Lelde un Oskars Špickopfi: „Šodienas darbs nesīs augļus vairākās paaudzēs”

Par godu Starptautiskajai ģimenes dienai, ko Latvijā un pasaulē atzīmē 15. maijā, vecāku organizācija Mammamuntetiem.lv sadarbībā ar Labklājības ministriju veido interviju un stāstu sēriju “Ģimene tuvplānā”. Maija mēnesī ir lasāmas spēka intervijas ar ģimenēm Latvijā un diasporas latviešiem, kā arī sarunas ar speciālistiem, apskatot ģimeņu ārkārtas situācijas laika radītās problēmas un varbūt pat ieguvumus. Stāstu sērijas “Ģimene tuvplānā” ietvaros sarunājamies ar divu bērnu vecākiem no Grobiņas – Leldi un Oskaru Špickopfiem.

Vizītkarte:
* Lelde Špickopfa, Oskars Špickopfs, divu meitu (4 un 5 gadi) vecāki.
* Lelde apguvusi “Biblical Parenting Coach Training Program” (vecāku koučinga programmu).
* Oskars ir “Izdzīvošanas skolas” programmu “Tēvi & Dēli” un “Vīrišķības skola” vadītājs.
* Laulībā pavadīti jau teju 13 gadi.
* Dzīvesvieta: Grobiņa.
* Mīļākie ģimenes svētki: dzimšanas dienas, Ziemassvētki, Latvijas dzimšanas diena.
* Ģimenes atziņa: Vajag svinēt svētkus un vajag mīlēt bērnus. Bet visu laiku jāpatur prātā, ka tava kā vecāka rīcība bērnu uz kaut kurieni ved. Tāpēc nedrīkst aizmirst par audzināšanas pienākumu. 

Jūsu ģimene arī ir no tām, kuras tagad faktiski visu laiku pavada mājās gan strādājot, gan arī skolojoties.

Oskars: Jā, mums šobrīd dārziņa līmenis! (Smejas.)

Lelde: Mēs katru dienu kaut ko pamācāmies, kaut ko padarām. Protams, tas nav skolas līmenī un intensitātē, bet audzinātājas katru pirmdienu iesūta dokumentu ar sarakstu, kādi darbiņi būtu veicami – gan radoši, gan kopā ar ģimeni, gan tādi, ko varam īstenot dabā. Tos mēs arī darām. Ar mācīšanos mums veicas visnotaļ labi. Bet, protams, ir arī savi izaicinājumi. Reizēm ar mammu gribas brīvāk nekā ar audzinātāju. Ja audzinātāja bērnudārzā iedod darbiņu, tad tas ir jāizdara, bet ar mammu var mēģināt no kaut kā izvairīties. Un tad kādu dienu nemaz tik ļoti negribas kaut ko darīt. Iespēju robežās to arī respektējam – ja redzam, ka bērns ir galīgi noguris, mēs to dienu paņemam brīvu un uzdoto padarām kādā citā dienā. Galu galā, bērnudārzs tomēr vēl nav skola. 

9 FOTO

Mirkļi no "Izdzīvošanas skolas" dzīves

+ 5

Skatīt visus

Paralēli mājas dzīvei jātiek galā ar darbiem, kas arī tagad attālināti. 

Lelde: Reizē ar ārkārtas situācijas izsludināšanu “Izdzīvošanas skolā” atcēlām visus pasākumus. Tagad atkal esam izsludinājuši vairākus pasākumus, jo šobrīd, ievērojot drošības noteikumus, ir ļauts pulcēties līdz 25 cilvēkiem. Līdz ar to vairāk darāmā ir arī man, jo es esmu tas cilvēks, kas palīdz un atbalsta “Izdzīvošanas skolas” darbības neredzamo pusi. Bet kopumā šobrīd esam mājās, mācāmies, gatavojam ēst, gādājam par mājas soli, ejam laukā, rūpējamies par tomātiem un gurķiem siltumnīcā. Darām visus ikdienišķos darbus. 

Oskars: Strādājam pie jaunām mācību, pasākumu programmām un attīstības virzieniem.

Kad es mācos vai kaut ko labu izlasu, ir tik ļoti forši, ka līdzās ir Oskars, kurš daudzas lietas saprot.

Vai tas nozīmē, ka jūsu ikdiena ir cieši kopā arī tad, kad valstī nav izsludināta ārkārtas situācija? 

