajā lielu darbu. Arī skolas vide ir lieliska, tomēr visvairāk man šeit patīk paši skolēni – viņi ir neticami lieliski! Tiešām!

27 FOTO

Skolotājs Skots Poro Rīgas Franču licejā un sev tik iemīļotajos ceļojumos

+ 23

Skatīt visus

Vairākas reizes piemini, ka skolēni Latvijā ir lieliski; kas viņus padara par lieliskiem?
Viņi ir gaiši, izcili! Klasē ienes pozitīvu enerģiju. Viņi ir ieinteresēti, zinātkāri. Un spēj runāt vairākās valodās! Savās stundas es dzirdu ne tikai angļu, bet arī franču un spāņu valodu! Arī krievu valoda kaut kur pavīd. Citi prot arī vācu valodu. Tas ir neaprakstāmi!
Var arī just, ka skolēni lepojas ar savu skolu, lepojas, ka mācās tieši šeit. Viņi ir ieinteresēti daudzās lietās un apņēmīgi strādā, lai sasniegtu savu mērķi. Esmu gandarīts, ka varu iet šo ceļa posmu ar viņiem kopā, es izbaudu to.
Arī mani kolēģi ir brīnišķīgi. Esmu skolotājs, kuram nav savas pastāvīgās klases telpas – ar klasi dalos ar citiem skolotājiem, un šī pieredze, sadarbība ir patīkama. Mani kolēģi ir profesionāli, atvērti izmēģināt jaunas lietas. Mums var būt atšķirīgi viedokļi izglītības jautājumos, varam diskutēt par tiem, tomēr mēs viens otru atbalstām
. 
Vai vari nosaukt trīs vai četras lietas, kas, tavuprāt, izglītībā Latvijā būtu jāmaina nekavējoties?
Mainīt kaut ko nekavējoties izglītībā nav iespējams. 


Ja pasapņojam par šo tematu?
Skolās vajadzētu būt vairāk skolotājiem. Divi skolotāji vienā klasē būtu perfekti. Apzinos, ka tas prasa lielu ieguldījumu, taču tas ir tā vērts – to varu teikt, gan izejot no pētījumiem, gan no savas pieredzes. Ir tik vērtīgi, ja klasē ir vēl viens skolotājs, kurš kaut vai staigā pa klasi un palīdz ar atbildēm uz vienkāršiem jautājumiem, sniedz atbalstu nekavējoties, motivē. Izglītības joma ir vienīgā, kur telpā saliek 30 un vairāk bērnu un viņu priekšā tikai vienu pieaugušo. Nevienā citā jomā tā nav! Un tā notiek daudzviet pasaulē. Tomēr tā nevajadzētu būt.
Nekavējoties... Reizēm lietām ir jānotiek lēnām, un tā ir pareizā atbilde. 

Ar lietu nosaukšanu es biju domājusi ļoti praktiskas lietas, piemēram, to pašu algu paaugstināšanu.
Jā, algu paaugstināšana – tas ir svarīgi, un algas būtu jāpaaugstina visās Latvijas skolās. Latvijā trūkst pedagogu, un ne jau tāpēc, ka šeit ir maz šim darbam piemērotu cilvēku. Nelaime ir tā, ka jauni, talantīgi cilvēki izvēlas nebūt skolotāji. Skolotāji ir jāatbalsta – arī ar izglītošanas iespējām, profesionālo izaugsmi, atgriezenisko saiti. Mana pieredze, ko esmu guvis, strādājot gan Ņujorkā, gan Latvijā, rāda – ja tu maksā skolotājam, novērtē viņu, skolotāji ir gatavi darīt. Un darīt lieliski! Mēs esam profesionāļi, un profesionāļiem ir jāsaņem atbilstošs atalgojums. Jo vairāk skolotājiem maksā, jo vairāk būs skolotāju – labi izglītotu skolotāju. 
Būtu jāievieš arī sociāli emocionālā mācīšanās. Sociālo un emocionālo mācību kolektīvs (CASEL) to definē šādi: “Sociālā un emocionālā mācīšanās (SEL) ir process, kura laikā bērni un pieaugušie iegūst un efektīvi pielieto zināšanas, attieksmi un prasmes, kas vajadzīgas emociju izpratnei un pārvaldīšanai, un sasniegt pozitīvus mērķus, izjust un parādīt empātiju pret citiem, nodibināt un uzturēt pozitīvas attiecības un pieņemt atbildīgus lēmumus.”
Būtībā tā ir telpa, kas dod iespēju Latvijas skolēniem kļūt par veseliem, laimīgiem un labi funkcionējošiem pieaugušajiem un pilsoņiem, kas spēj atrast kvadrātsakni skaitlim 144 000 vai raksturot notikumus, kas apraksta Amerikas revolūciju. Šī telpa veicina to, ka skolotāji tiek apmācīti integrēt mācību stundās praksi, kas atbalsta bērnu emocionālās iespējas, un katru nedēļu ir noteikts laiks, lai skolēni varētu justies droši, pārrunājot šos jautājumus. Notiek arī stundas, kas uzklausa skolēnu jautājumus un idejas, un analizē viņu akadēmisko darbu jēgpilnā un bagātīgā veidā.

