Agnese Caune: Krūts vēzis grūtniecības laikā laupīja sapni par bērniņa iznēsāšanu

Vecāku organizācija Mammamuntetiem.lv piedāvā rakstu sēriju "Krūts vēzis", tās izveidi atbalsta TENA Latvija. 

Nojauta, kas nelika mieru…

Tas bija 2018. gada jūnijs, kad Agnese, mazgājoties dušā, sataustīja jaunu veidojumu krūtī. “Tā kā man ir fibrotiskas krūtis un jau bija vairākas fibroadenomas, es nebiju izbrīnīta – kas tas par bumbuli?! Esmu daudz lasījusi, ka fibroadenomas ir cietas, kustīgas… Un tāds bija arī mazā pirksta naga lieluma bumbulītis krūtī,” Agnese Caune atminas un piebilst, ka grūtnieces saasinātās emocijas un, iespējams, arī sievišķīga intuīcija tomēr uzveica šķietami loģisko saprātu: “Pastāstīju vīram par savu atklājumu, bet arī viņš mani mierināja, sakot, ka gan jau tas nav nekas slikts. Taču man nāca raudiens, nebija miera.”  
Ikmēneša vizītes laikā Agnese savas bažas atklāja arī ginekoloģei, kuras aprūpē bija kā grūtniece. Daktere iztaustīja viņas krūtis un ieteica veikt ultrasonogrāfijas izmeklējumu. “Man paveicās un jau tajā pašā dienā pierakstījos uz izmeklējumu vienā privātklīnikā pie ļoti labas speciālistes. Pēc rūpīgas apskates viņa pateica, ka man viss ir kārtībā. Lai ēdu mellenes, tomātus un nāku pēc gada. Man akmens no sirds nokrita… Tā bija pēdējā diena darbā pirms aiziešanas dekrētā, biju priecīga, bet tomēr pilnīgu mieru neguvu,” stāsta Agnese.  

Iebildu, ka veidojums aug, ir karsts, bet mammologs to norakstīja uz grūtniecību un pierakstīja mani pie speciālista pēc diviem mēnešiem...

Sākās gaidītais pirmsdzemdību atvaļinājums, kuru Agnese bija iecerējusi pavadīt mierpilni un sarūpējot visu nepieciešamo gaidāmajam bērniņam. Taču veidojums krūtī jo dienas, jo vairāk lika sevi manīt – tas palielinājās, kļuva karsts un radīja pulsējošu, dedzinošu sajūtu. Abi topošie vecāki to visu skaidroja ar grūtniecību, kuras dēļ piebriest krūtis, tomēr kādā reizē Agnese pasūdzējās savai vīra mammai Ivetai, kura ir mediķe. “Viņa teica – gan jau nekas, jo es taču biju uz pārbaudi pie labas speciālistes! Tomēr gribēju pārliecināties vēlreiz, ka viss ir labi, un pierakstījos Stradiņos pie pirmā pieejamā mammologa. Arī šis speciālists iztaustīja manas krūtis – veidojums bija apmēram pusotru centimetru liels –, apskatīja iepriekš veiktās sonogrāfijas slēdzienu un uzņēmumu un pateica, ka tā ir fibroadenoma. Iebildu, ka veidojums aug, ir karsts, bet mammologs to norakstīja uz grūtniecību un pierakstīja mani pie speciālista pēc diviem mēnešiem – 20. augustā.”
Liktenīgi, ka tieši šis datums kļuva par dienu, kad piespiedu kārtā pasaulē nāca Agneses un Krišjāņa pirmdzimtais dēliņš…

