Ramona Petraviča: “Politika ir ieviesusi korekcijas gan manā apģērbā, gan ģimenes dzīvē”. FOTO

Maijs ir Ģimenes dienas mēnesis, un par godu tam vecāku organizācija “Mammamuntetiem.lv” veido interviju un stāstu sēriju “Ģimene tuvplānā”. Tajā lasāmas spēka intervijas ar ģimenēm Latvijā un diasporas latviešiem, kā arī sarunas ar speciālistiem, apskatot ģimeņu ārkārtas situācijas laika radītās problēmas un varbūt pat ieguvumus. Uz sarunu aicinājām arī labklājības ministri, trīs bērnu mammu Ramonu Petraviču. Kā sarunas ceļvedis kalpo 10 bildes no ministres ģimenes bilžu albuma. 

Nākot pa durvīm, jūs noteicāt, ka šī ir ļoti saspringta un stresaina diena. Politiķi, šķiet, ir tā profesija, kuru visvairāk lamā un kritizē. Kā jūs ar to sadzīvojat? Tas ir nopietns pārbaudījums. 
Pirms tam es strādāju privātajā biznesā, un, jā, politika ir pavisam kas cits. Un nokļūt tādā amatā, turklāt laikā, kad valstī ir krīze, protams, ir milzīgi liels izaicinājums, kad jāreaģē nekavējoties un jāspēj pieņemt lēmumu tūlīt un tagad, jo rīt var būt jau par vēlu. Sabalansēt, ko sabiedrība no mums sagaida un ko spējam dot, saprotot, ka izveidotie parādi kādam būs jāatdod. Katra krīze ir arī iespēja – no tās varam iziet daudz stiprāki, tāpēc krīze ir jāizmanto pareizi, ieguldot tajās lietās, kas mūs padara stiprākus. Tad no krīzes varēsim iziet daudz saliedētāki, nekā tajā esam iegājuši. Bet kāds vainīgais jau ir vienmēr! Un politiķi vienmēr ir vainīgie, lai vai kāds būtu lēmums. Politika, nodokļu sistēma ir būvēta gadus 30, un lēmumi, kuros ir pieļautas kļūda, īsā laika sprīdī ir grūti izlabojami. Tāpēc katram lēmumam ir jābūt ļoti atbildīgam, un vienmēr jāizvērtē arī tālejošās sekas.

Bet kā jūs ar darba radīto stresu sadzīvojat? Kādā intervijā stāstījāt, kā Artuss Kaimiņš par ministres amatu esot jūs brīdinājis: “Nepieņem to darbu, neej tur! Redzēsi, pēc kāda laika tu pati sev riebsies.” Vai par šo ir nācies domāt?
Jā, par šo domāju ļoti bieži. Šis darbs – īpaši sākumā – prasa negulētas naktis. Kad aizeju mājās, man nemitīgi galvā ir domas par darbu. Brīžiem sev pārmetu – kāpēc es par to domāju, kāpēc nevaru atslēgties? Neapšaubāmi, tas ir stress, negulētas naktis un lieki kilogrami. 

Ak, vēl arī tāda blakne šim darbam!
Kādu laiku domāju, ka man vienai tāda problēma, ka es viena ar to netieku galā. Bet runāju ar citu ministru, kurš arī pirmo reizi ministra postenī, un, kad viņš pateica, cik viņam kilogramu nācis klāt, es biju atvieglota, ka neesmu tāda vienīgā. Sadzīvot iemācās ar visu. 
Dažreiz īsziņās man ir pārmetumi, pat asi pārmetumi, un, kad nonākam pie kāda rezultāta un man pasaka paldies – tas gan nav bieži –, tad ir sajūta, ka diena ir izdevusies! 

6 FOTO

Saruna ar Labklājības ministri Ramonu Petraviču

+ 2

Skatīt visus

Tiešām jums sūta arī īsziņas?
Jā, jautā, kad tiks pieņemts konkrētos cilvēkus interesējošais lēmums. Tiklīdz ir pieņemts lēmums par vienu grupu, sāk rakstīt cita grupa – kad mums kas būs? Ir grūti izskaidrot, ka šā brīža lēmumi ir īstermiņa lēmumi ar mērķi palīdzēt cilvēkiem, kuri nokļuvuši krīzes situācijā. Šobrīd mēs nevaram atrisināt problēmas, kas ir sakrājušās gadu gadiem. 