Skotu Poro intervē vecāku organizācijas Mammamuntetiem.lv vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa. Intervijā piedalās arī Ingas ēna (intervija notiek ēnu dienas nedēļā) Paula Daugule.

Piemēram, matemātikas klasē es cenšos saviem skolēniem uzdot darbus, kas liek apdomāt, kādi ir viņu jautājumi, kā šos jautājumus attīstīt un kā risināt ne tikai matemātikas, bet arī reālās dzīves kontekstā.
Turklāt, ja es redzu skolēnu, kurš ir apjucis, es dodu viņam dažus rīkus, kas palīdz tikt galā ar stresu konkrētajā brīdī un arī dzīves gaitā. Tas pārsniedz to, ko māca skolā, sniedz dziļāku nozīmi tam, ko nozīmē būt labi izglītotam cilvēkam; manuprāt, tas ir kāds, kurš spēj kritiski analizēt savu pasauli un likt lietā savas prasmes (garīgās, emocionālās, fiziskās utt.), lai veidotu laimīgu un veselīgu dzīvi sev, apkārtējai pasaulei un cilvēkiem, par kuriem viņš rūpējas. Kā pedagogs es esmu atbildīgs pret saviem skolēniem, lai viņi būtu labi apmācīti, lai sniegtu viņiem instrumentus un prasmes, kas palīdzēt veidot viņu nākotnes pasauli. 

SEL ir ļoti efektīva, lai paaugstinātu pārbaudes darbu rezultātus un pazeminātu negatīvos rezultātus (piemēram, huligānismu vai pašnāvības). Ir daudzas veiksmīgas, skolās īstenojamas sociāli emocionālās mācīšanās programmas, ko skolām ir vērts ieviest, piemēram, “Lions Quest”. 

Izglītībai vajadzētu būt valsts prioritātei.
Pilnīgi piekrītu, protams! Vai zini stāstu par sudraba lodi? Sudraba lode nevar apstāties. Un manā skatījumā izglītība ir sudraba lode. Tā pilnīgi noteikti ir atslēga ekonomiskai izaugsmei jebkurā jomā. Ja izglītība nav pietiekamā līmenī, tad... ko gan var gaidīt?
Amerikā 2000. gada sākumā attapās – 40 attīstīto pasaules valstu vidū Amerika izglītības jomā bija pašā apakšā! Mēs bijām četrdesmitie! Un pilnīgi visos mērījumos! Mēs pacēlāmies, taču tas prasīja lielu darbu. Izaicinājums ir vienlaikus redzēt un zināt, kāda ir situācija klasē un arī ārpus tās. Klasē tu vari ieviest izglītības jaunās idejas un pieejas, atvest jaunus skolotājus, nodrošināt tehnoloģisku atbalstu. Taču ir jāzina arī, kāda ir kopējā emocionālā noskaņa ārpus klases, ārpus skolas; skolēni ir cilvēki, un skolā viņi ienes visu, kas ir ārpus tās. Tas ietekmē procesus, ietekmē iznākumu. 