Liktenīgais spriedums

Dedzinošais veidojums krūtī nemitējās atgādināt, ka joprojām turpat vien ir, taču Agnese centās sev stāstīt, ka viss taču ir labi. Galu galā, divi speciālisti to apgalvojuši! “Pagāja jūlijs, un jutu, ka bumbulis jau izaudzis neliela ābola lielumā. Tas sāpēja, es pat nevarēju pagulēt uz to pusi. Sūdzējos vīra mātei un viņa ieteica aiziet pie daktera Andreja Srebnija onkoloģijas centrā,” atminas Agnese. Par laimi, viņa paklausīja. Šis dakteris pēc apskates uzreiz aizsūtīja Agnesi veikt ultrasonogrāfijas izmeklējumu turpat, onkoloģijas centrā. Šoreiz speciālistei nepatika redzētā aina. Tika paņemta biopsija – mazs paraudziņš no bumbuļa – un tad sākās mokošais desmit dienu gaidīšanas laiks, kad varēs uzzināt analīzes rezultātu. “Šajā laikā bijām atvaļinājumā Pāvilostā, taču tiklīdz atbraucām, zvanīju dakterim un viņš pateica, ka analīze ir ļoti slikta. Man aizrāvās elpa…” caur asarām nočukst Agnese un ir manāms, ka arī tagad, mūsu sarunas laikā, viņa mazliet trīs, atceroties liktenīgo spriedumu. “Tas bija tā,” viņa lēnām turpina, “saprotu, ka man ir bērns vēderā, kurš kustās, un man ir krūts audzējs… Bērniņam bija jādzimst tikai 6.oktobrī. Diagnozi uzzināju 28. grūtniecības nedēļā, un neviens nezināja, ko darīt.” Agnese pasmaida, sakot, ka pati grūtniecība bijusi ideāla – ne toksikozes, ne citu problēmu, pat papildu vitamīnus nebija vajadzības lietot. Un te – blaukš –, diagnoze! Turklāt audzējs bija no īpaši agresīvās kategorijas, kas aug ātri, un kur nu vēl grūtniecības laikā. 

Diagnozi uzzināju 28. grūtniecības nedēļā, un neviens nezināja, ko darīt.

“Visi bijām tik ļoti šokēti… Protams, mans vīrs Krišjānis turēja manu roku, teica, ka viss būs labi, ka izveseļošos un tiksim tam pāri… Patiesībā tobrīd bija tik ļoti, ļoti svarīgi šo visu dzirdēt,” uzsver sieviete un piebilst, ka tas periods ir tāds kā miglā tīts: “Biju stāvoklī un lielais šoks laupīja man realitātes sajūtu”. Turpmāko jautājumu risināšanā iesaistījās Agneses vīra māte Iveta. “Un milzīgs paldies viņai. Viņa kā mediķe izrunājās ar Rīgas Stradiņu universitātes Dzemdniecības un ginekoloģijas katedras vadītāju Mairu Jansoni, tad sekoja ārstu konsilijs, kurā nepiedalījos, bet kur nolēma, ka jāveic ķeizargrieziena operācija, lai varu ātrāk uzsākt ārstēšanu. Kad pēc tam pati gāju runāt ar dakteri Jansoni, man nedeva garantiju, ka bērniņš izdzīvos, jo viņa plaušiņas vēl nebija gatavas elpot…” 
Agnese nespēj ietērpt vārdos tās domas, kas tobrīd viņu plosīja – bērniņš bija ilgi un ļoti gaidīts, un, protams, topošajai māmiņai bija sapnis par harmoniskām dzemdībām noteiktajā laikā, par krūts barošanu, lai ko tas arī no viņas prasītu, par… Šo skaisto sapņu bija daudz, kā jau pieklājas gaidību laikā, bet, kā saka Agnese, likteņa ieviestās korekcijas bija nežēlīgas. “Mēs abi ar vīru ļoti ticējām, ka viss būs labi. Nebija nekādu šaubu, ka varētu būt citādi.” 

Tad viss sākās…

Rojs piedzima 33. nedēļās ķeizargrieziena operācijā. Puisēns bija brangs savam laikam – 2340 gramus smags un 48 centimetrus garš. “Laikam jau zināja, ka mazliet ātrāk vajadzēs ienākt šajā pasaulē,” nosaka Agnese. Nedēļu pirms paredzētā ķeizargrieziena viņai katru dienu ievadīja medikamentus, lai sagatavotu bērniņa plaušas elpošanai. “Pirmās minūtes pēc piedzimšanas Rojs pat ieraudājās, bet pēc tam manam puisēnam kļuva sliktāk un sliktāk, un sliktāk… Pat atrodoties intensīvās terapijas nodaļā.”
Agnesei blakus visu laiku bija vīrs Krišjānis un abi kopā atļautajā laikā – ik pēc trīs stundām – gāja apraudzīt savu bērniņu, kurš gulēja, pieslēgts mākslīgās elpināšanas aparātam un citām ierīcēm. “Citas māmiņas nesa pieniņu savam bērnam, man uzreiz iedeva tabletes pret laktāciju, jo neviens no dakteriem neatbalstīja krūts barošanu pat līdz ķīmijterapijai, lai gan es ļoti gribēju…” teic Agnese: “Tas bija traki. Un vēl grūtāk bija tāpēc, ka es pat nevarēju paņemt rokās savu bērniņu, kurš cīnījās par dzīvību.” 
Bija reizes, kad Agnese nemaz negāja uz palātu, bet palika sēžam gaitenī pie intensīvās terapijas nodaļas durvīm. “Neesmu baznīcā gājēja, bet tad lasīju Bībeli un lūdzos kā pratu visas tās brīvās stundas, kad nevarēju būt pie sava dēliņa. Izslēdzu telefonu, jo sapratu, ka nevaru būt atvērta nekam citam kā tikai savam bērnam. Es taupīju un koncentrēju savu enerģiju tikai viņam.” 
Lai gan gaidīta, tomēr katra reize, kad jaunie vecāki varēja pieiet pie sava puisēna gultiņas, bija baiļu pilnas – vai mazais vēl tur būs…?! Agnese atzīst, ka tas viņai bijis pamatīgs trieciens, kas joprojām kremt, jo “jutu drausmīgu vainas apziņu pret savu bērnu, ka neesmu varējusi viņu iznēsāt, jo man bija kaut kāda drausmīga nāvējoša slimība…”.

