Mammas pieredze: 14 gadu vecumā mana meita palika stāvoklī

Kā tas ir - kļūt par vecmāmiņu mazdēlam, kurš piedzimis 15 gadus vecajai meitai, portālam Mammamuntetiem.lv piekrita pastāstīt sieviete, kas vēlējās palikt anonīma, tāpēc rakstā minētie sieviešu vārdi ir izdomāti. Sabiedrības nosodījums, dāsni sniegti padomi izdzīt meitu no mājām, pierunāt uz abortu, sadot "pa mizu", pārmetumi par nelabvēlīgu ģimeni, neļauj par savu pieredzi stāstīt pavisam atklāti.

Anete bija 14 gadus veca, kad iepazinās ar puisi. Viņam tobrīd bija 17. Satikās viņi apmēram pusgadu. Trakais jaunības iemīlēšanās laiks! Mamma sākumā mēģināja visu drastiski aizliegt, neļāva palikt pa nakti, runāja, brīdinaja, bet jaunieši tikās pa dienu, kamēr vecāki bija darbā. Beigās vecāki un puisis tika iepazīstināti oficiāli, dažkārt pat svinēja svētkus kopīgā ģimenes lokā.

"Nedomāju, ka nonāks tik tālu. Bijām ar meitu runājuši, kas ir kontracepcija... Likās, ka viss izrunāts, visu zina. Nevarēju iedomāties ko tādu! Vasarā man radās aizdomas, ka meita varētu būt stāvoklī, lai gan viņa pati to vēl nenojauta. Es apmēram zināju, kad ir jābūt mēnešreizēm, bet nebija... Mēs no tā netaisījām noslēpumu. Es pajautāju, meita tā dīvaini atbildēja. Nopirku testu, teicu, lai uztaisa. Izrādījās, ka ir! Meita tāda, kā stāvēja, izskrēja kliegdama no dzīvokļa, es viņai pakaļ basām kājām... Ievilku atpakaļ. Biju tā, kas teica, ka viss būs labi, mēs visu apdomāsim, lai tikai nedara neko uz savu galvu," tā rītu, kad 14 gadus vecā meitene uzzināja par grūtniecību, atceras mamma. 

Ārstu attieksme - atbalstoša

"Domu par abortu mums nebija nevienu brīdi. Vienmēr meitai esmu teikusi: “Ja tev radīsies problēmas, nāc un runā. Domāsim!”. Meita zināja, ka es abortus neatbalstu, bet gala lēmumu jau bija jāpieņem viņai pašai. Devāmies pie manas privātās ginekoloģes, kas visu uztvēra ļoti mierīgi. Arī ārste jautājumu par to, vai bērniņu saglabāt vai nē, jautāja meitai, lai gan es biju turpat blakus. Sapratu, ka ārstiem tas nav nekāds pārsteigums. Tieši tāda pati attieksme bija arī dzemdību namā. Ar viņu ļoti “auklējās”, čubināja, neko nepārmeta."

Ir liela kļūda jau no paša sākuma visas rūpes no jaunas mammas pleciem noņemt. Piemēram, jau pirmajā naktī bērniņu paņemt pie sevis, ļaujot māmiņai atpūsties. Tad meitenes mamma faktiski pārņem mammas lomu, bet pati mamma paliek tikai kā piena aparāts. 

14 gados meiteņu fiziskā attīstība ir ļoti atšķirīga. Par laimi, Anetes gadījumā topošās māmiņas organisms bija pilnībā nobriedis iznēsāt un laist pasaulē mazuli. Ārste pateica, ka topošā mamma ir gatava dzemdēt, organisms ir nobriedis, analīzes labas, nav iemesla nedzemdēt. Uz dzemdību laiku viņai bija jau pilni 15 gadi. Marta sākumā notika dzemdības, kas noritēja, kā pēc grāmatām. Tikai pašās beigās radās nelieli sarežģījumi, kuri nekādas sekas ne mammai, ne bērniņam neatstāja. Nabas saiti puisītim pārgrieza vecmāmiņa, Anetes mamma. 

Attiecības ar bērna tēvu

Stāstā maz tiek runāts par puisi, kas bērniņa tētis. Attiecības neizveidojās! Jau tajā dienā, kad meitene uzzināja, ka ir stāvoklī, abi jaunieši sastrīdējās. Pēc laika gan salaba. Ilze aicināja puisi runāt, kā dzīvot tālāk. "Iespējams, ka nebija pareizi pateikt, ka bērniņš būs neatkarīgi no tā, ko izlems puisis. Mūsu nostāja bija, ka Anete dzemdēs neatkarīgi no bērniņa tēva lēmuma. Tas bija gan meitas veselības jautājums, gan arī mana kā mammas pārliecība, ka aborts nav atbalstāms pēc būtības," kā vienu no iemesliem, kāpēc mazdēla tētis īsti bērniņa gaidīšanas procesā neiesaistījās, min Ilze. 
Lai vai kā, puisis dzīvoja atsevišķi, laiku pa laikam palika pie Anetes, dažreiz devās atpakaļ pie savas mammas. Grūtniecības pēdējā mēnesī viņš pilnībā pārvācās pie draudzenes, bet attiecības nebija labas. Bija strīdi, kašķēšanās un, kā Ilze pieļauj un novēroja, iespējams, arī vardarbība.  Likās, puisis nesaprata, ka meitene ir nogurusi no grūtniecības, turpina mācīties, un nevar tik daudz laika pievērst jaunajam vīrietim.