Vai jūs pati zināt, par ko noteiktas sabiedrības grupas jūs ir kritizējušas visvairāk? Arī pirms pandēmijas laika. 
Labklājības un veselības ministri ir tie, par kuriem nekad nevar būt labas atsauksmes vai labs vērtējums. Un es to saprotu – ja pie mums pensija ir 80 eiro, nu kā cilvēks var teikt, ka pie mums viss ir labi? Arī ģimenes pabalsts par bērnu ir 11 eiro; es gan esmu teikusi, ka atvieglojumi 50 eiro apmērā, kas ir par apgādībā esošo personu, ir jāpieliek ģimenes pabalstam – tad neteiks, ka pabalsts ir tikai 11 eiro (iesmejas).
Šie nav jautājumi, kurus var mainīt gada vai divu laikā, var iet tikai soli pa solim. Zinu, kā man ir jācīnās par katru eiro, lai varētu palielināt kādu pabalstu, un šis viens eiro, lai izmaksātu visai mērķa grupai, pāraug miljonos. Katram liekas – kas tad ir 10 eiro? Bet, pieliekot 10 eiro pensijai – un arī ne visiem –, tie kopā sanāk jau 10 miljoni. Galvenais pārmetums ir finansiālā puse. Labklājības ministra joma ir ļoti plaša – bērna piedzimšanas pabalsti, minimālā pensija, bezdarbnieku pabalsti, uzkrājums pensijai, pensija, invaliditātes un citi pabalsti. Jebkurā dzīves posmā cilvēkam ir tieša vai netieša saskarsme ar Labklājības ministriju. Jā, esot šajā amatā, var saņemt daudz nosodījuma.

11 FOTO

Ramonas Petravičas ģimenes albums

+ 7

Skatīt visus

Ja nosodījuma tik daudz, vai jums nav kādreiz ienācis prātā: kam man šis viss? Un atmest ar roku?
Es ilgi biju strādājusi privātajā biznesā, un izšķiršanās, kāpēc iesaistīties politikā, bija doma, ka valstī kaut kas ir jāmaina. Vienmēr sūdzas, ka, maksājot nodokļus, nesaņemam atpakaļ to, par ko ir maksāts. Šī krīze vislabāk izgaismo, kurš maksā un kurš nemaksā nodokļus, no kādas summas maksā. Finanšu ministrijas darba grupā tika spriests – nu kas gan par atbalstu ir 80 eiro? Es teicu: draugi mīļie, bet tāda mūsu valstī ir zemākā pensija, un iepriekš tā ir bijusi vēl zemāka. Bet, ja cilvēkam dīkstāves pabalstā ir 75 eiro, sanāk, ka viņš līdz šim ir dzīvojis par 100 eiro mēnesī. Vai tiešām tikai par 100? Cilvēkiem ir jāmaina domāšana – nodokļi ir jāmaksā, jāskaidro, kāpēc tie jāmaksā un kādā veidā cilvēks, ģimene tos saņem atpakaļ. Arī es esmu saņēmusi vēstules: es vairs nodokļus nemaksāšu! Bet par nodokļiem tiek nodrošināts bērnudārzs, skola, pabalsti un daudz kas cits. 

Jūsu secinājums tātad ir, ka liela sabiedrības daļa neizprot, kāpēc ir tik svarīgi maksāt nodokļus?
Jā. Tajā otrā pusē – privātajā sektorā – es biju visu iepriekšējo dzīvi, un, neapšaubāmi, ir jārada apstākļi, lai cilvēkiem ar mazajām algām paliek pēc iespējas vairāk. Nodokļu sistēmā līdz šim ir bijusi vienlīdzīga pieeja – neatkarīgi no algas apjoma visiem jāmaksā vienādi nodokļi. Esam uzsākuši darbu pie tā, lai šo kārtību mainītu, un tas noteikti ieviesīs korekcijas tajā, ko tagad ir izgaismojusi krīze. Jo nevar būt tā, ka krīzes situācijā cilvēks paliek sociāli neaizsargāts – viņš ir izvēlējies tādu režīmu, kura rezultātā šobrīd nevar saņemt bezdarbnieka pabalstu. Cilvēks paliek bezpalīdzīgā situācijā, un tā nedrīkst būt!