Izglītība pilnīgi noteikti ir atslēga ekonomiskai izaugsmei jebkurā jomā. Ja izglītība nav pietiekamā līmenī, tad... ko gan var gaidīt?
 

Man ir interesanti vērot, ka Latvijā skolēniem ir neticams atbalsts no vecākiem, ģimenes. Tā ir plašāka saruna par to, ko bērni piedzīvo ārpus klases. Es neesmu eksperts, taču, man šķiet, skolotājam ir jāizprot, ko audzēkņi piedzīvo ārpus skolas. Varbūt ir bijusi slikta diena, varbūt kas slikts noticis mājās vai nākot uz skolu. Nereti Ņujorkā esmu piedzīvojis, ka skolēns ierodas skolā un ir ārkārtīgi dusmīgs, pat nikns. Gudroju – varbūt es ko pateicu, nejauši aizskāru? Tad skolēns saka: liec mani mierā, ej prom! Bet es ar gudru ziņu savā atvilktnē vienmēr glabāju kādu ābolu, banānu. Tad dusmīgajam apjautājos: varbūt gribi kādu ābolu? Viņš uzreiz paķer, jā, gribot gan. Un tad, kad cilvēks ir ko ieēdis, sāku sarunu, apjautājos, kas ir noticis. Reizēm atbilde ir pavisam vienkārša: bērns ir izbadējies, neesot ēdis nedz vakar, nedz šorīt. Ja tu esi izbadējies, tad tu esi dusmīgs. Skolotājam bērna pašsajūta ir jāpamana. 


Vai tev kāds ābols vai banāns stāv arī rakstāmgaldā Latvijā?
Nē, tie man šeit nav vajadzīgi! Latvijā bērni ir labi aprūpēti un paēduši. Šeit ēdiens skolās ir ļoti, ļoti labs! Silts, veselīgs, garšīgs. Tas mani pārsteidz un sajūsmina! Patiešām sajūsmina (vārdu “amazing” atkārto vairākas reizes – aut.)! Tas īstenībā ir tik vienkārši – pabaro bērnus, un viņi būs laimīgi.

Tu izskaties tik sajūsmināts par Latvijas skolu ēdienu; vai Amerikā bija sliktāk?
O, Amerikas skolās ēdiens lielākoties ir briesmīgs! Briesmīgs! Skolā, kur es strādāju, tika izņemts viss virtuves aprīkojums, to aizvietoja ar ēdiena uzsildīšanas iekārtām, atveda lielas saldētavas, ko piepildīja ar saldētu pārtiku. 
Paskaties instagramā tās bildes ar pretīgu, iepuvušu ēdienu, viņi ko tādu pasniedz bērniem skolās! Man bija arī tādi skolēni, kuriem mājās nebija ēdiena, nebija iespēju paēst – es nejokoju –, viņi pārtika no tā, ko apēda skolā. 

Vai zini, ka mūsu bērniem vairākās pašvaldībās ēdiens skolās ir bez maksas?
To es nezināju. Amerikā par to pretīgo ēdienu ir turklāt jāmaksā – vismaz visās lielajās pilsētās, tādās kā Ņujorka, Losandželosa. Vēl vairāk – ja vecāki ilgstoši nav samaksājuši par skolas ēdienu, viņus ieliek cietumā. Nopietni. Rēķins sakrājies 5000 dolāru liels, vecākiem šādas naudas nav, un viņus apcietina, piemēram, uz nakti ieliek cietumā. Samaksājiet!

Īstā cietumā?
Jā, cietumā. Īslaicīgi aiztur. 


