Profesore Gunta Ancāne: Šī krīze izgaismo katra cilvēka brieduma pakāpi

Kad sakās ārkārtējā situācija un darbs no mājām, daudziem bija stress. Kad ir nojaušams, ka šai kārtībai pienācis gals un drīz, iespējams, būs jāatsāk strādāt klātienē, cilvēkiem atkal ir stress. Kādēļ tā?

Ir vērts paskatīties plašāk. Cilvēkiem ir uztraukumus par vīrusu kopumā. Ieviesti jauni noteikumi, tiek piedāvāti uzvedības modeļi un iespējas sevi pasargāt. Taču tas viss ir lielā neskaidrības mērcē. Gudrākie ārsti saka, ka mēs joprojām daudz ko nezinām. Cilvēkus neziņas situācijas vienmēr ir biedējušas, šī ir viena no tādām.

Var novērot, ka daļai cilvēku esošā situācija šķiet satraucošāka, bet citi šo laiku pārcieš vieglāk.

Emocionālas krīzes situācijas izgaismo cilvēka personības spēku, brieduma pakāpi. Cilvēki, kuri ir mazāk nobrieduši, mazāk strādājuši ar savām jūtām un nepazīst tās tik labi, kā to vajadzētu, reizēm nejūt neko citu kā satraukumu vai trauksmi. Ja šie cilvēki atnāk pie ārsta, tad ir iespēja izanalizēt un saprast, ka satraukuma pamatā varbūt ir izteikta bezpalīdzības izjūta, kas šim cilvēkam ir bijusi raksturīga viņa dzīvē atkārtoti. Cilvēkiem ir ērti savu nemiera vai iekšēja līdzsvara trūkumu saistīt ar loģiski saprotamiem faktoriem, piemēram, Covid-19, bet reizēm tas var būt tikai iegansts.
 
Šis laiks izgaismo, cik daudz katrs ir nobriedis. Ar krīzēm dzīvē nemitīgi sastopas ikviens. Ja cilvēkam ir pieredze, ka viņš spēj to tām iziet, kļūstot gudrāks un spēcīgāks, caur katru nākamo iespējams virzīties jēgpilnāk un vieglāk. Šādam cilvēkam mazāk draud dažādas atkarības un slimības,  kas var piemeklēt tos, kuri nespēj no krīzes izkļūt. Bērniem emocionālas krīzes situācijās ļoti tipiski ir uzvedības traucējumi, par ko vecāki mēdz teikt - kā viņš uzvedas, ir niķi! Tas liecina par emocionālu diskomfortu. Vecākiem būtu labi tos nesaukt par niķiem, bet censties saprast, kāds bērnam ir diskomforta iemesls.

Pirmā cilvēka reakcija uz apkārt notiekošo ir vienmēr emocionāla un sajūtu līmenī - piemēram, piedurot roku karstai plītij, vispirms ir sajūtas.

Tātad bērnības pieredzei ir liela nozīme tajā, kā cilvēks spēs pārciest krīzes situācijas?

To visu nosaka pirmā pieredze. Cilvēks savā ziņā piedzimst kā "tabula rasa" (kā balta lapa - red.). Sinapses (neironu saskares vietas - red.) galvas smadzenēs ir, bet tās nav iedarbinātas. Šīs savienojuma vietas var iedarboties tik daudzos veidos kā zvaigznes debesīs - tūkstošiem veidos. Bērni, kuri piedzimt izsvērtiem vecākiem, kuru mājās ir silta, mīloša atmosfēra, būs citādāki nekā tie, kuri piedzimst atšķirīgiem vecākiem. Ja bērnam nokrītot, vecāki reaģē mierīgi, uzsmaida un mudina piecelties, viņš gūst pieredzi, ka problēmas iespējams pārvarēt un to var izdarīt mierīgā veidā. Viņi dodas pa dzīvi un priecājas. Bet ir arī skumjās versijas, kad vecākiem ir trauksmaina, bažīga personības struktūra, un, bērnam nokrītot, viņi saka: “Es tev teicu, ka tā būs!” Viņi bērnā rada bailes. Vecāku bailes un kauns par to, ko teiks citi, bērnam var likt sajusties kā  sliktuma iemiesojumam. Tā veidojas pieaudzis cilvēks ar pārliecību, ka viss viņu apdraud, vai cilvēks, kurš uzskata, ka var tikt galā ar problēmām.