MINISTRES BILŽU ALBUMS

Šajā bildē ir mans tētis – viņu es vienmēr saucu par papu –, mamma, omīte un es. Viņu visu diemžēl vairs nav šai saulē, bet mamma un omīte vienmēr būs manās vissiltākajās atmiņās. Es piedzimu Dobeles rajona Īles novadā; mājas, kur dzīvojām, sauca “Fazāni”. Tētis bija mežsargs, mamma un omīte strādāja pansionātā. Iespējams, no tiem laikiem man ir ļoti tuvi seniori – no pansionāta man bija arī auklīte. 
Pēc tam mēs ar omīti pārcēlāmies uz Auci – mamma ar tēti strādāja, cēla māju. Tolaik dzīvojām apmēram 200 metru no skolas, un šobrīd tur dzīvo mans brālis. Vecāmāte sāka strādāt maizes ceptuvē. Ar veco omīti kopā dzīvojām, šķiet, līdz pat 7. klasei. Vēl kā šodien atceros tās siltās maizes smaržu, kad aizgāju pie omītes uz ceptuvi, – tikko ceptas baltmaizes smaržu... Ļoti siltas atmiņas.

Varbūt ir kāda mācība no omītes vai mammas, ko esat paņēmusi līdzi savai turpmākai dzīvei?
Tā ir ģimenes sajūta. Vecā omīte man vienmēr ir bijusi blakus. Lai kur pārcēlās mamma ar tēti, vecā omīte vienmēr bija blakus. Pēc tam kad apprecējos, arī pārcēlu omīti sev tuvumā – tajā pašā ciematā, kur dzīvojām mēs. 

Šajā bildē esmu ar brāli. Biju tik priecīga, ka man ir brālis! Iesaistījos viņa auklēšanā un audzināšanā, jutos par viņu ļoti atbildīga. Ar brāli arī tagad mums ir ļoti labas attiecības – mēs viens otram esam bijuši atbalsts. 

Es studiju gados. Izvēlējos studēt ķīmiju. Nesen iedomājos – šādas intereses laikam tomēr pāriet no paaudzes paaudzē, pat neizskaidrojami, kā. Mūsu ģimenē jau iepriekš ir bijis ķīmiķis, un es pati pat nevaru izskaidrot, ar ko ķīmija mani tik ļoti piesaistīja. Un tagad brāļa dēls, kurš ir vienā vecumā ar manu meitu, arī plānojot studēt ķīmiju. Arī manu jaunāko meitu ļoti interesē ķīmija, vēlas savu dzīvi saistīt ar medicīnu. 

Esmu absolvējusi Rīgas Stradiņa universitātes Ķīmijas fakultāti. Tas bija laiks, kad Latvija atguva savu neatkarību, man bija paredzēts strādāt rūpnīcā “Dobele”, kur ražoja bērnu gumijas rotaļlietas, sveces un citas lietas. Es tur biju gājusi arī praksēs, un man patika. Korekcijas ieviesa neatkarības atjaunošanas laiks; mainījās privātais bizness, pavērās plašas iespējas. Mana dzīve tobrīd iegrozījās citādi – biju jau iepazinusies ar savu vīru, pēdējā kursā gaidīju bērniņu un uz rūpnīcu strādāt neaizgāju. Taču nāca citas iespējas – atvērām savu privāto biznesu. 

Vai skolas laikos jūs bijāt populārā meitene?
Man nebija daudz draugu, tikai divas draudzenes – Argija un Judīte. Arī tagad man ir tikai pāris cilvēku, kuriem tiešām varu uzticēties un uz kuriem paļauties no visas sirds. Es biju rūpīga, apzinīga – vecāki pat nesekoja līdzi, vai es pildu mājasdarbus. Man prātā neienāca, ka to var nedarīt! Līdz ar to arī saviem bērniem nekad neesmu sekojusi līdzi, neesmu pārbaudījusi dienasgrāmatas – tik, cik iedeva parakstīt. Es pilnībā uzticos. Nekad neesmu ieskatījusies e-klasē, man nav bijis vajadzīgs kontrolēt. Ja pastāsta, ka ir problēmas, tad risinām. Tagad meita mācās 12. klasē, es nekontrolēju, un iepriekšējos gados viņa ir bijusi labākā klasē. 

