Mamma un ultramartona debitante Rita Anopa: skrēju 10 stundas, bet neko nepaspēju izdomāt

Skriet. Skriet daudz un ilgi, gari neprātojot, kāpēc. Skriet pa lietu, tumsu, sniegu, skriet naktī. Aizskriet no Rīgas uz Valmieru – tas bija Ritas mērķis 2020. gada pirmajai pusei, tomēr viņa sasniedza vairāk – ieguva godpilno 2. vietu sieviešu konkurencē šajā skrējienā.

Pastāsti par savu pēdējo ultramaratonu - kā Tev tajā veicās, vai biji sev uzlikusi latiņu tikt pie kādas godalgotas vietas?
Ultramarotons Rīga-Valmiera 2020, kas risinājās 11.jūlijā, man bija pirmais un vienīgas ultramaratons manā skrējējas karjerā. Man nebija pilnīgi un noteikti nekādi mērķi par godalgotām vietām. Mans mērķis bija pārbaudīt sevi, savu organismu, vai es to varu, vai es varu tikt līdz galam. Sev biju uzlikusi mazos mērķus – tikt no viena kontrolpunkta līdz otram. Un ja tikšu līdz galam – līdz Sīmaņa baznīcas kliņķim – būšu laimīga un sasniegusi savu mērķi.
Tajā brīdī, kad mani atbalstītāji Stalbes kontrolpunktā, 77. kilometrā, man paziņoja, ka esmu 3. vietā – es neticēju! Es pat nebiju līdz šim punktam par to domājusi, cik dāmas man priekšā, vai cik min uz papēžiem. Iespējams, kādā brīdī aizdomājos, ka būtu forši dāmu sešinieks vai vismaz desmitnieks, bet pjedestāls… Un tad jau adrenalīns ar drusku uzkāpa, jo sajutu – ir iespēja būt uz pjedestāla. Tā kā šis ir labdarības skrējiensoļojums, tas, ka  es varēju palīdzēt Gustavam no Vecpiebalgas, lai viņš tiktu pie aparātiņa un viņam vieglāk būtu uzsākt skolas gaitas, man deva vēl papildus emocijas un gandarījumu.

7 FOTO

Leģendārā skrējiena Rīga-Valmiera 2. vietas ieguvēja Rita Anopa

+ 3

Skatīt visus

Kāda ir Tava iepriekšējo maratonu pieredze - zinu, ka esi skrējusi ne tikai Latvijā.
Ja runā par maratoniem, tad sacensībās man ir bijuši divi maratoni- 2019. gada Rīgas maratons maijā un 2019. gada Frankfurtes maratons oktobrī, kur uzstādīju savu labāko maratona laiku – 3:25:59. Un tad virtuālais maratons maijā, ko skrēju viena, savas ģimenes atbalstīta. Mana garākā distance līdz skrējienam Rīga-Valmiera bija 45 kilometri, ko noskrēju treniņa ietvaros. 

Un tad es aizdomājos: dzemdības ar dēlu bija 14 stundu garumā un noteikti ne vieglas. Un tad domāju, vai šis skrējiens var būt trakāks kā šīs 14 stundas, gaidot savu pirmo bērniņu?!? 