Joprojām slimnīcas

Stradiņos ģimene pavadīja nedēļu, pārdzīvojot arī ļoti kritiskus brīžus. “Taču visa dzemdību nodaļas komanda ir brīnišķīga. Paldies visam personālam par rūpēm un profesionalitāti!” pateicas Agnese. 
Astotajā dienā pēc dzemdībām sekoja brauciens uz bērnu slimnīcu Vienības gatvē, kur ģimene pavadīja nepilnu mēnesi. “Man pirmo reizi atļāva paņemt rokās savu bērniņu. Biju tik neaprakstāmi laimīga… Viņam bija palikuši vadiņi tikai degunā, ar ko barot. Un tur varēju būt blakus Rojam, cik vien gribu, tā mēs ar vīru uz maiņām dzīvojāmies pie sava mazulīša.” Agnese atzīst, ka savulaik, kad tika būvēta Vecāku māja, viņa domājusi – vai tiešām tāda ir vajadzīga? “Bet, kad paši piedzīvojām to būšanu Vecāku mājā, sapratām, cik tas ir svētīgi. Tur ir vieta, kur atpūsties, forši numuriņi, virtuve, iespēja izmazgāt drēbes un turpat netālu ir tavs bērns!” 
Paralēli būšanai ar savu bērniņu Agnese arī cītīgi darīja visu, ko teica ārsts onkologs. Pēc izdzertā antibiotiku kursa, lai novērstu pēc dzemdībām radušos iekaisumu, sākās daudzie izmeklējumi un tad arī pirmā ķīmijterapija. Tas viss notika Stradiņos, kurp Agnese brauca pati ar savu auto un tad atpakaļ uz Vienības gatvi pie bērna. Viņa atzīst, ka laikam bija tā iekrampējusies dzīvē, mobilizējusies bērna dēļ, ka “neļāvu sev justies slikti”. Pēc ķīmijterapijas tikai nāca miegs vairāk un bija lielāks nogurums, taču citas blaknes, kas parasti mēdz būt, viņai gāja secen. 
“Kopumā man bija sešas ķīmijterapijas reizes. Pirms pirmās procedūras audzējs jau bija apmēram piecus centimetrus liels, kustīgs bumbulis. Tā kā nereti ķīmijterapijas laikā veidojums mēdz pat izzust, dakteris pirms procedūras tajā vietā ielika mazu metāla skavu, lai nepieciešamības gadījumā zinātu, kur tieši bijis bumbulis. Uz operācijas laiku tas bija samazinājies līdz pusotram centimetram,” stāsta Agnese un piebilst, ka viņai nebija jāzaudē krūts, lai gan “teicu – ja tas ir vajadzīgs, lai griež man nost kaut abas. Tajā brīdī man tas bija tik mazsvarīgi… Primārais bija palikt dzīvai, lai redzētu, kā aug mans dēls”. 

Pēc pirmajām divām ķīmijterapijām viss bija labi, toties pēc pēdējām divām – ļoti nelāgi. Piektās ķīmijterapijas laikā Agnese gandrīz zaudēja samaņu.

Beidzot – mājas!