"Likās, ka viņam pietrūka tīri egoistiskas uzmanības. Tieši dzemdību dienā viņa klāt nebija. Dzemdībās biju klāt es, arī nabas saiti griezu es – mamma. Bērnu piereģistrējām bez tēta dzimšanas apliecībā." 

Svarīgi bija saprast, ka, agri piedzimstot bērnam, nākotne nav norakstīta. Nav jāsēž mājās. Mana kā mammas izvēle bija meitu atbalstīt, cik vien iespējams. Lai mācās, lai vēlāk var sevi un bērnu uzturēt. Vai nosodīt, nospiest un ļaut nogrimt, bet kurš no tā iegūs?

Attiecības te bija, te nebija. Te puisis atgriezās, te abi sastrīdējās. No jaunā tēva puses bija pārmetumi, ka viņam tiek pievērsta pārāk maza uzmanības. Līdz kādu dienu Ilze pamanīja, ka puiša attieksme pret Aneti nav laba: "Piefiksēju, ka puisi pret meitu tā kā vardarbīgi izturas. Liku savākt mantas un doties prom. Ar dēlu tikties ļautu, ja iepriekš ar mani sarunā. No tā laika viņš puiku nav redzējis, vien pāris reizes palūdza atsūtīt bildītes. Pieteicu meitu krīzes centrā, kur viņai veica izpēti, pēc kuras pateica, ka ir bijis psiholoģiskais terors no drauga puses, kas jau beigās pārvērtās fiziskā iespaidošanā. Arī es pati gāju pie psihologa, mēģināju saprast, kāpēc tā noticis."

Ar puiša mammu saziņa nebija veiksmīga. Vienu reizi mazdēlu slimnīcā viņa apciemoja, bet vairs nav redzēta... Arī uz telefona zvaniem neatbildēja. 

Bērns jaunībā nenozīmē norakstītu dzīvi

Anetei bērniņš piedzima, kad viņa mācījās 9. klasē. Klasesbiedri un klases audzinātāja kopumā šo situāciju uztvēra ļoti mierīgi. Ar otro semestri tika izstrādāts individuālais mācību plāns. Dzemdības notika martā, pēc jaunā gada meitene pārgāja mācīties tālmācībā, bet eksāmeni un konsultācijas notika klātienē. Pa to laiku ar mazulīti mājās palika Ilze. 

Šogad Anete iecerējusi pabeigt vienā gadā divas klases. "Viņa to grib un mēģinās to darīt. Pirms Ziemassvētkiem meita pabeidza 10. klasi, tagad jau ir 11. klasē. Auklējot mazo un mācoties tālmācībā, apsteigusi savus klasesbiedrus.
Ilze: "Svarīgi bija saprast, ka, agri piedzimstot bērnam, nākotne nav norakstīta. Nav jāsēž mājās. Mana kā mammas izvēle bija meitu atbalstīt, cik vien iespējams. Lai mācās, lai vēlāk var sevi un bērnu uzturēt. Vai nosodīt, nospiest un ļaut nogrimt, bet kurš no tā iegūs? Atbalstīt ir pats galvenais, lai gan sabiedrība ļoti ļoti nosoda šādus gadījums." 

Svarīgi ļaut rasties mātes instinktam   

Lai arī sabiedrībā par pavisam jaunajām māmiņām runā maz, un tas ir gandrīz vai tabu temats, Ilze pa šo laiku ir satikusi un runājusi ar pietiekami daudzu nepilngadīgo mammu vecākiem. "Tagad zinu, ka ir ļoti svarīgi, lai pirmajā mirklī jaunajai mammai rastos mātes instinkts. Puika piedzima no rīta, es pavadīju pie meitas visu dienu, un, lai arī mums piedāvāja ģimenes palātu, es tomēr nolēmu braukt mājās. Protams, man bija bail atstāt viņu vienu, bet tas tomēr bija dzemdību nams. Ticēju, ka viņi paši tiks galā. Kad no rīta atbraucu atkal uz slimnīcu, redzēju, ka Anete ar visu ir tikusi galā – gan ar ēdināšanu, gan pārģērbšanu. Cik tagad esmu runājusi ar citu ļoti jauno māmiņu mammām, tad secinu, ka tā ir liela kļūda jau no paša sākuma visas rūpes no jaunas mammas pleciem noņemt. Piemēram, jau pirmajā naktī bērniņu paņemt pie sevis, ļaujot māmiņai atpūsties. Tad meitenes mamma faktiski pārņem mammas lomu, bet pati mamma paliek tikai kā piena aparāts. Zinu gadījumus, ka vecmammu tad sauc par mammu, un ir vēl otra mamma. Iznāk kā divas mammas."

Arī budžeta plānošanu Anete pamazām apgūst pati. Pabalstu par bērnu saņem mamma, kas ir arī aizbildne nepilngadīgajai mammai. Daļu pabalsta pārskaita meitai uz kontu, lai viņa mācās pati plānot un saimniekot. Higiēnas lietas, autiņbiksītes, drēbes pērk un rēķina meita pati.

"Man nekad nav bijis aizliegums, ka pie meitas nāk draudzenes, arī tagad draugu ir pietiekoši. Dzīve viņai nav apstājusies. Laicīgi vienojas, kad grib iziet kopā ar draudzenēm, es palieku ar mazdēliņu. Laižu uz ārpus mājas izklaidēm, bet viņa daudz kur dodas arī ar kopā bērniņu. Nu jau meitu uztveru kā pieaugušo, daudzas tēmas pārrunājam, kas vairs nav bērnu tēmas. Mūsu tuvības pakāpe ir palielinājusies."