Šis jāstāsta vecākiem Latvijā, jo tik bieži nākas dzirdēt skolas ēdiena noniecināšanu, nenovērtēšanu. 
Ēdiens ir pagatavots, silts, svaigs! Absolūti jauks. Tas ir jānovērtē. Protams, vienmēr varam gribēt labāk un vienmēr jāstrādā, jātiecas uz to, lai būtu labāk. Jēziņ! Kad pirmo reizi biju ieradies skolā un man to izrādīja, mēs gājām uz lejasstāvu, un es jautāju – kas tā par smaržu? Ēdiens?! Īsts ēdiens?! Šī ir vieta, kur es gribu strādāt par skolotāju! Jā, man šī izvēle bija tieši tik vienkārša – skolas ēka jauka, cilvēki kolosāli un vēl labs ēdiens! Ar skolēniem es pat vēl nebiju iepazinies. Jā, tieši tik vienkārši, un varbūt izklausās muļķīgi, taču es šo no sirds novērtēju. 


Mūsu vecāki saceltu īstu traci, ja kāds iedomātos mūsu bērniem pusdienās piedāvāt saldētu ēdienu.
Arī Amerikā šis pamazām mainās, sāk atkal ieviest īstas virtuves. Pēdējā skolā, kur strādāju, bērniem pat notika stundas, kurās mācīja gatavot ēst. Tomēr joprojām Amerikā ir daudz vietu, kur virtuvi veido ēdienu uzsildīšanas iekārtas. Tas ir drausmīgi. Un vēl drausmīgāk, ka, ja semestra beigās ģimene nesamaksā rēķinu par ēdienu, bērnu var atskaitīt no skolas, kaut vai īslaicīgi.

Atšķirīga kultūra, kā risināt šādus ar bērniem saistītus jautājumus.
Esmu laimīgs, ka tagad atrodos tādā vidē, kur bērns ir vērtība. Tagad, kad esmu šeit, man izklausās nenormāli, piemēram, ka Amerikā nav bērna kopšanas atvaļinājuma. Kā tā var būt? Manai kolēģei Ņujorkā decembra pirmajos datumos piedzima mazulis, arī viņa ir skolotāja. Divas nedēļas pēc dzemdībām viņa jau atgriezās darbā. Divas nedēļas pēc dzemdībām! Turklāt amerikāņu ieskatā tas ir normāls pēcdzemdību atvaļinājuma laiks. Ja ir sešas, septiņas nedēļas tad jau pavisam lieliski. Kamēr Latvijā runa ir par pusotru gadu...


Man grūti ko tādu klausīties.
Ja jautātu, mēs visi teiktu, ka bērnam ir vērtība. Taču Latvijā bērns patiešām ir vērtība, bērns ir vērtība arī politiskā līmenī. Protams, daudz vēl ir jāuzlabo, taču ieliktie pamati ir ļoti pareizi, un vērtības ir ļoti labas. Tam ir liela nozīme. Tas ir normāli, ka sabiedrība par kaut ko sūdzas un grib vairāk, un labāk. Tā tam ir jābūt. Taču ir nenovērtējami, ka šīs pamatvērtības atspoguļojas dažādās jomās, arī veselības aprūpē.
Nupat runāju ar draugiem no Amerikas par to, ko īsti nozīmē būt topošajam tētim šeit, Latvijā. Viņi man jautāja: izstāsti, cik lieli ir jūsu rēķini? Es atbildēju: “Kādi rēķini? Par ko jūs runājat?” Secināju, ka esmu pilnībā aizmirsis, ka Amerikā bērna ienākšana ģimenē nav par velti, kā tas ir Latvijā! Viena bērna piedzimšana un aprūpe grūtniecības laikā Amerikā izmaksātu 20 000–40 000 dolāru. Ja tev ir apdrošināšana, tad mazāk, bet vienalga būtu apmēram 3000–4000 dolāru. Nav bērnu kopšanas atvaļinājuma, tētim nav iespēju palikt mājās. Ja vien tu nedzīvo ļoti īpašā reģionā. 