Oskars: Es teiktu – par 50%. Kad ir mācības vai pasākumi, daļēji arī piektdienas un nedēļas nogales mums nesanāk būt kopā. Ja ir kaut kas jāstrādā pa dienu, piemēram, administratīvās lietas vai notiek jaunu programmu izveides process, es mēdzu iet ārpus mājām, lai vieglāk koncentrēties darbam. Un arī tādēļ, lai būtu pārslēgšanās – darbs ir darbs, bet mājas ir mājas.

Lelde: Mēs visa ģimene esam iekšā “Izdzīvošanas skolā”. Katrs ar saviem uzdevumiem, bet tā ir lieta, ko darām visi kopā.

Oskars: Arī meitas iesaistās un darbojas līdzi. Viņas palīdz salikt ekipējumu vai pasākuma noslēgumā salej apmeklētājiem zupu, izdala cilvēkiem dāvaniņas vai piemiņas veltes. Tā ir labā lieta, kas man ļoti patīk, – mēs varam rādīt, kas ir mūsu darbs, mēs mācām saviem bērniem, ko nozīmē strādāt, ko nozīmē kontaktēties ar cilvēkiem, parādām, ka mums katram ir savas stiprās puses jeb dāvanas, kas dotas no dzimšanas, un kā mēs tās varam lietot. Vai arī – varam parādīt, kur ir mūsu bailes un nedrošība un kā mēs to varam pārvarēt vai otru iedrošināt. Citiem vārdiem sakot, mācām ar piemēru. Mājās braucot, varam apspriest, kas izdevās un ko bērni novērojuši. Bērni pamana tik daudz!

Lelde: Paralēli “Izdzīvošanas skolas” aktivitātēm es nodarbojos ar vecāku koučingu. Latviski varētu teikt, ka palīdzu vecākiem bērnu audzināšanas jautājumos. Neklātienē esmu pabeigusi koučinga kursus Amerikā. 

Kādas dzīves vērtības vecvecāki, vecāki mums ir ieaudzinājuši, tā mēs katrs attiecamies pret sevi, citiem.

Mēs zinām, ko dara psihologs, mums ir priekšstats, kā ģimenei var palīdzēt sociālais darbinieks. Ko tieši dara koučs, kas strādā ar ģimenēm?

Lelde: Koučs ir treneris, atbalsta persona, kas palīdz vecākiem bērnu audzināšanas jautājumos. Katra ģimene, katrs bērns ir unikāls. Un arī risināmās situācijas ir unikālas. Es esmu tas cilvēks, kas ir līdzās un palīdz šajās situācijās rast atbildes ar dažādiem paņēmieniem un metodēm. Vecāku rokās ir konkrēto paņēmienu lietot, praktizēt ar savu bērnu. Un tā mēs kopā ejam cauri koučinga procesam astoņas nedēļas. Atšķirībā no klasiska procesa šobrīd viss notiek attālināti.
Man jau sen bija interese par bērnu audzināšanu. Es pirku grāmatas, izglītojos. Tomēr sākumā, uzzinot par šādām mācībām, man likās, ka tas nav man. Programmas ietvaros bija jālasa vairākas grāmatas angliski, arī video un citi mācību materiāli, protams, bija angļu valodā. Man likās, es jau neesmu tik spēcīga, man neizdosies. Kad sāku mācīties koučingu, sapratu, ka neesmu redzējusi neko tik dziļu un neko tik praktisku, jo šīs mācības nav tikai par bērna uzvedības mainīšanu, ar to domājot ārējo uzvedību, bet tas ir darbs ar bērna sirdi. 

Ar kādiem jautājumiem vecāki vēršas pēc palīdzības?