Visi trīs mani bērni – Svens, Dženeta un Reičela. Pirmais piedzima dēls. Dzīvojām trīsistabu dzīvoklī – vienā istabā atvērām veikalu, un otrā biju es ar bērnu, pie viena strādāju veikalā. Es teicu, ka mums jāiet uz priekšu, jāatver vēl veikali, nevar apstāties pie viena. Tā nu attīstījām savu biznesu – ne no kā, ar to pašu mazumiņu, kas mums bija, ar saviem spēkiem. Mums nevarēja palīdzēt ne mani, ne vīra vecāki. Bērniem ir apmēram četru gadu starpību. Dēls šobrīd palīdz ģimenes uzņēmumā, vidējā meita ir ieguvusi augstāko izglītību Nīderlandē, studējusi starptautiskās un Eiropas tieslietas un cer, ka ar savām zināšanām būs noderīga Latvijai. 

Mēs ar vīru Juri, dēlu un jaunāko meitu viņas 9. klases izlaidumā. Šogad meita absolvēs 12. klasi, bet pulcēšanās ierobežojumu dēļ izlaidums nebūs tāds, kādi tie bijuši līdz šim. Tagad meita ir izvēles priekšā par turpmākajām studijām.

Kā meita reaģēja uz situāciju ar attālināto mācīšanos un izlaidumu neierastā formā?
Mana meita ir mierīga, patstāvīga, tomēr arī viņai situācija iedvesa zināmu stresu, jo mācības attālināti tomēr nav mācības klātienē. Radās daudz jautājumu, piemēram, ja gribēs studēt ārvalstīs, vai nākamais gads aizies zudumā? Diezgan lielu ietekmi, pat nomācošu sajūtu radīja aizliegums tikties ar draugiem.

Jūsu ģimeni ārkārtas stāvoklis tiešām ir skāris. 
Jā, arī brālim dēls šogad absolvēs 12. klasi, tas rada papildu trauksmi – arī par eksāmeniem. Jo notiek gatavošanās ne tikai eksāmeniem; jāmācās arī pārējie priekšmeti un jāapgūst jaunas tēmas. Mācībām tiek veltīts ļoti daudz laika. 

Par ģimeni kādā intervijā esat teikusi, ka šobrīd darbs jums ir pirmajā vietā un ģimene – otrajā. Lai gan tieši Labklājības ministrija vienmēr ir uzsvērusi darba un ģimenes līdzsvara nozīmi. 
Jā, bet ir situācijas, kurās tas tomēr nav iespējams, kur to nevar savienot. Ja ministra amatā gribas strādāt ar pilnu atdevi, to nevar savienot. Turklāt mana ģimene dzīvo Saldū, es – Rīgā; nevaru atļauties diendienā četras stundas tērēt ceļam. Līdz ar to esmu projām; pirms krīzes arī sestdienās, jo, neapšaubāmi, tieši sestdienās bija kādi pasākumi, kuros man bija jāpiedalās. Palika vairs tikai svētdienas. Kad aizbraucu mājās, visu dienu gulēju. Mājinieki teica: kāda tad jēga, ka esi atbraukusi, ja visu laiku guli un mums nav nekādas komunikācijas? Kad man bija jābūt pašizolācijā, biju mājās Saldū, izolēta vienā istabā, par ko saņēmu pārmetumus – kāpēc gultā fonā man ir vienradži. Bet es biju izolācijā meitas istabā! 