Cik gadus skriešana ir Tavs hobijs un kā tas sākās? Kāpēc tieši skriešana?
2016. gada agrā pavasarī Facebook pamanīju ierakstu par tādu grupiņu – Skriešanas iedvesmoti, tepat Pārdaugavā, netālu no savām mājām. Izlēmu aiziet paskatīties, kas tā par grupiņu. Iepazinos ar treneri Didzi Braunu un pāris meitenēm, kas piedalījās treniņā. Didzis mani iedvesmoja atsākt sportot un skriet. Atnākot studēt uz Rīgu man likās – nu nē, Rīgā nav forši skriet. Bet kopā ar šo grupiņu sapratu – skriet un sportot var visur un jebkādos laika apstākļos. Un tā 2016. gada maijā Rīgas maratonā noskrēju savus pirmos 10 kilometrus sacensībās. Un ko lai saka – tiešām iedvesmota sāku trenēties, sportot un kā saka, apetīte rodas ēdot. 
Gribu pieminēt, ka skolas laikā arī braukāju uz krosiem, slēpošanas sacensībām, bet tas bija savādāk – ar asins garšu mutē, duršanu sānos un nepareizu elpošanu skrēju un aizstāvēju skolas godu ar lepnumu. Varētu teikt, skrējusi esmu jau no skolas laikiem, bet tas bija noteikti daudz citādāk.
Skriešana ir ļoti demokrātisks sporta veids, kuru varu apvienot ar ģimeni, ar citām savām lietām. Es varu skriet, kad man ir brīvs laiks, man nav jāpieskaņojas nekādiem treniņu grafikiem vai kādām nodarbībām. Ir stundiņa brīva – hops, botas kājās un eju paskriet. Un tas ir laiks man, kad varu padomāt, uzlikt sev mīļu mūziku, pabaudīt pilsētu vai dabu, atkarīgs no maršruta, vai uztaisīt pati kādu smagu treniņu, lai izdzītu no galvas kādas sliktas domas. Un tas, ka es to varu darīt jebkur – botas tik līdzi un aiziet! Un jā, noteikti, ka to daru tikai ārā, skrejceliņi nav mani. 

Kāpēc Tev ir svarīgi skriet garās distances jeb citiem vārdiem – priekš kam jāskrien tik daudz?!
Līdz šim nebiju skrējusi garās distances. Man nebija ne jausmas – kā tas ir? Un gribējās pamēģināt. Bet es zināju, ka tas būs mierīgāks skrējiens, skrējiens uz izturību gan fiziski, gan emocionāli. Tas nav kā 10 kilometros, tu sakoncentrējies un tev no starta līdz finišam ir jāiztur. Garajās distances tos spēkus var izlīdzināt un skriet mierīgāk un, manuprāt, vairāk ar galvu, lai tiec līdz finišam. 

Cik kilometrus vidēji mēnesī noskrien?
Noteikti mani noskrietie kilometri mēnesī ir atkarīgi no tā, vai gatavojos kādām sacensībām, kādi ir mani ģimenes plāni un projekti darbā. Bet tā vidēji varētu teikt, ka mēnesī tie ir 120-150 kilometri.

Kā notiek trenēšanās ekstra garajām distancēm?
Šim skrējienam sāku gatavoties šī gada janvārī. Jau janvārī sāku krāt savus kilometrus un gatavoties savam pirmajam ultramaratonam. Man bija svarīgi sagatavoties, nevis, lai domātu par kaut kādām augstām vietām, bet par to, lai es to izdarītu bez traumām, bez pāri nodarījuma savam ķermenim. Janvārī tie bija, piemēram, 230 kilometri kopā, bet jau aprīlī, maijā tie bija 350 kilometri, un jūnijā – 451 kilometrs, ko savācu pa saviem treniņiem.

Ritas treniņu statistika. Foto no privātā arhīva

Noteikti svarīga ir ne tikai skriešana, bet arī organisma vispārējā fiziskā sagatavotība. Vismaz divas reizes nedēļā tikos ar treneri Didzi un treniņu biedriem, lai stiprinātu muguru, kājas, rokas-vārdu sakot, visas muskuļu grupas. Tikāmies parkos, kur vingrojām, iedvesmojām cits citu un atbalstījām. 

Ir zināms, ka skrējējiem ir jābūt viegliem; vai pirms sacensībām ievēro kādu īpašu ēšanas režīmu?
Jā, tā jau laikam ir, ka skriet vieglāk ir, ja nav vēderiņa un lieko kilogramu, kas jānes. Es noteikti zinu produktus, kurus es neēdu sacensību dienā. Kopumā svarīgi ir pirms sacensībām nesaēsties smagu ēdienu. Ja man ir īsās distances, tad kādas 3 stundas pirms tam cenšos neēst. Bet, gatavojoties šim skrējienam mēdzu pat paēst vakariņas un iet skriet, jo zināju, ka skrējiena laikā būs jāuzņem ēdiens un tā testēju savu organismu, ko viņš saka un kā rīkojas, ja esmu tikko paēdusi. 
Ja godīgi, gatavojoties šim skrējienam ļoti bieži ēdu vēlu vakarā un knakstījos. Dažkārt tas bija pat kūkas gabaliņš un kāda šokolāde vienpadsmitos vakarā. 