Lelde: Ir vecāki, kuri stāsta, ka bērns nevēlas sadarboties. Tādos gadījumos darba procesā mēs izraugāmies vienu rakstura īpašību, rakstura kvalitāti. Sieviete, ar kuru pašlaik darbojos, izmantojot kouču, ir izvēlējusies strādāt tieši ar sadarbības uzlabošanu. Bet tas nenozīmē, ka tas ir vienīgais darbības virziens. Tiek strādāts arī ar citām kvalitātēm, bet šī ir dominējošā, uz ko vecāks koncentrējas. Es esmu strādājusi ar mammu, kuras meitai bija problēmas ar zagšanu un pozitīvu, cieņpilnu attieksmi pret vecākiem. Ikvienā situācijā jautājums ir dziļāks. Piemēram, par zagšanu. Stāsts nav tikai par pašu negatīvo procesu, bet ir jāatbild uz jautājumu, kāpēc bērns zog. Reizēm runa ir par to, ka bērns nesaņem pietiekami daudz uzmanības. Bērns, iespējams, šādā veidā mēģina vecākiem kaut ko pateikt. Parasti aiz negatīvas uzvedības slēpjas kādas problēmas, ar ko bērns pats netiek galā. Un šie individuālie iemesli ir jāsameklē. Jebkurā gadījumā pēc astoņu nedēļu procesa ir prieks redzēt izmaiņas gan vecākos, gan arī bērnos. Tas dod milzīgu gandarījumu.
Koučošana ir darbs ar vienu no vecākiem, kas ir primārā aprūpes persona. Tā var būt gan mamma, gan tētis, bet tam ir jābūt cilvēkam, kurš ir visvairāk kopā ar bērnu. Pats bērns procesā tieši nepiedalās. Ir vērtīgi, ka arī otrs vecāks ir informēts par šo koučinga procesu, lai izprastu, ko tas nozīmē, kāds ir process un kā var atbalstīt gan bērnu, gan otru vecāku, un tad pārmaiņas ir straujākas.

Vienalga, vai tu esi bērns vai pieaugušais, svarīgi, lai dzīvē apkārt ir vēl kāds, no kura mācīties un kurš stiprina grūtos brīžos.

Izklausās, ka ar tavu palīdzību vecāki iemācās ieklausīties savā bērnā, viņu sajust.

Lelde: Jā. Kad pati mācījos un gāju cauri visam šim procesam koučingā, man radās sajūta, ka arī es varu paskatīties uz sevi kā vecāku no malas un saprast, kāda es esmu kā mamma un kā es mainos. Un apjautu – ja mainos es, bērns taču nemaz nevar palikt tāds pats. Tas man palīdzēja ieraudzīt daudz labāk sevi un saprast, ka man nav jāsagaida, ka mani bērni būs ideāli. Mēs taču neviens tāds neesam. Tā ir brīvība un sava veida gudrība atļaut bērniem augt un pilnveidoties. Es nevaru pieprasīt ne piecgadīgam, ne desmitgadīgam bērnam, lai viņš uzvedas kā pieaugušais. Viņš ir bērns augšanas procesā. Pieaugušajam ir jābūt līdzās, lai atbalstītu un palīdzētu.
Pēc “Izdzīvošanas skolas” pasākumiem dalībnieki dalās savās emocijās par piedzīvoto, un tad ir liels prieks uzzināt, ka bērni fano par saviem tētiem, cik tā ir bijusi lieliska diena kopā ar supertēti. Šādas emocijas ir kā degviela mūsu komandai, kas mūs visus virza uz priekšu. To lasot, sariešas asaras acīs un rodas jautājums, vai tētis maz zina, ka bērns viņu uzskata par foršāko tēti pasaulē?

Oskars: Tā ir viena no lietām, kas mums kā vecākiem ir jāmācās, – izteikt saviem bērniem adekvātu pozitīvu novērtējumu, tajā pašā laikā jāmāca arī bērniem teikt labus vārdus, novērtēt citus cilvēkus. 

Vai brīžiem nerodas vēlēšanās koučinga paņēmienus izmantot pret vīru?
(Abi smejas.)

Lelde: Sen zināma patiesība, ka otru cilvēku nevar izmanīt. Tajā pašā laikā, kad es mācos vai kaut ko labu izlasu, ir tik ļoti forši, ka līdzās ir Oskars, kurš daudzas lietas saprot. Un tad mēs varam zināšanās dalīties vai konkrēti pārrunāt, kā tas attiecas uz mūsu bērniem, uz mūsu ģimeni, ko mēs varam darīt citādi, kā mēs varētu rīkoties labāk. Reizēm es saprotu – oi, šitāda reakcija no manas puses nebija laba, bet man ir vajadzīgs vīra atbalsts, lai to mainītu.

Paaudžu attiecības ir vēl viena vērtība, ko varam parādīt jaunajai paaudzei.