Ģimene, visticamāk, ir jūsu lielākais atbalsts tajās grūtībās, ko jums nesis labklājības ministres amats? Pieļauju, ka arī meitas ir raudājušas, kas un cik daudz medijos ir atspoguļots par mammu?
Protams, arī meitas tajā visā cieta – tika publicētas arī viņu bildes, un tagad savus Facebook profilus ir uzlikušas kā privātus. Vecākā meita no šī ir abstrahējusies pilnībā, grib saglabāt savu dzīvi tādu, kāda tā bija, pat citiem negrib stāstīt, ka viņas mamma ir politikā. 
Uz manu izvēli iet politikā ģimene sākumā raudzījās ļoti skeptiski: kam tev to vajag? Lai gan šobrīd viņi tiešām ir tie, kas mani atbalsta un palīdz; skatās raidījumus, seko līdzi, kas notiek. Jo ir vajadzīgs arī kāds, kas ne tikai kritizē, bet atbalsta. Un viņi atbalsta, neraugoties uz to, ka šajā situācijā ir cietuši. 
Vīrs dzīvo kopā ar meitu, un meita saka, ka nebūs tā, ka sievietei būs jāmazgā trauki un grīda, viņi pienākumus dalot. Katrs rūpējoties pats par sevi (smaida).

Ko jūs atbildējāt ģimenei, kad jums vaicāja: “Kam tev to politiku vajag, mammu?”?
Strādājot privātajā biznesā, visskaudrāk var redzēt to, kādā situācijā ir Latvijas uzņēmēji, kāds atbalsts ir nepieciešams, lai valstī var celt gan algas, gan kopējo labklājības līmeni. To ģimene saprata, taču neviens nebija gatavs tādām negācijām un uzbrukumiem. Lai gan uzņēmēji mani jau iepriekš brīdināja, ka no sava uzņēmuma uz politiku nav prātīgi iet. Es atbildēju: “Nu nav taču deviņdesmitie gadi!” Tagad, protams, apzinos, kāpēc cilvēki, kuri ir privātajā biznesā, izvairās iet politikā.

Ministres amatā esat nu jau vairāk nekā gadu; kā jūs vērtējat, vai ir izdevies kaut ko panākt uzņēmēju interesēs?
Es pārstāvu abas intereses – gan darba devējus, gan darba ņēmējus. Kā jau teicu, mums ir jāpārstrādā visa nodokļu sistēma. Šī krīze līdz niansēm iezīmēja visas tās problēmas un robus, kas mums ir. Regulāri sazinos ar darba devējiem, jautājot, kā viņiem varam palīdzēt, un pagājušajā nedēļā Finanšu ministrijas darba grupā no Labklājības ministrijas iesniedzām priekšlikumu – palīdzības plānu uzņēmējiem, lai nebūtu jāatlaiž darbinieki –, un šis priekšlikums par algu subsidēšanu guva atbalstu. 

Šeit jums tieši iesūtīts tematisks jautājums: vai pēc politikas atgriezīsieties privātajā biznesā un vai gūtā pieredze mainīs skatījumu uz darbu privātajā jomā?
Kaut kas pēc politikas man būs jādara. Taču ceru, ka šīs valdības laikā mēs spēsim vismaz iezīmēt vadlīnijas, kurp mēs ejam un kādā veidā atvieglot gan situāciju uzņēmējiem, gan darba ņēmējiem. Protams, šā gada laikā gūtā pieredze ir liela. Jā, un ir pavisam cits skatījums uz lietām.

Pakavējoties pie ģimenes bildes. Jūs jau noteikti zināt, cik liels Latvijā ir šķirto ģimeņu īpatsvars. Varbūt varat padalīties, kas ir tā zelta atslēdziņa, lai ģimeni saturētu? Vai arī – kuras, jūsuprāt, ir tās būtiskākās kļūdas, ko jaunās ģimenes pieļauj?
Jaunās ģimenes nenovērtē viens otru. Nenovērtē to, kas ir ģimene. Tāpat dažkārt mēs savus vecākus novērtējam tikai tad, kad viņu vairs nav. Nesen man bija saruna ar kādu vīrieti, un viņš teica: “Ja es varētu kaut kā vīriešiem pateikt – nešķirieties! Saglabājiet savas ģimenes! Kāds tas būs zaudējums, ko izjutīsiet pēc tam, kad vairs nebūsiet kopā ar saviem bērniem, ka jūsu bērni varbūt dzīvos citā valstī, nebūs satiekami.” Reizēm traci taisām par tik mazām lietām – ne tur noliktām zeķēm un citiem ikdienišķiem notikumiem –, nepadomājot par tām fundamentālajām lietām, ko zaudējam. Vienmēr padomāt, ka no sava blakus esošā cilvēka atbalsts būs vajadzīgs arī tad, kad mums vairs nebūs 20 un 30, bet būs 70 un 80 gadu. Kādu cilvēku, kas mums ir blakus, vajadzēs. Padomāt, lai mirkļa vājuma dēļ nepazaudētu to, kas ir svēts. 