Kad tu stāsti draugiem par savu pieredzi šeit – dzemdības apmaksā valsts, par pusdienām skolās utt., – ko viņi atbild?
Viņi atbild: “Tu joko, ja? Skot, nopietni! Padalies pieredzē, cik tev ir jāmaksā!” Es atbildu: nekas nav jāmaksā. Viņi netic. Protams, ja apmeklējam privāto klīniku, ir kādi rēķini, un tomēr – tie nestāv tuvu klāt izmaksām, kas mūs sagaidītu Amerikā. 
Draugi jautā arī par studiju kredītiem. Ne vienam vien ir 30–40 tūkstošu parāds, kas velkas līdzi no studiju gadiem. Tagad viņi sāk domāt par bērniem, un ikmēneša izmaksas, kas veidojas, ir neparakstāmi lielas. 


Re, kā – algas mums mazas, bet izpaliek šādi maksājumi.
Te vienmēr būs viedokļu sadursme... Jā, šeit, Latvijā, tu zini: ja notiks kaut kas patiešām slikts, taviem bērniem un ģimenei būs labi. Jā, nebūs greznības, taču viņi būs paēduši, aizsargāti, būs veselības aprūpe un jumts virs galvas, skola, kur mācīties. 
Es mīlu savu dzimteni, man Amerika patīk, bet, kopš esmu šeit, secinu – mans stresa līmenis ir krities. Šeit man rūp tikai tas, lai labi izdaru savu darbu, rūpējos par savu sievu un maksāju īri. Bet man nav jāraizējas, ka, ja gadījumā paklupšu uz trepēm un salauzīšu kāju, tad visu pazaudēšu – kā tas notiktu Amerikā –, jo nespēšu divas nedēļas strādāt. Tur šādas bailes man reāli bija. 


Mana vecmāmiņa mēdza teikt, ka Latvijā mēs dzīvojam kā Dieva ausī. 
Latvijā viss nav perfekti, bet te ir daudz šarma, jā. 


Vēl mazliet par izglītības pārmaiņām. Man izskatās, ka daudzi vecāki un arī skolotāji šobrīd jūtas apjukuši. Ko tu teiktu, lai viņus uzmundrinātu?
Šeit gribu teikt divas lietas. Kad pilnveidotais mācību saturs tika ieviests Amerikā – un pat joprojām par to tiek runāts –, kā vecāki, tā skolotāji jutās apjukuši, nomākti. Teica, ka nesaprot to un to, ka tam neredz jēgu. Notika skolotāju apmācības, informatīvas kampaņas vecākiem, tika nodrošinātas apmācības, kā vecāki bērnus var atbalstīt mājās, un pamazām, pamazām lietas sāka mainīties, un tie, kas iepriekš pauda pretestību, ieraudzīja – o, šim tiešām ir jēga! Es neatceros, cik ilgi mācījos braukt ar velosipēdu, bet pilnīgi droši ir tas, ka nokritu daudzas reizes. Tāpat ar pārmaiņām izglītībā.
Otra lieta. Pārmaiņām izglītībā ir jānotiek visur. Galarezultāts būs lielisks! Redzu, ka “Skola 2030” bāzē ir vērtīgas idejas, un drīz vien sasniegumi būs pamanāmi. Ja vecākiem šķiet, ka pārmaiņas nav jēgpilnas, tad varu teikt – ir gan. Vēlreiz jāatkārto – tās prasīs daudz laika. Ja vērtē rezultātus skolām, kas šim jau ir izgājušas cauri, sasniegumi vienmēr pēc tam ir bijuši. Turklāt skolas šeit nav sliktas, vienkārši tām jākļūst labākām. 