Oskars: Godīgi sakot, es arī daudz mācos no šīs koučinga pieejas. Ir daudz informatīvo materiālu, ko Lelde mācību laikā izmantojusi. Un tos lasa arī vecāki, kuri meklē Leldes palīdzību. Jāsaprot, ka koučinga process nav vienkāršs – nebūs tā, ka atnāksi pie Leldes, kura vienkārši iedos zāles. Kad tās izdzersi, viss būs labi. Nē, tas ir process, kas prasa lielu darbu pašam vecākam. Vecāks saņem instrumentus, saņem atbalstu, redzējumu, kā tas varētu izskatīties, bet jāiet un jādara pašam.
Es dažas no koučinga metodēm esmu integrējis “Izdzīvošanas skolā”, jo pēc būtības mūsu izveidoto programmu fokuss – neatkarīgi no tā, vai tie būtu izdzīvošanas kursi, pasākumi tēviem ar bērniem, jauniešiem, korporatīvie pasākumi vai arī “Vīrišķības skolas” programmas, – ir uz cilvēkiem, viņu personisko izaugsmi un attīstību, savstarpējo sadarbību. Galvenokārt nodarbības notiek dabā, cilvēkiem mācām dažādas āra dzīves prasmes, izdzīvošanas iemaņas, kā rīkoties, nonākot dažādās situācijās, un citas ar cilvēka drošību saistītas tēmas. Taču arī ikdienā tās var noderēt mājas vidē vai uz ielas.
Jēdziens “koučs” Latvijā un pasaulē tiek lietots ļoti plaši, sākot no kouča, kurš vispār nekādus risinājumus nedod, bet liek domāt pašam, kā nonākt pie risinājumiem, līdz koučam kā trenerim klasiskā izpratnē un koučam kā mentoram vai padomdevējam.
Šajā gadījumā, runājot par ģimenes koučingu, man patīk salīdzinājums, ka mums kā vecākiem ir jābūt sapratnei, ka mēs esam treneri, kuri esam vienā komandā ar mūsu bērniem, lai viņus sagatavotu pieaugušo cilvēku dzīvei. Šī apziņa riktīgi palīdzēja man pašam saprast, kāda ir mana atbildība. Es esmu atbildīgs par savu komandu – bērniem. Nevis skolotājs vai audzinātājs, arī ne kaimiņš, bet es.

Lelde: Bieži vien treneris liek darīt lietas, kas īsti nepatīk. Ja mēs velkam paralēles ar klasisko sportu, treneris liek svīst, pēc treniņa, iespējams, sāp muskuļi, jā treneris reizēm pažēlo, bet bieži saka – saņemies un dari, jo tikai ar darbu un grūtībām vari gūt panākumus. Šāda attieksme ir ļoti vērtīga arī pret mūsu bērniem. Lai viņi saprastu, ka mēs esam viņu pusē, jo brīdī, kad bērns pārskrien finiša līniju, trenerim ir sajūta, ka kaut kādā mērā arī viņš ir to izdarījis. Viņš ir pirmais, kurš svin uzvaru. Tieši tāpat ir mums, vecākiem. Mēs ļoti priecājamies, kad mūsu bērniem izdodas.

Oskars: Paturpinot par vecāku kā par treneri, viņam ir jāsaprot, kādas dzīves kvalitātes – rakstura īpašības, domāšanas veidu, attieksmi – vēlētos bērnā attīstīt, kas viņam noteikti noderēs gan bērnībā, gan arī kad būs pieaudzis.

Lelde: Tas pilnīgi noteikti ir smags darbs. Es kā koučs varu dot ieteikumus un virzīt. Bet galvenais ir vecāku motivācija un apziņa, ka grib dzīvot citādi. Ja ir motivācija, tad parasti ir arī rezultāti. 

Mēs nevaram runāt par absolūti visiem vecākiem, un tomēr – kā jums šķiet, vai Latvijas vecāki kopumā ir motivēti?

Lelde: Es teiktu, ka kopumā ir motivēti.

