Kā es atklāju un ārstēju krūts vēzi. Mazu bērnu mammas stāsts

Vecāku organizācija Mammamuntetiem.lv piedāvā rakstu sēriju "Krūts vēzis", tās izveidi atbalsta TENA Latvija. 

Tā bija 2013. gada nogale, kad mājās dauzījāmies ar tolaik mūsu trīs gadus veco dēlu un viņš netīšām ar kāju uzsita man pa kreiso krūti. Mazliet pasāpēja, jutu arī parādāmies tādu kā veidojumu, bet domāju, ka tas ir vienkārši uztūkums un nepievērsu vērību. Pēc apmēram nedēļas bija laiks krūšu pašpārbaudei (to daru regulāri uzreiz tad, kad beidzas menstruācijas, lai krūtis ir mīkstas un visu var labi just). Veidojums nebija pazudis, turklāt tas bija paciets un man šķita, ka lielāks. Man nebija nekādu ļaunu aizdomu, taču, kā mēdzu teikt, drošības labad uzreiz pieteicos vizītē pie onkologa. Tā bija pēc divām nedēļām. Man nozīmēja gan ultrasonogrāfijas, gan mammogrāfijas izmeklējumu, taču jau pēc krūts iztaustes onkologs (ar lielu pieredzi un tiešām labs speciālists) teica, ka viņam nepatīk tas, ko jūt uz tausti. Izmeklējumus veicu dažu dienu laikā (par maksu, jo tolaik nebija ieviests “zaļais koridors”, kura ietvaros visi pacienti ar aizdomām par onkoloģisku saslimšanu ļoti ātrā laikā saņem visu nepieciešamo palīdzību – speciālistu konsultācijas, izmeklējumus, ārstēšanu). Mammogrāfijā nekas nebija redzams, savukārt ultrasonogrāfijas speciāliste slēdzienā uzrakstīja ieteikumu veikt biopsiju. Tas tika izdarīts un tad sākās grūtākais – rezultātu gaidīšana. Tagad gan nojautu, ka ziņas nebūs labas, bet līdz pēdējai sekundei cerēju, ka kļūdos... Diemžēl nekļūdījos vis. 

Ja no kabineta izej raudoša vai vēl nervozāka, nekā tur iegājusi, un tam pie vainas ir ārsta attieksme, ej prom neatskatoties un sameklē sev citu dakteri! 

Kā atrast sev labāko ārstu

Šajā īsajā laikā, kamēr notika izmeklējumi, paspēju iepazīties ar trim ārstiem onkologiem. Pirmais pēc nelāgajām aizdomām mani nosūtīja pie sava kolēģa – operējoša onkologa, lai, ja nu kas, esmu viņa aprūpē, taču mēs tikāmies tikai vienreiz. Gribu iedrošināt – ja no kabineta izej raudoša vai vēl nervozāka, nekā tur iegājusi, un tam pie vainas ir ārsta attieksme, ej prom neatskatoties un sameklē sev citu dakteri! Esmu pārliecināta, ka tad, ja paliktu pie tā otrā, es zaudētu krūti, jo pat bez biopsijas rezultātiem viņš jau runāja par operāciju, kuras laikā NOTEIKTI vajadzēs noņemt krūti. Līdz biopsijas atbildes saņemšanai man bija jau jāapdomā, kāda veida implantu vēlēšos… Šausmas. Turklāt esmu pārliecināta, ka es nespētu līdz galam uzticēties šim ārstam, bet tas ir viens no svarīgākajiem nosacījumiem, lai atveseļotos. Tā es devos pie trešā speciālista, un tas bija īstais. Vislabākais tieši man!

8 FOTO

Sigita krūts vēža ārstēšanas laikā un pēc tam

+ 4

Skatīt visus

Ārstēšanās posms

Tālākais notika rekordātri. Ja nekļūdos, man bija apmēram divas nedēļas laika, lai sakārtotu lietas, un tad jādodas uz Latvijas Onkoloģijas centru! Scenārijs bija šāds: limfmezglu biopsija, četras ķīmijterapijas, pa vienai reizi mēnesī, tad audzēja izņemšanas operācija, atkal trīs ķīmijterapijas un beigās 32 starošanas reizes, uz kurām bija jābrauc katru darba dienu. Slimības lapa man bija precīzi deviņus mēnešus, tāpēc smejos, ka piedzemdēju veselību. Ķīmijterapijas dienā pulksten astoņos no rīta jau biju slimnīcas uzņemšanas nodaļā, tad ceļš uz nodaļu, kur gaidīju vizīti pie dakteres, jo bez viņas akcepta (analīžu apskates un veselības stāvokļa izvērtējuma) zāles nedeva, un beigās četras stundas pie sistēmas. No zālēm metās slikta dūša, kaklā bija metāliska garša, bet tas bija sīkums. Pēc saņemtās ķīmijterapijas devas nākamo nedēļu vienmēr norakstīju, jo pat pagulēt bija grūti, un līdz labierīcībām nereti spēju tikai lēni aiztipināt – tik ļoti sāpēja kauli! Kā teica māsiņa nodaļā – būšot narkomānu lomk​as! Patiesībā šķita, ka sāp viss. Pat āda, un zobi vispār kļuva tādi kā jēli. Tādi tie bija vēl ilgi pēc izārstēšanās, un dažus pat nācās zaudēt, bet lērumu – labot. Pēc tādām eksekūcijām starošana šķita tīrais nieks. Vienīgais diskomforts bija krūts sūrstēšana nelielā apdeguma dēļ un spēku izsīkums. 