Miegs man pielauzās vienā mazā brītiņā – uz rīta pusi, kad kļuva gaišāks. Bet teikšu godīgi, pavisam ātri tas atkāpās un pat neizdevās noķert kaut kādu cīņu ar miegu.

Kā ar skriešanas praktisko pusi garajās distancēs? Vai kaut ko pa vidu ēd, vai nenāk miegs, ja jāskrien pa nakti, un galu galā – kā ar tik elementāru lietu kā tualetes apmeklējumu?
To, ka man vajadzēs uzņemt ēdienu šajā garajā distancē, man treneris un citi skrējēji jau stāstīja pašā sākumā. Tad nu arī garākos treniņos pat mēģināju šo lietu – ēst pa vidu skrējienam. To līdz šim noteikti nebiju darījusi. Un priecājos, ka to izmēģināju, jo mans organisms reaģēja gandrīz uzreiz – bieži bija jāmeklē labierīcības. Bija pat reizes, kad skrēju mājas tuvumā un nācās atgriezties mājās. Arī šajā distancē bija tualetes apmeklējumi – labi, ka pa ceļam bija uzpildes stacijas un arī mežiņi, krūmaini grāvīši. 
Miegs man pielauzās vienā mazā brītiņā – uz rīta pusi, kad kļuva gaišāks. Bet teikšu godīgi, pavisam ātri tas atkāpās un pat neizdevās noķert kaut kādu cīņu ar miegu.

Par ko Tu domā, kad stundām ir jāskrien? 
Šo jautājumu man pēdējā nedēļā daudzi uzdod. Un es saprotu, ka šajās gandrīz 11 stundās tā īsti pat neko tādu lielu un jēdzīgu neizdomāju. Ja treniņos bieži atnāku mājās ar kādu ideju pasākumam vai kādu risinājumu, tad šoreiz tiešām tādas nopietnas domas nebija. Bija tādas īslaicīgas tā brīža domas, piemēram, kad gāza lietus kā no spaiņiem domāju – nu cik ilgi šitā var līt, cik labi, ka man galvā ir cepure ar nagu, tad jūtos kā zem lietussarga vai, jā, lietus mani tā ir izmērcējis, ka sausa nav neviena vīlīte. Vai, gaidot savus atbalstītājus, rēķināju, ja viņi ir cēlušies sešos, izbraukuši plkst. 6.30, tad kur viņi tagad varētu būt. Pēc cik ilga laiciņa varu sākt gaidīt mašīnas signālus, ka viņi ir klāt. Vārdu sakot, domas šajās 11 stundās vairāk bija īsas, tam brīdim aktuālas. Neko lielu un varenu nepaspēju izdomāt, kaut gan bija plāns par šo to padomāt. 

Tajā brīdī, kad mani atbalstītāji Stalbes kontrolpunktā, 77. kilometrā, man paziņoja, ka esmu 3. vietā – es neticēju! 

Bet vienu svarīgu domu un atziņu noteikti bieži skrējiena laikā domāju – es patiesi esmu bagāta un laimīga, jo man tiiiiik daudzi juta līdzi. Ziņas telefonā bira nepārtraukti, pirmos 70 kilometrus tās arī tika lasītas, klausītas, pat atbildēju audio ierakstus, jo tas patiesi, gaismiņai austot, mani uzlādēja. Kad sapratu, ka jāpacīnās par pjedestālu, tad gan domas saslēdzu ar savu prātu un spējām, lai tad nu ietu uz to mērķi, kas radās.