Pēc pašizolācijas cilvēkiem var šķist bezjēdzīgi pavadīt laiku ceļā uz biroju un atpakaļ vai pošoties darbam. Kā rīkoties, ja pārņem šāda bezjēdzības izjūta?

Es nedomāju, ka ar to vajadzētu sadzīvot tādā nozīmē, ka mēģināt to apspiest. Pirmā cilvēka reakcija uz apkārt notiekošo ir vienmēr emocionāla un sajūtu līmenī - piemēram, piedurot roku karstai plītij, vispirms ir sajūtas. Mēs atraujam roku un tikai pēc tam domājam, ka tas ir jādara, lai negūtu milzīgus apdegumus. Roka sen ir atrauta, un tikai tad pieslēdzas prāts. Es aicinātu uzticēties savām pirmajām emocijām - ja ir šī bezjēdzības izjūta, par to ir jārunā ar savu darba vadītāju. Ja saruna būs par būtību, kurš vadītājs izvēlēsies nerunāt par to? Atturēt no šādas sarunas var likt izjūta, ka mums nav tiesības vai brīvības.

Laba pašcieņa nozīmē arī respektēt to, kurš ir gudrs, rīkoties tā, lai pats būtu gudrs, un gaidīt, ka aiz manis nāks nākamie gudrie. Tie ir attiecību jautājumi plašākā nozīmē, ne tikai esošās krīzes sakarā.

Kur smelties drosmi sarunai ar vadītāju, ja cilvēkam  tomēr nav pārliecības, ka viņš var paust viedokli? Arī psihoterapijā?

Protams, jo tas ir emocionāls traucējums, ja cilvēks jūtas bezjēdzīgi, saprot, ka tas nedara labu ne pašam, ne vadītājam, bet viņam no ģimenes nāk līdzi kāds smagums, kura dēļ paštēls nav tik stabils, lai ietu un runātu. Tā ir situācija, kurā cilvēks izvēlas būt zemākā pozīcijā, uzskatot, ka viņa viedoklis nav tik svarīgs. Cilvēks nezina, kas notiks - iespējams, viņa viedokli uztvers ar lielu cieņu, bet viņš izfantazē pretējo. Tā pamatā ir vecāku attieksme pret bērnu bērnībā - viņš ir pieradis, ka viss, ko viņš bērnībā darīja, bija slikti un nepareizi. Ja pēc kaut kā sniedza rociņu, vecāks teica: “Nē, to neņem, es tev iedošu ko citu!” Vienmēr mamma zinās labāk, kas jādara.
Ja situācija nav tik smaga un vienkārši ir jāpārvar pirmais mulsuma brīdis, tad drosmi var meklēt sevī caur domu gājienu, ka mums ir pienākumi un arī tiesības. Justies fiziski un emocionāli labi ir ne tikai mūsu tiesības, bet arī pienākums. Varbūt šī doma var palīdzēt brīžos, kad ir emocionāls diskomforts.

Citi pauž bažas, ka pēc atgriešanās darbā klātienē darba devējs varētu kļūt prasīgāks, jo divus mēnešus esam bijuši izdzīvošanas režīmā, bet nosacīti normālajā ritmā jārāda labāks sniegums. Arī tas liecina par iekšēju nedrošību?