Pirms dažām dienām, kad tikāmies, tu minēji, ka gribētu, lai tavi bērni mācās Latvijā. Un šīs dienas, līdz tikāmies vēlreiz, es prātoju – kāpēc šeit? Tu esi no Amerikas un vēlies, lai tavi bērni mācās Latvijā, kamēr daudzi Latvijas vecāki un bērni sapņo par mācībām ārzemēs.
Es neredzu iemeslu, kāpēc lai mani bērni mācītos Amerikā. Bez mazākās šaubīšanās es saviem bērniem izvēlētos valsts skolu Latvijā. Mūsu ģimenē, protams, viss vēl ir iespējams – varbūt būs jādodas atpakaļ uz Ameriku, varbūt uz kādu citu vietu Eiropā. Bet es būtu laimīgs, ja mani bērni mācītos Latvijas skolās – šādi saviem bērniem es dotu iespēju justies droši un mācīties labā vidē. 
Uz skolēniem vienmēr ir spiediens, un skolēni Latvijā mēģina izdarīt tik, cik labi viņi spēj – kā jau visi –, bet jūs esat maza sabiedrība, un maza sabiedrība var izdarīt vairāk. Pieredze, ko šeit esmu guvis, ir ļoti pozitīva. Es ļoti uzticos saviem kolēģiem un uzticētu viņiem arī savu nākotnes bērnu. Mans bērns augtu laimīgs un veselīgs – tādus es redzu Latvijas bērnus, un būt veselam un
laimīgam – man tas liekas vissvarīgākais. Ko tādu Amerikas skolās es šobrīd nespētu nodrošināt.
 

Skolotājs Skots Poro aizraujas ar pārgājieniem – Spānija, Francija, Skotija, Izraēla, Vācija. Tagad pārgājienu klāstā arī Latvijas un Gaujas Nacionālais parks.

Vai ir kas tāds, kas ir Amerikā, bet nav Latvijā, un tev tas pietrūkst?
Tu smiesies! Man patiešām pietrūkst īsta, laba meksikāņu ēdiena. Kalifornijā man tā patika baudīt zivju tako. Citādi... nezinu. 
Protams, man pietrūkst ģimenes, brālēnu, māsīcu, tantes un onkuļu. Kalifornija, protams, ir brīnišķīga – pamostos pulksten sešos no rīta, izeju pārgājienā, tad dušā un uz darbu. Pēc darba aizeju pasērfot. Mēs parasti jokojām – Kalifornijā varam slēpot no rīta un sērfot vakarā. 


Bet zinu, ka Latvijā tu skrien, esi piedalījies arī “Stirnu bukā”.
Tas bija pirms daudziem kilometriem! (Smejas.) Rīga ir skaista vieta, kur skriet. Skaisti parki – viena no manām mīļākajām nodarbēm šeit ir skriet parkos. 
Man patīk šeit dzīvot. Te ir tik daudz jauku lietu. Protams, kādreiz ļoti sailgojos pēc mājām. Taču mums ar sievu šeit ir jauka, laimīga dzīve. 

Varbūt mēs nesmaidām daudz un neesam komunikabli, taču tu mums patīc. (Smejos.) 
(Smejas.) Es ļoti cenšos! Un arī jūs man ļoti patīkat. Latviešos man ļoti patīk, ka jūs esat smaga darba darītāji. Apbrīnojami! Tāpat novērtēju, ka jūs, latvieši, nebaidāties mēģināt jaunas lietas, nebaidāties, ka nesanāks. Man tas ļoti patīk! Mani skolēni bieži vien ir gatavi mēģināt jauno vēl un vēlreiz, pat ja kaut kas nav sanācis. 
Un vēl jūs protat viens par otru rūpēties. Neticami lielas rūpes vienam par otru. Šīs rūpes ne vienmēr ir atklāti redzamas, ne vienmēr visiem ir plats smaids, bet ikdienas dzīvē jūs viens par otru tik ļoti rūpējaties; tas ir uzskatāmi redzams, sajūtams. Amerikāņi īsti tādi nav.


Izskatās, ka šeit, Latvijā, tu tiešām uzkavēsies. Es parasti saku – manas mājas ir tur, kur ir mana ģimene.
Jā! Jā, tieši tik vienkārši! Es ticu, ka mani bērni spēlēs beisbolu, viņi zinās, kas ir labs tako, un viņi zinās, kā spēlēt pokeru. Viņi zinās visu to labāko no Amerikas. Bet gribu, lai mani bērni aug šeit. 

Autore: Inga Akmentiņa-Smildziņa,vecāku organizācijas Mammamuntetiem.lv vadītāja

Foto: Artūrs Ķipsts, Mammamuntetiem.lv, un no Skota Poro privātā arhīva