“Tā nebija tāda skaista atbraukšana mājās – ar baloniem, ziediem, viesiem… Man tikko bija bijusi pirmā ķīmijterapija, mati vēl nebija izkrituši, tāpēc uzreiz organizēju Rojam jaundzimušā fotosesiju. Zvanīju Kristīnei Zavelei, kas ir arī PEP mamma, un teicu, ka mums jāpasteidzas, jo man tūlīt izkritīs mati, bet gribu bildes ar tiem.” Fotosesija notika pēc divām dienām. 
Mēdz teikt, kā mājās pat sienas dziedē, un arī Agnese bija priecīga beidzot būt savā ligzdiņā. Vietā, ko abi ar vīru izlolojuši, taču, esot mājās ar mazo kunkulīti rokās, neiztrūkstoša emocija bija satraukums par to, kā būs. “Nezināju, kā jutīšos pēc nākamajām ķīmijterapijām, kā spēšu aprūpēt tikko piedzimušu bērnu… Man arī nāca domas, ka varu nomirt, lai gan sajūtu līmenī biju pārliecināta, ka viss būs labi. Protams, pārvērtēju daudzas lietas. Esmu cilvēks, kas mīl dzīvi un kopumā neesmu depresīvais čīkstētājs,” saka Agnese.  
Pēc pirmajām divām ķīmijterapijām viss bija labi, toties pēc pēdējām divām – ļoti nelāgi. Piektās ķīmijterapijas laikā Agnese gandrīz zaudēja samaņu. “Tomēr izgāju pilnu ķīmijterapijas kursu. Vienmēr pēc tam dzēru tabletes pret sliktu dūšu, lai tāda nemaz nebūtu. Man vienmēr drausmīgi nāca miegs un gribējās ēst. Ļoti kārojās apēst kaut ko treknu – ceptus kartupeļus, pelmeņus. Laikam organismam vajadzēja daudz spēka, lai cīnītos…”  
Divas nedēļas pēc pirmās ķīmijterapijas izkrita arī Agneses skaistie mati. “Pirms tam gan nogriezu tos īsākus, taču visā šajā stāstā matu izkrišana man šķita trakākā. Teicu, ka iešu uz starošanu kaut simts reizes, tikai nedodiet man tādu ķīmiju, ka izkrīt mati! Tagad domāju – muļķīgi, bet tad tas bija svarīgi. Man bija gari, skaisti, veselīgi, mati ar foršu struktūru, biezi… Tā bija mana rota,” nopūšas Agnese un piebilst, ka drīz pēc tam izkrita arī skropstas, bet uzacis kļuva krietni plānākas. 

Ilgi gaidītā operācija

Beidzamo ķīmijterapiju Agnese saņēma starp Ziemassvētkiem un Jaungadu – 28. decembrī. “Pēc tam ļoti gaidīju operāciju, jo gribēju ātrāk tikt vaļā no tā ļaunā veidojuma. Par laimi, asinsanalīzes drīz vien bija labas un jau 21. janvārī, savā vārdadienā, stājos nodaļā uz operāciju. Audzēju izņēma un metastāzes neatrada. Tā bija tik laba vēsts pēc atmošanās no narkozes…,” saka Agnese. Un tad sākās “intensīvais starošanas laiks – 32 reizes katru darba dienu! Mans vīrs tieši sāka braukt rallijā, viņš bija daudz prom ārzemēs un man nebija, kam atstāt Roju, jo mana mamma dzīvo un strādā Liepājā, Krišjāņa mamma ir mediķis un ne katru dienu varēja būt klāt. Kādā reizē sarunāju kaimiņieni, citā palīdzēja draudzene, tad vēl kāds staigāja ar ratiem ap Gaiļezeru, kamēr es starojos. Tas notiek ātri, bet tomēr – kopumā kāda pusstunda vajadzīga”. Arī šai procedūrai galvenā blakne bija lielais nogurums, lai gan, kā saka Agnese, bija grūti nošķirt, vai tas ir negulētu nakšu vai terapijas dēļ: “Pirmos trīs mēnešus bērnu vajadzēja barot ik pēc trīs stundām, arī naktī.” 

Tagad viņš ir kustīgs, zinātkārs un draiskulīgs divgadnieks ar kārtīgu divgadnieka krīzi!

Sieviete atzīst, ka atveseļošanās posms prasījis daudz spēka – gan fiziski, gan garīgi, un “ne tikai man, bet īpaši manai mammai, vīra mātei, vīram… Viņam vēl tēvs tolaik bija slims ar vēzi, un diemžēl nomira pagājušajā gadā”. 
Agnese teic, ka visā šajā drausmīgajā stāstā sapratusi, cik ļoti viņai palīdzēja citu sieviešu veiksmes stāsti, arī telefonsaruna ar sievieti, kura izārstējusies no krūts vēža. “Tāpēc piekritu dalīties ar savu stāstu,” viņa uzsver un piebilst, ka vēl neatsverams spēks ir atbalsta komanda – vīrs, kurš bija līdzās visu laiku, mamma, kura brauca no Liepājas katru ķīmijterapijas nedēļu, vīra māte, kura daudz strādā, bet katru pirmdienu brauca un vārīja ēdienu, auklēja Roju… “Tagad viņš ir kustīgs, zinātkārs un draiskulīgs divgadnieks ar kārtīgu divgadnieka krīzi!” smej Agnese. 