Oskars: Man ļoti patīk, ka pēdējos gados vairākas organizācijas, to skaitā “Mammamuntetiem.lv”, rosina domāt par sabiedrībai svarīgiem vērtību jautājumiem, piemēram, par tēva lomu un ģimeni kā svarīgu sabiedrības pamatu. Pirms gadiem desmit taču nekā tāda vispār nebija. Un tā šobrīd tiešām ir laba lieta, jo ar šo tēmu skaidrošanu, apspriešanu dažādos pasākumos, semināros, forumos mēs, sabiedrība kopumā, izglītojamies un daļai rodas motivācija mainīt savu dzīvi, izglītoties kā vecākiem un veidot labākas attiecības ar bērniem. 
Tāpat nav nekāds noslēpums, ka Latvijā ir milzīgs šķirto ģimeņu skaits. Ikviens psihoterapeits apstiprinās, ka vecāku šķiršanās atstāj būtiskas sekas uz bērna turpmāko attīstību un dzīvi kopumā: rodas nedrošība, bailes, atstumtība, dusmas, agresija, izolēšanās, vainas sajūta. Ļoti nopietnas lietas, ar ko cilvēkam pēc tam ir jātiek galā turpmākās dzīves laikā. Es desmit gadus vadu nometnes arī jauniešiem, un tajās var ļoti labi redzēt, cik ļoti kādam ir pietrūkusi abu vecāku uzmanība, mīlestība un veselīga audzināšana. 

Lelde: Nevar noliegt, ka vecākiem ir milzīgs spiediens no sabiedrības – tev ir jābūt labai karjerai, jāsasniedz konkrēts materiālais līmenis, bērniem jāiet noteiktos pulciņos, gūstot noteiktus sasniegumus. Ir tāda sajūta, ka mēs kā sabiedrība kopumā šobrīd dzenamies pēc kaut kādām lietām, kas mūs patiesībā paverdzina. Taču, ja šobrīd uz visu kritiski paskatās no malas, iespējams, šī krīze mums parāda un liek apdomāt, vai mums tiešām to visu vajag. Varbūt mūsu bērniem vajag vienkārši brīvu laiku, kad viņi var rotaļāties vai padzenāt pagalmā bumbu, pavadīt kopā laiku ar vecākiem, māsu vai brāli. Šis milzīgais spiediens nereti arī ģimenē rada milzīgu stresu. 

Oskars: Šo gadu laikā mūsu tēvu un dēlu programmu ir apmeklējuši vairāk nekā 2000 tēvu. Tās ir divas Dailes teātra zāles pilnas ar tēviem. Tas, ko saka tēvi, – reizēm labu gribēdami, paši vecāki ar personīgām ambīcijām rada bērniem pārmērīgu slodzi. Bieži vien teju visi darbdienu vakari bērniem paiet kādās ārpusskolas aktivitātēs. Un dažkārt kaut kas ir arī ieplānots nedēļas nogalēs. No vienas puses, tas viss ir ļoti labi, īpaši džekiem pusaudžu gados no rakstura attīstības viedokļa un lai muļķības nenāk prātā, bet labāk pārguris iet laikā gulēt. Tomēr vienmēr ir jādomā par veselīgu balansu.
Redziet, mūsu rīcību dzīvē nosaka vērtības. Kādas dzīves vērtības vecvecāki, vecāki mums ir ieaudzinājuši, tā mēs katrs attiecamies pret sevi, citiem. Jautājums ir par to, ko es kā vecāks gribu ieaudzināt, iemācīt savam bērnam, un tad ir sev jāatbild, vai mums ikdienā ir saskares punkti un kopā kvalitatīvi pavadītais laiks, kad šīs vērtības nodot nākamajai paaudzei ar personīgo piemēru. Tā ir tā īstā mācekļošana. Es rādu, tu skaties, pēc tam es daru, tu dari man līdzās. Vēlāk jau tu dari patstāvīgi, es skatīšos. Kad bērns izaug, es joprojām esmu vecāks, kurš ir pieejams un kuram var palūgt palīdzību. Jautājums ir tikai par brīdi, cik daudz mums ir laika nodot savu dzīves pieredzi, vērtības bērniem.

Lelde: Piemēram, ja es gribu, lai mans bērns ar cieņu izturas pret citiem cilvēkiem, bet es neko nedaru, lai parādītu, kā cieņa izpaužas, izskatās, bet tikai vienkārši ceru, ka bērns sāks cienīt citus, tad nekas arī nenotiks. Ja es kaut ko gribu, lai tas notiktu, ir jāvelta zināmas pūles un darbs.

Vai, koučojot vecākus un uzzinot par viņu grūtībām, reizēm tīri cilvēcīgi nepaliek grūti?