Vai telefonam nenosēžas baterija, kamēr skrien 10 stundas?
Viens no noteikumiem, stājoties uz starta ir, ka jābūt telefonam ar pilnu bateriju. Un protams, telefons izturēja godam, jo kādā brīdī tas pavisam klusi snauž somiņā un netiek tā enerģija tērēta. Bet mans Garmin pulkstenis gan pie kaut kāda 80. kilometra sāka ziņot, ka zema baterija. Man pie vīra mašīnā bija ārējā baterija, kuru tad lūdzu nākamajā kontrolpunktā, kas bija 94. kilometrs, to sagatavot un pievienoju savam pulkstenim, un tālākos kilometrus līdz pat finišam skrēju ar powerbanku rokās. Tā nu sanāca, ka no 94. līdz 100. kilometram skrēju ar powerbanku kreisajā rokā un ūdens pudeli labajā rokā – varētu teikt, ar hantelītēm katrā rokā.

Kas bija pirmās lietas, ko darīji, kad noskrēji Rīga-Valmiera?
Pirmā lieta ko izdarīju – samīļoju savu 9 gadīgo dēlu, kurš ar mani noskrēja pēdējos 7 kilometrus un, tos skrienot, nepārtraukti mani uzmundrināja: “Mammu, tu esi lieliska, mammu, tu esi tik daudz jau pieveikusi, mammu, tu to vari, vēl pavisam nedaudz…!” Viņš ne tikai skrēja, bet atdeva savu enerģiju, mani uzmundrinot. Un otrs noteikti bija ciešs apskāviens manam vīram, jo viņš ne tikai atbalstīja mani trasē, bet visu šo pus gadu, ko cītīgi gatavojos savam startam. Man ir pats labākais vīrs pasaulē! Vārdu sakot – pirmā lieta bija apskāvieni un patiesi paldies maniem atbalstītājiem. 

Vai bērni kādreiz ir izrādījuši interesi skriet kopā ar Tevi? Un vīrs?
Nu ko lai saku, savu ģimeni uz skriešanu esmu pavilkusi! Dēls Rodrigo un vīrs pat dažkārt kopā uzskrien ar mani treniņos. Meita gan tad labāk izvēlas riteni. Bet nu jau ceturto sezonu piedalāmies skriešanas seriālā “Izskrien Rīgu”. Pirmajā gadā piedalījos es, kur skrēju 10 kilometrus, un bērni, kuri skrēja bērnu distancītes – 500 vai 800 metru. Otrā sezonā jau vīrs piedalījās arī 5 kilometru distancē. Un tad jau 2019. gada sezonā un šajā sezonā skrienam visi – meita savu 500 metru distanci, Rodrigo noskrien bērnu distanci 800 metrus un arī 5 kilometru distanci pats pastāvīgi, vīrs 5 kilometrus, un es – 10. Tā jau mums ir kā vasaras tradīcija, septiņi posmi vasaras garumā. 

Citreiz dzemdības tiek salīdzinātas ar maratona distanci. Kādu līdzību Tu tam redzi?
Gatavojoties Rīga-Valmiera skrējienam, uz beigām tieši aizdomājos, ka sajūtas pēdējā nedēļā sāku pielīdzināt savām pirmā bērna dzemdībām – jau tā gaidīšana vien – tu nezini, kā būs, kas būs, jo pirmo reizi ultramarotns. Tāpat, kā pirmo reizi gaida bērniņu. Un tad es aizdomājos: dzemdības ar dēlu bija 14 stundu garumā un noteikti ne vieglas. Un tad domāju, vai šis skrējiens var būt trakāks kā šīs 14 stundas gaidot savu pirmo bērniņu?!? Aizdomājos, ja es izturēju to, tad es taču izturēšu arī skrējienu, jo mans mērķis bija, ka priecātos, ja tās nebūtu vairāk nekā 13 stundas. Tātad pat īsāks laiks mocībām un nezināmajam! Un noteikti tur ir kaut kas kopīgs. Tāpēc man arī liekas, ka sievietes ir cīnītājas arī ultramarotonu distancēs, it sevišķi tās, kuras ir kaut reizi dzemdējušas.