Sapņi neizplēn

“Esmu domājusi par to, kāpēc tā notika. Kāpēc es nevarēju savu pirmo bērnu, savu ilgi gaidīto mīlulīti iznēsāt… Audzējs man ir aizēnojis bērna piedzimšanas eiforiju,” – tā Agnese, atzīstot, ka atbildes joprojām nav: “Ejot meditēt, sapratu, ka dažkārt ar mums notiek lietas, kurām vienkārši ir jānotiek. Varbūt neesmu sevi pietiekami mīlējusi. Vienmēr esmu bijusi teicamniece, kurai visu vajag pēc plāna, bet dzīvē tā nenotiek.”
Agnese joprojām dodas uz meditācijām, kuru laikā viņa uzkrāj enerģiju, lai atkal dotos plašajā dzīvē, kas pilna dažādu izaicinājumu. Tāpat, kopš diagnozes uzzināšanas, jau no pirmās dienas un joprojām viņa apmeklē psihoterapeitu, kur izrunā arī visas savas melnās domas. Un vēl, Agnesesprāt, ļoti būtiski ir uzticēties un ticēt savam ārstam. Ka tas, ko viņš dara, ir pareizi un noteikti palīdzēs. “Esmu cilvēks, kuram patīk visu kontrolēt. Piemēram, ja ģimenes ārsts izrakstīja kādas zāles, parasti izlasīju internetā visu pieejamo informāciju par tām, izstudēju visu instrukciju. Bet šoreiz gan – nelasīju pat par iespējamām blaknēm pēc saņemtās ķīmijterapijas. Bija ārkārtīgi grūti pašai iet uz aptieku pēc ķīmijterapijas medikamentiem, taču noskaņoju sevi, sakot, ka man dod nevis indi, bet zāles, lai es izveseļotos. Ļoti uzticējos savai ķīmijterapeitei Guntai Purkalnei. Esmu pateicīga viņai par rūpēm.” 

Dažkārt ar mums notiek lietas, kurām vienkārši ir jānotiek. Varbūt neesmu sevi pietiekami mīlējusi. Vienmēr esmu bijusi teicamniece, kurai visu vajag pēc plāna, bet dzīvē tā nenotiek.

Atveseļošanās posmā Agnesei bija vēl kāds ieradums – katru rītu sākt ar svaigi spiestām sulām –apelsīns, burkāns, biete, selerija, ingvers… “Kamēr ārstējos, neēdu saldumus, lai gan daktere teica, ka vajag enerģijai,” viņa stāsta un piebilst, ka vienīgi atbalsta grupās nevarēja piedalīties. “Es negribēju nevienam atstāt savu mazulīti, jo nezināju, cik mums ir atlicis laiks būt kopā,” stāsta Agnese: “Domāju, ka onkoloģisko pacientu atbalsta grupas un nometnēs dziedinoši ir tieši dažādie retrīti speciālistu vadībā.” 
Šomēnes Agnese svinēs savu 39. dzimšanas dienu. Viņa joprojām veic obligātās pārbaudes vairākas reizes gadā un joprojām uzdrošinās sapņot par vēl vienu bērniņu. “Vienmēr esmu sapņojusi, ka man būs trīs bērni. Viss ir Dieva rokās. Ar savu onkoloģi par šo jautājumu neesmu uzdrīkstējusies runāt, savukārt ginekoloģe saka – labāk zīle rokā, nekā mednis kokā. Bet – šobrīd notiek viens liels pētījums, kas ilgs vēl piecus gadus, un tendence esot diezgan pozitīva pie otrās grūtniecības pēc krūts audzēja. Turklāt neviens nespēj atbildēt, vai man bija tā sauktais grūtniecības audzējs, vai tomēr tas iegūts vēl pirms paliku stāvoklī.”
Sarunas beigās Agnese vēl teic: “Manā stāstā dziedinošais ir mana ģimene un paši tuvākie draugi, kas ticēja, ka mums izdosies, kas lūdza par mums. Manuprāt, svarīgi ir ļauties ārstēšanas procesam un ticēt labajam, paļauties uz dzīvi. Svarīgi ir arī kustēties, jo kustība ir dzīvība. Mans spēka avots ir mans dēls un mans brīnišķīgais vīrs, paldies viņiem.”

Reklāmas informācija

Jaunie TENA Silhouette Noir ieliktnīši un paketes melnā krāsā! Noģērbies droši un valkā savu iemīļoto tumšo apakšveļu.