Tas izklausās pēc trauksmainas personības emocionāliem traucējumiem - vispirms izdomā problēmu, ko pēc tam sāk prātā jau risināt. Kādā filmā bija labi parādīts trauksmaini bažīgs dzīvesstils - ir vakars, tēvs ar māti dodas gulēt un pārrunā faktu, ka dēls vēl nav pārnācis mājās. Kas ar viņu varētu būt gadījies? Telefonu arī neceļ. Tā viņi aizrunājas līdz tam, ka dēls iekļuvis nelaimes gadījumā un sāk plānot bēres, pēc tam abi vēl sastrīdas par to, kā bēres būtu jārīko. Tad pēkšņi dēls ierodas mājās un situācija tiek atrisināta. Cilvēki ar pastiprinātu trauksmes izjūtu tā skatās uz visu dzīvi - ar šausmām un apdraudētības izjūtu. Kāpēc lai vadītāji būtu kļuvuši prasīgāki? Viņi ir tādi paši cilvēki kā ikviens, arī viņi ir gājusi cauri šai krīzei. Visā visumā cilvēki ir jauki. Darba vietā visi vēlas, lai viss izdodas un lietas iet uz priekšu. Mēs mēdzam padarīt cilvēkus šausmīgākus.

Interesants ir novērojums, ka darbinieki attālinātās sapulcēs jūtas atraisītāki un brīvāki izteikties. Iespējams, iemesls ir tāds, ka šādā formātā visi jūtas vienlīdzīgāki - nav tik labi redzama ķermeņa valoda, nav īpaša telpas novietojuma, kad kāds stāv priekšā. Vai šo pieredzi var pārnest uz darbu klātienē?

Tāds varētu būt aicinājums cilvēkiem - paņemt šī izjūtas un ķermenisko sajūtu, nepazaudēt to un  pārnest uz sapulci klātienē! Kāpēc lai cilvēkam mainītos pašcieņa atkarībā no tā, vai starp mums ir ekrāns vai tā nav? Pašam ir jāspēj izturēties vienādi pret citiem, neieņemot zemāku pozīciju. Lai veidotos līdzvērtīgas attiecības, starp abiem cilvēkiem ir nepieciešama cieņa, kas sākas tikai tad, ja katram sarunas dalībniekiem ir laba pašcieņa.
Kādreiz studentu auditorijā ir cilvēki, kuriem šķiet, ka cieņa nozīmē vērtēt otra cilvēka viedokli. Lai veidotos līdzvērtīgas attiecības, ir svarīgi, ka es respektēju sevi ar savām pašreizējām zināšanām un pieredzi. Ja man ir 20 vai 30, neesmu vēl izlasījis tik daudz, tad man nav tik liela pieredze kā kolēģim, kuram ir 40 vai 50, bet man tāda būs - esmu ceļā uz to.
Laba pašcieņa nozīmē arī respektēt to, kurš ir gudrs, rīkoties tā, lai pats būtu gudrs, un gaidīt, ka aiz manis nāks nākamie gudrie. Tie ir attiecību jautājumi plašākā nozīmē, ne tikai esošās krīzes sakarā.

Šīs krīzes sākumā daudziem bija grūti uzturēties mājās, jo tur nācās saskarties ar problēmām, no kurām līdz tam varēja aizbēgt, dodoties ceļojumā vai uz kādu koncertu. Vai atgriešanās darbā klātienē daļēji varētu nozīmēt, ka tagad nāksies saskarties ar problēmām, no kurām varēja aizbēgt, esot pašizolācijā?
Te ir runa par kādu diskomfortu. Jautājums, vai to turēt sevī iekšā un tērēt enerģiju, lai slikto pašsajūtu nomāktu, vai arī pārvarēt bailes un ieskatīties acīs šai problēmai? Varbūt es nevēlos iet uz darbu, jo negribu satikties ar cilvēkiem tur? Problēmas apzināšanās jau ir ceļš uz tās risinājumu. Problēma ir liela un nepārvarama tik ilgi, kamēr mēs nevaram to nodefinēt. Tad mūsu fantāzija problēmu padara daudz lielāku, nekā tā patiesībā ir.

Kad sāk kaut ko darīt, lai risinātu problēmu, no tā vien kļūst vieglāk. Tādēļ es aicinātu cilvēkus pamanīt to, kas ir traucējošs un nepatīkams. Ja vēlas, tad jebkuros apstākļos var izdarīt pilnīgi visu, kas vien ir fizioloģiski iespējams.

Teksts: Elīna Kārkluvalka

Avots: www.lsm.lv