Vai jūsu vīrs nav plānojis pārcelties pie jums uz Rīgu? Tomēr nedēļu garā atšķirtība attiecībām ir zināms pārbaudījums.
Kad uzsākām kopdzīvi, dzīvojām Jaunaucē – mazā pagastiņā. Bērni tur mācījās skolā. Kad darba vietu vairs nebija un skola tika slēgta, mēs ar jaunāko meitu divatā pārcēlāmies uz Saldu, kur jau mācījās vecākā meita. Kādu laiku pēc tam vīrs vēl dzīvoja Jaunaucē, viņam negribējās pārcelties. Es vairāk esmu “asfalta” cilvēks, turpretī viņš ir cilvēks “pie zemes”. Man viņu bija grūti pārliecināt pārcelties uz pilsētu, un nu jau kādus astoņus gadus dzīvojam Saldū. Un viņš saprot, ka tas bija pareizais lēmums. Jā, ir bijušas domas, ka visai ģimenei varbūt jāpārceļas uz Rīgu, kur es dzīvoju jau gadu. Taču mans darbs ir neterminēts, un mēs nevaram zināt, kāda būs rītdiena, turklāt meitai Saldū bija jāpabeidz vidusskolas pēdējā klase. Nākamgad meita plāno studēt kādā no universitātēm Rīgā, tad situācija atkal mainīsies.

Vai jūs, pārbraucot mājās, ar vīru diskutējat par politiku?
Kad aizbraucu mājās, es par to negribu runāt, saku, ka vispār negribu runāt, jo visu nedēļu esmu runājusi un runājusi. Vīram, protams, gribas pastāstīt, ko ir redzējis televīzijā, ko kāds rakstījis feisbukā, bet es saku: “Es negribu zināt, ko kāds ir rakstījis feisbukā!” Jo visu nedēļu šajā visā esmu bijusi iekšā. Tāpēc mēs ļoti maz runājam par politiku, gluži tāpat kā es neko negribu zināt par viņa biznesu. Es vienkārši gribu pasēdēt ar meitu, pārrunāt, kas ir svarīgs viņai. Katru vakaru ar abām meitām sazvanāmies “FaceTime” zvanā. Brīvdienas paliek tiešām ģimeniskām lietām. Gribas kaut ko pagatavot – visu nedēļu esmu dzīvojusi, ēdot sauso pārtiku, jo Rīgā nav ne laika, ne spēka sev gatavot. Tad ģimene sūdzas, ka viņiem visu laiku jāēd, jo man ir idejas, ko gribu pagatavot. 

Kāds ir labākais kompliments, ko jūsu vīrs jums ir izteicis kā labklājības ministrei? 
Vīrs noteikti ir gandarīts par katru darbu, ko šajā jomā esmu izdarījusi. “Jā, tu to panāci!” viņš saka par priekšlikumiem, ko man ir izdevies virzīt. Lielā bilde saliekas no maziem gabaliņiem; šajā jomā ir grūti izdarīt kaut ko lielu, jo lielā lieta dārgi maksā. Jo vairāk Saeimā būtu cilvēku no uzņēmējdarbības vides, izpratne būtu citāda.

Man vienmēr ir paticis ceļot – cik vien esam varējuši to atļauties, tik esam ceļojuši vai nu ar ģimeni, vai mēs ar meitu. Protams, lielas korekcijas manā ģērbšanās stilā ir ieviesis mans tagadējais amats un nonākšana politikā. Par šo attiecībā uz mani medijos ir bijušas daudzas publikācijas un diskusijas; ministrs ir tas stīvais tēls, kurš neko nedrīkst. Bet jebkurš politiķis un ministrs ir tikai cilvēks, kuram ir ģimene, kuram ir atvaļinājums un brīvais laiks. Darbs ir darbs, un tas prasa savu etiķeti. Es gan domāju, ka jebkurā gadījumā katram cilvēkam ir iespēja saglabāt savu “odziņu”, saglabāt to, kas viņam tuvs, piemēram, savu iecienītāko krāsu. Es noteikti neesmu tas cilvēks, kurš staigās melnā vai pelēkā, un, ja tie ir kostīmi, tad tie būs gaišos toņos. Nebaidos arī eksperimentēt, izmēģinu arī ko jaunu, uzticos, ja man ko stila ziņā iesaka, piemēram, cita garuma kleitu.