Lelde: Nē. Viens no iemesliem – es to nedaru tik intensīvi. Un tāds režīms der man un manai ģimenei, lai es varētu pavadīt laiku gan ar vīru, gan bērniem. Es šajā procesā redzu cerību un vecāku vēlmi mainīt savas attiecības ar bērniem. Man ir milzīgs prieks redzēt izmaiņas, jo ir cerība, ka tie bērni, kas no vecākiem būs saņēmuši atbalstu, paši kā vecāki būs daudz spēcīgāki un spējīgāki.
Es ticu, ka šie bērni atcerēsies, ka vecāki viņus audzināja citādi, līdz ar to viņiem būs prasmes, personīgā pieredze, kā savus bērnus audzināt ar vēl lielāku prieku, gandarījumu. 

Oskars: Kvalitatīvais laiks un rūpes ir vērtīgākais, ko varam dot saviem bērniem, lai viņi izaugtu par kārtīgiem Latvijas iedzīvotājiem un pēc tam būtu spējīgi šo labo pieredzi nodot nākamajām paaudzēm. Šodienas darbs nesīs augļus vairākās paaudzēs. Tieši tāpat kā to, ko vecvecāki, vecāki ielikuši mūsos, mēs nododam tālāk. Kāda laba daļa dzīves pieredzes ir uzkrāta, un tā ir jāliek lietā. Ir prieks redzēt, ka to atzinīgi novērtē citi cilvēki, un tas man dod lielu gandarījumu.

Sarunas gaitā regulāri pieminat vērtības. Acīmredzot jūs abi no saviem vecākiem, vecvecākiem arī esat saņēmuši daudz, ja jau tagad ir tik daudz laba, ko nodot tālāk.

Oskars: Es no savas ģimenes esmu saņēmis daudz vērtību – neatlaidību, darba tikumu, izturību, pašdisciplīnu, kopā būšanas prieku. Man ir ļoti veicies, ka apkārt ir bijuši arī citi cilvēki kā paraugi, iedvesmotāji, no kuriem esmu mācījies. Vienalga, vai tu esi bērns vai pieaugušais, svarīgi, lai dzīvē apkārt ir vēl kāds, no kura mācīties un kurš stiprina grūtos brīžos. Ir svarīgi, ka ir draugi vai padomdevēji, kas var pamudināt mācīties, attīstīt sevi. 

Lelde: Mans straujākais personības attīstības un izaugsmes posms ir laiks pēc tam, kad mēs apprecējāmies. Es esmu varējusi ļoti daudz mācīties no Oskara. Ja ir kādas sarežģītas dzīves situācijas, ir bijusi iespēja paprasīt padomu, kā arī saņemt skatu no malas. Tas bieži vien ir palīdzējis saprast, ka patiesībā nav jau tik traki. Es varbūt vienkārši esmu pārāk emocionāli reaģējusi. Brīžos, kad tev pasaka – mēģini šitā, noteikti izdosies –, rodas spēks un motivācija. Un tad arī rodas ticība sev, ka tiešām izdosies.

Izklausās, ka jums ir veicies satikties abiem ar tik līdzīgu skatījumu uz pasauli.

Oskars: Mūsu abpusējā pieslīpēšanās tomēr ir prasījusi zināmu laiku. Kad divi cilvēki apprecas, viņi sākotnēji būtībā ir svešinieki. Draudzēšanās un rozā briļļu periodā viss ir skaisti. Reālās ikdienas grūtības arī mums ir bijusi neatņemama dzīves sastāvdaļa un joprojām ir. Vienkārši ar laiku esam viens otru iepazinuši, līdz ar to ir iespēja izvairīties no mīnām, nekāpt tām virsū.

Lelde: Mums pa laikam gadās piedzīvot konfliktus, un tas ir normāli. Vienkārši ir jāsaprot, ka mēs esam izvēlējušies būt kopā. Mūsu meitai nupat bija aktuāls jautājums – vai jūs šķirsieties, jo viņa bija dzirdējusi par kādu ģimeni, kur vecāki izšķīrās. Es viņai atbildēju, ka mēs nešķirsimies, jo mēs esam izvēlējušies būt kopā uz mūžu. Tā ir apzināta izvēle arī grūtībās. Tā nevar būt, ka, saskaroties ar pirmajām grūtībām, otrs uzreiz ir apnicis un gribas viņu izmest kā vecu, nolietotu mantu. Un sākt jaunu dzīvi. Turklāt tas nenozīmē, ka ar nākamo cilvēku nekādu grūtību nebūs. Jā, varu atkārtot – tā ir apzināta izvēle grūtībās meklēt risinājumus, palīdzību. Un iet dzīves ceļu kopā.