Pēc saņemtās ķīmijterapijas devas nākamo nedēļu vienmēr norakstīju, jo pat pagulēt bija grūti – tik ļoti sāpēja kauli! 

Nenovērtējamā palīdzība

Zināju, ka pēc ķīmijterapijas man ļoti gribēsies biešu zupu, tāpēc vienmēr dienu iepriekš to uzvārīju. Jā, šajā ārstēšanās laikā ļoti iemācījos dzirdēt savu organismu un joprojām ieklausos tajā, jo patiesībā tie nav untumi, kad pēkšņi ļooooti sakārojas biezpienu vai ābolus – organisms pats pasaka, kādas vielas šobrīd tam trūkst. Šis princips gan attiecas tikai uz veselīgiem produktiem. Palutināt sevi ar našķiem vajag, tikai ar mēru, bet ārstēšanās laikā mani lutināja mans mīļais vīrs, draugi un kaimiņi, arī kolēģi. Viņu atbalsta patieso vērtību apzinos tikai tagad, jo, atskatoties saprotu, ko man patiesībā nozīmēja, piemēram, kaimiņienes atnestās pusdienas.

Decembris. Ziemassvētku pasākums bērnudārzā. Man pirms diviem mēnešiem beigusies ārstēšana un jau savi mati.

Cita kaimiņiene mūsu tolaik četrgadīgo dēlu ņēma līdzi, dodoties uz dažādām izklaidēm ar saviem bērniem, kolēģi sameta naudiņu, lai vajadzības gadījumā varu sev ko nopirkt, jo ienākumi no slimības lapas bija mazi, arī parūku man sarūpēja mana tā laika priekšniece darbā… Nav iespējams uzskaitīt visus šos mīlestības darbus, kurus baudīja mūsu ģimene. Ļoti iedrošināja arī apziņa, ka tie radi un draugi, kuri iet baznīcā, par mani lūdz Dievu. Īpaši svarīgi bija to apzināties brīžos, kad sliktuma dēļ gribējās pārtraukt ārstēšanu. Esmu bezgala priecīga, ka tā nenotika un tagad esmu vesela. Paldies arī maniem dakteriem, kuri ne tikai mani ārstēja, bet arī iedrošināja nepadoties grūtākos brīžos. Gan ķirurgs, gan ķīmijterapeite, gan sonogrāfijas speciāliste – viņi ir manējie!

Kaimiņiene mūsu tolaik četrgadīgo dēlu ņēma līdzi, dodoties uz dažādām izklaidēm ar saviem bērniem, kolēģi sameta naudiņu, lai vajadzības gadījumā varu sev ko nopirkt, jo ienākumi no slimības lapas bija mazi.

Savā ziņā par savējo varu saukt arī psihiatru, kura palīdzība man bija nepieciešama jau pēc izārstēšanās. Jāteic, visus tos deviņus mēnešus, kamēr biju stingrā mediķu uzraudzībā, mans noskaņojums par izārstēšanos bija ļoti optimistisks, taču tiklīdz atgriezos normālā ikdienas ritmā, arvien biežāk uzmācās bažas, vai tiešām esmu vesela, vai slimība nav atgriezusies (ja kaut kur kaut kas iesāpējās, man bija panika, bet dzīvs organisms taču iesāpas!), vai es nomiršu un, ja tas notiks, tad kurš izaudzinās manu dēlu, jo to taču vislabāk spēju tikai es! Šādu vai bija bezgala daudz un tie laupīja manu interesi par dzīvi. Citiem vārdiem sakot, man bija depresija. Ne tāda parunāšanas pēc, bet īsta. Pati nemanīju, bet draudzene vairākkārt norādīja, ka ar mani nav labi. Ar lielu piespiešanos izlīdu no gultas, lai izdarītu kas darāms un jutos laimīga, kad varēju ielīst atpakaļ gultā. Tielējos ļoti, taču pēc vairākiem mēnešiem tomēr piekritu aiziet pie psihiatra, kurš noteica diagnozi – vidēja smaguma pakāpes depresija. Kādu brīdi lietoju vieglus antidepresantus, taču galvenais uzsvars bija uz nodarbībām dienas stacionārā – tās bija vairākas reizes nedēļā pa divām trim stundām: mīļākās man bija mākslas un fizioterapija. Un tas viss ir bez maksas, tāpēc gribu iedrošināt – ja tiešām nepieciešama palīdzīga roka jeb, kā es saku, apkope smadzenēm, nav jābaidās vai jākautrējas doties pie psihiatra. Pie zobu higiēnista mēs taču ejam, un arī smadzenēm dažkārt vajag gādīgas rokas. 