Skatoties jūsu bildes, esmu ievērojusi, ka baltā krāsa jums ir viena no visiecienītākajām.
Nevarētu teikt, ka speciāli izvēlos balto, taču noteikti izvairos no melnās. Katram ir savas krāsas, mana izvēle ir balta, sarkana un visas košās krāsas. Man ir teikts, ka neesmu īsti latviska, jo mans stils ir košāks un krāšņāks, nekā ierasts Latvijā. Esmu gaišo krāsu tēls.

Vai jums ir stilists?
Agrāk nebija, bet tagad man apģērbu šuj Anna Asmuškina, kurai ļoti uzticos un kura labi izprot manas vēlmes. 

Varbūt ir kādas lietas, kuru jums ļoti pietrūkst no tā, kas bija laikos, pirms kļuvāt par ministri?
Iepērkoties veikalā vai ejot pa ielu, man vienmēr jāpatur prātā, ka kāds to var iemūžināt, atspoguļot. Arī runājoties ar cilvēkiem, vienmēr man jāpatur prātā katrs vārds, ko pasaku, kā to var atreferēt. Arī, ja ar draudzenēm aiziešu uz kafejnīcu un man būs priekšā glāze vīna, jārēķinās ar to, kā tas var izvērsties. 

Kad intervēju psiholoģi Kristīni Balodi, viņa dalījās pārdomās par situāciju, ka sabiedrībai ir pat savs viedoklis par to, līdz kādam vecumam un cik garus svārkus sieviete drīkst vilkt. Vai arī jums ir bijuši kādi pārdzīvojumi sabiedrības viedokļa dēļ?
Es domāju, ka sievietei nedrīkst uzlikt kādus rāmjus, piemēram, gada skaitļa dēļ. Vai tas būtu matu griezums, vai svārku garums – tādus rāmjus nedrīkst likt. Sieviete sevi drīkst iznest tā, kā pati sevi jūt, nevis domājot par ciparu pasē. Cilvēks var uzvilkt arī maisu mugurā un iznest to ar šarmu!
Ar vīriešiem šie jautājumi parasti ir daudz vienkāršāki. Sievietes cita citu kritizē; sievietēm vajadzētu būt pašpārliecinātākām un neteikt: man jau ir tik daudz gadu, ko tad es vairs. Bet tieši otrādi! Parādīt, ko varam! Ja aizbraucam uz citām valstīs, tad man patīk vērot pensionārus – dāmai 70 gadu, bet viņai ir dzeltena žaketīte un sarkani nolakoti nagi. Patīkami skatīties! Jo nav ierobežojumu un domas, ka man jau 80 gadu, baltu vairs nevaru atļauties vilkt.

Vai par savu izskatu esat kādreiz pārdzīvojusi?
Man ir bijuši dažnedažādi pārmetumi. Bet savu figūru es nevaru mainīt un to neplānoju darīt. Pati pret sevi esmu ļoti kritiska, tāds netikums man ir, jā. 

Mana vecākā meita Dženeta, kura šobrīd studē Nīderlandē. Mums ir vairāk draudzeņu vai māsu attiecības. Vairākos portālos esmu lasījusi, ka mātei ar meitu draudzeņu attiecības nedrīkst būt, jābūt mātes un meitas attiecībām. Taču mums draudzeņu attiecības ļoti strādā! Mums ir noslēpumi, ko varam uzticēt tikai viena otrai, uzticam, kas katru nomoka, arī ceļojam kopā. Meita noteikti pieauga vairāk, jo viņai ir bijusi iespēja būt patstāvīgai jau kopš 15 gadu vecuma. Tā kā savulaik es rūpējos par savu brāli, viņa jūt rūpes par jaunāko māsu. Viņa tā arī saka: es jūtos viņai kā mamma, man jāzina viss, kas ar viņu notiek. 