Oskars: Draugu un paziņu vidū ir vērojamas dažādas situācijas, jo attiecību veidošanas formula nav tik vienkārša kā “viens + viens = divi”. Tā ir dzīve, kas var būt arī grūta. Tajā pašā laikā esmu redzējis arī pārus, ģimenes, kas ir izcīnījušas cīņu un kas uzzied no jauna. Tā ir iekšējā cīņa, kas vienam dod spēku atvainoties, bet otram piedot. Tas ir mīlestības spēks, kas ļauj visu atjaunot un restartēt.

Lelde: Mums, protams, ir draugi, ar kuriem aprunājamies un kuriem stāstām, kā mums kādā situācijā klājas. Tomēr tas nenotiek ar mērķi par otru pasūdzēties vai noniecināt, bet tāpēc, ka varbūt otram ir padoms, kā situācijas risināt. Ir pāri, kuriem ir daudz lielāks laulības stāžs un kuriem es esmu prasījusi, kā viņi rīkojas kādā no situācijām. Un ne vienmēr tas nozīmē, ka viņu risinājums derīgs mūsu situācijai. Te vairāk ir stāsts par to, ka tu skaties uz citiem un, ja redzi, ka viņiem kaut kas izdodas, lūdz viņus padalīties, kā tas notiek. Mēs taču ikviens priecājamies par to, kas izdodas, un gribas, lai arī citiem tā būtu.

Kāpēc par savu dzīvesvietu esat izvēlējušies Grobiņu?

Lelde: Vislabākā vieta, kur dzīvot, ir Grobiņa. No vienas puses, tā ir tik tuvu Liepājai, tajā pašā laikā mazpilsētas vide, iespējas un brīvība vienkārši ir fantastiska. Novērtēju mūsu mazdārziņu, kurā paši audzējam tomātus, gurķus, salātus, kā arī jūras tuvumu.

Oskars: Man kā kārtīgam kurzemniekam jūra ir svarīga, jo īpaši mana dzimtā pilsēta Pāvilosta!

Lelde: Arī mūsu vecāki dzīvo netālu. Tāpēc ir divtik patīkami, ka esam šeit.

Oskars: Ja mēs runājam par bērniem un paaudzēm, tā ir liela Dieva svētība, ja ar lielāku vai mazāku intensitāti līdzās var dzīvot vairākas paaudzes, jo gan mazbērni mācās no vecvecākiem, gan arī mēs joprojām no saviem vecākiem mācāmies dzīves viedumu. Paaudžu attiecības ir vēl viena vērtība, ko varam parādīt jaunajai paaudzei.

Lelde: Mums ir lielas ģimenes. Neatkarīgi, vai kādam ir dzimšanas diena vai tie ir valsts svētki, vienmēr plānojam, kā svētkus pavadīt kopā. Mūsu ir daudz, un tas ir lieliski, ka ir iespēja visiem sanākt kopā. Un nekad, pienākot svētkiem, nav sajūta, ka negribētos braukt pie vecākiem. Tas ir pašsaprotami, ka mēs braucam un esam kopā. 

Stāstu sarunu sērija “Ģimene tuvplānā”

Par godu Starptautiskajai ģimenes dienai, ko Latvijā un pasaulē atzīmē 15. maijā, vecāku organizācija Mammamuntetiem.lv uzsāk interviju un stāstu sēriju “Ģimene tuvplānā”. Tās ietvaros maija mēnesī būs lasāmas spēka sarunas - sirsnīgu un spēcinošu interviju sērija ar ģimenēm, mammām, tētiem Latvijā, kā arī ar diasporas latviešiem par to, ko ģimenēm nesis Covid-19 gads un kādu redz tuvāku un tālāku nākotni. Spēka stāstos atklājas arī ikviena kā cilvēka vājums un vienlaikus arī spēks šo grūto posmu izdzīvot, līdzi ņemot un rodot arvien jaunas atziņas un saskatot iespējas. Gaidāmas arī sarunas ar speciālistiem, apskatot ģimeņu jauno situāciju “tuvplānā”. Spēka stāstus un intervijas ar speciālistiem veido vecāku organizācija Mammamuntetiem.lv sadarbībā ar Labklājības ministriju. Stāsti lasāmi www.mammamuntetiem.lv, savukārt video formātā skatāmi Mammamuntetiem.lv Facebook profilā un Youtube.com kanālā.