Tiklīdz atgriezos normālā ikdienas ritmā, arvien biežāk uzmācās bažas, vai tiešām esmu vesela, vai slimība nav atgriezusies, vai es nomiršu un, ja tas notiks, tad kurš izaudzinās manu dēlu, jo to taču vislabāk spēju tikai es! 

Tā es domāju tagad

Nekas nenotiek tāpat vien. Skanēs jokaini, bet, pateicoties krūts vēzim, tagad dzīvoju ar pilnu jaudu. Precīzāk – spēju novērtēt pat tādu šķietami niecīgu lietu kā vēja purinātas lapas kokos, kas spēlējas saules gaismā, un to, ka spēju staigāt, elpot un man ir spēks pagatavot ģimenei vakariņas, to, ka man ir ģimene, to, ka ar savu pieredzi tagad varu iedrošināt citas sievietes, kuras uzkāpušas uz takas ar nosaukumu “krūts vēzis”. Arī man sava ceļa sākumā palaimējās satikt dzīvespriecīgu sievieti, kura nesen bija pabeigusi ārstēšanos. Tā ir mana mīļā Inesīte. Viņa pacietīgi atbildēja uz maniem miljons jautājumiem – kā izkritīs mati un skropstas, kā tieši notiek ķīmijterapija, ko ņemt līdzi uz nodaļu, un tā tālāk. Ir liels apjukums, uzzinot diagnozi, un to vēl vairāk palielina bailes no nezināmā. Gūstot atbildes vismaz uz praktiskiem jautājumiem, smacējošā trauksme mazinās.

Tāpat gribu uzsvērt – ja uzzini, ka saslimusi kāda tava kolēģe, draudzene vai kaimiņiene, nebaidies runāt ar viņu par to! Ļoti labi atceros, cik pati biju samulsusi, satiekot kolēģes pēc tam, kad arī viņām tapa zināma mana diagnoze. Un lielākoties arī viņas vairījās pat pieminēt šo faktu, taču esmu bezgala pateicīga tām dažām kolēģēm un savām kaimiņienēm, kuras bez aplinkiem vienkārši normāli pajautāja, kas tagad notiks – kad man sāksies ārstēšana, ko plānoju darīt ar darbu, vai piekrītu, ka man atnes siltu ēdienu… Ja līdzcilvēks saslimst, piemēram, ar gripu, un viņam ir ļoti slikti, mēs taču vienmēr apjautājamies, vai varam kā plīdzēt. Tad kāpēc diagnoze vēzis rada tādu mulsumu?... 

Ja uzzini, ka saslimusi kāda tava kolēģe, draudzene vai kaimiņiene, nebaidies runāt ar viņu par to! 

Protams, mēs katra esam atšķirīga un, iespējams, kādai arī negribēsies par to runāt, bet tad viņa to pateiks vai tas būs manāms. Un nav jau jāapspriež slimība kā tāda, bet nevajag baidīties no normālas, ikdienišķas sarunas. Tas palīdz justies joprojām piederīgai šai dzīvei. 

Pērn maijā mums piedzima meitiņa Viktorija. Tulkojot šis vārds nozīmē – uzvara. 

Nobeigumā vēl gribu no sirds iedrošināt – mīļās, pārbaudiet savas krūtis! Reizi mēnesī iztaustiet tās pašrocīgi (tagad jums ir arī špikeris, kā to darīt) un reizi gadā aizejiet uz sonogrāfiju vai mammogrāfiju (kas nu kurai piemērotāka). Un, ja uzradies kāds jauns veidojums, nebaidieties, bet uzreiz dodieties pie daktera! Lielākoties tie ir labdabīgi veidojumi, bet, ja ne, tad vismaz ārstēšana tiks uzsākta laikus un visticamāk būs labs rezultāts. Nav jau jēgas baidīties, jo diagnoze būs jāuzzina tik un tā – labāk to zināt ātrāk!