Es ar abām meitām Ziemassvētkos – ar Dženetu un jaunāko meitu Reičelu. Dženeta ir ilgu laiku dzīvojusi ārpus Latvijas, uz Latviju atbrauca tikai uz Ziemassvētkiem, un tie bija laimīgākie mirkļi, kad abas māsas varēja satikties. Jaunākajai meitai tas ir bijis smagi – satikt māsu tikai reizi gadā. Labi, ka mūsdienās ir tādas tehnoloģijas, kad var sazvanīties un redzēt viena otru. Protams, tas nav tā, kā dzīvot kopā. Viņa viena otrai ir liels atbalsts. Šī bilde ir no tiem Ziemassvētkiem, kad lielā māsa atbraukusi ciemos. 
Ziemassvētkos parasti cepam magoņmaizītes, pīrādziņus – tās ir tradīcijas, kurām jābūt, lai gan meitas, īpaši jaunākā, ļoti ievēro veselīgo ēšanu. Ziemassvētki man saistās ar latviešu ēdieniem – tie man ir vismīļākie. Tad man jāsautē kāposti, jābūt kartupeļiem ar mērcīti, karbonādei, kotletēm. Arī dēlam tas iegājies; tie ir māju ēdieni, kas paņemti no manas mammas un omītes. 

Trenēties TRX mani uzaicināja dēls, jo arī viņš trenējas. Teica, lai pamēģinu. Tas ir smags sporta veids! Pat biju satraumējusi plecu. Kad aizgāju pie fizioterapeita, viņš sarāja, ko es ar savu augumu daru TRX treniņos, šo metodi esot izdomājuši amerikāņu jūrnieku, lai pa virvēm laistos lejā pakaitināt haizivis. Es pēc tam treniņos iesaistīju arī meitu, jo vienai grūti sevi motivēt. Trenējos diezgan ilgi, aptuveni trīs gadus, arī rezultāti bija labi, bet, iesaistoties politikā – tobrīd Saldus domē –, treniņus pametu. TRX man ļoti daudz deva, lai gan skolā fizkultūra man ļoti nepatika un es neesmu tas sportiskākais cilvēks – man nepatīk skriet, nepatīk braukt ar velosipēdu. Jādara tas, kas patīk! 

Nokļūšana politikā manu dzīvi izmainīja krasi, par 180 grādiem. Ar to brīdi atstāju arī sportu, jo stress un laika trūkums darīja savu. Lai gan pagājušā gada beigās atsāku šeit, Rīgā, iet uz sporta zāli, jo tas palīdz aizmirst daudzās domas par darbu. Un tad sporta zāles pandēmijas dēļ atkal aizslēdza – biju priecīga, ka ir oficiāls iemesls, kāpēc nesportot (smejas). Taču mēs ar meitu sportojām attālināti – meita atsūtīja saiti uz treniņprogrammu, telefonus uzlikām “FaceTime” režīmā un sportojām kopā. Vismaz pusstundu sportojām šādā veidā kopā. Man vienai vienmēr ir grūti saņemties sportot, un vienmēr atrodas kāds iemesls, kāpēc to nedarīt. Lai gan ir tik patīkami redzēt rezultātu! Sevišķi, ja jūt, ka svārki par centimetru kļuvuši vaļīgāki, tā ir liela motivācija. 

Ja būtu iespēja zelta zivtiņai palūgt vienu vēlēšanos, kura būtu tā Labklājības ministrijas pārziņā esošā joma, kurai palūgt neierobežotus resursus?
Esmu par to ļoti bieži domājusi! Es lūgtu, lai būtu iespēja palielināt pensijas un pabalstus. Tie mums ir katastrofāli. Man ir ļoti žēl noskatīties uz mūsu senioriem, kas veikalā knapinās, lai nopirktu maizīti. Gan daudzbērnu ģimenes. Vēl jo vairāk ir pārmetums sev, ka nevaru to kardināli mainīt. Palielinājām pensiju par 10 eiro – tas ir labi, bet vai kāds par šādu summu var pateikt paldies? Mēs katrs saprotam, ka tas nav nekas. 

Foto no personīgā arhīva.